Kā to parāda dažādu pasaules valstu agrākā pieredze, pašreizējā ekonomiskā situācija Latvijā diemžēl var izraisīt daudz asāku cīņu par vietu tirgū nekā līdz šim un, iespējams, novest pie negodīgu un pat nelikumīgu metožu izmantošanas, lai izrēķinātos ar konkurentiem, parādniekiem vai citiem nelabvēļiem.
Tādēļ, manuprāt, uzņēmumu kapitāla daļu un akciju īpašniekiem ir īstais brīdis padomāt par to, vai viņu ieguldījums ir drošībā. Svarīgi ir apzināties galvenos riskus un, konsultējoties ar uzticamu juristu, izstrādāt rīcības plānu to minimizēšanai. Zemāk esmu aplūkojusi dažus apsvērumus par vienu no ieguldījuma drošības aspektiem – īpašuma tiesību uz daļām vai akcijām reģistrāciju dalībnieku vai, attiecīgi, akcionāru reģistrā.
Saskaņā ar Komerclikumu par sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA) un akciju sabiedrības (AS) dalībnieku vai akcionāru reģistru atbildīga ir valde. Valde nodrošina, lai dalībnieku vai akcionāru reģistrs atspoguļotu aktuālo situāciju attiecībā uz SIA vai AS daļu vai akciju īpašuma tiesībām, izdara grozījumus dalībnieku vai akcionāru reģistrā un, kad to prasa likums, paziņo par grozījumiem Komercreģistram.
Rodas jautājums vai teorētiski ir iespējams, ka izmaiņas daļu vai akcionāru reģistrā tiek izdarītas bez daļu vai akciju īpašnieka ziņas?
Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā to ir iespējams paveikt diezgan viegli. SIA gadījumā, saskaņā ar Komerclikuma noteikumiem, precizēto dalībnieku reģistru paraksta valdes priekšsēdētājs vai valdes pilnvarots valdes loceklis, kā arī daļu ieguvējs un atsavinātājs. Ja uz precizētā dalībnieku reģistra nav darījuma pušu parakstu, dalībnieku reģistram pievieno citus daļu pāreju apliecinošus dokumentus. Taču, nevienam no šiem dokumentiem netiek prasīta notariāla forma.
Tieši tāpat, ar valdes priekšsēdētāja vai valdes pilnvarota valdes locekļa parakstu tiek izdarītas izmaiņas arī AS akcionāru reģistrā. Tikai, ja SIA gadījumā par jebkurām izmaiņām dalībnieku reģistrā ir jāpaziņo Komercreģistram, tad AS gadījumā šāds pienākums ir tikai tad, ja tiek iegūts noteikts akciju skaits. Proti, Komerclikums paziņošanas pienākumu neparedz un, saskaņā ar Komerclikumu, ziņas par AS akcionāru sastāvu Komercreģistrā netiek fiksētas. Saskaņā ar Koncernu likumu, iegūstot vairāk par 10% akciju, akcionāram divu nedēļu laikā ir pienākums par to iesniegt īpašu paziņojumu akciju sabiedrības valdei un tāds pats paziņojums iesniedzams ikreiz, kad akcionāra līdzdalība sabiedrībā papildus palielinās par vairāk nekā pieciem procentiem akciju. Ja akcionāra līdzdalība pārsniedz 10, 25, 50, 75 vai 90 procentus sabiedrības valdei ir pienākums augstāk minēto akcionāra paziņojumu iesniegt Komercreģistram. Taču, pirmkārt, šāds paziņošanas pienākums valdei ir tikai tad, ja tā ir saņēmusi no akcionāra paziņojumu. Otrkārt, kā zināms, Uzņēmumu reģistrs nekontrolē to, vai akcionāri ir iesnieguši visus paziņojumus saskaņā ar Koncernu likumu. Tādēļ pastāv ļoti liela iespēja, ka izmaiņas akcionāru reģistrā nekādā veidā netiek publiskotas.
Kā daļu un akciju īpašniekiem sevi pasargāt? Jāatzīst, ka SIA gadījumā, nepiemērojot nekādus radikālus līdzekļus, simtprocentīgi nodrošināties pret nelikumīgu daļu pāreju būs, visdrīzāk, neiespējami. Lai arī cik uzticama būtu valde, diemžēl pastāv parakstu viltošanas iespēja. Un tādā gadījumā daļu īpašnieku nepasargās arī tas, ka sabiedrības statūtos daļu atsavināšanai tiks prasīts dalībnieku sapulces lēmums. Radikālāks, toties drošāks, līdzeklis ir komercķīlas reģistrēšana attiecībā uz daļām. Lai gan daļu atsavināšanai ir nepieciešama tikai vienkārša rakstiskas formas ķīlas devēja piekrišana, tad ķīlas dzēšanai ir nepieciešams notariāli apliecināts ķīlas ņēmēja pieteikums Komercķīlu reģistram. Līdz ar to, lai arī daļu nodošana bez īpašnieka piekrišanas varētu būt iespējama, komercķīla, visdrīzāk paliks.
Akciju sabiedrības gadījumā ir iespējams uzdot uzturēt akcionāru reģistru kādai neatkarīgai institūcijai. Praksē to dara arī slēgtas akciju sabiedrības un arī attiecībā uz vārda, ne tikai uzrādītāja akcijām. Piemēram, uzdodot akcionāru reģistra uzturēšanu bankai un atverot katram akcionāram vērtspapīru kontu, akcionāri var justies daudz drošāk, jo jebkurām darbībām ar vērtspapīru kontu būs nepieciešama personiska akcionāra klātbūtne vai, vismaz notariāli apliecināta pilnvara. Šeit gan jārēķinās ar papildus izmaksām par bankas pakalpojumiem, bet, manuprāt, vismaz atsevišķos gadījumos, ieguvums ir tā vērts. Protams, arī akciju sabiedrības gadījumā ir iespējama komercķīlas reģistrācija.
Arī tad ja ir reģistrēta komercķīla vai īpašnieks ir spēris citus soļus savu daļu vai akciju īpašuma tiesību aizsardzībai, ir noteikti ieteicams nepārtraukti sekot norisēm attiecīgajā sabiedrībā un būt pēc iespējas labāk informētam par tās darbību. Nepatikšanu gadījumā, jo ātrāk daļu vai akciju īpašnieks uzzina par notikušo un griežas pie jurista, lai izstrādātu un īstenotu atbilstošu rīcības plānu, jo labākas iespējas panākt viņa tiesību efektīvu aizsardzību. Jo, kā redzams no augstāk minētā, iespējas “nozagt” daļas vai akcijas ir pietiekami lielas. Manuprāt, optimālāks (īpašniekiem drošāks) risinājums daļu īpašuma tiesību nodošanas procedūrai ir izveidots Igaunijā, jo tur jebkuriem darījumiem ar daļām, kuras nav reģistrētas institūcijā, kas ir līdzīga mūsu Centrālajam depozitārijam, ir nepieciešama notariāla forma. Pilnībā piekrītu, ka pārlieku sarežģītas procedūras, tai skaitā, prasības pēc notariāli apliecinātiem dokumentiem, apgrūtina uzņēmēju ikdienas darbu un, salīdzinot ar to pašu Igauniju un Lietuvu, ar sabiedrību tiesībām saistītas lietas pamatā aizņem mazāk laika un, līdz ar to, arī uzņēmējiem izmaksā lētāk, kas ir tikai pozitīvi. No otras puses, varbūt tomēr attiecībā uz daļu un akciju īpašumu tiesību pāreju to pašu uzņēmēju drošības dēļ ir vērts padomāt par stingrāku procedūru ieviešanu.