Produktivitāte un ienākumi, vienlīdzīgas iespējas, sociālā uzticēšanas būs Latvijas stratēģiskie mērķi 2021.–2027. gadam, un par tiem nav strīdu, taču tādi ir par izaicinājumiem, indikatoriem un rīcības virzieniem.

To paredz Nacionālās attīstības padomes atbalstītā Pārresoru koordinācijas centra vadībā sagatavotā Nacionālā attīstība plāna (NAP) 2021.–2027. gadam projekts. NAP ir augstākais valsts vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments, kas nosaka valsts attīstības mērķus, prioritātes un sasniedzamos rezultātus. NAP 2021.–2027. izvirza stratēģiskos mērķus un nosaka prioritātes ar konkrētiem uzdevumiem, kas valstī jāveic šo mērķu sasniegšanai, lai nākamajos septiņos gados panāktu ikviena Latvijas cilvēka un valsts izaugsmi. Iecerēts, ka noteiktie trīs stratēģiskie mērķi būs galvenā mēraukla rīcībpolitiku un budžeta līdzekļu ieguldījumu pieprasījumu vērtēšanā, pārvaldības procesu un nozaru stratēģiju izvēlē nākamajiem septiņiem gadiem. Par to, vai tas tā patiešām būs, pēc vairāku aptaujāto domām, rādīs laiks, jo tas nozīmē, ka ne vienam vien politiskajam spēkam tieši turpmāko gadu laikā valsts budžeta veidošanā var būt sāpīga dialemma – atvēlēt naudu priekšvēlēšanu solījumu izpildei vai tomēr NAP plānā izvirzīto mērķu sasniegšanai. Situāciju vēl jo skaudrāku varot padarīt aplēses, ka labo ieceru īstenošanai būs nepieciešamas summas, kuras mērāmas, iespējams, pat desmitos miljardos eiro, savukārt jaunās politikas ieceru īstenošanai nākamajam gadam izdevās atrast tikai nepilnus 200 milj. eiro. Protams, tiek cerēts uz glābējnūjiņas – ES struktūrfondu – projektu naudas atbalstu. Jaunais NAP ir svarīgs, jo bez Latvijas nākamo gadu attīstības dokumenta valsts ES naudas aploksni var arī nedabūt. Jāņem gan vērā, ka NAP pieņem Ministru kabinets un apstiprina Saeima un NAP saistīts ar ikvienas valdības deklarāciju, rīcības plānu un budžetu. NAP īsteno visas ministrijas, plānojot savu darbu un nozaru politiku.

Līdz decembrim Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisija ne par ko citu nedomās, kā vien par Nacionālās attīstības plānu (NAP) līdz 2027. gadam.

NAP laicīga apstiprināšana Saeimā dos iespēju sniegt skaidrību Eiropas Parlamentam par Latvijas attīstības plāniem. Nepieciešamība sniegt šādu skaidrību sakņojas nevis prozaiskās NAP mērķu definīcijās par labāku Latvijas nākotni, bet gan vēlmē tikt laikus iekļautiem Eiropas struktūrfondu sarakstos un tāmēs, lai veiksmīgi tiktu pie naudas. «Nav jau tā, ka kāda valsts, kurai nav laikus izstrādāts Nacionālais attīstības plāns, nebūtu saņēmusi Eiropas Savienības fondu līdzekļus, tomēr labāk būtu, ka plāns tiek iesniegts laikā,» Dienas Biznesam pēc komisijas sēdes paskaidroja deputāts Arvils Ašeradens.

Mēnesis laika

Iepriekš bija paredzēts, ka NAP pabeigs plānot jau jūnijā vai vismaz šā gada septembrī, tomēr realitātē iznāks pamatīga steiga, par kuras rezultātu jau pirmajā sarunu dienā deputāti sāka šaubīties.

Pārresoru koordinācijas centrs patlaban veic svarīgu darbu – Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020. gadam (NAP) vidusposma izvērtējumu. Slavējama ir centra iniciatīva iesaistīt šai procesā plašu ekspertu loku, DB žurnālistus ieskaitot. Pildot izvērsto vērtējuma anketu, biju spiests kritiski pārdomāt savas laika gaitā izkristalizētās nostādnes dažādās jomās un konstatēt, kā tās ierakstās NAP uzstādījumos. Un tās ierakstās kā trekna svītra pāri NAP. Šeit un kādā turpmākā komentārā es iezīmēšu priekšlikumus, ko mums tagad iesākt.

Pozitīvi to trekno svītru var formulēt kā nepieciešamību pavilkt svītru zem NAP – ne pāri, bet zem, sasummējot secinājumus un sākot plānot kaut ko reāli daroties spējīgu. NAP principiālā problēma ir tā lineārums, lai gan mēs dzīvojam aizvien izteiktākā nelineārā ekonomikā. NAP ir pārāk daudzi skaisti un savā ziņā pareizi mērķi vienā rindiņā, un problēma ir tā, ka centrālais mērķis – ekonomikas izrāviens – ir uzstādīts par šo dažādo prioritāšu summu. Lineārums ir uzskatā, ka, pabikstot vienu, pakustēsies nākamais, tas iekustinās vēl tālāko un tad viss skaistā kritiskajā masā dos kumulatīvu efektu.

Nē, nedos, jo nelineārā ekonomikā tās lietas tā vairs nenotiek.

Lai arī apstrādes rūpniecībā ir notikusi būtiska izaugsme, tomēr Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014.–2020. gadam ietvertais mērķis – palielināt apstrādes rūpniecības īpatsvaru IKP līdz 20% – netiks sasniegts, un tam ir vairāki iemesli

Tāds bija Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdes secinājums, vērtējot rūpniecības – mašīnbūves, metālapstrādes un farmācijas – aktualitātes un izaicinājumus jaunā Nacionālas attīstības plāna 2021.–2027. gadam kontekstā. Apstrādes rūpniecības loma tautsaimniecībā pašlaik ir 12%, bet pēc Nacionālā attīstības plāna (NAP) 2014.–2020. gadam tai jau 2017. gadā bija jābūt 18%, jārēķinās, ka 2030. gadā iezīmētais īpatsvars ir 26% no Latvijas IKP, ko dotu tieši apstrādes rūpniecība. Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis norāda, ka NAP nepārprotami tieši rūpniecību nosauca par galveno tautsaimniecības izrāviena vilcējspēku. «Šodien visiem ir skaidrs, ka apstrādes rūpniecības īpatsvars nebūs nekādi 20% no IKP 2020. gadā un tas nebūs pat ne tuvu izvirzītajam mērķim, kaut arī absolūtajos rādītājos apstrādes rūpniecībā ir notikusi iespaidīga izaugsme,» uzsvēra V. Dombrovskis. Viņš arī aicināja izvērtēt esošo situāciju un tieši apstrādes rūpniecības uzņēmēju organizācijām sūtīt savus priekšlikumus un ierosinājumus jaunā NAP 2021.–2027. gadam izstrādei. «Šajā kontekstā būtu jāatbild uz jautājumu, vai jaunajā NAP rūpniecība ir vai nav prioritāte,» uzsvēra V. Dombrovskis. Viņaprāt, ir svarīgi saprast, kāda būs apstrādes rūpniecības vieta un loma Latvijas tautsaimniecībā.

Ekonomikas kā zinātnes doma, neskatoties uz savu matemātisko iepakojumu, vēl aizvien pat ļoti balstās uz vīzijām un stāstiem. Piemēram, krīzes būtībā ir vīziju sadursmes: starp vienu vīziju, kura paredz, ka esošās institūcijas spēs tikt galā ar krīzi, un otru, kura cenšas pārliecināt, ka nē, viss sabruks un būs sistēmas maiņa.

Šīs vīzijas un stāstus varam novērot arī izteiktus skaitliski – tie atspoguļojas ilgāka termiņa prognozēs.

SVF neprognozē piemērojoties iepriekšējai tendencei, kas patiesībā dotu precīzākas prognozes, bet visu laiku kļūdās, cerot, ka tuvāko pāris gadu laikā inflācija virzīsies uz kaut kādu tendenci, kas vizuāli izskatās ap 1.5%. No kurienes šāda ticība?

Atbilde ir – centrālās bankas, tajā skaitā Eirosistēma, ir spējušas pārliecināt ar savu vīziju. Eirosistēmas vīzija balstās uz diviem pamatakmeņiem. Pirmkārt, ir ticība, ka Eirosistēmas centrālās bankas savu mērķi - nodrošināt atgriešanos pie inflācijas līmeņa tuvu, bet zem 2% - uztver nopietni. Otrkārt, to balsta ticība, ka Eirosistēmai ir arī instrumenti šā mērķa sasniegšanai. Skatoties uz skaitļiem, redzam to, ka šo ticību vīzijai raksturo arī zināma skepse (ko atspoguļo tas, ka 2 gadu laikā virzība ir nevis uz tuvu, bet zem 2%, kas ir Eirosistēmas mērķis, bet uz 1,5%), tomēr kopumā šī vīzija strādā.

Eiropas Savienības (ES) Eiropas Atveseļošanas fonda (ANM) līdzekļu izlietošana neatbilstoši reformu plāniem var radīt būtiskas finanšu sekas, norāda Valsts kontrolē (VK).

Gadījumā, ja Latvijas ANM plānā paredzētie reformu un investīciju rādītāji nebūs sasniegti 100% apmērā, tas radīs būtiskas sekas - līdzekļi, kas izlietoti šo reformu un investīciju realizācijai, būs jāsedz no valsts vai pašvaldību budžetiem, jo tie netiks finansēti no ANM līdzekļiem.

Iestāde publiskojusi situācijas izpētes ziņojumu "Ar kādiem izaicinājumiem saskaramies, sagatavojot un īstenojot Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma plānu?", kur apkopoti fakti par Latvijas ANM plāna sagatavošanu, saturu, finansējumu plānā iekļauto pasākumu īstenošanai.

Tostarp ziņojumā ietverta iespējamā ietekme uz valsts budžetu, kā arī plāna ieviešanas riski un kontroles pasākumi.

Pienākot Nacionālā attīstības plāna 2020 (NAP) vidusposmam, ir iespējams izvērtēt Eiropas Savienības (ES) fondu ieguldījumu valsts kopējās attīstības veicināšanā ilgtermiņā. Ap 80% no NAP uzdevumiem tiek īstenoti tieši ar ES fondu atbalstu un veicina paliekošu reformu īstenošanu, kas nepieciešamas valsts attīstības kāpināšanai, informē Finanšu ministrijas (FM) Komunikācijas departamenta vecākā eksperte Lauma Silakaktiņa.

FM atzīmē, ka ES fondu investīcijām ir liela makroekonomiskā ietekme – Eiropas Komisija aplēsusi, ka 2007. – 2013. gada plānošanas perioda ES fondu ieguldījumi 2015. gadā nodrošinājuši Latvijas ekonomikai 5% IKP pieaugumu. Minētajā periodā Latvijā radītas 5000 paliekošas darbavietas, izbūvēts un rekonstruēts 991 km autoceļu, apmācīti un pārkvalificēti 148 618 bezdarbnieki un darba meklētāji, paaugstināta energoefektivitāte 741 daudzdzīvokļu ēkā, sasniegti vēl daudzi citi būtiski rezultāti. Līdzīgs ES fondu pienesums Latvijai tiek prognozēts arī šajā plānošanas periodā.

ES fondu 2014. – 2020. gada plānošanas periodā investīcijas daudz ciešāk kā iepriekš tiek sasaistītas ar nozaru ilgtermiņa attīstības stratēģijām un strukturālajām reformām. «Atsevišķos gadījumos tas ir prasījis vairāk laika analīzei un priekšlikumu izstrādei pirms ieguldījumu uzsākšanas, piemēram, izglītības iestāžu tīkla optimizācijā, izglītības satura reformā un reformās veselības nozarē. Tā kā tās ir ļoti nepieciešamas un ilgi gaidītas reformas, ieguldītais darbs noteikti nākotnē sniegs atdevi efektīvākā un veiksmīgākā nozaru darbībā,» skaidro FM.

Par Latvijas nākotnes mērķiem un rīcības plānu to sasniegšanai ir jāsāk domāt un diskutēt jau pašlaik

To rāda domnīcas Certus forums «Nākotnes mērķi, tagadnes virzieni. Latvija 2022». Domnīca Certus ieteica vairākus iespējamos prioritāro jomu virzienus. Pie tradicionālajiem virzieniem tika minēta apstrādes rūpniecība, tranzīts un bioekonomika, savukārt pie ambiciozajiem – informācijas tehnoloģijas, Rīga kā savienotājpilsēta augstākās izglītības un veselības pakalpojumu eksportam.

Ministru prezidents Māris Kučinskis atzina, ka, tuvojoties pašreizējā Nacionālās attīstības plāna (NAP) beigu termiņam 2020. gadā ir jāsāk runāt par nākamo, kurš sāksies 2021. gadā un ilgs septiņu gadus. Tāpēc forumā iezīmētās jomas ir uzskatāmas par sava veida starta šāvienu diskusijām. Pēc premjera domām plānošana valstiskā līmenī ir nepieciešama, jo stihiskā attīstība ar domu, ka visu atrisinās tirgus, nestrādā. «Par stihisko attīstību spilgts piemērs ir 90. gados, nolikvidējot teritorijas plānošanu kā tādu. Rezultātā to nevienā vietā vairs arī nedarīja un pat nemācīja, taču tirgus to visu nokārtoja tik tālu, ka uzceltās māju rindas vienkārši noslīka,» rūgto mācību atgādināja M. Kučinskis. Viņaprāt, Latvijai pietiek ar to stihiskās attīstības laiku, kad katrs «brīnumdaris» kaut ko sola un pēc gada aizbēg, viņa vietā nākot citam ar savu stāstu. Tāpēc svarīgākais ir jautājums, vai iedzīvinām to, par ko pirms tam esam vienojušies, vai katrs, kurš ir pie stūres, griež to uz to pusi, kuru uzskata par vajadzīgāko. «Valdība turas pie tā, kas tika uzrakstīts, veidojot šo Ministru kabinetu – pirms viena gada un astoņiem mēnešiem,» norādīja M. Kučinskis. Viņš gan piezīmēja, ka būtībā ierakstīts ir tieši tas pats, kas NAP 2020, tomēr pasijājot sapņus. Taču ir palicis ekonomikas izrāviens, produktivitātes pieaugums, kaut arī ar atšķirīgu izpratni par to, jo produktivitāte daudziem esošajiem uzņēmumiem nozīmējot pazaudēt savu biznesu kā tādu. Runājot par «veiksmes» stāstiem kaimiņos, premjers atgādināja par sarunu ar Igaunijas valdības vadītāju, kurš, izdzirdot stāstu par Latvijas uzņēmumiem, kuri «bēg» uz ziemeļu kaimiņvalsti, kur viss esot labāk, piezīmējis: neticami, bet man stāsta to pašu, tikai no otras puses.

Notikusi kārtējā ekonomiskā mērķa sakāve, bet par Nacionālā attīstības plāna vai jebkura cita plāna izpildi neviens ierēdnis vai amatpersona ar savu ādu īsti neatbild

NAP nosprausto 20% mērķi rūpniecības sniegumam iekšzemes kopproduktā sasniegt... neizdosies. Latvijas reputācija investoru vidē ir... sabojāta. Maksātnespējas aģentūrai pienācīgu vadītāju atrast... nav izdevies. Lielu, energoietilpīgu ražotāju Latvijā, ja elektroenerģijas cena nekļūs konkurētspējīga,... nebūs. Tie ir daži no Ministru prezidenta biedra un ekonomikas ministra Arvila Ašeradena secinājumiem par valsts ekonomiskajām izredzēm.

Kārtējais NAP mērķis ir atcelts. Tā vietā Ašeradens rosina ierakstīt jaunu apņemšanos par produktivitātes kāpināšanu. Kārtējā ekonomikas mērķa sakāvi ir atzinis cilvēks ar amatu, bet dziļākajā būtībā par NAP vai cita plāna izpildi neviens ierēdnis vai amatpersona ar savu ādu neatbild. Piemēram, ielūkojoties Maksātnespējas pamatnostādņu projektā, ko šodien skata valdībā, mulsina teikumi, kas atkārtojas ar identisku vēstījumu, vien ar mainītu vārdu kārtību. Var jau būt, ka radošajai ierēdniecībai, kas strādāja pie dokumenta, vajadzēja pievilkt lapu skaitu līdz kādam noteiktam daudzumam.

Laikā, kad sākušās runas jau par to, kas būtu iekļaujams nākamajā Nacionālajā attīstības plānā (NAP), kas darboties sāks pēc 2020. gada (cita lieta, ka arī pašreizējā NAP mērķi visi ne tuvu nav sasniegti), DB nolēma iedziļināties, kuras tad īsti ir tās Latvijas tautsaimniecības nozares, kas šobrīd uztur valsti.

Skaidrs, ka pētīt šo jautājumu var, izejot no dažādiem parametriem, un vienu ideālo metodiku, kas patiks visiem, te laikam neatrast, taču šajā reizē kopā ar Lursoft nolēmām fokusēties uz salīdzinoši vienkāršu aspektu: konkrētu nozaru samaksātie nodokļi valsts budžetā (pēc VID datiem un gada pārskatiem) un to dinamika pēdējo divu gadu laikā. Līdz šim ir bijušas divas publikācijas – vienā no tām apskatījām samaksāto kopējo nodokļu apjomu uz vienu konkrētajā nozarē strādājošo, otrā – cik visa nozare kopā ir samaksājusi nodokļus budžetā, neskaitot nekustamā īpašuma nodokli.

Rezultāti bija provocējuši un rezonansi raisoši, taču matemātika ir nežēlīga. Maz te atlika vietas sapņiem par ekonomikas izrāvienu, taču aizdomāties gan bija par ko. Nomaksāto nodokļu skaitļi parāda, ka Latvijas tautsaimniecībā vislielāko nodokļu masu ienes tirdzniecība, bet visvairāk nodokļu valsts maks iegūst tieši no viena degvielas uzpildes stacijas darbinieka. Protams, te var teikt, ka gan degvielas tirgotāji, gan veikali kopumā jau tikai līdzīgi putekļsūcējam savāc naudu no sabiedrības, izpildot starpnieka – nodokļu iekasētāja lomu. Īstā pievienotā vērtība rodas kur citur, piemēram, uzņēmumos, kas strādā uz eksportu, jo īpaši, ja viena darba vieta ražotāja – eksportētāja uzņēmumā rada vairākas darba vietas pakalpojumu nozarēs.

12. Saeimā ievēlētajiem deputātiem un nākamajiem ministriem pašreizējo globālo ekonomisko sankciju kara dēļ ir jābūt saprātīgiem un atbildīgiem pret savu valsti un tās uzņēmējiem. Lai arī pēdējo gadu laikā uzņēmējdarbības jomas ir paveikts pietiekami daudz, pēc iekļūšanas parlamentā deputāti nedrīkst aizmirst solījumus sekmēt tās attīstību vēl vairāk, jo īpaši šajā ekonomiski un politiski sarežģītajā laikā.

Eiropas Savienības ieviesto sankciju pret Krieviju dēļ kaimiņvalsts robeža daudziem mūsu uzņēmējiem ir slēgta, un eksportētāji cieš ievērojamus zaudējumus. Lai gan septembra vidū Saeima akceptēja izmaiņas likumos, kas nosaka, ka Valsts ieņēmumu dienests varēs tiem piemērot nodokļu maksājumu atlikšanu līdz pieciem gadiem vai sadalīt tos noteiktos termiņos, tas ir tikai īstermiņa risinājums. Jaunajiem parlamentāriešiem un ministriem ir jādomā par eksportētājiem ilgtermiņā, ko var panākt ar reinvestētās peļņas nodokļa atcelšanu, nodokļu samazināšanu un tiesiskās paļāvības principu ievērošanu.

Nacionālā attīstības plāna (NAP) 2014. - 2020. gadam sākotnējā redakcijā bija ietverts punkts, ka 0% reinvestētās peļņas nodoklis ir piemērojams tad, ja šie finanšu resursi tiek ieguldīti uzņēmuma iekārtu modernizācijā vai iegādei ražojošajā sektorā, pakalpojumu eksportā vai jaunu, uz eksportu orientētu produktu izpētei un attīstībai, ja to veic Latvijā strādājoši zinātnieki. Lai gan Igaunijā šī pieeja veiksmīgi darbojas jau vairākus gadus, Finanšu un Ekonomikas ministriju pārstāvji 2012. gadā to atzina par neefektīvu veidu, kā sekmēt izaugsmi, tādēļ šis punkts no NAP tika svītrots. Tā vietā nolēma ieviest nodokļu atvieglojumus ražošanas tehnoloģiskajām iekārtām, to iegādes vērtībai piemērojot palielināto koeficientu 1.5, kas teorētiski ļauj izdevumos norakstīt lielāku pamatlīdzekļa vērtību. Taču šis atbalsta veids, manuprāt, ir efektīvs tikai ražotājiem, jo pakalpojumu sektora pievienotā vērtība ir cilvēku zināšanas. Tas nozīmē, ka ar šo likuma normu valsts sniedz atbalstu tikai dažiem.

No transporta nozarei domātajiem ES fondu līdzekļiem reģionālajām ostām netiek nekā; lielajām ostām un pilsētām jāgatavojas konkurencei 1,3 mljrd. apguvē.

Pēc šā gada jūnija, kad tika apstiprināts Partnerības līgums Eiropas Savienības (ES) investīciju fondu 2014.–2020. gada plānošanas periodam, nākamais solis ir darbības programma. Eiropas Komisijai (EK) pret to būtisku iebildumu vairs neesot, sarunā ar DB norāda Satiksmes ministrijas (SM) valsts sekretāra vietniece Ilze Aleksandroviča. Kaut arī Nacionālajā attīstības plānā 2020 (NAP) reģionālajām ostām bija paredzēti līdzekļi ledlaužu iegādei, šobrīd tās ir palikušas tukšā. Atliek vien finansējuma piesaistīšana jahtu tūrismam vai zvejniecībai, taču tas nav risinājums, kas varētu būtiski palielināt kravu apjomu ostās vai radīt jaunas darbavietas reģionā.

Laikraksts Diena rakstu sērijā turpina pētīt mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā notiekošos procesus. Pret Baltkrieviju vērsto ierobežojumu efektivitāte ir apšaubāma, kas raisa jautājumu, cik ļoti civilizētajai pasaulei rūp zeme, kuras priekšgalā atrodas pēdējais Eiropas diktators un kurā vērojamas masveidīgākās represijas Eiropā pēdējo 50 gadu laikā.

Daudz šķēpu lauzts ap civilizētās pasaules sankcijām pret Baltkrieviju. No vienas puses, kopš 2006. gada Rietumi ievieš virkni ierobežojumu par cilvēktiesību pārkāpumiem, represijām, vēlēšanu rezultātu viltošanu. No otras puses, eksistē izteikta pretdarbība, kā rezultātā virkne Baltkrievijas individuālu personu, organizāciju un kompāniju neiekļūst melnajos sarakstos, ko lielā mērā var uzskatīt par valsts vadītāja Aleksandru Lukašenko atbalstošo spēku un lobistu panākumu.

Sankcijas ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, ar kā palīdzību ES, ASV, Lielbritānija, Kanāda un citas valstis var ietekmēt demokrātiskos procesus noteiktā valstī. Tomēr vēl līdz šim pret Baltkrieviju vērsto ierobežojumu efektivitāte ir apšaubāma, kas raisa jautājumu, cik ļoti civilizētajai pasaulei rūp zeme, kuras priekšgalā atrodas pēdējais Eiropas diktators un kurā vērojamas masveidīgākās represijas Eiropā pēdējo 50 gadu laikā.

Paaugstināt apstrādes rūpniecības devumu Latvijas IKP līdz iecerētajiem 20% izrādījies neiespējami, tā vietā jāliek cits izaicinājums – celt produktivitāti

To intervijā DB stāsta vicepremjers, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens. Ilgtermiņā ir nepieciešamas pārmaiņas tautsaimniecības struktūrā, savukārt īstermiņā – jāatjauno ārvalstu investoru uzticība Latvijai, kas būtiski sabojāta pēdējo divu gadu laikā, kā arī jāveic pasākumi, lai energointensīvie ražotāji paliktu šeit.

Fragments no intervijas:

Nacionālajā attīstības plānā (NAP) ir noteikts mērķis, ka līdz 2020. gadam apstrādes rūpniecības devums iekšzemes kopproduktā (IKP) būs 20%. Vai šis mērķis ir sasniedzams, ja pašlaik ir tikai 12,2%?

Redzot pašreizējo apstrādes rūpniecības devumu IKP (12,2%), trīs gados nonākt līdz 20% ir neiespējami. Latvijas tautsaimniecības struktūra – rūpniecības devums IKP – atbilst tādu valstu kā Spānija, Francija, Nīderlande (ap 13% no IKP) modelim. Savukārt, piemēram, Lielbritānijā apstrādes rūpniecības devums IKP ir tikai 10% un lielāko daļu tautsaimniecības veido pakalpojumu sektors. Protams, Latvijas apstrādes rūpniecību ir grūti salīdzināt ar minēto valstu rūpniecību. Mūsu rūpnieku problēma ir zemā konkurētspēja, tātad – produktivitāte. Pašlaik Latvijas rūpniecības produktivitāte faktiskajās cenās ir 35% no Eiropas Savienības (ES) līmeņa. Šajā jomā ir jāpaveic milzīgs darbs ne tikai uzņēmējiem, bet arī valsts pārvaldei, lai rūpniecība Latvijas tautsaimniecībā kļūtu konkurētspējīga globālā mērogā, un tad jau var diskutēt par adekvātu tās īpatsvaru IKP.

Saistībā ar Nacionālā attīstības plāna 2014.-2020. gadam (NAP) vidusposma izvērtējumu jau esmu vispārīgi norādījis, ka tam ir jāpavelk apakšā svītra un jāizstrādā jauna, laikmetam piemērota programma (DB 21.07.).Tāda būtu pārresoru līmenī reāli integrēta nacionālā inovācijas sistēma, un tai noteikti ir jābūt sazobē ar citām šādām sistēmām Eiropā un citur pasaulē mūsu uzticamākajās partnervalstīs. Šīs starptautiskās sazobes dēļ laikmetīgā Latvijas ekonomikas attīstībā nekādi neiztikt bez mūsu diasporas.

Diasporas uzņēmēji un privātā un publiskā sektora pārvaldes profesionāļi, kas savās mītnes zemēs piedalās turienes dažādajās inovācijas sistēmās, ir dabiski dubultie aģenti šā vārda neitrālā nozīmē. Ar Latviju saistītie ārzemju profesionāļi, no vienas puses, vai nu pazīst Latvijas situāciju, vai vismaz ir atvērti uzklausīt un saprast mūsu nepieciešamības pēc progresīvām tehnoloģijām, risinājumiem un praksēm, un tā ir viena no mūsdienu lielākajām vērtībām – uzmanība un empātija. No otras puses, viņiem ir cita lielā vērtība – informācija un kontakti. Šis kapitāls Latvijai ir pieejams, un, pārfrazējot Blaumani, jautājums ir, kā šo mūsu tautu un mums simpatizējošos astotdaļas un sešpadsmitdaļas latviešus konvertēt zeltā.

Par jauno Nacionālās attīstības plānu (NAP) runas dažādos augsta līmeņa saietos ir sākušās. Premjers Māris Kučinskis nesen notikušajā domnīcas Certus rīkotajā forumā uzsvēra plānošanas lielo nozīmi. Neapšaubāmi, plānošana ir svarīga, tāpat kā ir svarīgi plānus ik pa laikam pārskatīt un aktualizēt, taču ne mazāk svarīgi ir nospraustos plānus arī realizēt ar konkrētu personu atbildību par to. Diemžēl nu jau vairākus gadus nav bijis pārliecības, ka valstij vispār ir kāds plāns, kur nu vēl kādam atbildība!

Skaidrs, ka nav īsti jēgas skatīties atpakaļ un bārties par pagātni, toties būtu ļoti svarīgi saprast, ko valdība domā darīt, lai nodrošinātu veiksmīgu valsts ilgtspēju turpmāk. Kādi konkrēti projekti tiek atzīti par valstiski svarīgiem ne tikai vārdos un uz papīra, bet arī realitātē? Kāda ir attieksme pret nākotnes tehnoloģijām, digitalizāciju, infrastruktūru - ceļiem, dzelzceļu, aviāciju, ostām? Cik ilgi aviokompānija airBaltic turpinās dzīvot no regulārām, glābjošām nodokļu maksātāju naudas injekcijām? Un vai vismaz valsts līmenī ir skaidrs, kāpēc šo kompāniju tomēr ir vai nav vērts saglabāt nacionālā statusā? Kādi ir riski - konkrēti pa punktiem, nevis par ikgadēju tradīciju kļuvušie solījumi, ka tūlīt, tūlīt kompānijai būs investors, bet arī bez tā kompānija dodas no veiksmes uz veiksmi. Par valsts sagādātajiem miljoniem tas gan sevišķi grūti nevarētu būt. Kāda ir valsts nostāja enerģētikā? Eiropas Savienība kopumā dodas atjaunojamās enerģijas virzienā. Latvijā tradicionāli valda izpratne, ka zaļā enerģija ir slikta - visi zagļi, OIK ir slikti, gāze - arī slikti. Bet kā valsts pozicionējas šajā ļoti svarīgajā tautsaimniecības sektorā - enerģētikā? Ko grib atbalstīt, no kā atteikties? Vispārējā patiesība ir tāda, ka enerģijas sektors ir un paliek visās valstīs valdības koferu pildītājs, lai gan pretrunīgs. Tieksme un kārdinājums tēlot labdarību ar subsīdijām, mūsu gadījumā stabilizējot politisko OIK un tajā pašā laikā subsidējot izcili konkurētspējīgu valsts uzņēmumu ar jaudas maksājumu ap 100 miljoniem eiro gadā, izskatās pēc īsta ekonomiskās politikas neprāta.

Zemes īpašnieku un vides aktīvistu vidū joprojām ir radikālas viedokļu atšķirības un maz kopsaucēju. Tas raisa bažas un palielina neskaidrības miglu par nākotnes riskiem un iespējām

Tāds ir secinājums noslēguma diskusijā 4. starptautiskajā konferencē Mežsaimniecība - Latvijas tautsaimniecības balsts bioekonomisko nozaru attīstības kontekstā. To, ka gan lauksaimniekiem, gan mežsaimniekiem un vides aktīvistiem kā minimums ir jāuztur dialogs, saprot visi, jo šo grupu aktīvās karadarbības rezultātā cietēji var būt ne tikai kādi atsevišķi zemes īpašnieki, konkrētās apdzīvotās vietas reģionos attiecībā uz nodarbinātību un apdzīvotību un pat meža nozare kopumā, bet arī valsts – nodokļu ieņēmumu apmēros, darba vietu un iedzīvotāju skaitā. Jāņem vērā, ka Nacionālās attīstības plāna 2021.- 2027. gadam projektā viena no prioritātēm ir kvalitatīva dzīves vide un teritoriju attīstība un sadaļas Daba un vide indikators ir lauku/meža putnu indekss.

Lai arī Latvijā eID kartes ir izsniegtas vairāk nekā pusmiljonam iedzīvotāju, tomēr neizmantojam to potenciālu; to nenoliedz arī karšu izsniedzējs PMLP, piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Latvijā personas apliecības jeb elektroniskās identifikācijas kartes (eID) šobrīd vairāk tiek pozicionētas kā fizisks personu apliecinošs dokuments, kurš ir ērts līdzi nēsāšanai, aizmirstot par elektroniskās vides komponenti, kas ir daudzkārt svarīgāka par pirmo. «Svarīgāka tādēļ, ka fizisks identitātes līdzeklis – pase, jau iepriekš pastāvēja, savukārt eID kartes izmantošana elektroniskajā vidē kā vienota, plašai sabiedrībai pieejama elektroniskās identitātes un gribas izpausmes līdzekļa pielietojums ir jauns. Tomēr eID potenciāls valsts IKT attīstībā netiek novērtēts un izmantots,» uzskata Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) valdes priekšsēdētājs Jānis Bokta. Jāatgādina, ka arī vairākos stratēģiskās plānošanas dokumentos, piemēram, NAP 2020, Latvija 2030 – valsts ar augstu prioritāti ir noteikusi IKT nozares, e-pakalpojumu attīstību.

Iepriekšējā zinātnes politika nav devusi cerētos rezultātus, kuri bija jāsasniedz atbilstoši Nacionālās attīstības plānā (NAP) ietvertajam, stāstīja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ivars Kalviņš.

Viņš stāstīja, ka pērn Rīgā notika LZA rīkota Baltijas jūras reģiona valstu zinātņu akadēmiju tikšanās, kurā eksperti apsprieda iespējas jomā, kas ļautu koordinēt darbu, lai zināšanas pārtaptu produktos.

Pārspriežot arī to, kas pietrūcis Latvijai, lai attīstītos tā, kā gribētos, eksperti nonāca pie secinājuma, ka iepriekšējā zinātnes politika nav devusi cerētos rezultātus, teica Kalviņš. Viņš atklāja, ka pašlaik pieejamie dati par 2018. vai 2019.gadu liecina, ka Latvijas sniegums inovāciju jomā 2018.gadā ļāva Latvijai ierindoties 23.vietā Eiropas Savienībā (ES).

Savukārt rezultāti pētniecībā, attīstībā, inovācijās un izglītībā liecina, ka ieguldījumi pētniecībā un attīstībā procentuāli no iekšzemes kopprodukta (IKP) ir izpildīti vien par 40% no paredzētā.

Valsts var tērēt tik daudz naudas, cik iekasē, nevis tik, cik kāda grupa vēlas, jo agrāk vai vēlāk būs jāatgriežas pie krīzes laikā aizsāktās valsts funkciju pārskatīšanas, kā arī nodokļu iekasēšanas

Par to intervijā DB stāsta LDDK viceprezidents, ilggadējais a/s Latvijas finieris un Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Juris Biķis. Viņaprāt, nosacījumi un mērķi, kas fiksēti Nacionālajā attīstības plānā (NAP), ir pareizi, bet tagad ir vajadzīgi instrumenti to sasniegšanai, arī pareiza ES struktūrfondu atbalsta sadale starp tiem, kas jau sekmīgi strādā, un jaunajiem, kuri savu artavu valstij varētu dot ilgtermiņā.

Kā vērtējat tā dēvētos pēckrīzes gadus Latvijā? Vai valsts rīkojās pareizi, īstenojot «cirpšanu»?

Lai vērtētu, kas un kā tika darīts ekonomiskās recesijas apstākļos gan uzņēmumos, gan valstī kopumā, vispirms jāpalūkojas, kas notika pirms krīzes tā dēvēto trekno gadu izskaņā. Proti, tā brīža valdībai (Ministru prezidents Aigars Kalvītis), veidojot 2008. g. valsts budžetu, tika prognozēta Latvijas IKP dzinēja slāpšana, taču, neraugoties uz to, bija milzīgs spiediens no arodbiedrībām palielināt algas valsts sektorā. Arodbiedrību pienākums ir uzbrukt gan valsts, gan privātajiem darba devējiem, un tā brīža valdību veidojošie politiskie spēki šim spiedienam daļēji pakļāvās. Tobrīd bija interesanta situācija, kad ne vienas nozares uzņēmēji vien sāka izjust ekonomikas bremzēšanos un ne tikai apsvērt, bet pat spert soļus, kas apturēja darba algu izmaksu pieaugumu, kas bija neatbilstošs darba ražīguma augumam, vai arī iesaldēja darba samaksu. Sabiedrība pat nevēlējās dzirdēt par ekonomikas pieauguma kritumu. Ja lēmumu pieņēmēji tobrīd būtu spējuši nostāties pretī šim algu palielinājuma spiedienam, situācija varēja būt citāda, kaut gan kopumā bez izmaksu (diemžēl arī algu) samazināšanas iztikt nevarētu, taču «grieziens» noteikti būtu mazāks, nekā to nācās īstenot krīzes laika valdībām. Izmaksu izvērtēšana, valsts funkciju pārskatīšana, reformas bija nedaudz novēlotas, taču cita risinājuma nebija. Tas, ka netika veikta lata devalvācija, bija pareizs risinājums. Uzņēmumi krīzes situācijā pārvērtēja un sabalansēja darba samaksas iespējas ar darba ražīgumu. Mācība – lielāka risku analīze. Krīze būtībā ir ekonomikas līdzsvara spogulis. Kopumā visi minētie soļi vēlāk ļāva straujāk rāpties ārā no krīzes. Diemžēl ne visas reformas, kas būtu jāveic valsts sektorā (izglītība, veselība), ir īstenotas ar lielu pretestību, un tagad, straujākā atgūšanās laikā no krīzes, ne tikai to īstenošana, bet arī apspriešana ir nolikta uz bremzēm. Pašlaik parādās tāda pati tendence, kāda bija pirms 6–7 gadiem – tiek izvirzītas prasības, cik kuram valsts sektoram valdībai jāpiešķir nauda, pilnībā ignorējot realitāti, cik naudas valsts makā ir (būs). Prasības bieži vien tiek pamatotas ar to, ka konkrētai jomai vajag resursus vairāku procentu apmērā no IKP (tā esot citviet Eiropā), kas, salīdzinot ar plānajiem ieņēmumiem valsts makā, tos pārvērš par simtiem milj. un pat miljardiem eiro un pašreizējam budžetam ir nepārvarams apmērs.

Daļa Nacionālā attīstības plāna 2020 izvirzīto rādītāju tiek sasniegti, savukārt 21 ir konstatēta būtiska atpalicība no vēlamā, bet 15 rāda diametrāli pretēju tendenci vēlamajam

Tādu ainu Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē iezīmēja Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Pēteris Vilks. Viņš norādīja, ka labi rezultāti ir sasniegti globālās konkurētspējas indeksā, jo Latvija tajā ieņem 42. vietu 144 pasaules valstu vidū, turpat līdzās ir arī Lietuva, savukārt Igaunija ir pirmajā trīsdesmitniekā. Nospraustais mērķis 2030. gadam ir 40. vieta, savukārt 2014. gada plāns bija 60. vieta un 2025. gadā – 45. Tāpat darbaspēka produktivitāte ir pieaugusi no 7,6 eiro stundā 2010. gadā līdz 8,4 eiro 2013. gadā. Mērķis līdz 2030. gadam ir sasniegt 95% no ES vidējā produktivitātes līmeņa. Pēc P. Vilka sacītā šo mērķi īstenot līdzējušas ES struktūrfondu investīcijas produktīvākai nodarbinātībai un pievienotās vērtības pieaugumam, kā arī efektīvākai dabas resursu izmantošanai. Tāpat pēc P. Vilka sacītā augstāko izglītību ieguvušo īpatsvars ir nepilni 40%, kas arī ir uzstādīts kā mērķis 2030. gadam. Šo mērķi palīdzot īstenot efektīvas augstākās izglītības kvalitātes vadības sistēmas ieviešana, augstākās izglītības pieejamība un augstskolu konkurētspēja starptautiskā līmenī. Vienlaikus P. Vilks atgādināja, ka tuvojas demogrāfiskā bedre un Latvijā jau kopš 2007. gada ir vērojama studējošo skaita samazināšanās.

Kuri kandidāti būs spējīgi izsmelt, šī gadu tūkstoša lielākās krīzes radītās sekas?

Kopš Saeimas vēlēšanām ir pagājušas teju divas nedēļas, bet valdības veidotāji nav tikuši tālāk par ķebli. Par ķebli un to, uz cik kājām tam labāk būt - trim vai četrām. DB ierosina vairāk runāt par darāmo. Jo mums ir sapnis kā teiktu Martins Luters Kings. Sapnis, lai ministru neizvēlētos kādu pirts sarunu laikā, un, cerams, ka augstāk par viņa vai viņas “politisko cenu”, tiktu vērtētas kompetences. Lai būtu analizēti (vai vismaz izlasīti) nacionālās attīstības plāni un tiktu saprasts, ka viss iepriekš uzrakstītais kara ekonomikā īsti neder. Ja Eiropas Komisāru (EK) kandidātus jau tradicionāli “cepina” ar sarežģītiem jautājumiem par nozari, kas tiks pārraudzīta, tad Latvijā pagaidām šāda prakse nav. Ministram jābūt nevis ērtam, bet vērtam. Vērtam ar pieredzi nozarē, zināšanām, izpratni un prasmi vadīt lielu kolektīvu, ne tikai belašu ēstuvi.

Rīgā, Teikas rajonā atklāta SEB Global Services biznesa pakalpojumu centra Rīgā jaunā biroja ēka GUSTAVS, kurā zem viena jumta strādā aptuveni 1200 uzņēmuma darbinieku.

Jaunais biznesa centrs ir pirmā ēka "Gustava biznesa centrs" projektā, kuru kopumā veidos trīs ilgtspējīgas ēkas.

Jaunā biroja plašās un daudzfunkcionālās iespējas radītas ar uzsvaru uz darbinieku labbūtību. GUSTAVS ir aktivitātēs bāzēts birojs ar atvērtu plānojumu un daudzveidīgām darba vidēm. Tas nozīmē, ka darbinieki nav piesaistīti kādai konkrētai vietai, bet var izvēlēties veicamajam uzdevumam piemērotāko vidi. Piemēram, ja veicams darbs, kas prasa koncentrēšanos, pieejama klusā zona. Savukārt tikšanos ar kolēģiem visērtāk rīkot sadarbības zonā.

Jaunajā ēkā nav iekārtoti atsevišķi kabineti vadītājiem – tie ikdienā strādā kopā ar savām komandām.

Valsts sekretāru sanāksmē, 17.novembrī, izsludināts Alternatīvo degvielu attīstības plāns 2017.-2020.gadam, kurš izstrādāts, lai samazinātu transporta negatīvo ietekmi uz vidi, kā arī lai pārņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 22.oktobra Direktīvas 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu prasības, informē Satiksmes Ministrija.

Minētā plāna mērķis ir veicināt alternatīvo degvielu un tās infrastruktūras attīstību, lai samazinātu transporta negatīvo ietekmi uz vidi. Plāna uzdevums būs apzināt esošo situāciju alternatīvo degvielu jomā, kā arī noteikt turpmāk veicamos pasākumus alternatīvo degvielu ieviešanai un izmantošanas vecināšanai Latvijā.

Plāns atbilst Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014.-2020.gadam (NAP 2020), Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030.gadam, Vides politikas pamatnostādnēs 2014.-2020.gadam, Enerģētikas attīstības pamatnostādnēs 2016.-2020.gadam, kā arī Transporta attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020.gadam noteiktajiem mērķiem un uzdevumiem negatīvās ietekmes uz vidi mazināšanai un ilgtspējīgas attīstības veicināšanai, kā arī atbilst Eiropas transporta politikas Baltajā grāmatā Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu noteiktajiem mērķiem.

Starptautiskās pretkorupcijas organizācijas "Transparency International" (TI) publicētajā jaunākajā Korupcijas uztveres indeksā (KUI) Latvijas rādītājs, salīdzinot ar diviem iepriekšējiem gadiem, ir uzlabojies, tomēr pieauguma temps ir lēns, un Latvija aizvien atpaliek no citām Eiropas Savienības (ES) un Eiropas Sadarbības un attīstības organizācijas valstīm (OECD), informē biedrībā "Sabiedrība par atklātību - Delna" ("Delna").

2023.gada KUI Latvijas rādītājs, salīdzinot ar 2021. un 2022.gadu, ir uzlabojies par vienu punktu, sasniedzot 60 punktus no 100. Tādējādi Latvijas KUI rādītājs starp 27 ES valstīm ierindojas 14.vietā, dalot to ar Spāniju. Tas tehniski ir kāpums par vienu vietu, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Tomēr ES valstu vidējais KUI rādītājs ir augstāks - 64 punkti.

Latvijas KUI rezultātiem ilgtermiņā uzlabojoties pārāk lēni, tiek zaudētas izredzes pietuvoties Nacionālajā attīstības plānā 2021.-2027.gadam (NAP) noteiktajam mērķim 2024.gadā KUI sasniegt 64 punktus un 2027.gadā - 67 punktus. Līdz šim, lai sasniegtu četru punktu pieaugumu KUI, Latvijai ir bijuši nepieciešami teju desmit gadi.