Ikviens Latvijas iedzīvotājs pat nakts laikā pamodināts varētu sniegt atbildi uz jautājumu, kurā Eiropas Savienības valstī pēdējo gadu laikā ir bijusi augstākā inflācija. Par to nemitīgi brīdina Latvijas Bankas speciālisti, procesus analizē ekonomisti, aktīvi diskutē arī žurnālisti. 2005.gadā inflācija Latvijā bija 6,7%, 2006.gadā - 6,5% un nav nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka 2007.gads izrādīsies citādāks. Kas izraisa inflāciju, kādas ir tās sekas un kā to apturēt - par to vēlējos dalīties savās pārdomās ar lasītājiem.
Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums pēdējo gadu laikā ir bijis viens no augstākajiem pasaulē. Latvijas ekonomikas izaugsmes temps mūs strauji tuvina to valstu rādītājiem, kurām vēlamies līdzināties. Un šī pieauguma tempa neizbēgama sastāvdaļa ir inflācija.
Mēs, vietējie baņķieri, izprotam draudus un riskus, kurus tautsaimniecībai rada Latvijas banku sektora dalībnieku injicētie milzīgie naudas resursi, tomēr arī mēs esam spiesti piedalīties naudas līdzekļu piesaistīšanas un kredītu izsniegšanas sacīkstēs Latvijā. Vai naudas piedāvājums tuvāko gadu laikā samazināsies?
Acīmredzot, nē, un, ja mēs ņemam vērā kolēģu attīstības plānus un arī turpmāk lietas norisināsies šādos tempos, tad izsniegto kredītu apjoms uz vienu iedzīvotāju mainīsies aptuveni tā: 6 300 latu 2007.gadā, 7 400 latu 2008.gadā, 8 200 latu 2009.gadā. Un šīs vēl ir relatīvi piesardzīgas prognozes un tas, protams, vēl nav galējais slieksnis: Vācijā uz vienu iedzīvotāju 2006.gada beigās bija izsniegti kredīti 33 741 eiro apjomā, Lielbritānijā - 48 765 eiro un tepat kaimiņos Igaunijā - 8 219 eiro.
Pamēģināsim uzskaitīt inflācijas redzamākos iemeslus un tikt skaidrībā, kuram būtu jāpiedāvā noteiktas darbības un kuram no naudas varas turētājiem - jāuzņemas atbildība.
Pastāv noteikts objektīvu faktoru kopums, kas ietekmē inflācijas rādītāju. Kā viens no tiem bieži tiek saukti kredīti, kurus izsniedz bankas. Tie palielina apritē esošo naudas līdzekļu apjomu, kas, savukārt, kā konstatējusi Pasaules Banka, daļa aiziet iekšzemes patēriņa apmierināšanai. Tirgū ienākošās jaunas bankas sev līdzi atnes naudu no valstīm, kurās ekonomikas attīstības tempi ir lēnāki, bet banku kontos noguldītie depozīti - milzīgi. Tā, piemēram, Vācijā depozītu kontos uzkrāto līdzekļu daudzums, kas nav tieši iesaistīti ražošanas vai kādā citā ne-banku biznesā, patlaban sasniedzis rekordaugstu līmeni visā valsts pastāvēšanas vēsturē un ir 2,5 triljoni eiro. Vai, piemēram - Zviedrija, kurā vidējās kredītu likmes ir aptuveni 3,95% līmenī un kredītu tirgus ienesība ir tāla no Latvijas. Globalizācijas apstākļos ir neiespējama situācija, kad Baltijas valstu grupā cenas ir zemākas, nekā Eiropā.
Preču un pakalpojumu sadārdzināšanos Latvijā nedrīkst aplūkot ārpus pasaules ekonomikas notikumu konteksta. Naudas līdzekļu palielināšanās globālā mērogā, pēc visa spriežot, apsteidz kvalitatīvu aktīvu pieaugumu. Depozīti banku kontos attīstītajās valstīs ir pieauguši par 5 triljoniem ASV dolāru, atskaitot inflāciju tas ir +20%. Savukārt pasaules IKP 2006.gadā pieaudzis par 4,7%. Naudas apjoms, kas paredzēts investīcijām, aug ātrāk, nekā kvalitatīvi aktīvi, uz kuriem šo naudu tērēt. Šo secinājumu atbalsta daudzi mūsu kolēģi - investīciju baņķieri. Un arī mums ir aizvien grūtāk iegādāties pietiekami ienesīgas obligācijas un citus vērtspapīru tirgus instrumentus.
Ekonomikas zinātnei ir skaidrs, ka, augot labklājībai, neizbēgami palielinās pakalpojumu cenas, turklāt mēs visi jūtam, ka cenas bieži izmantotajiem pakalpojumiem kāpj ātrāk, tādējādi tiecoties izlīdzināties ar Eiropas līmeni. Tas, ka mēs vēlamies sasniegt ES līmeni 15 gadu laikā, un fakts, ka pakalpojumu cenas Eiropā vidēji ir 2,5 reizes augstākas, liecina, ka ikgadējais inflācijas pieauguma temps Latvijā arī turpmāk būs augsts. Tā ir maksa par mūsu labklājību un, kā zināms, par visu dzīvē ir jāmaksā.
Var sagaidīt, ka cenu līmenis pietuvosies ar Latviju saistīto valstu rādītājiem, un te es domāju ne tikai mūsu tuvākos kaimiņus un galvenos tirdzniecības partnerus - Lietuvu, Vāciju, Igauniju, Zviedriju, bet arī Krieviju un Baltkrieviju. Tāpēc mums, patiesībā, ir ļoti svarīgi, kas norisināsies arī tur.
Latvijas tautsaimniecība, cik atceros, ne reizi vien ir apliecinājusi savu atkarību no ekonomiskajiem un politiskajiem notikumiem Krievijā. Tā bija 1995.gadā, 1998.gadā un pat pagājušajā gadā. Tagad, līdzās ar darba spēka virzīšanos rietumu virzienā, mēs redzam Latvijas kapitāla un kapitālistu virzību austrumu virzienā. Tā, piemēram, pašmāju biznesmeņiem, kuri savu darbību veic Krievijas un NVS valstu tirgos, tikai mēs vien esam izsnieguši kredītus aptuveni 130 miljonu eiro apjomā.
2007.gada 1.janvārī visu Latvijas banku kopējais kredītportfelis bija lielāks par 10 miljardiem latu, kas ir uz pusi vairāk, nekā pirms gada. Turklāt naudas apjoma attiecība pret preču daudzumu tirgū ir saistāma nevis pa tiešo, bet gan caur tempu, kādā notiek naudas aprite. Līdz ar komercbanku sektora attīstību, naudai aizejot no pelēkās "skaidras naudas" zonas, aprites temps aizvien paātrinās, un var sagaidīt, ka tuvākajā nākotnē aprites ātrums kļūs arvien straujāks, tādējādi sekmējot patēriņa cenu pieaugumu.
Nākamais inflācijas faktors - brīvo naudas līdzekļu apjoma palielināšanās, kas saistīta ar darba samaksas pieaugumu, tai tiecoties izlīdzināties ar ES veco dalībvalstu līmeni. Acīmredzot, šī pieauguma liela daļa tiek novirzīta patēriņam un nevis uzkrājumu veidošanai, kaut arī rezidentu depozītu pieaugums banku sistēmā nemaz nav tik mazs - 36%. Patēriņa pieaugumu veicina ātri augošā mazumtirdzniecība - tiek atvērti daudzi lielveikali, paplašinās preču sortiments.
Ievērojami naudas līdzekļi nonāk Latvijā algu veidā no vecajām Eiropas valstīm, kuras daļēji ir kļuvušas par daudzu mūsu iedzīvotāju darba tirgu. Šādu līdzekļu apjoms pastāvīgi aug. Tikai mūsu bankā vien pēdējā mēneša laikā naudas pārskaitījumos no Īrijas ienākuši vairāk nekā 200 tūkstoši eiro, un statistikas veidotājiem tomēr būtu vērts noskaidrot un informēt sabiedrību ne tikai par kopējo algas lielumu, kas Latvijā nonāk no citām valstīm, bet arī precīzāku aizbraucēju skaitu. Tāda informācija piepildītu ar jaunu jēgu visiem zināmo aksiomu, ka nav līdzīgu ģimeņu, un inflācijas ietekmi uz katru no tām nosaka tas, kā (un kur) tiek tērēta nauda.
Kredītu naudas iesūcējs un viena no visstraujāk augošajām jomām Latvijā ir būvniecība. Jau 2005.gadā šīs nozares pieaugums bija 16%. Pagaidām vēl nav pieejami 2006.gada cipari, bet manas sajūtas saka, ka tie būs vēl augstāki. Un ne jau tamdēļ, ka cilvēku kļuvis vairāk (kā jūs zināt - tieši pretēji), bet gan tādē, ka visi vēlas dzīvot komfortablāk, plašāk un skaistāk.
Runājot par kredītportfeļa kvalitāti no banku viedokļa un par personīgo maksātspēju no klientu viedokļa, nedrīkst aizmirst par pieaugušo lata devalvācijas vai revalvācijas risku, kam pakļauti gandrīz visi kredītņēmēji, kas par aizņēmuma valūtu izvēlējušies eiro. Par šo lata stabilitātes risku jau brīvi runā ne tikai vietējie analītiķi, valūtas tirgus speciālisti un par Latvijas Bankas vadība, bet arī starptautiskie analītiķi, piemēram, The Economist šī gada janvārī.
Pārvaldot kredītu portfeļa nozaru risku, mēs cenšamies sabalansēt privātpersonu mājokļu kreditēšanu ar kredītiem nekustamo īpašumu atbalstītājiem. 90.-to gadu krīzēs tieši privātpersonas bija tās, kas daudz uzcītīgāk un ar visiem saviem spēkiem atmaksāja kredītus, atšķirībā no daudzām kompānijām, kas pameta biznesu un attiecīgi nespēja veikt arī kredītmaksājumus. Līdzīgi noticis arī pēc būvniecības bumiem un tiem sekojošajām recesijām Āzijā un Zviedrijā, kur augstceltnes netika nodotas iepriekš plānotajā laikā un kompānijas bankrotēja. Uzskatu, ka arī mūsu valstij lieti noderētu skaidrs redzējums, kādai jābūt pareizai attiecībai starp dzīvojamo un komercapbūvi, bez tam tās spēkos ir izlīdzināt radušos disbalansus.
Grūti ir noteikt skaitu tā saucamajiem "investīciju" dzīvokļiem un zemes gabaliem, kurus cilvēki iegādājas spekulatīvu motīvu vadīti, cerot uz viena kvadrātmetra cenas pieauguma kāpumu. Teikšu tā - to skaits ir ievērojams. Tieši tas veido apgrūtinošo slogu uz ģimenes budžeta pleciem, vienlaikus būdams gan balsts, gan cerība - kā paveiksies.
Valsts var un tai pat ir jādod cilvēkiem papildus stimuli uzkrājumu veidošanai, kas galu galā samazina patēriņu, un nevis jācenšas tas ierobežot, draudot ar jauna kredītu nodokļa ieviešanu. Latvijas Bankas strīdā ar politiķiem pēdējo pozīcija, raugoties sabiedrības acīm, izskatās pārliecinošāka - visi vēlas dzīvot labāk jau tagad, uzaudzējot patēriņa grozu, un nevis pēc vairākiem gadiem, kad inflācija samazināsies, bet zemes un dzīvokļu cenas pieaugs. Bet, grozies, kā gribi, bezgalīgi ilgi no ģimenes budžeta līdzekļiem apkalpot liekos "spekulatīvos" kvadrātmetrus nesanāks - tos nāksies pārdot.
Bet kam? Kas būs šie nākamie pircēji? Demogrāfiskā situācija neparedz viņu skaita pieaugumu. Atgriezīsies īri? Neaizbrauks nepilsoņi? Atbrauks jauni strādnieki un patērētāji? Bet valdība šajā situācijā ir noskaņota populistiski, un diskusija par jauno darbaspēku, diemžēl, norit no kvalificētu kadru piesaistes redzes punkta un nevis no tā, pēc kā ir pieprasījums. Darba roku trūkumus veicina tēriņu pieaugumu darba apmaksai un palielina inflāciju, kas var samazināt ekonomikas pieaugumu, uzskata Pasaules Banka. Reformu turpinājums darba tirgū ir nepieciešams. Darba apmaksai un tās produktivitātei ir jābūt līdzsvarā. Pastāv arī tāds risinājums, kā dubultais iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas ir maksājums gan valstī, kurā nauda tiek pelnīta, gan valstī, kurā ir pilsonis. Manuprāt, šāda veida risinājums vienkārši samazinās Latvijas pilsoņu skaitu un to būs grūti administratīvi nokontrolēt.
Palūkosimies uz Latviju kā valsti, kas sniedz pakalpojumus. Algu pieaugums ražošanas jomā vēl nebūt nenozīmē preču cenu pieaugumu, jo to tomēr nosaka pasaules tirgus. Savukārt pakalpojumu jomā, jo īpaši tur, kur darba produktivitāti nevar būtiski uzlabot, augstas algas automātiski nozīmē augstas cenas. Tā ir ātrā inflācija, kas tik ļoti raksturīga Latvijai. Un diez vai tā pārskatām nākotnē samazināsies, jo līmenis, līdz kuram mums vēl augt, ir tālu.
Ja iepriekš pieminētie faktori vairāk vai mazāk ir attiecināmi uz iekšējo patēriņu, tad tiem noteikti jāpieskaita ar patēriņu tieši nesaistīti izmaksu faktori. To ietekme varētu būt pat lielāka kā sākotnji šķiet. Ievērojami pieauguši un arī turpmāk pieaugs Latvijas ražotāju izdevumi, kas saistīti ar energoresursu cenas kāpumu. Šī tendence saistāma ar politiskajiem faktoriem (karš Tuvajos Austrumos un situācija Irānā) un arī ekonomiskajiem (milzīgais degvielas patēriņa pieaugums Ķīnā, Indija un Dienvidaustrumu Āzijā). Turklāt Krievija turpina "izlīdzināt" dabas gāzes piegādes Rietumu un Austrumu Eiropai, kā rezultātā arī Latvijā strauji aug gāzes, siltuma un elektrības tarifi. Tos maksā gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi, tāpēc tie inflāciju ietekmē gan tiešā veidā, gan pastarpināti. Interesants fakts - tā sauktā pamatinflācija, ja to rēķina pēc ASV metodikas (neņemot vērā svārstīgas pārtikas un energoresursu cenas), Štatos 2006.gadā bija aptuveni 2.6%, bet Latvijā - 3%, kas nav īpaši vairāk.
Jāņem vēra arī mūsu ekonomikai ievērojamais Eiropas Savienības finansiālais atbalsts, kas, diemžēl, netiek pietiekoši sabalansēti sadalīts (piemēram, tajā pašā būvniecībā), lai neradītu aizvien jaunus inflācijas draudus.
Kā apturēt inflācijas skrējienu, jo cilvēce patiesībā jau sen to ir iemācījusies darīt?
Politiķiem ir jāatrod kompromiss starp populismu, vēlmi izpatikt un nepieciešamību aizsargāt pašu ekonomiku. Ir jānosaka, kurš no ministriem uzņemsies uz saviem pleciem ne visai vienkāršo valsts un tirgus dalībnieku attiecību koordinēšanu. Jo līdz šim runātāji valsts vārdā masu informācijas līdzekļos ir demonstrējuši abstraktu principu redzējumu cīņai ar inflāciju. Manuprāt, šajā situācijā pirmās vijoles loma ir jāuzņemas naudas varas turētajiem - Latvijas Bankai un Finanšu ministrijai, kuras līdz šim nav uzstājušās ar kopīgu pozīciju.
Valstij vajadzētu aktīvāk stimulēt iedzīvotāju uzkrājumu veidošanu ar mērķi samazināt tekošo patēriņu. Lai iedzīvotājos radītu motivāciju veidot uzkrājumus, ir nepieciešams pasākumu komplekss. Ir pienācis laiks Latvijas Bankai paaugstināt latu depozītu likmes. Patlaban visaugstākā depozītu likme, kuru uzstādījusi Latvijas Banka, ir 2,25%, un salīdzinājumā ar refinansēšanas 5% likmi, nekādā veidā nestimulē noguldījumu stabilitāti. Eiro likmes pacelšanas rezultātā līdz 3,5% ir izveidojies pietiekami plašs koridors latu likmju pieaugumam. Lai arī Latvijas Banka vairāku gadu garumā pakāpeniski paaugstina refinansēšanas likmi, tā pastāvīgi aizmirst pacelt arī depozītu likmi, tādejādi nodrošinot sev tirgus situācijai neadekvāti lētu resursu bāzi banku obligāto rezervju veidā. Patreiz šis obligāto rezervju apjoms jau pārsniedz 1 miljardu latu. Šķiet, ka pamatotai depozītu likmei Latvijas Bankā būtu jābūt robežās starp 3,75 - 4%, tādējādi fiksējot 1% maržu starp latu kredītu starpbanku tirgus likmi un refinansēšanās likmi.
Valsts varētu samazināt nodokli tai ienākumu daļai, kura tiek novirzīta ne tikai pensijām un apdrošināšanai, bet arī citiem ilgtermiņa uzkrājumiem. Kāpēc gan nodokļu atlaides neattiecināt arī uz investīcijām ieguldījumu fondos? Latvijas gadījumā pareizi būtu neaplikt ar ienākuma nodokli 10% no algas, ja tā tiek novirzīta ilgtermiņa uzkrājošajos aktīvu pārvaldīšanas produktos, fondos utt.
Summas, kuras potenciāli varētu tikt izņemtas no ikdienas patēriņa, ir iespaidīgas. Paskaitīsim! Patlaban kopējā ar nodokli apliekamā strādājošo alga ir 3,5 miljardi latu gadā, un šī summa ar katru gadu strauji pieaug. Ja ikviens strādājošais maksimāli izmantotu iespēju saņemt uzkrājošajiem produktiem piemērotās nodokļu atlaides, pērn uzkrājumos būtu aizgājuši 350 miljoni latu, bet jau nākamajā gadā šī summa varētu būt 450 miljoni latu. Ja vēl palielinātu algas daļu, uz kuru attiecas atlaides, no tagadējiem 10% līdz, teiksim, 20%, minētā summa dubultosies. Salīdzinājumam: 2006.gada laikā pensiju fondos un uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā - produktos, uz kuriem šobrīd attiecas nodokļu atlaides, kopumā tika investēti 30 miljoni latu jeb mazāk nekā 1% no visām algām. Tajā pat laikā kopējais mazumtirdzniecības apgrozījums 2006.gadā bija aptuveni 5 miljardu latu.
Tādējādi, ja izdotos stimulēt Latvijas iedzīvotājus maksimāli izmantot nodokļu atlaides, investējot līdzekļus investīciju produktos, mazumtirdzniecības apgrozījums mūsu valstī varētu samazināties par aptuveni 7%. Aptuveni aprēķini rāda, ka pie šāda scenārija gada inflācija varētu samazināties par aptuveni 1%. Jā, nodokļu atlaides samazinātu budžetā ienākošās summas, bet tajā pašā laikā šī risinājuma ietekme uz inflāciju varētu būt visai iespaidīga.
Tātad ir jāpalīdz sabiedrībai uzkrāt un nevis tikai tērēt. Jēlas universitātes profesors Roberts Šillers uzskata, ka uzkrājumu līmeņa rekomendācijas nevar noteikt ar zinātniskām metodēm, un nevar visu novienkāršot līdz attiecībai: daudz naftas - lieli uzkrājumi, daudz iekšējās krīzes un konflikti - mazi.
Šo sarakstu var turpināt vēl ar vairākiem citiem svarīgiem faktoriem, kuri pietiekami stipri ietekmē mūsu valsts ekonomikas pieaugumu un līdz ar to arī inflācijas rādītāja lielumu. Un es esmu vienisprātis ar Pasaules Bankas vērtējumu, ka mums ir ļoti izsvērti jāizvērtē jautājums par ekonomikas pieauguma sabalansētību, lai iekšējais pieprasījums nebūtu vienīgais tās dzinējspēks.
Nevar apstrīdēt Pasaules Bankas pozīciju, kura uzsver nepieciešamību noslēgt savstarpējās sapratnes memorandu starp Latviju un tām valstīm, kurās atrodas lielāko banku mītnes, kas aktīvi kreditē Latvijas iedzīvotājus un no kurienes plūst lētie naudas resursi. Jautājums ir jārisina starpvaldību līmenī, un mūsējiem ir jāskaidro kaimiņvalstīm situācija, kurā atrodas Latvija un kādus draudus rada tik strauji kreditēšanas attīstības tempi.
Mūsu valdībai ir jāizstrādā iespējamās krīzes pārvarēšanas plāns. Un tas nevar tikt izstrādāts bez mūsu, vietējo banku, iesaistīšanas. Sabiedrībai ir jāsaprot, kā tiks aizsargāti Latvijas kredītu maksātāji krīzes situācijā un strauju procentu likmju pieauguma apstākļos.
Tajā pašā laikā Pasaules Bankas rekomendācijās es neatradu pat mājienu uz nepieciešamību ieviest nodokli kredītiem. Administratīvie risinājumi ir galējība, pēdējais instruments, kas tiek izmantots, kad ir izsmeltas visas citas iespējas. Bet to krājums mums vēl ir pietiekami liels.
