Kopumā Rīgā izbūvēti velo ceļi 50 kilometru garumā, savukārt pērn ieviestas pirmās velo joslas Dzirnavu, Elizabetes un Lāčplēša ielās, portālu db.lv informēja Rīgas domes Satiksmes departamenta komunikāciju speciāliste Ilze Dišlere.

Pagājušā gada nogalē arī izbūvēta speciāla nobrauktuve velobraucējiem no Akmens tilta un velo ceļš Vecmīlgrāvis – Vecāķi.

Students Artūrs Buzijans, kurš Rīgā aktīvi pārvietojas ar velosipēdu, dalās pieredzē ar db.lv: «No sākuma, kad velo joslas uztaisīja, man šķita forši, ka tās ir, bet tajā pašā laikā es brīnījos, vai vispār kāds pa tām bija pabraucis. Brīžiem tās bija nebraucamā stāvoklī. Tādas bedres gar sāniem, ka jābrauc iekšā mašīnu joslā. Ar laiku sāka lāpīt bedres un tagad ir diezgan labi.»

«Latviešu valoda ir ļoti veiksmīga ar to, ka brauktuve ir braukšanai un ietve - iešanai. Ar velosipēdu brauc, tāpēc ar braucamo uz ietves nav ko rādīties,» db.lv norāda Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes priekšsēdētājs Viesturs Silenieks.

No modes jau izgājuši kalnu riteņi ar dubļiem uz muguras - tagad ar pilsētas riteni brauc uz darbu arī lietišķos kostīmos.

No jaunās modes izriet arī jaunas vajadzības - kā pasargāt savu riteni no lietus, matu lokas no nevēlamiem laika apstākļiem, kā individualizēt savu riteni un padarīt braukšanu patīkamu. Un, kaut arī kalendārs vēl kādu laiku rudeni un lietusgāzes nesola, ir piemērots brīdis sagatavoties slapjam laikam. Tieši šo par savu biznesa uzdevumu izvēlējušās trīs jaunas uzņēmējas - SIA Tour de rain līdzīpašnieces Gerda Zandersone, Marika Latsone un Inga Ulmane. Ar lietu un riteņiem asociējas arī uzņēmuma un produktu zīmola nosaukums - saliktenis no Tour de France un Rain.

Katru kalendāro gadu februāra pirmā svētdiena ir amerikāņu futbola finālspēles Super Bowl laiks. Šo pasaulē finansiāli ienesīgāko sporta un arī izklaides pasākumu svētdienas vakarā pie televizoru ekrāniem noskatās aptuveni 100 miljonu cilvēku, turklāt vidēji katrs sestais pēc tam pirmdien nespēj aiziet uz darbu.

Un tas ir saprotams – visu amerikāņu futbolu apvij milzīga jezga un Super Bowl ir sezonas kulminācija. Tas spēj aizraut pat pret sportu visvienaldzīgāko skatītāju. Šova mērogs un pompozitāte ir kā ekskluzīvs klubs, kur jebkuram ir iespēja būt piederīgam kaut vienu vakaru.

Jādomā, ne tikai manu sākotnējo interesi par šo sporta veidu lielā mērā ir ietekmējusi Holivuda. Ikviens zina kādu filmu, kur amerikāņu futbola treneri, visslavenāko Holivudas aktieru atveidoti, ar prātam neaptverami iedvesmojošu runu pilnībā maina spēles ritējumu un uzvar komanda, kuras spēlētāji jau bija atmetuši pēdējās cerības.

Man šīs filmas ir kā mūsdienu vesterni, kur kovbojus ar viskija pudeli rokās ir nomainījuši sportisti ar milzīgām alus reklāmām fonā. Tajās mēs varam aizrautīgi vērot viņu cīņu ar visdažādākajiem mūsdienu vilinājumiem un problēmām, ar kurām tad tiek vēl vairāk kairināta interese par šo sporta veidu. Tā ir neatņemama Amerikas popkultūras sastāvdaļa.

«Katrai sabiedrībai piemīt kāda patiesība, kas ir dziļāka par politisko vai ticības uzskatu nesaskaņām. Mūsu kā reklāmas speciālistu uzdevums ir mēģināt tai piekļūt pēc iespējas tuvāk,» pauž turku reklāmas speciālists, aģentūras Leo Burnett Istanbul radošais direktors Oktars Akins

Iespējams, ka pirmajā acu uzmetienā šī atziņa var šķist banāla un vispārīga. Taču, ja ņemam vērā, ka to pauž cilvēks, kurš savulaik radījis veidu, kā savienot svēto mēnesi ramadānu ar Coca-Cola lietošanu, un spējis valstij, kuru apdzīvo 97% islāmticīgo, likt iemīlēt skotu viskiju, tajā kļūst vērts ieklausīties. Ieguvis multiplikācijas filmu veidotāja izglītību, strādājis Tālajos Austrumos, kā žūrijas loceklis pieprasīts Eiropas lielākajos reklāmas festivālos, O. Akins sarunā ar Dienas Bizness pastāstīja par rietumu zīmolu centieniem kļūt uzticamiem, izvairīšanos no asinskāriem futbola faniem un to, kāpēc idejām pārpilnas komandas jākomplektē ar dzelzs tvērienu.

Solīt sola, bet nedeva... Šis teiciens latviešiem ir zināms jau ļoti daudzus gadus, un laika gaitā jau tiek attiecināts uz dažādām parādībām. Šoreiz runa ir par ilgstošiem Ingrīdas Circenes (Vienotība) vadītās Veselības ministrijas solījumiem sasaistīt veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu ar samaksāto iedzīvotāju ienākumu nodokli, kas nu jau faktiski ir rezultējusies ar atziņu – diez vai tuvākajā laikā iznāks, jo nav skaidrības, vai piedāvātais risinājums atbilst konstitūcijai.

Pati iecere – sasaistīt medicīnas pakalpojumu klāstu ar samaksātajiem nodokļiem – ir apsveicama. Pirmkārt, šāds solis vismaz daļēji varētu novērst situāciju, kad godīgi nodokļu maksātāji finansē veselības aprūpes pakalpojumus gan sev, gan nodokļu nemaksātājiem, turklāt, lai tos vispār saņemtu, vēl stāv mēnešiem ilgās rindās. Protams, vienkāršāks variants ir atvērt maku un nepieciešamo pakalpojumu saņemt jau nākamajā dienā, bet tādā gadījumā iznāk, ka par vienu un to pašu tiek samaksāts divreiz. Vispirms nodokļu veidā, pēc tam – skaidrā naudā.

Otrkārt, šeit tomēr runa ir par nodokļu samaksu. Valstī var gari un plaši klārēt, ka ir jācīnās pret ēnu ekonomiku, taču, lai to panāktu, ir jāsper konkrēti soļi. Domājams, ka brīdī, kad aplokšņu algu maksājošos uzņēmumos strādājošie saprastu, ka viņiem par veselības aprūpi var nākties atdot visus savus ietaupījumus (ja vien tādi vispār ir), Valsts ieņēmumu dienests beidzot uzzinātu, kuros virzienos strādāt. Tas par to, kāpēc šāda sistēma ir nepieciešama, savukārt attiecībā uz to, kāpēc tās ieviešana Latvijā kārtējo reizi bremzējas...

«AS Sadales tīkls iet līdzi laikam un dara to, ko dara sadales tīklu operatori visās attīstītajās valstīs,» to intervijā DB teic enerģētikas eksperts Reinis Āboltiņš.

Kāda ir elektrotīkla vēsturiskās struktūras mantojuma ietekme uz pašreizējo situāciju, proti, elektrotīkls ar lielām jaudām reģionos, cilvēku skaita izmaiņas reģionos, mūsdienu tehnoloģiskie uzlabojumi, lauksaimnieciskās ražošanas efektivitātes pieaugums – kā visi šie faktori ietekmē energoapgādes efektivitāti un elektrotīkla noslodzi?

Nav noslēpums, ka elektrotīkla vēsturiskais mantojums šodien ir neapšaubāma problēma, ar ko saskaras sadales tīkla operators Latvijā. Saimnieciskajai aktivitātei samazinoties, uz kādreizējām ražošanas vietām joprojām tiek nodrošinātas noteiktas elektroenerģijas jaudas un augstākas jaudas līnijas, nekā tas objektīvi ir nepieciešams. Lai nodrošinātu, ka noteikta jauda kādā līnijā visu laiku ir klātesoša, visu laiku kādam šī enerģija ir jāražo. Ja ir līnijas, kurās jauda ir lielāka, nekā nepieciešams, tas nozīmē, ka mēs esam spiesti uzturēt darba kārtībā jaudīgākas iekārtas, kas savukārt prasa lielākus ieguldījumus, jo ir jāuztur augstāks spriegums. Tas, neapšaubāmi, rada izmaksas gan ražotājam, gan sadales tīklam. Mēs tērējam liekus resursus. Ir aizvērušies ne tikai daudzi bijušie kolhozu centri, ir aizvērušās arī mežrūpniecības saimniecības, gateri, kuros savulaik elektrības jaudas bija nepieciešamas. Pabraukājot pa laukiem, var redzēt, ka stāv vidējā sprieguma transformatora ietaises, bet gateris jau labu laiku nedarbojas, jo tuvākajā apkārtnē meži ir izzāģēti un aktivitāte tagad ir apsīkusi.

Pēteris Janevics, kurš kā profesionāls sportists vairākas sezonas aizvadīja riteņbraukšanas komandā DPA cycling team, šobrīd strādā par slēpošanas instruktoru vienā no lielākajiem Jaunzēlandes slēpošanas kūrortiem.

«Jaunzēlandē uz katru instruktora vietu ir ļoti liels konkurss. Atrast slēpošanas instruktora darbu latvietim Jaunzēlandē ir grūti, jo neviens nesaista Latviju ar ziemu un kalnu slēpošanu,» viņš stāsta biznesa portālam db.lv.

Oktobra sākumā P. Janevics atgriezīsies Latvijā, lai pabeigtu pēdējo gadu universitātē, kā arī turpinās strādāt par slēpošanas instruktoru Žagarkalnā. «Noteikti vēlētos uz vēl vienu sezonu atgriezties Jaunzēlandē, jo tik daudz vēl nav apskatīts un piedzīvots. Mīlu šo valsti. Strādāt par slēpošanas instruktoru, tas ir lieliskākais veids, kā apceļot pasauli, tāpēc mans mērķis ir pavadīt sezonu Japānā, Kanādā un Čīlē. Šis nav naudas darbs, tāpēc nevēlos doties uz Eiropas Alpiem, jo ir daudz citu interesantāku kalnu un valstu, kurās kādu laiku dzīvot un uzturēties, lai gan Eiropas Alpi ir vieta, kur slēpošanas instruktors tiešām spēj nopelnīt.»

Šogad jūlijā visā Latvijā reģistrēti 405 velosipēdu zādzību un pazušanas gadījumi. Savukārt Rīgas reģionā šā gada pirmajā pusē kā zagti vai pazuduši reģistrēti gandrīz 500 riteņi, vēsta laikraksts Diena. Pēc zādzības konstatēšanas īpašniekam iesaka apstaigāt vietas, kur ritenis varētu būt, piemēram, tuvējos lombardus, Rīgā - tirgu Latgalīte, citus krāmu tirgus, pārbaudīt sludinājumus internetā.

«Nezinu, kāpēc visi saka, ka Latgalīte ir centrs, kur pārdod nozagtus velosipēdus katru dienu. Nu tā nav,» laikrakstam sacījis minētajam tirgum tuvākā, Gogoļa ielas Rīgas 2.policijas iecirkņa priekšnieks Vladimirs Stoļarovs. Viņš arī apgalvojis, ka «nekādas garāžas, kur glabā zagtos riteņus, tur nav». Viņš domā, ka pastāvīgajiem tirgotājiem nav patīkami, ja kāds blakus pārdod zagtu mantu, tāpēc tiem droši var lūgt palīdzību.

«Tendence stiept zagtos velosipēdus un arī citas mantas ir uz Latgalīti, jo tur tirgo pamatā rūpnieciskās preces un spektrs ir ļoti plašs. Matīsa tirgū blakus gaļai un kartupeļiem divriteņus taču nepārdos,» laikrakstam stāstījis Jānis Zīle, sērijveida un liela apmēra zādzību izmeklēšanu koordinējošās Rīgas kriminālpolicijas nodaļas šefa vietnieks.

Ja piepildīsies Elio Motors plāni, tuvāko gadu laikā uz ceļiem nonāks neliela automašīna, kas gan ir vienāda garuma ar Honda Fit, bet daudz vieglāka. Turklāt šim spēkratam ir vien trīs riteņi un divas sēdvietas. Ar sākumcenu 6800 ASV dolāru apmērā tā ir arī ievērojami lētāka, vēsta AP.

ASV pilsētā Fīniksā bāzētais uzņēmums plāno sākt ražot automašīnas bijušajā General Motors rūpnīcā. Šos spēkratus jau esot rezervējuši 27 tūkstoši cilvēku. Gadā iecerēts saražot 250 tūkstošus šādu automašīnu. Tas ir tuvu apjomam, kādu Mazda pārdod ASV tirgū.

Tā kā spēkratam ir trīs riteņi - divi priekšā un viens aizmugurē - Elio ASV tiek klasificēta kā motocikls. Taču Elio Motors dibinātājs Pauls Elio apgalvo, ka transportlīdzeklis, raugoties no došības viedokļa, pielīdzināms automašīnai. Tajā braucošajiem nebūs vajadzība valkāt ķiveres.

Nav viegli noskriet maratonu, ilgstoši peldēt vai nobraukt ar riteni teju 200 kilometru. Taču prātam neaptverami, kā to visu var izdarīt vienās sacensībās. Tāpēc grūtību rangā pāri visam, šķiet, ir Ironman triatlona sacensības, kurās jānopeld 3,8 kilometri, jānobrauc ar riteni 180 km un vēl jānoskrien maratons - 42,2 kilometru.

Apbrīnojami īsā laikā kopš nopietnu treniņu sākuma līdz finišam Ironman distancē pirmo reizi tika Atis Brikovskis. Pēc viņa stāstītā intervijā laikrakstam Diena - ekonomiskajai krīzei mēdz būt arī gaismas puse. Ja neveicas biznesā, ir jāmeklē veids stresa noņemšanai. Un gadās, ka beigās ir vēl lielāks gandarījums nekā reizēs, kad maciņš piepildījies ar latiem vai eiro.

«Protams, man ir atbalstītāji, jo treniņi paņem tik daudz laika, - viens pats es to nepavilktu. Viena lieta ir treniņi, bet pēc tam vēl ir nepieciešams laiks, lai pēc tiem atgūtos,» laikrakstam stāstījis A. Brikovskis.

«Alus riteņi» Amsterdamas centrā pēdējā laikā kļuvuši ļoti populāri, taču divi negadījumi pēdējo mēnešu laikā lika pilsētas domei izvērtēt šo biznesu, ziņo Reuters.

Vienā gadījumā «alus riteņa» šoferis izkrita no braucamā, savukārt otrā gadījumā, kad «alus riteņos» bija tikai sievietes tas ietriecās mājā, jo centās iebraukt kādā šaurā Amsterdamas ieliņā.

Tie, kas vēl nav izbaudījuši braucienu «alus riteņos», kas nozīmē ekskursija pa pilsētas centru sēžot ar kāju minamā, pārvietojamā bārā var gavilēt, jo pilsētas dome nolēma atļaut turpināt šo biznesu, bet ar dažiem ierobežojumiem.

Ierobežojumi paredz, ka šīm ekskursijām būs stundu ierobežojums, alus riteņi nedrīkstēs būt lieli, jo pilsētā ir šauras ielas un šoferim nāksies vizināt alus riteņa pasažierus skaidrā.

Viena no vislabāk pazīstamajām kompānijām PartyFiet, kas nodarbojās ar šo biznesu ekskursantiem piedāvā divu stundu ekskursiju alus ritenī, kurā var ietilpt 22 cilvēki ar 30 litriem alus.

Saldumu fabrikas Laima darbinieki saņēmuši Latvijas velosipēdu uzņēmuma Ērenpreiss izgatavotos 15 riteņus, lai turpmāk varētu pārvietoties pilsētā.

Riteņi izgatavoti pēc saldumu fabrikas pasūtījuma. Ērenpreisa riteņu darbnīcā veidoti to rasējumi, lai rāmis būtu pēc iespējas vieglāks, riteņiem ir ādas sēdeklīši un rokturi, riteņi aprīkoti ar diožu gaismām. To dizainā izmantota Laimas identitāte.

Toms Ērenpreiss, Ērenpreisa riteņu darbnīcas vadītājs, stāsta: «Šie ir pirmie korporatīvie riteņi, ko izgatavojusi Ērenpreisa riteņu darbnīca.»

Savukārt, Rolands Gulbis, AS Laima valdes priekšsēdētājs, informē arī par ražošanas plāniem. Šogad - vasaras periodā - tiks pilnveidota ražotne Miera ielā. Ražošanas iekārtu rekonstrukcijai un energoefektivitātes uzlabošanai akciju sabiedrība Laima izmantos Latvijas valsts piedāvātās iespējas, ko sniedz līdzekļi no emisiju kvotu tirdzniecības saskaņā ar Kioto protokolu. Projekta mērķis ir veikt ieguldījumus vides aizsardzībā, kas ļauj samazināt siltuma zudumus un atgūt neizmantoto enerģiju. Projekta kopējās izmaksas 687 tūkstoši EUR, no tiem Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta līdzfinansējums būs 45% apmērā.

Privāto datu centru operators DEAC 2018. gadu iesācis ar strauju paplašināšanos eksporta tirgos Vācijā un Krievijā. Līdz ar uzņēmuma virtuālo jaudu paplašināšanu ir atklāti divi jauni virtuālie datu centri Frankfurtē un Maskavā, kas nodrošina ātru datu apmaiņu un ar zemu aizturi savieno Latviju ar stratēģiski nozīmīgām lokācijām un pilsētām Eiropā, informē DEAC Mārketinga un attīstības departamenta pārstāve Alīna Žižina.

«Šodien mākoņu tirgus galvenie jautājumi ir pārorientējušies uz konkrētiem uzņēmējdarbības tehniskajiem uzdevumiem. Biznesam IT risinājumi ir nepieciešami nevis pēc mēneša, bet gan šeit un tūlīt » komentē DEAC vadītājs Andris Gailītis.

Viens no populārākajiem DEAC pakalpojumiem ārvalstu klientu vidū ir privāts mākonis, kas atbilst gan biznesa vajadzībām, gan Krievijas valsts prasībām pret personas datu glabāšanu un efektīvi funkcionē arī Eiropā. «Darba organizēšana no jebkuras vietas pasaulē, kā arī datu centru pakalpojumu efektīva darbība nodrošina biznesa nepārtrauktību starpvalstu līmenī,» viņš piebilst.

DEAC mākoņu datu centri apvienoti vienotā un neatkarīgā operatoru komunikāciju tīklā, tostarp savienojums Rīga – Maskava šobrīd nodrošina visātrāko datu apmaiņas kanālu starp Krieviju un Eiropu. Tādejādi jaunizveidotā vienotā starpvalstu mākoņu platforma kalpo kā digitāls tilts starp Eiropu, Krieviju un Āzijas reģionu. Izvērsts virtuālo datu centru tīkls ļauj izvietot informāciju un aplikācijas tuvāk Krievijas un Rietumeiropas lietotājiem, saīsinot informācijas ielādes laiku un novēršot vajadzību sūtīt datus apstrādei tūkstošiem kilometru tālu.

Īsā laikā Baltkrievija no mūsu sadarbības partnera kļuvusi par krīzes un draudu avotu Latvijai. Laikraksts Diena iepriekš jau aprakstīja Baltkrievijas uzņēmējdarbības ciešo saikni ar prezidentu Aleksandru Lukašenko. Tagad uzmanības centrā nelegālās imigrācijas ierocis, kuru arī ne bez Lukašenko ziņas izmantoja gan pret Latviju, gan Lietuvu un Poliju, pērn novembrī izraisot ļoti saspīlētu situāciju uz Baltkrievijas–Polijas robežas.

Baltkrievijas acīmredzami mākslīgi veidotā migrantu krīze 2021. gada nogalē kļuva par neatņemamu mediju dienaskārtības sastāvdaļu. Notikumi, kas norisinājušies uz Baltkrievijas robežas un kur klātesoši bija tūkstošiem spēka struktūru pārstāvju, nav klasificējami kā klasisks militārs konflikts, lai arī brīžiem šķita, ka tas teju sāksies. Pietiks ar apzīmējumu "hibrīdagresija".

Lasi arī:

Kā Baltkrievija kļuva par cigarešu kontrabandas centru 

Īsā laikā Baltkrievija no mūsu sadarbības partnera kļuvusi par krīzes un draudu...

Kā iepatikties Lukašenko. Neaizskaramais oligarhs Topuzidis 

Laikraksts Diena turpina rakstu sēriju Cita Baltkrievija, kurā atklāj, kā Baltkrievijas biznesa,...

Pāvela Topuzida biznesa īpatnības: turpinājums 

Laikraksts Diena turpina pētīt Baltkrievijas uzņēmējdarbības specifiku, uzmanības centrā izvirzot...

Šī krīze, kura migrantus pārvērtusi par instrumentu dažnedažādu mērķu sasniegšanai, vienlaikus eksportējot koronavīrusu uz Eiropas Savienību, spilgti izgaismo arī vienu no šo hibrīdagresiju provocējušajām dimensijām, proti, ekonomiskos un biznesa ieguvumus, kā arī zaudējumus. Finanšu pasaules mūžīgais jautājums "kam tasizdevīgi?" īsti vietā, aplūkojot Tuvo Austrumu migrantu tranzītu caur Baltkrieviju.

Mucai spunde vaļā

2021. gada pavasarī uz pasliktinošos attiecību ar Baltkrieviju fona Lietuva vērš uzmanību uz pieaugošo nelegālo migrantu straumi, kas valstī ieplūst pāri Baltkrievijas robežai. Visa 2020. gada laikā Lietuvā aiztur tikai 81 nelegāli, bet līdz 2021. gada aprīlim – jau pavisam 90.Par atskaites punktu, kas mucai atrāvis spundi vaļā, tradicionāli tiek minēta 2021. gada 24. maijā notikusī Ryanair lidmašīnas, uz kuras borta atradās opozīcijas žurnālists Romāns Protasevičs, piespiedu nosēdināšana Minskas lidostā. A. Lukašenko apvainojas par šim notikumam sekojušo Rietumu sektorālo sankciju paketi un paziņo, ka pārtrauks kontrolēt nelegālo migrantu plūsmu. 26. maijā viņš apsola Eiropu pārpludināt ar migrantiem.22. jūnijā sakot runu Brestas cietoksnī saistībā ar 80. gadadienu, kopš trešā reiha karaspēks šķērsoja PSRS robežu, A. Lukašenko skaidri akcentē, ka migrantu plūsmas ir atriebība Rietumiem par sankcijām, kas vērstas pret Baltkrieviju: "Uz Lietuvu, Latviju un Poliju metās nelegālo migrantu tūkstoši un tūkstoši. Viņi [kolektīvie Rietumi] mums prasa sevi aizsargāt pret kontrabandu, pret narkotikām (..) Mēs tērēsim simtiem miljonu dolāru gadā, tāpat kā agrāk, lai aizstāvētu jūsu ģeopolitiskās intereses?"

Šā izteikuma detaļu patiesumu apšauba baltkrievu Nacionālās antikrīzes pārvaldes līderis Pāvels Latuško: "Valsts robeža tika uzlabota, lielā mērā pateicoties ES, kā arī Krievijas palīdzībai. Es to saku kā bijušais Baltkrievijas sūtnis Polijā, kurš ņēmis dalību lielākās daļas uz Polijas robežas esošo caurlaides punktu organizēšanā. Es zinu, no kādiem avotiem tie tika finansēti, par kādu naudu tika pirktas iekārtas, tehnika. Resursi tika gūti, pateicoties Frontex.

"Plašas nelegālo migrantu plūsmas caur Baltkrieviju uz ES nav novērotas pat lielās tautu staigāšanas laikā 2015.– 2016. gadā un tādas it kā nevar būt principā. ES austrumu spārnā gandrīz neviens ko tādu nav arī prognozējis. Saskaņā ar Frontex statistiku pēdējos 10 gados maksimālais ES austrumu robežu šķērsojušo nelegālo imigrantu skaits nav pārsniedzis 280 cilvēku mēnesī. Visaugstākie rādītāji attiecināmi uz 2015. gadu, kad Eiropa uzņēma vairāk nekā miljonu migrantu, galvenokārt no Sīrijas un Irākas.

Slepenā operācija Slūžas

Tomēr A. Lukašenko samelojas ne vien attiecībā uz detaļām, bet arī būtību – nelegāļu straume ES virzienā paplašinājās vēl pirms Ryanair lidmašīnas nosēdināšanas. Zināma, kaut arī neliela un slepenībā turēta pieredze Tuvo Austrumu migrantu nosūtīšanai uz ES Baltkrievijai jau eksistēja, un A. Lukašenko nevarēja nezināt, ka šis maršruts jau aprobēts.

Baltkrievija vienmēr bijusi tranzīta valsts. Migranti no Afganistānas, Pakistānas un citām Āzijas valstīm nereti nokļuva tās teritorijā. Cīņas ar organizēto noziedzību un korupciju Galvenās pārvaldes (CONKGP) Trešā nodaļa, ko vadījis Aleksandrs Azarovs, ķēra nevis migrantus, bet gan starptautisko noziedzīgo grupējumu dalībniekus, kuri veidoja plūsmu.

Baltkrievijas robeža patiesībā izsenis nav bijusi aiz atslēgas. Valsts drošības komiteja (VDK) regulāri īstenoja operāciju Slūžas, tīmekļa vietnes Ukr.net žurnālistam pastāsta A. Azarovs: "Tādas operācijas notika, lai vara nopelnītu naudu. Kad Valsts robežas komitejas struktūrvienību OSAM vadīja Terteļs, VDK pašreizējā priekšsēdētāja brālis, šī operācija tika plaši īstenota. OSAM darbinieki ieveda nelegāļus un sūtīja pāri robežai. Viņi taču zina situāciju uz robežas, vienību pārvietošanās shēmas. Un ņēma par to naudu, kas nonāca pie varas esošo kabatās. "OSAM ir atsevišķs pusslepens aktīvo pasākumu dienests ar neierobežotām pilnvarām, kas darbojas visā Baltkrievijas teritorijā un pakļaujas vienīgi A. Lukašenko.

Šajā specnodaļā dienējuši arī A. Lukašenko dēli Viktors un Dmitrijs. V. Lukašenko savulaik bija arī Baltkrievijas Drošības padomes loceklis, tagad viņš ir rezerves ģenerālmajors. Nauda, ko elites specnodaļas OSAM virsnieki saņēma par nelegālo migrantu plūsmas organizēšanu, tika nopelnīta absolūti nelegālā veidā, akcentē A. Azarovs.

"Nelegāļi pēc iebraukšanas Baltkrievijā maksāja naudu. Tas bija fiksēts, CONKGP bija operatīvās uzskaites lietas, ko pēc tam savāca VDK – un vēlāk šīs lietas pazuda. Šī bija nelegāļu pārsūtīšanas oficiālā valsts politika. Un tagad, kā es saprotu, šī operācija Slūžas atsākusies. Taču daudz pastāvīgākā mērogā," komentē A. Azarovs.

Atstrādāta shēma

Pēc A. Lukašenko skaļajiem izteikumiem Viļņa sāk fiksēt strauju nelegāļu skaita pieaugumu: jūlija sākumā viņu skaits sasniedz ap 800, augustā – jau vairāk nekā 4000 (1. augustā aizturēts rekordskaits – 289).

Vēl gada sākumā 768 kilometru garās Baltkrievijas– Lietuvas robežas infrastruktūra kā tāda praktiski neeksistē, tā ir izteikti caurumaina. Lietuvas iekšlietu ministre Agne Bilotaite maija beigās precizē, ka videonovērošanas sistēma aptver mazāk nekā 40% no šīs robežas, un, lai situāciju uzlabotu, nepieciešami divi gadi un 38 miljoni eiro. Jūnija beigās A. Bilotaite portālam Delfi.lt paziņo: "Nelegālā migrācija no Baltkrievijas uz Lietuvu – organizēts un pelnošs bizness, kurā iesaistīti baltkrievu ierēdņi un virsnieki."

Vasarā Irākas iedzīvotājs uz anonimitātes principa pastāsta medijprojektam Reform.by, ka A. Lukašenko teikto, ka Baltkrievija pārtrauc aizšķērsot migrantu plūsmas, vairākas dienas pēc kārtas translējusi Irākas televīzija. Par Baltkrieviju plašāk sākuši vēstīt arī citi Irākas plašsaziņas līdzekļi, kas seko līdzi migrācijas tēmai. Līdztekus tam informācija par iespējām caur Baltkrieviju nonākt Lietuvā sāk iekarot savu vietu dārknetā. Simtiem analoģisku piedāvājumu parādās WhatsApp, reģionā vispopulārākajā saziņas vietnē. Ceļojumu biroju reklāmas ar izcenojumiem un prasībām klientiem izraibina Instagram.

Viens pēc otra savairojas sociālo tīklu kanāli ar tūkstošos mērāmu auditoriju, kur var saņemt padomus, kā šķērsot Baltkrievijas robežu. Tajos publicē pavadoņu kontaktus un ērtas vietas robežas pāriešanai, iesaka, kā ģērbties un ko ņemt līdzi. Dažās sarakstes grupās piedāvā izgatavot viltotus dokumentus, tostarp ES valstu pases, piemēram, par 2400 ASV dolāriem.

Pēkšņi ceļu uz ES caur Baltkrieviju Irākā un Tuvajos Austrumos sāk uzskatīt par visātrāko un drošāko, secina lietuviešu portāls 15min.lt, pieminot, ka par nokļūšanu ES pār Baltkrievijas–Lietuvas robežu tiek prasīti 5–15 tūkstoši eiro. Salīdzinājumam 2021. gada vasarā nelegāla iekļūšana Eiropā pāri Egejas jūrai izmaksā 8–9 tūkstošus dolāru, caur Balkāniem – astoņus tūkstošus eiro, savukārt pāri Vidusjūrai – 3–5 tūkstošus eiro. Par parastu tūrisma ceļojumu no Irākas uz Baltkrieviju saskaņā ar Reform.by sniegto informāciju ceļojumu biroji prasa 500–1500 dolāru. Vasarā, pateicoties ievērojamam pieprasījuma pieaugumam, šādas tūres cena jau ievērojami kritusies.

Ieceļotāji no Tuvajiem Austrumiem Minskā drīz kļūst par jauniem acu tīksmināšanas objektiem, kas raisa lielāku interesi nekā pilsētas arhitektūra, secina ziņu aģentūra Lenta.ru. Lai arī 2021. gada vasarā Baltkrievijas galvaspilsētā gandrīz neparādās ierastie tūristi, Minskas un Grodņas hoteļus līdztekus migrantiem palīdz pārpildīt arī žurnālisti, kuri filmē un fotografē nelegāļus. Migrantu plūsmu var uzskatīt par lielu, lai arī pārsvarā neformālu ekonomikas sektoru, kura izaugsmi nodrošina pat plašsaziņas līdzekļi.

Pateicoties Baltkrievijai, 2021. gadā otro elpu guvis pārrobežu bizness ar migrantiem, kas krāšņi uzplauka 2015.–2016. gadā. Attiecībā uz šo laikposmu Eiropols secinājis, ka vairāk nekā 90% Eiropā ieceļojušo migrantu izmantojuši kriminālās pasaules atbalstu. Lielākā daļa no viņiem par šiem pakalpojumiem maksājusi 3,2–6,5 tūkstošus dolāru. Piemēram, ceļojuma paketes, kurā iekļauti pārlidojumi no Turcijas uz Lībiju un pēc tam no Lībijas uz Itāliju, cena ir 3700 dolāru. Pārvešanas pāri Vidusjūrai neoficiālās izmaksas: pieaugušajiem – 1000 dolāru, bērniem – 500. Rezultātā šī starptautiskā biznesa apgrozījums sastādīja 5–6 miljardus dolāru, tajā iesaistījās vairāk nekā 100 valstu pilsoņi.

Zina, ko ved

2021. gada vasarā Irākas un Sīrijas tūrisma tirgū jau nostabilizējies jauns, vilinošs produkts nodrošinātai publikai: iekļūšana ES kā bēglim. Šādā paketē parasti iekļauta Baltkrievijas grupas vīza (individuālā – par atsevišķu piemaksu), lidojums ekonomiskajā klasē uz Minsku (biznesa klasē – par atsevišķu piemaksu), dzīvošana Minskas viesnīcā, piemēram, uz trim diennaktīm, aizvešana līdz robežai, kuras šķērsošana esot 20 minūšu jautājums. Skaistos vārdos tiek aprakstīta pat dzīvošana un darbā iekārtošanās ES.

Tāpat par atsevišķu samaksu var saņemt instrukciju, kā šķērsot Baltkrievijas robežu ar GPS navigāciju vai pat tiek piedāvāta robežas pāriešana pavadoņa pavadībā. Depozītā atstājamās summas zemākais slieksnis ir 3000 dolāru, augstākais var pietuvoties 20 000 dolāru.

"Cenu variāciju nosaka tas, līdz kādam punktam pavadonis aizvedīs," uz anonimitātes nosacījuma izdevumam Novaja Gazeta savā pieredzē dalās kādas baltkrievu tūrfirmas darbiniece. "Visbiežāk tā ir Vācija – 95% gadījumu. [Ceļotājs] atlido uz Minsku, iekārtojas viesnīcā un norunātajā dienā ierodas noteiktā vietā. Tur pulcējās grupa, visbiežāk no 10 līdz 45 cilvēkiem. Viņus ved līdz robežai, parāda virzienu, bet tālāk migranti dodas paši.

"Izcelsmes zemēs daudzi migranti pārdod visu savu īpašumu, lai samaksātu par nokļūšanu ES. Baltkrievijas pusē ceļazīmes migrantiem pārdod Prezidenta lietu pārvaldes paspārnē esošā iestāde Centrkurort, kā arī citas tūrfirmas, kuru starpā aktīvi darbojas arī Oscartur un Jood Land.Svarīgs aspekts – opozīcijas informācijas resursi ziņo, ka migranti koronavīrusa pandēmijas situācijā pēc ierašanās Minskā nebūt neievēro izolācijas režīmu. Savdabīgi, ka Baltkrievijas likumdošana paredz iespēju neievērot karantīnu, ja ārzemnieks ieradies komandējumā ar atbilstošu vīzu.

Lietuvas ārlietu ministra vietnieks Arnolds Abramavičus augusta sākumā oficiāli pauž, ka valsts noskaidrojusi galvenos ceļus līdz savai robežai. Savdabīgā popularitātes saraksta pašā virsotnē – tiešais reiss Bagdāde–Minska, lidojumi četrreiz nedēļā: otrdien, trešdien, piektdien, svētdien. Pēc A. Abramavičus vārdiem, migranti, kas izlido no Irākas un Turcijas, līdztekus pašam ceļojumam pērk arī kontrabandistu, kuri ieceļojušos pavada jau Baltkrievijas teritorijā, pakalpojumus.

Lielisks migrantu aktivitāšu indikators ir aviokompāniju reisu skaits. Iraqi Airways lidojumi no Irākas uz Baltkrieviju, sākot no 2017. gada, notiek divreiz nedēļā. Augusta sākumā aviokompānija uzsāk vēl trīs reisus no dažādām Irākas pilsētām. 2021. gada maijā arī Fly Baghdad sāk lidot uz Baltkrieviju – divreiz nedēļā. Katra aviokompānija vienā reisā var uzņemt 200– 300 pasažieru.

Līdztekus sevi nopietni piesaka arī maršruts caur Stambulu, ko apkalpo Belavia un Turkish Airlines. Izdevuma The Moscow Times publicētā reportāža no kāda Belavia reisa skaidri liecina – lielākā daļa pasažieru izrādās migranti, bet ekipāžas locekļi korespondentam pastāstījuši, ka skaidri zina, ko ved, lai arī izlidošanas vietās identificēt pasažierus kā migrantus praktiski nav iespējams. Viņiem ir nauda, ar dokumentiem viss kārtībā, viņu apģērbs ne ar ko neatšķiras – aviokompānijām nav nekāda pamata šos pasažierus nelaist uz borta, pat ja tām pašām rastos iebildumi.

Dzeramnauda diplomantiem

"Protams, viņi saņēma vīzas," izdevumam Novaja Gazeta pastāsta Baltkrievijas tūrfirmas darbiniece. "Tika noformēti kā tūristu grupas, un pirmajām šādām grupām dežurējošais konsuls no Ārlietu ministrijas lidostā štancēja vīzas pēc atlidošanas. Pēc tam viņi sāka saņemt vīzas jau konsulātos arābu valstu, Sīrijas, Turcijas teritorijā. Iespējams, lai arī Ārlietu ministrijas darbinieki varētu nopelnīt. Baltkrievu vīza maksā 120 dolāru."

"Vienlaikus konsuli dažās austrumu zemēs – man par to stāstīja tie, kas Baltkrievijas vīzu saņēma dzimtenē un atbrauca uz Minsku, – papildus pilnai dokumentu paketei – ielūgums, hoteļa rezervācija, biļetes abos virzienos – ņēma 300 dolāru no katra "par pozitīvu vīzas jautājuma risinājumu". Bakšišs (dzeramnauda, kukulis – red.) – austrumos ar to nevienu nepārsteigsi, visi pie tā pieraduši un arvien gatavi izvilkt maku. Un tagad iedomājies, cik daudz tādu "tūristu" ik dienu izgāja caur baltkrievu konsulu. Domāju, daudzi no šiem konsuliem atpakaļ Baltkrievijā vairs neatgriezīsies. Pārcelsies, piemēram, uz Emirātiem, būdami nodrošināti vairākus gadus uz priekšu,|" stāsta darbiniece.

Kļūst arvien grūtāk

Pēc ierašanās Minskā "tūristu" atkarībā no iegādātās paketes vai nu aizved uz viesnīcu, vai arī viņš uzreiz dodas uz noteiktu gaidīšanas vietu. Kad savācas komplekts, grupu iesēdina autobusā un aizved uz rietumu robežu. To pašu dara taksometru vadītāji, taču viņi uzņem ne vairāk kā četrus pasažierus.

"Taksisti arābiem aktīvi piedāvā "aizsviest" līdz robežai," raksta Lenta.ru. "Jautājuma cena bieži ir 250 dolāru. Tāpat taksometru šoferi mīl piebilst, ka par migrantu vešanu līdz Polijas robežai iespējams tikt pie līdz pat pieciem gadiem cietumā. (..) Pilsētā klaiņo baumas par vadītājiem, kuri veselas ģimenes aizved uz Polijas robežas vājajām vietām: nevis uz zināmajiem robežkontroles punktiem, bet gan uz slepenām pārejām. Taču tas maksā ievērojami dārgāk.

Daži veiksmīgi robežu pārgājušie ceļotāji no Tuvajiem Austrumiem Vācijas policistiem izstāstījuši, ka baltkrievu robežsargi viņiem palīdzējuši pāriet otrā pusē – izgriezuši ejas dzeloņdrāšu žogā vai arī ar dronu palīdzību uzmeklējuši drošu robežas šķērsošanas vietu.

Viegluma pakāpe, ar kādu "tūristi" no Tuvajiem Austrumiem šķērso robežlīniju (līdz ar tās pusēs atrodošos valstu attieksmi), 2021. gadā mainās strauji. Migrācijas krīzes sākumā Lietuvas, Polijas un Latvijas robežsargi pieņem "tūristus" no Tuvajiem Austrumiem un tālāk nosūta uz speciālām iestādēm. Kad robežu sāk šķērsot jau simtiem un vēlāk – tūkstošiem dienā, ES valstis pārstāj viņus ielaist, vienlaikus veidojot garus dzeloņdrāšu žogus.

Cilvēki, kuriem nav izdevies pāriet robežu, var doties atpakaļ uz Grodņu, Minsku un citiem apdzīvotiem punktiem, lai atpūstos un pēc kāda laika atkal izmēģinātu laimi. Novembrī baltkrievu robežsargi migrantus piespiedu kārtā jau ved uz robežas tuvumā izveidotām nometnēm, "lai cilvēki neatgrieztos pilsētā un tur ilgi neuzturētos, bet gan censtos no jauna šķērsot robežu", interneta izdevums The Bell citē cilvēktiesību organizācijas Human Constanta darbinieci Aļonu Čehoviču.

Ceļotāja portrets

Kas ir šie migranti? "Pirmām kārtām tie ir irākiešu kurdi," satriecošā reportāžā no Baltkrievijas robežas novembrī pauž izdevums Kommersant. "Irākas Kurdistāna – tie ir Irākas ziemeļi, daļēji autonoma valsts daļa. Ir cilvēki no pašas Irākas, no dienvidiem, kur šobrīd ne īpaši labvēlīga situācija. Satiku arī dažus sīriešus. Kolēģi sastapa vēl libāniešus un afgāņus, taču man viņi nepatrāpījās. 90–95% ir Irākas kurdi. Demogrāfiskais sastāvs – vīrieši 20–30 gadu vecumā. Taču daudz arī ģimenes cilvēku, ar maziem bērniem. Topošās māmiņas un bērni, burtiski no zīdaiņiem pāris mēnešu vecumā. Ir arī ļoti lielas ģimenes, cilvēki ar pieciem bērniem. Lielākā daļa no viņiem – vidusšķiras pārstāvji. Daudzi saka, ka viņiem ir augstākā izglītība. Tomēr daži puiši ir jaunāki: uzreiz pēc skolas vai vienkārši kaut kur strādājuši. (..) Kurp doties, viņi uzzina čatos. Kurš vada čatus, kurš pauž vajadzīgo [robežpārejas] vietu, saprast nav iespējams.""Pirmajā dienā tur bija kaut kādas ēdamā rezerves, taču nelielas," turpina Kommersant.

"Otrajā dienā Baltkrievijas varas iestādes, Baltkrievijas Sarkanais Krusts, citas sabiedriskās organizācijas atveda humāno palīdzību. Tas ir piens, gaļas konservi, es redzēju cīsiņus, ūdens, segas, minimāls medikamentu daudzums."

Ap migrantu nometni burtiski ik pēc pusmetra stāv cilvēki formastērpos, ķiverēs, pilnā bruņojumā. Daļa telšu atrodas jau poļu teritorijā – aiz poļu robežstabiem, bet vēl pirms dzeloņdrātīm. Bet visi poļi stāv uzreiz aiz dzeloņdrātīm. "Daži bēgļi stāstīja, ka viņiem sūta SMS. Izskaitļo pēc irākiešu numuriem un atsūta ziņojumus: baltkrievi jūs māna, brauciet prom, atgriezieties mājās. Bēgļi izbrīnīti un šokēti, ka robeža ir slēgta. Viņi nav paredzējuši atrasties slēgtas robežas priekšā. Viņiem var pārmest naivumu, taču viņiem ir pilnīgi cita psiholoģija, citi priekšstati par pasauli," raksta Kommersant.

"Baltkrievijas varas iestāžu atbildība – vieglums, ar kādu šie cilvēki saņem vīzas. Viņi saņem caur firmu, paši nedodas tieši uz vēstniecību vai konsulātu. Šeit viņus lidostā sagaida cilvēki, sakot: "Mēs jums palīdzam." Tādi kā brīvprātīgie. Taču acīmredzami, ka tie ir diasporas pārstāvji, kuri sen jau dzīvo šeit, Baltkrievijā".

Likumu devalvācija

Laikrakstā Novaja Gazeta publicētajā intervijā tūrfirmas pārstāve uz jautājumu, cik atsevišķi maksā tieši robežas šķērsošana, atbild: "No 700 dolāru, taču ar garantiju – 800–900 dolāru. Un maksāts tiek vienīgi pēc fakta. Ņemot vērā, ka parasti pāriet ne pa vienam, bet tomēr grupās, katrā reizē pavadonis ļoti labi nopelna."

Uz jautājumu, vai «vienīgi pēc fakta nozīmē, ka tajā pusē un tur mani satiek vietējā pavadoņa poļu kolēģis, viņa atbild: "Nē, tu ar pavadoni ej tieši uz Poliju. Un tikai, kad tu jau saproti, ka atrodies Polijas teritorijā, pieņemsim, pēc ģeolokācijas, viņam samaksā, un viņš cauri mežiem dodas atpakaļ uz Baltkrieviju."

Lietuvas aizsardzības ministrs Arvīds Anušausks paziņo, ka noskaidroti gan robežas nelegālas šķērsošanas organizētāji, gan izpildītāji, kuri izmanto baltkrievu oficiālo iestāžu labvēlību. Migranti paši atzīstot, ka cilvēki kamuflāžā viņiem sniedzot ļoti detalizētas instrukcijas: kā iznīcināt dokumentus, kā notiek iztaujāšana, kādas atbildes sniegt. "Tas, ko mēs patlaban vērojam, ir īsts bandītisms un robežsargu darbības jēgas un pienākumu apgriešana kājām gaisā," situāciju izdevumam Naša Ņiva komentē patlaban dienošs robežapsardzes virsnieks.

"Vismaz vēl pirms pusgada darbiniekiem izmaksāja prēmijas 200 rubļu apmērā par nelegālas migrācijas kanāla aizšķērsošanu, daudzi paātrinātā kārtā saņēma jaunas dienesta pakāpes par afrikāņu un irākiešu grupu aizturēšanu. Desmit cilvēku grupa uz robežas tika uzskatīta par ārkārtēju notikumu, par kuru informēja Valsts robežas komiteju. Nedod dievs, ja kāds no viņiem izlauztos – momentāni sekoja zvans poļiem, lai viņi savā pusē pārtvertu un atgrieztu, citādi lieta varēja nonākt līdz rājienam, pazeminājumam, pārcelšanai. Patlaban notiekošais – pilnīga likumu un zvēresta devalvācija."

Medijprojektam Reform.by divi citi robežsargi uz anonimitātes nosacījuma pastāsta, kā migranti neoficiāli kļuvuši "neredzami" un viņiem uz robežas tiek veidoti "logi" – pēkšņi parādās nepieskatītas zonas. Viens no intervētajiem pauž, ka pret nelegāļiem agrāk izturējās stingrāk, sastādīja administratīvo protokolu un ievietoja speciālos izvietošanas punktos sekojošai deportācijai. Tagad viņus vienkārši atlaiž.

"No priekšniecības nāca mutiska pavēle – pievērt acis uz nelegālajiem migrantiem, aizturēt vienīgi tajos gadījumos, kad kļūst pavisam nekaunīgi un cenšas iziet bezmaz caur robežkontroles punktu," pauž viens no avotiem. "Starp citu, tagad robežsargu vietā robežas kontrolei un patrulēšanai izmanto Robežapsardzības spēku speciālo nodaļu, un pilnīgi iespējams, ka cilvēki no specnodaļas parāda migrantiem, kur jādodas."

Optiskā interneta pieslēgumu ar ātrumu viens gigabits sekundē (Gbps) neviens parasts lietotājs pagaidām nevar dzīvē izmantot, taču ir biznesa klienti, kuriem Lattelecom šādu un vēl lielāku ātrumu ir pieslēdzis, sacīja Lattelecom valdes loceklis un galvenais tehniskais direktors Uldis Tatarčuks.

Tatarčuks to teica, vaicāts par interneta risinājumu koncerna Google projektu Kanzassitijas, ASV, iedzīvotājiem piedāvāt viena Gbps interneta pieslēgumus. Viņš sacīja, ka tehniskā kapacitāte Lattelecom to izdarīt jau ir. Uzņēmuma speciālisti sapulcēs pus pa jokam esot teikuši, ka Rēzeknē ierīkot optiskā interneta pieslēgumu ar datu pārraides ātrumu divi gigabiti sekundē (Gbps), pārspējot Google ātrā interneta pilotprojektu ASV, būtu nieks.

«Google viena Gbps internets ir mārketinga akcija, kurai visa pasaule, arī Latvija, pievērš uzmanību. Praktiskā patēriņa tam vēl nav,» teica Tatarčuks.

Laikraksts Diena rakstu sērijā turpina pētīt mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā notiekošos procesus. Pret Baltkrieviju vērsto ierobežojumu efektivitāte ir apšaubāma, kas raisa jautājumu, cik ļoti civilizētajai pasaulei rūp zeme, kuras priekšgalā atrodas pēdējais Eiropas diktators un kurā vērojamas masveidīgākās represijas Eiropā pēdējo 50 gadu laikā.

Daudz šķēpu lauzts ap civilizētās pasaules sankcijām pret Baltkrieviju. No vienas puses, kopš 2006. gada Rietumi ievieš virkni ierobežojumu par cilvēktiesību pārkāpumiem, represijām, vēlēšanu rezultātu viltošanu. No otras puses, eksistē izteikta pretdarbība, kā rezultātā virkne Baltkrievijas individuālu personu, organizāciju un kompāniju neiekļūst melnajos sarakstos, ko lielā mērā var uzskatīt par valsts vadītāja Aleksandru Lukašenko atbalstošo spēku un lobistu panākumu.

Sankcijas ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, ar kā palīdzību ES, ASV, Lielbritānija, Kanāda un citas valstis var ietekmēt demokrātiskos procesus noteiktā valstī. Tomēr vēl līdz šim pret Baltkrieviju vērsto ierobežojumu efektivitāte ir apšaubāma, kas raisa jautājumu, cik ļoti civilizētajai pasaulei rūp zeme, kuras priekšgalā atrodas pēdējais Eiropas diktators un kurā vērojamas masveidīgākās represijas Eiropā pēdējo 50 gadu laikā.

Dobeles būvķīmijas ražotājs Tenachem ir ieviesis automatizētās tehnoloģijas un tādējādi materiālu saražo, patērējot pēc iespējas mazāk cilvēkresursu. Šobrīd automatizētās iekārtas veic tādu darbu, kas ir kaitīgs cilvēkam un ko ierindas ražošanas darbiniekiem nebūtu vēlams darīt. Savukārt augsti kvalificētiem speciālistiem ir uzdevums apkalpot šīs iekārtas un nodrošināt to nepārtrauktu darbību. Tā kā automatizētas iekārtas strādā produktīvāk nekā manuāli vadītas cilvēku iekārtas, uzņēmumam ir iespēja nodrošināt saviem darbiniekiem labāku atalgojumu.

Arī uzņēmuma Tenachem klienti un sadarbības partneri, ražojot stikla paketes, strādā ar pilnībā automatizētām līnijām. Šajā procesā piedalās mazāk par desmit cilvēkiem, toties darbojas vairāki desmiti tehnikas vienību, kas tiek koordinētas caur datorprogrammatūru. Tās uzsāk darbu, jau saņemot pasūtījumu loga vai stikla paketes ražošanai – dati automātiski tiek ievadīti sistēmā, attiecīgi programmatūra ražotnē pati aprēķina nepieciešamo daudzumu un atbilstoši tam griež stiklu. Vienīgais darbs, kas ir jāizdara cilvēkam – jānoņem gala izstrādājums no līnijas un jāuzliek uz transportēšanas vienības.

Nākošajām paaudzēm nepieciešams apgūt specifiskas zināšanas, kas ļauj noturēties darba tirgū, jo šobrīd vienkārši krāvēji pamazām tiek aizvietoti ar automatizētām līnijām. Jau tagad ir skaidrs, ka, piemēram, inženieru darbs būs pieprasīts vienmēr. Būs vajadzīgi darbinieki, kas spēj izdomāt ražošanas procesus un uzstādīt tiem nepieciešamās iekārtas. Ja iekārtas tiek saliktas nepareizi un nestrādā vai tiek saražota brāķēta produkcija, neviens robots nespēs palīdzēt. Šajā situācijā inženierim ir jāsaprot, kas ir noticis, jāspēj izanalizēt situāciju un rast risinājumu.

Finanšu tirgos naudas ir pietiekami, trūkst ambīciju paraudzīties aiz Latvijas robežām un zināšanu - tāds ir bankas, biržas un uzņēmēju pārstāvju trīspusējas diskusijas galvenais secinājums. Sarunā piedalījās biržas NASDAQ Riga vadītāja Daiga Auziņa-Melalksne, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un SIA Karavela valdes loceklis Andris Bite, kā arī Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Kādas ir Latvijas uzņēmēju ambīcijas? Vai pašreizējo laiku var dēvēt par krīzi, kad jādomā par iespēju ne tikai iegādāties iekārtas vai būvēt jaunu cehu, bet arī par apvienošanos, pārņemšanu, ārvalstu tirgiem?

Andris Bite: Pirmkārt pateikšu tā, ka nekādas krīzes jau vēl nav. Ir neliela pabremzēšanās tai ballei, kas turpinājās divus gadus. Balle nebija slikta ražojošajai un eksportējošai sfērai. Protams, ir izņēmumi – tūrisms un viesmīlība. Tomēr jāteic, ka šobrīd notiek atgriešanās normālā stāvoklī. Jā, sākumā ir neliels kritiens, bet nedomāju, ka tas būs uz ilgu laiku.

Par uzņēmību un ambīcijām plašā spektrā runājot, ir jāsaka, ka ir vāji, tā patiešām vāji. Tas vēl būs maigi teikts. Manuprāt, ilgstoša biznesa vides nekopšana ir veidojusi aplamu uztveri sabiedrībā, tādēļ arī uzņēmēji realitāti redz slikti, visbeidzot, apejot apli, – arī no valsts puses uztvere ir aplama. Kopumā, runājot lauksaimniecības terminos, esam ieguvuši noplicinātu augsni, kurā nekas īsti negrib augt. Pārfrāzējot līdzību, ir maz tādu uzņēmēju, kuriem ir ambīcijas iet ārpus valsts, darboties plašāk, atņemt kādam tirgus, izveidot jaunus tirgus sev. Šī proporcija pret iedzīvotāju skaitu - aktīvie uzņēmēji pret kopskaitu - ir ļoti neliela. Kādēļ? Jau vēsturiski uzņēmējs nav mīlētākais pasažieris šajā kuģī – Latvija.

Zviedrijas mēbeļu mazumtirdzniecības uzņēmums IKEA izsludinājis vairākus konkursus uz vakancēm Rīgas pierobežā, Stopiņu novadā, blakus Juglas ielas un Biķernieku ielas rotācijas aplim, topošajā veikalā, liecina publicētie darba sludinājumi.

Uzņēmums uzsver unikālo IKEA kultūru un vērtības atzīmējot, ka visus IKEA darbiniekus vieno aizrautība un neatlaidība: «IKEA vērtības izriet no uzņēmuma vēstures. To pamatā ir neatlaidīgs darbs, spēja nepadoties, saskaroties ar grūtībām, kā arī veselais saprāts, zviedru izcelsme un prasme izmantot ierobežotos resursus. Lai veiksmīgi īstenotu IKEA koncepciju, darbiniekiem uzņēmuma vērtības ir jāizprot līdz sirds dziļumiem. IKEA vērtības iedzīvina IKEA kultūru,».

Kopumā publicēti astoņi darba sludinājumi un četros no tiem - noliktavas maiņas vadītājs, nodaļas vadītājs, noliktavas darbinieks un galdnieks - atzīmēts, ka uz konkrēto amatu ir vairākas vakances.

Ja potenciālais investors ir veiksmīgs un godīgs uzņēmējs, kāpēc lai viņš brīva kapitāla plūsmas ietvaros nevarētu izvēlēties strādāt Latvijā- Eiropas Savienībā?

Šādu tematu intervijā DB aktualizē ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro, piebilstot, ka termiņuzturēšanās atļauju (TUA) programmai varētu ieviest papildu regulējumu un kritērijus investoriem no trešajām valstīm. Taču, ja šāds investors- nerezidents vēlētos ieguldīt Latvijā, izmantojot TUA programmu, un te uzbūvēt lielus daudzdzīvokļu namus, tad tas būtu ļoti pozitīvi skatāms, jo veicinātu mājokļu pieejamību.

Fragments no intervijas, kas publicēta 26. augusta laikrakstā Dienas Bizness:

No ārzemju investoriem reizēm var dzirdēt, ka viņiem ir skaidrs, ka igauņi Baltijā ir IT centrs, lietuvieši atkal intensīvi piedāvā sevi ražotnēm un fintech sektoram, bet par Latviju nereti skaidra priekšstata nav. Cik, jūsuprāt, LIAA līdz šim ir labi tikusi galā ar saviem pienākumiem investīciju piesaistē?

Pēc savas definīcijas Fiat 500 vai lielizmēra 500 L ir jautri un dzīvespriecīgi auto. Tāds ir arī krosoveru saimei piejaucētais derivāts 500 L Trekking

Pirmajā mirklī varētu domāt, ka 500 L nosaukumam klāt pievienotais vārds Trekking automātiski solīs itālim pilnpiedziņu, un brīvbiļeti uz ceļu segumiem, kur Fiat 500 L nevēlas rādīties. Taču tā nav. Tā nu mūsdienu autobūvē ir iegājies, ka pircēju pielabināšanai bieži vien pietiek ar ārišķīgiem trikiem.

Sāksim ar to, ka Trekking versija būs apkarināta ar plastmasas arku un sliekšņu uzlikām, turklāt gan priekšpusē, gan aizmugurē ieraudzīsim masīvākus un izturīgākus buferus, kā arī speciāli šim modelim ir pielāgota dizaina 17 collu vieglmetāla diski. Tomēr pats svarīgākais – Trekking versijas virsbūves attālums līdz ceļa virsmai būs pacelts par 13 mm augstāk nekā 500 L, tāpat pastiepts ir garums un paplatinātas riteņu arkas. Līdz ar to vismaz vizuāli tiks radīta sajūta, ka ar šo Fiat varam mesties vagot smilšu un dubļu vannas. Ar to gan nevajadzētu aizrauties, lai gan zināmā mērā šis auto diezgan labi adaptēsies sarežģītākiem braukšanas apstākļiem.

Pasaules līderis, palešu aptīšanas iekārtu ražotājs Robopac, kuru Latvijas tirgū oficiāli pārstāv iepakojamo iekrātu un materiālu tirgotājs un servisa uzņēmums SIA Profipak SL, sarūpējis jaunas iepakošanas iekārtas mūsu valsts uzņēmumiem, kuriem nepieciešama ātra, ērta, videi draudzīga un finansiāli izdevīga produkcijas iepakošana transportēšanai.

Decembra sākumā Rīgā viesojās Maksimiliāno Konfalone (Massimiliano Confalone), Robopac S.p.A. reģionālais menedžeris, un pats personīgi iepazīstināja gan ar jaunumiem, gan deva ieskatu uzņēmuma darbībā un plānos.

Stabilizē paletes videi draudzīgā veidā

Robopac šobrīd ir vadošais palešu aptīšanas iekārtu ražotājs pasaulē, kuru 1982. gadā dibinājis Alfrēds Aureli (Alfredo Aureli), patentējot pasaulē pirmo robotizēto iekārtu palešu un paku aptīšanai t.s. strečplēvē (plēve pirms ietīšanas tiek izstiepta, kas ļauj par 50% samazināt palešu aptīšanas plēves patēriņu). Robopac gadā tiek saražotas 7000 iekārtas, un ražošana notiek līdzīgi kā autobūvē – uz automatizētas līnijas ar stacijām; šādas ražošanas sistēmas ieviešanu konsultējusi pasaulslavenā autoražotāja Porsche konsultanti. 95% palešu aptīšanas iekārtu tiek eksportētas uz 120 pasaules valstīm, ieskaitot Latviju, un Robopac globāli pārstāv ap 300 oficiālo dīleru (Latvijā šo iekārtu oficiālais izplatītājs ir SIA Profipak SL). „Robopac ir plašs globāls tīkls, un mēs regulāri apciemojam tās valstis, kur esam pārstāvēti, lai atbalstītu mūsu dīlerus, satiktos ar esošajiem un potenciālajiem klientiem, un vienmēr atvedam un prezentējam kādu jaunumu: vai tas būtu jauns produkts vai tehnoloģija, vai jauns, inovatīvs mārketinga instruments, kas spēj apmierināt visdažādāko nozaru (transports un loģistika, kokapstrāde, pārtikas rūpniecība, metālapstrāde, farmācija u.c.) vajadzības. Izņēmums nav arī šis gadījums,” savas vizītes laikā saka M. Konfalone. Viņš piebilst, ka uzņēmums aktīvi nodarbojas ar esošo tirgu izpēti gan novērtējot to ekonomisko izaugsmi, gan arī izzinot nozaru vajadzības: ap 6% no uzņēmuma ienākumiem tiek investēti izpētē, bet 20% itāļu ražotāja darbinieku nodarbojas ar pētījumiem un inovāciju ieviešanu, t.sk. veicot ikdienas laboratoriskos mērījumus (piemēram, palešu stabilitātes nodrošināšanai pārvadājumu laikā, ietīšanas ātruma mērījumiem, maksimālā svara samazināšanas iespējām, iepakojamā materiāla (plēvju) racionālā un videi draudzīgā izmantošanā u. tml.).

Jolanta Kovnacka turpina ražot grauzdētu cigoriņu dzērienu Alīda, sortimentu papildinot ar jaunu produktu – kafeju Paulīne, kam miežu vietā izmantoti rudzi

Jolantas Kovnackas uzņēmumā SIA RA 5 grauzdētajam cigoriņu dzērienam Alīda piešķirta kultūras zīme Latviskais mantojums. «Tas dod ne vien slavu, bet arī uzliek par pienākumu turpināt darbu, liek uz to nopietnāk skatīties,» viņa teic. Uzņēmumam šobrīd ir pieci gadi, un Jolantai šķiet, ka tas ir visai ilgs laiks biznesā. «Pa šiem gadiem daudz kas ir noticis. Es domāju, ka esmu veiksmīgi izķepurojusies, vairs tā nebaidos par nākotni. Ja kādreiz drebēju par noietu, tagad domāju – ja arī noiets kādreiz izbeidzas, noteikti ir vēl daudz citu interesantu variāciju, kā turpināt šo darīt, jo iekārtas ir, kredīta vairs nav. Laukos ir tā priekšrocība, ka ir zeme un idejas, ko vari piepildīt, vienīgi vajag gribasspēku. Vajag ticēt savai idejai par visiem 100%, tad izdodas. Nevajag klausīties skeptiķos, iet viņiem ar līkumiņu un atrast īstos cilvēkus, kas tevi motivē. Katrs satiktais cilvēks un notikums virza vajadzīgajā virzienā,» saka Jolanta.

Uzņēmuma darbinieku koplietojamo automašīnu pārvaldīšanai ir izveidota vienota rezervācijas sistēma, kas automašīnu izmantošanu padara efektīvāku, pārskatāmāku un palīdz samazināt autoparka izmaksas, pateicoties mazākam transporta līdzekļu skaitam.

Automašīnu rezervācijas risinājums ir daļa no Ecofleet autoparka un komandu vadības pakalpojuma, kas balstīts uz GPS. Organizācijas transporta līdzekļi ir vienotā datu bāzē, kur vienmēr ir redzams, kur mašīnas atrodas un cik transporta līdzekļu ir pieejami rezervācijai. Ieguvumi no šīs sistēmas ir novērtējami sākot ar pirmo dienu - uzreiz ir redzams, cik daudz automašīnu vienlaikus tiek izmantotas, un kādi braucieni ar darba mašīnām tiek veikti.

„Dienesta automašīnu kopīga izmantošana lielos uzņēmumos ir pieaugoša tendence daudzviet pasaulē un nonākusi arī līdz Latvijai,” atzīst Ecofleet Latvia SIA pārdošanas direktors Viesturs Rijnieks „Lielākas efektivitātes un mazāku izmaksu vārdā lietošanā arvien vairāk tiek pieņemti līdzīgi risinājumi arī mazākās organizācijās.“

Tehnoloģisku risinājumu ieviešana ražošanas sektorā tika uzsākta jau pagājušajā gadsimtā un turpinās vēl šodien, taču mūsdienās ar vien vairāk uzņēmumu Latvijā, kas sniedz dažādus pakalpojumus, procesu pārvaldību nodrošina ar tehnoloģiju palīdzību. Viens no šādiem uzņēmumiem ir arī klientu attiecību vadības pakalpojumu sniedzējs «Transcom«, kas pievērsies personāla vadības procesu digitalizācijai, tādējādi īstenojot mērķi – vadītāji 70 % laika var veltīt darbam ar savu komandu.

«Pateicoties atsevišķu procesu digitalizācijai, esam ietaupījuši laiku un resursus, ko varam veltīt komunikācijai un sadarbībai ar darbiniekiem. Efektivizējot darbinieku novērtēšanas procesus, esam ieviesuši digitālus rīkus, kas apkopo darbinieku paveikto un sniedz pārskatu par progresu. Tas ļauj vadītājiem uzreiz runāt ar darbinieku par attīstības un nākotnes karjeras iespējām, jo nav jāvelta papildu laiks datu analīzei. Pateicoties novērtēšanas procesu digitalizēšanai mums ir izdevies īstenot izvirzīto mērķi – tagad komandu vadītāji var 70 % sava darba laika pavadīt tiešā darbā ar komandu,» atklāj Līga Millere, «Transcom» personāla vadītāja Baltijā.