Jaunākais izdevums

Vai bērni mums rūp? Vai latvieši lēnām izzudīs? Viens deputāts 100 jaundzimušo pabalstu vērts.

Stāsts ir par tautas dzīvību un nāvi, par vērtībām, par izvēli. Mūsu priekšstāvji deputāti sev vienmēr pielemj labas algas un paši sevi labi vērtē. Par bērna piedzimšanu vienreizējais pabalsts dilst – tā viņi vērtē tautas rītdienu. Var teikt, ka bērni dzimst mīlestības dēļ, bet deputātus vēlē cerības dēļ, un Saeimā saikni var izvēlēties neredzēt, taču mēs to redzam. Tīri matemātiski – deputāta gada alga aptuveni 100 reizes pārsniedz bērna vienreizējo pabalstu.

Deputātu algu izaugsme

Deputātu algas ir pieejamas Saeimas internetvietnē, kurā publiskoti dati par deputātu atalgojumu. Jau no 2013. gada Saeimas deputātu atalgojums ievērojami apsteidz vidējo patēriņu cenu pieaugumu. Saeimas deputāta vidējās algas aprēķinā tiek ņemti vērā Saeimas deputātu norādītie atalgojuma skaitļi no pieejamajiem algu sarakstiem katra gada novembrī un decembrī. Aprēķinā neņemam vērā piemaksas un kompensācijas. 2013. gada algas latos tiek pārrēķinātas eiro. Gadījumos, ja Saeimas deputāti strādāja novembrī nepilnu mēnesi, piemēram, vēlēšanu dēļ, tad vidējo algu aprēķinam tika izmantots tikai decembris. Aprēķinos netika iekļauti deputāti ar ļoti zemām algām (daži desmiti eiro), kuras parādās, deputātiem uz laiku atsakoties no pilnvarām. Saņemto mēnešalgu kopsumma tika izdalīta ar algu sarakstā iekļauto deputātu skaitu. Vidējā gada alga, lai to varētu attiecināt pret bērna pabalstu, tiek aprēķināta, reizinot iegūto vidējo mēnešalgu ar 12. Kādi ir rezultāti? 2013. gadā vidējais Saeimas deputāta atalgojums mēnesī bija 1643 eiro, bet 2023. gadā sasniedza 3638 eiro.

Krietni apsteidz inflāciju

Kā pa šo laiku ir mainījusies inflācija? Pieņemot 2013. gada patēriņa cenu līmeni par 100% un aprēķinot pēc CSP indeksa, sanāk, ka vidējais patēriņa indekss 2023. gadā pa šo laiku pieauga līdz 144% līmenim no patēriņa cenu indeksa 2013. gadā. Kā ir ar vidējām deputātu algām? Pieņemot vidējo deputāta mēnešalgu 2013. gadā par 100%, 2023. gadā tā sasniedza 221,5% līmeni. Deputātu vidējās algas pieauga, ievērojami apsteidzot oficiālo inflāciju. Pieaugumu starpība ir 77,5 procentpunkti – tā ir virsvērtība, kuru Saeimas deputāti sev gadu garumā ir piešķīruši par savu veikumu. Proti, ja deputāti savu darbu nenovērtētu labāk kā 2013. gadā, bet teiktu, ka strādā ne sliktāk kā tobrīd, īsāk – tāpat tad viņu algai 2023. gadā nevajadzētu pārsniegt 2365,92 eiro.

Pabalsts paliek mazāks

Un tagad par pašu būtiskāko, jo kas gan vēl ilgtermiņā var būt labāka priekšstāvju darba mēraukla kā tautas skaita izmaiņas, bērnu piedzimšana un rūpes par to! Kas nesaprot šī apgalvojuma jēgu, var pārlasīt Latvijas Satversmes pirmo teikumu atkal un atkal, līdz saprot: «1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.» Īpaši deputātiem izcelšu vārdus «lai garantētu latviešu nācijas pastāvēšanu», kas to arī nozīmē – būtiski nemazināt nācijas skaitlisko lielumu, visiem spēkiem rūpēties par pēcnācēju parādīšanos pasaulē, ja noticis pirmais. Patiesībā viss ir otrādi.

Atbilstoši Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) publiskotajai statistikai vidējais bērna piedzimšanas pabalsts, kāds tas bija 2005. gada decembrī, ir vienāds ar pašreizējo. Tikai laikā starp 2006. gada janvāri un 2010. gada aprīli tas bija ievērojami lielāks par pašreizējo. 2007. gadā vidējais bērna piedzimšanas pabalsta lielums bija 610 eiro, 2008. gadā – 611 eiro, bet 2009. gadā – 613 eiro. 2011. gadā bērna piedzimšanas pabalsts tika ievērojami samazināts līdz 421 eiro par katru piedzimušo bērnu. Pašlaik tas ir 71% līmenī, salīdzinot ar 2006. gadu. Tikai vidējās patēriņa cenas (inflācija) šajā laikā pieauga vairāk nekā divas reizes. 2006. gadā minimālā mēnešalga bija 128 eiro, bet vidējais bērna piedzimšanas pabalsts – 593 eiro. 2006. gadā bērna piedzimšanas pabalsts bija 4,6 minimālo mēnešalgu lielumā, savukārt 2024. gadā ir 421,17 eiro, bet minimālā mēnešalga – 700 eiro. Ja reizinām 700 ar 4,6, mēs iegūtu šodien maksājamo vienreizējo bērna piedzimšanas pabalstu – 3220 eiro. Bet to mēnesī saņem deputāti, nevis bērnu māmiņas.

Salīdzinājuma ētiskā puse

Mēnešalgu ar gada pabalstu salīdzināt vienkārši nav godīgi, tāpēc pielīdzinājām bērna vienreizējo piedzimšanas pabalstu deputāta gada algai, un tas ir tikai un vienīgi, lai parādītu to vājprātu, kur tautas priekšstāvji ir tikuši desmit gadu laikā, domājot par nācijas nākotni. Proti, sanāk, ka vidējais Saeimas deputāts gadā saņem 103,65 reizes vairāk par vienreizējo bērna piedzimšanas pabalstu. Kā novērtēt, cik tas ir slikti, jo labi noteikti neizskatās? 2013. gadā pēc pabalsta saņemšanas deputāta gada alga vien 46,83 reizes pārsniedza vienreizējo bērna piedzimšanas pabalstu. Savukārt, ja ņemam 2006. gada piemēru, kad pabalsts ir vislielākais, un to, ka šodien pēc tā parauga tam vajadzētu būt aptuveni deputāta mēnešalgas apmērā, mēs droši varam apgalvot, ka normāli būtu, ja māmiņai, bērniņu sagaidot, izmaksātu tikpat, cik deputātam vidēji. Tas nozīmē, ka normāli būtu, ja deputāta gada alga pārsniegtu pabalstu 12 reizes. Izcili, ja pabalsts būtu deputāta gada algas lielumā.

Kuram tas rūp?

Par dzimstības rezultātiem šajā rubrikā kādu laiku neesam rakstījuši, jo tie kļūst arvien dramatiskāki un ar jautājumu «Kuram tas rūp?» patiesi ir par maz, lai rosinātu apzināties patiesos katastrofas apmērus, kas mūs sagaida jau tuvākajā desmitgadē, kad skolās atkal ieradīsies par trešdaļu mazāk skolēnu. Par darbaspēka trūkumu darba devēji skaļi kliedz jau šodien. Kas notiks pēc 20 gadiem? Mēs maksājam arvien lielākas algas saviem 100 priekšstāvjiem, bet, vērojot vienreizējā bērnu pabalsta izmaiņu dinamiku, izskatās, ka maksājam politiķiem arvien vairāk tādēļ, lai mūsu paliktu pēc iespējas mazāk. Kuram tas rūp?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Veselības pakalpojumu teju nepieejamība rada palielinātas izmaksas.

Slimniekam, viņa darba devējam un valstij – visiem būtu izdevīgāk, ja sasirgušais maksimāli ātri saņemtu viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību, nevis nīktu mēnešiem garās valsts apmaksāto veselības pakalpojumu rindās. Cilvēks ir valsts pamats, bet no ekonomikas viedokļa tas ir cilvēks darbspējas vecumā. Šis cilvēks ir vērtība, jo viņš strādā un rada pievienoto vērtību, par viņu darba devēji maksā attiecīgus nodokļus valstij un viņš pats savu algu tērē preču un pakalpojumu apmaksai, tādējādi radot pieprasījumu pēc tiem.

Diemžēl ļoti bieži nopietnākas saslimšanas gadījumā darbinieki savlaicīgi nesaņem valsts apmaksāto veselības aprūpi. Reizēm pat uz valsts apmaksātu diagnostiku vai konsultāciju pie speciālista ir jāgaida rindā vairākus mēnešus, kas ir zaudējums gan pašam darbiniekam, gan valstij, gan darba devējam, kuram ne tikai jāmaksā pabalsts 75% līdz 80% no atalgojuma par astoņām dienām (no otrās līdz devītajai dienai), bet arī jāmeklē, kas slimotāju aizvietos tā prombūtnē.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Sadales tīkla tarifi – quo vadis?

Ivars Zariņš, Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors, 11.08.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Visnepatīkamāko iespaidu jaunie “Sadales tīkla” (ST) tarifi ir radījuši mājsaimniecībām ar neefektīvi izmantotu pieslēguma jaudu (raksta autors ir viens no tiem). Rezultātā daudzām mājsaimniecībām izmaksas par “Sadales tīkla” pakalpojumu ir pieaugušas pat vairākkārtēji.

Tas daudziem ir radījis sašutumu un aizdomas(arī Valsts prezidentam) par nepamatotām ST tarifu izmaiņām.

Taču emocionāla taisnīguma izjūta un reālā lietu kārtība ne vienmēr ir viens un tas pats. Tādēļ, pirms kādu tiesāt vai vienkārši bojāt savu (vai citu) veselību ar sašutumu par notiekošo, ir vērts pamēģināt noskaidrot patiesību. Un tas ir vienkārši izdarāms, ja vien izdodas pārvarēt vēlēšanos taisīt “haipu” sev apkārt.

Nedaudz par “taisnīguma mednieku” repertuāru.

Pirmais, uz ko uzķeras “taisnīguma mednieki” – ST tarifa izmaksu pieaugums daudziem rēķinos ir būtiski lielāks nekā ST izmaksu kopējais pieaugums, kas sastāda apm. 22%Tie, kas to cenšas pasniegt, kā ST vēlmi negausīgi papildus nopelnīt – patiesībā demonstrē tikai savus zināšanu robus skolas matemātikas kursa apguvē, vai vispār nav pat iedziļinājušies ST tarifa izmaiņās (par to vēlāk).

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Tirdzniecība ar Krieviju ir pēdējā laika karstais kartupelis politiķu mutēs, jo sevišķi pēdējās raganu medības eksportētāju vidū, Ekonomikas ministrei Ilzei Indriksonei uzdodot publicēt tos, kuri eksportē uz Krieviju.

Nemedījot vainīgos, paraudzījāmies uz šo tirdzniecību skaitļos, un iznāk, ka uz Krieviju pārsvarā eksportējam spirtotus dzērienus, bet importējam minerālos produktus ‒ gāzi, degvielu, eļļas.

«Ļaunā» eksporta uz Krieviju portrets

Uzmetot acis lielajiem skaitļiem, patiesi var nolemt, ka nekas šajā dzīvē nemainās, jo 2022. gada martā Latvijas eksports uz Krieviju veidoja aptuveni 90 miljonus eiro, bet 2023. gada jūnijā ‒ 95 miljonus eiro. Toties, ja paņem pērnā gada jūniju, ir samazinājums par 56,6%. Ja neievēro izmaiņas eksporta struktūrā un inflāciju, tad varētu izvēlēties atbilstošu mēnesi un pataisīt Latvijas eksportētājus par gataviem neliešiem. Velns slēpjas detaļās, un tādēļ uz tām arī paskatījāmies. Sīkāk ir redzams, ka no eksporta vadošajām pozīcijām pazudušas mašīnas un mehānismi, noteicošo lomu atstājot pārtikas un dzērienu preču grupai, kur nozīmīgāko lomu spēlē alkoholiskie dzērieni.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Konkurētspējīga, ilgtspējīga attīstība bez inovācijām būs problemātiska.

Globālā Inovāciju indeksa 2022. gada dati rāda, ka Igaunija ieņem 17. vietu pasaulē, Lietuva – 39. vietu, savukārt Latvija – 41. vietu. Kopumā Latvijas pozīcija nav peļama, jo aiz mūsu valsts šajā reitingā ir vēl 87 valstis, taču pirms mums ir gan Malaizija, gan Indija, turklāt tikai pavisam nedaudz apsteidzam Mauritāniju. Kārtējo reizi nākas meklēt atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts Igaunija ir tik augstu – tālu priekšā Latvijai, ko šī valsts ir darījusi un kas tajā ir tāds, kas ļauj būt 7.–8. vietā 27 Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, savukārt Latvija ir tikai 23. vietā. Lai arī jau daudzus gadus ieguldījumi pētniecībā un attīstībā (P&A), kas tiek uzskatīts par inovāciju stūrakmeni, notiek un tiek izvirzīti kā viena no Latvijas ekonomiskās attīstības prioritātēm, tomēr būtiska izrāviena nav.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vērtējot Latvijas valsts budžeta prioritātes nevis pēc publiskiem paziņojumiem, bet pēc mērķiem tērētās naudas, iznāk, ka dažas nozares no vārdos prioritārām kļuvušas par maznozīmīgām naudas izteiksmē. Maznozīmīgās vai visneprioritārākās jomas 2023. gada pirmajā pusē bija valsts kontrole, sociālā aizsardzība un veselības nozare.

Latvijas valdošā politiskā elite (valdība un Saeima) jau ir sākusi diskusiju par nākamā gada valsts pamatbudžetu. Dažādās publiskās diskusijās tiek debatēts tikai par to, kā pārdalīt papildus iecerētos 800 miljonus eiro un kādām būtu jābūt prioritātēm – drošībai, izglītībai vai veselībai? Tādēļ izdevniecības Dienas Bizness iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ieteic, spriežot par prioritātēm, paraudzīties uz jau sastrādāto pēc fakta.

Kas vairo IKP un nodokļu ieņēmumus

Atgādināšu, ka ikviens valsts iztērētais eiro atstāj ietekmi uz ekonomiku kopumā. Kad preces un pakalpojumi tiek nopirkti no uzņēmējsabiedrības, ekonomiskās sekas būs kumulatīvas. Uzņēmējam būs jāveic pirkumi no citiem uzņēmumiem – izejvielas, transporta pakalpojumi un daudz kas cits. Tiek lēsts, ka katrs šāds iztērēts eiro radīs papildu 3–4 eiro IKP pieaugumu. Neiztērēts eiro pieaugumu neradīs. Ja gandrīz katrs pirkums tiek aplikts ar PVN, tad katrs iztērētais eiro uzriez radīs 20 centu papildu ieņēmums valsts budžetā. Daļu no ienākumiem par preču un pakalpojumu ražošanu ikviens uzņēmums izmaksās algās un citos ar darbaspēku saistītos izdevumos. Atalgojumam ir būtiska ietekme gan uz ekonomikas attīstību kopumā, gan uz nodokļu ieņēmumiem valsts, pašvaldību un speciālajā budžetā. Kad darba devējs (uzņēmums, ministrija, ar valsti vai pašvaldību saistīta struktūra) palielina darbaspēka izmaksas par 100 eiro, tad no šīs summas darba devējam ir jāsamaksā 19,4 eiro valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (kas nonāks speciālajā budžetā), un bruto alga darba ņēmējam tiks aprēķināta 80,4 eiro.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Izsniegto kredītu apjoms gan mājokļu iegādei, gan uzņēmumiem pēdējo 12 gadu laikā Latvijā piedzīvojis lejupslīdi, kamēr dienvidu un ziemeļu kaimiņvalstīs tieši pretēji – pieaudzis.

Baltijas salīdzinošās izmaiņas kredītu apjomos norāda nevis uz banku vai uzņēmēju kūtrumu, bet uz kādu kopējo spēles noteikumu aplamību, kas lēni un nepārvarami noved pie iepriekš prognozējama rezultāta.

Šādu ainu var novērot, ielūkojoties Eiropas Centrālās bankas datos. Nenoliedzami jautājums ir, kas notiek kreditēšanas segmentā un – vēl jo vairāk – kāpēc, laikam ritot, plaisa starp Baltijas valstīm tikai pieaug, nevis samazinās. Latvija, tāpat kā Igaunija un Lietuva, ir eirozonas valsts, bet, raugoties uz dažādiem parametriem, šķiet, ka tās nebūt nav viena reģiona valstis, kur būtībā ir ļoti daudz līdzīgā un salīdzinoši maz atšķirīgā.

Skaitļi rāda acīmredzamo, bet neticamo

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Eiropas Centrālās bankas likmes celšana cerībā slāpēt inflāciju Latvijā izraisījusi ne vienu vien diskusiju. Nodoklis avansā? Virspeļņas nodoklis? Necelt likmes iepriekš aizņemtai naudai, kaut arī līgums par mainīgo likmi (balsojums portālā ManaBalss)?

Jēga ir inflācijas slāpēšanā, un komercbankas to var veicināt, citās valstīs tā dara, nekropļojot tirgu un noslēgtos līgumus. Proti, bankas aizdod aizņemtu naudu, un, ja vien tās aizdevēji, depozītu noguldītāji arī pelnītu, būtu nodoklis.

Ir skaidrs, ka straujā centrālo banku bāzes likmju celšana beidzot ir atgriezusi bankas pie tām pierastajām peļņas maržām, tomēr vietvietām komercbankas cenšas ignorēt savu dalību inflācijas apkarošanā, ko realizē centrālās bankas, liecina Financial Times publiskotie reitingu aģentūras S&P dati un analīze.

Kā un kāpēc bankas pelna?

Banku neto procentu ienākumi veidojas no procentu ieņēmumiem no aizdevumiem, atņemot no tiem procentu izdevumus, ko veido depozīta un noguldījuma procentu izmaksas, kā arī izmaksas par aizņēmumiem no Centrālās bankas, kā apmēru nosaka Centrālā banka caur Centrālās bankas procentu likmes palielināšanu vai samazināšanu. Lai arī Centrālās bankas procentu likmes komercbankas nevar ietekmēt, procentu ieņēmumi, it īpaši Eirozonā, tiek veidoti no mainīgās likmes (jeb Centrālās bankas procentu likmes, pieskaitot tai klāt maržu), lai samazinātu bankas risku par tās pelnītspēju dažādās ekonomiskās situācijās, nodrošinot finanšu sektora stabilitāti.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir nolēmusi ķerties pie pamatiem – uzdot pavisam vienkāršus jautājumus un mēģināt rast uz tiem atbildes, jo, aizmirstot šīs vienkāršās lietas, vērtības kļūst ačgārnas un svarīgais paliek aiz nesvarīgā. Pirmais mūsu jautājums ir: «Kur rodas nauda?» Tā nauda, kas visu kustina, kur rodas Latvijas bagātība? Atbilde ir nepieciešama, lai nesajauktu vērtību kārtību

Bagātības radītājs

Mūsu uzskats ir, ka bagātību rada cilvēks, kurš strādā. Tas, kurš rada preci vai pakalpojumu, kas ir nepieciešama, un to pārdod tirgū – iekšējā tirgū vai arī eksporta tirgos. Radītājs ir darbinieks vai uzņēmējs, par kura radīto preci vai pakalpojumu citi cilvēki brīvprātīgi, bez īpašiem likumiem vai pavēlēm maksā. Ar to būtu aprakstīts Latvijas bagātības radītājs vai tas, kur rodas nauda. Pavisam vienkārši, un tomēr, kādēļ sākas atrunas. Piemēram, tādas, kuras pat grafiskajā attēlojumā neesam norādījuši. Proti, pirmais, ko daži ļautiņi gribēs pieminēt, un ne bez pamata, būs Eiropas Savienības struktūrfondi. Tā taču ir nauda! Turklāt daļu no tās mēs paši fondos iemaksājam. Ir tikai viena atbilde – šī ir nodokļu maksātāju nauda. Nav svarīgi – Eiropas vai Latvijas. Tā ir nauda, kas jau radīta un tiek dota kā publiskā servisa pakalpojums.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Tieši šāds secinājums izriet no OECD datiem par dažādu Eiropas Savienības valstu izdevumiem darba tirgus programmām 2020. gadā, kad vairākums valstu faktiski dubultoja izdevumus pašmāju darba tirgus uzturēšanai, bet Latvija izdevumus palielināja 1,15 reizes, kas ir zemākais rādītājs visā ES.

Startā nokavē par apli

Latvijas sniegums, sākoties Covid-19 pandēmijai, kas paredzēja pamatīgu ietekmi uz darba tirgu, dažādus darba ierobežojumus, ir pielīdzināms kādām skriešanas sacensībām, kur visi startā izskrien ar pamatīgu ātrumu, bet viens sportists uz sava celiņa lēnā garā pastaigājas. Rezultāts jau ir paredzams pašā sākumā, jo novērojam, ka sportists sāk skriet tikai tad, kad visi ir nojoņojuši pirmo apli. 2020. gads pagaidām ir pēdējais pieejamais no OECD apkopotajiem datiem, bet tāpat ir zināms, ka 2021. gadā Latvija dažādās atbalsta jomās pamatīgi sarosījās. Iespējams, ka kaut kas arī no startā zaudētā tika saglābts, tomēr, ja saglābts būtu daudz, šobrīd sabiedrībā nebūtu tik asa diskusija par darbaspēka importa nepieciešamību.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Zūdot darbvietām, iznīkst arī apdzīvotu vietu ekosistēmas. Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kurā nodarbināto skaits 2022. gadā ir par 91 200 mazāks, nekā tas bija 2005. gadā, savukārt Igaunijā nodarbināto skaits ir teju par 56 000, bet Lietuvā par 31 300 lielāks nekā pirms 17 gadiem.

Šādu pārsteidzošu un šokējošu ainu Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē, balstoties uz Eurostat datiem, rādīja Latvijas Darba devēju konfederācija. Nodarbināto skaita izmaiņu dinamika rāda, ka visās Baltijas valstīs ekonomiskā recesija, kas izpaudās 2009.–2010. gadā, būtiski samazināja strādājošo skaitu – Latvijā pat par 220 600, Lietuvā par 198 200, bet Igaunijā par 95 300, tomēr jau 2011. gadā atsākās darbinieku skaita pieaugums. Igaunija tā dēvēto pirmskrīzes līmeni sasniedza jau teju 2017. gadā, Lietuva to pārsniedza tikai 2022. gadā, bet Latvija vēl pat nav pietuvojusies 2008. gada strādājošo skaitam (1,055 miljoni cilvēku). Nereti, bet pamatoti darba ņēmēju skaita samazinājumi tiek skaidroti ar inovācijām, tehnoloģisko progresu, zinātniski tehnisko revolūciju. Labi, bet vai tad Igaunija un Lietuva ir stāvējusi ārpus tehnoloģiju progresa? Nē, nav! Spriežot pēc IKP uz vienu strādājošo, var secināt pretējo – tās mūs ir apsteigušas. Iespējams, atbildes jāmeklē Baltijas valstu politiku atšķirībās, valdošo politiķu pieņemtajos un arī nepieņemtajos lēmumos.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Korporatīvās dāvanas ir viens no labākajiem veidiem, kā izrādīt atzinību un veidot ilgstošas attiecības ar darbiniekiem un klientiem, taču, ņemot vērā lielo izvēles klāstu, var būt grūti izvēlēties dāvanu, kas būs tieši laikā. Tātad, kas padara korporatīvo dāvanu neaizmirstamu?

Saskaņā ar nesen veikto aptauju, vissvarīgākais faktors, kas ietekmē saņēmēja viedokli par biznesa dāvanu, ir tās pārdomātība. Pētījums atklāja, ka cilvēki, visticamāk, novērtēs pārdomātas, personalizētas dāvanas, kas atspoguļo viņu intereses.

Padariet savu ziņojumu neaizmirstamu

Pārdomāta ziņojuma pievienošana ir viens no labākajiem un saņēmējam patīkamākajiem veidiem, kā piešķirt korporatīvai dāvanai nozīmi. Apsveriet iespēju pievienot dāvanai digitālu piezīmi vai pat speriet soli tālāk un izveidojiet video ziņojumu, ko pievienot dāvanai. Atrast ideālus vārdus, lai izteiktu pateicību, var būt sarežģīti, taču nedaudz padomājot vai pasmeļoties idejas internetā noteikti atradīsiet īstos. Personīga piezīme parāda, ka jūs novērtējat esošās attiecības un esat gatavs veltīt papildu laiku, lai parādītu adresātiem, ka jums viņi rūp.

Komentāri

Pievienot komentāru