Izaicinājumi mūsdienās ir saglabāt pilsētas kultūrvēsturisko mantojumu, tās būtību, tajā pašā laikā ļaut tai augt. Rīgai vajadzētu koncentrēties uz sabiedriskā transporta tālāku attīstību, tā DB pauž Gehl Architects partnere un izpilddirektore Henriete Vamberga (Hanriette Vamberg).

Rīgas dome šogad ir noslēgusi sadarbības memorandu ar starptautiski pazīstamā dāņu arhitekta Jana Gēla (Jan Gehl) biroju, lai sekmētu pilsētas ilgtspējīgas attīstības, kvalitatīvas publiskās ārtelpas un integrētas transporta sistēmas izveidi.

Fragments no intervijas

Jūsu uzstāšanās nosaukums BREL forumā – Pilsēta cilvēkiem. Kāpēc par to ir jārunā? Vai tas nav pašsaprotami?

Diskusija par to, ka pilsētas ir jāpadara cilvēkiem draudzīgākas, ērtākas, aizsākās aptuveni sešdesmitajos gados modernisma arhitektūras kontekstā – bija raksturīgi apjomīgi ēku bloki, lieli transporta savienojumi, neieinteresētība mazos mērogos. Toreiz bija dzirdamas šaubu pilnas balsis no dažādām pusēm, tostarp ASV, vai tas, kā tiek veidotas pilsētas, ir īsti pareizi. Tiesa, tobrīd šo diskusiju auditorija bija pavisam neliela. Arī dāņu arhitekta Jana Gēla domubiedru toreiz bija pavisam maz. Viņš gan ceļoja diezgan daudz, satika līdzīgi domājošos, runāja par cilvēku vajadzībām, meklēja labos piemērus. Šis cilvēku tīkls paplašinājās, diskusija gāja plašumā, un tagad runāt par pilsētām cilvēku kontekstā ir pilnīgi normāli. Likt cilvēku, viņa vajadzības priekšplānā pilsētplānošanā tagad ir norma. Šīm pārmaiņām vajadzēja aptuveni piecdesmit gadus.

Sliedes Andrejsalā paralēli Eksporta ielai jau noārdītas, uzbērti celiņi, kas iezīmē nākotnes ielas, graudu elevators darbu pārtraucis, un gatavs ir salas apbūves plāns. Jau 2023. gada nogalē Pētersalas iela atdursies Daugavā un, iespējams, būs redzami pirmā īres nama pamati vai pat siluets.

Tādu ainu Dienas Biznesam intervijā ieskicē SIA RigaPortCity valdes priekšsēdētājs un attīstības direktors Juris Dreimanis.

Ar konkrēti kādas teritorijas attīstību nodarbojas jūsu uzņēmums, un ko tas pārstāv?

RigaPortCity attīstāmā teritorija sākas no Vanšu tilta, tai piekrīt pašreizējais Rīgas pasažieru terminālis, jahtu centrs Andrejosta, visa Andrejsala un Eksporta ostas dienvidu teritorija. Zemesgabaliem šajā teritorijā ir dažādi īpašnieki, tomēr viņi visi ir spējuši vienoties par vienota attīstības uzņēmuma izveidi, kas arī ir SIA RigaPortCity. Kopumā ir runa par 55 hektāriem zemes, kas uzskatāma par bijušo ostas teritoriju. Uzņēmuma uzdevums ir pārraudzīt un attīstīt tā, lai ieguvēji būtu visi, arī Rīgas pilsēta – iedzīvotāji, viesi un pašvaldība, kas iegūs jaunu, izcili sakoptu pilsētas daļu.

Jau pavisam drīz, 31. maijā un 1. jūnijā, Rīgā norisināsies starptautisks pasākums ar visai avangardiski pretenciozu nosaukumu – Mad City jeb Trakā pilsēta. Šķiet, kārtējais reklāmistu untums, no zila gaisa uzburts hepenings par godu slavenajiem Rīgas hipsteriem? Šoreiz nē.

Lieta ir nopietna. Līdz šim jau esmu runājis un rakstījis par ceturto industriālo revolūciju jeb pāreju uz tā saukto datu vadīto ekonomiku un sabiedrību. Šobrīd notiek būtisks pavērsiens civilizācijas attīstībā, ko rada divu paralēlu procesu simbioze, – eksponenciāls IKT veiktspējas pieaugums, kas nodrošina mākslīgajam intelektam nepieciešamo funkcionalitāti jau tuvākajā nākotnē, ko papildina milzīgs jau uzkrāto un ik dienas klāt nākošo datu apjoms. Tāpēc nepieciešams iemācīties šīs tehnoloģiju sniegtās iespējas izmantot gudri un efektīvi, veicinot ekonomikas izaugsmi un uzlabojot sabiedrības dzīves kvalitāti.

Viens no būtiskiem virzieniem, kas iekļaujas minētajos procesos, ir modernas pilsētas attīstība, ko mēdz dēvēt par Smart City jeb Viedo pilsētu. Ekonomikas globalizācija noved pie aizvien lielākas cilvēku koncentrēšanās pilsētās. Saskaņā ar Viedās pilsētas klastera datiem, jau šodien gandrīz 80% Eiropas Savienības iedzīvotāju dzīvo pilsētās, un tajās tiek radīti vismaz 85% no šo valstu iekšzemes kopprodukta. Tādēļ ārkārtīgi būtisks jautājums ir – kā pilsētu padarīt dzīvei pēc iespējas patīkamāku?

Saskaņā ar jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem pērn iedzīvotāju skaits pieauga tikai Pierīgā - par 0,9 % jeb 3,3 tūkstošiem. Savukārt Rīgā iedzīvotāju skaits saruka par 0,8 % jeb 5,4 tūkstošiem.

Tas saistīts ar to, ka rīdzinieki vairumā pārceļas uz Pierīgu, īpaši uz Jūrmalu un Mārupi. Šie dati tikai apstiprina pilsētplānotāju un arhitektu sen teikto – mūsu galvaspilsēta nav cilvēkiem draudzīga. Līdz ar to tā ir viena no absolūti retajām metropolēm, kur iedzīvotāju skaits rūk. Pilsētplānotājs un sociālantropologs Viesturs Celmiņš jau ir izrunājis sausu muti, vairākus gadus stāstot, ka ir nepareizi Rīgu pilnībā atdot autotransportam, ja tā vēlas piesaistīt iedzīvotājus. Rezultātā cilvēki pārceļas uz Pierīgu, katru dienu dodas uz Rīgu ar autotransportu, kas rada sastrēgumus un vairo gaisa piesārņojumu.

Diemžēl līdz šim galvaspilsētas vadībai prioritāte nav bijuši rīdzinieki. Rīgā tā arī nav nedz gājēju ielas, nedz pietiekamā daudzumā un kvalitātē veloceliņu. Arī ar tik daudz piesauktajiem park&ride nevedas. Arī sabiedriskais transports nav tāds, lai tajā gribētos pārsēsties no automašīnas. Un šeit neder atrunas, ka viena gada laikā Rīgu nevar pārvērst. Jo par to, ka galvaspilsētai ir jākļūst draudzīgākai cilvēkiem un mazajam biznesam, ir runāts gadiem. Tikai darīts gan ir ļoti maz. Toties ar plašu vērienu «šeptēšanās» ir notikusi dažādās pašvaldības kapitālsabiedrībās. Simptomātiski, ka, DB, sarunājoties ar lielu industriālo parku attīstītāju, tas paziņoja, ka strādā tikai Pierīgā un galvaspilsētā nedarbojas principiāli, jo birokrātiskās procedūras, kuras Pierīgas pašvaldībās var nokārtot pāris nedēļu laikā, Rīgā aizņem vairāk par pusgadu.

Seši Latvijas arhitektu biroji pievienojušies klimata kustībai "Architects Declare".

Kustība aizsākās 2019.gada maijā Lielbritānijā, arhitektiem definējot 11 darbības principus, kurus dalībnieki apņemas īstenot savā praksē, lai samazinātu būvniecības kaitīgo ietekmi uz vidi. Šai kustībai no Latvijas pievienojušies arhitektu biroji "ARCHE", "GAISS", "Arhitekts Krauklis", "MADE arhitekti", "NOMAD architects" un "VINCENTS".

Cilvēces saimnieciskās darbības iespaidā arvien straujāk samazinās pasaules bioloģiskā daudzveidība, bet ierastos dzīves apstākļus apdraud klimata pārmaiņas, kļūstot par mūsu laika nopietnāko problēmu. Ēku būvniecība un uzturēšana rada gandrīz 40% cilvēces oglekļa dioksīda (CO2) izmešu un cita piesārņojuma. Arhitektiem var būt liela loma šī piesārņojuma novēršanā.

Kuri kandidāti būs spējīgi izsmelt, šī gadu tūkstoša lielākās krīzes radītās sekas?

Kopš Saeimas vēlēšanām ir pagājušas teju divas nedēļas, bet valdības veidotāji nav tikuši tālāk par ķebli. Par ķebli un to, uz cik kājām tam labāk būt - trim vai četrām. DB ierosina vairāk runāt par darāmo. Jo mums ir sapnis kā teiktu Martins Luters Kings. Sapnis, lai ministru neizvēlētos kādu pirts sarunu laikā, un, cerams, ka augstāk par viņa vai viņas “politisko cenu”, tiktu vērtētas kompetences. Lai būtu analizēti (vai vismaz izlasīti) nacionālās attīstības plāni un tiktu saprasts, ka viss iepriekš uzrakstītais kara ekonomikā īsti neder. Ja Eiropas Komisāru (EK) kandidātus jau tradicionāli “cepina” ar sarežģītiem jautājumiem par nozari, kas tiks pārraudzīta, tad Latvijā pagaidām šāda prakse nav. Ministram jābūt nevis ērtam, bet vērtam. Vērtam ar pieredzi nozarē, zināšanām, izpratni un prasmi vadīt lielu kolektīvu, ne tikai belašu ēstuvi.