Viena no populārākajām dezinformācijas izplatīšanas metodēm ir dažādu faktu un skaitļu "izraušana" no kopainas jeb kopējā konteksta un to radoša iepīšana jaunā stāstā ar pavisam citu zemtekstu.
Dažkārt šāda "mānīšanās" notiek arī neapzināti, ja cilvēks tomēr nav gluži tik liels eksperts jautājumos, par kuriem uzņēmies runāt, bet tomēr ļoti vēlas pamatot savu uzskatu pareizību. Šādos gadījumos faktus ļoti bieži vienkārši aizstāj arī emocionāli sakāpināti vēstījumi. Līdzīgu pieeju visai spilgti varējām novērot nesenajās diskusijās par meža nozari.
Bija atsevišķas iedzīvotāju grupas, kas dedzīgi iestājās pret to, ka arī Latvijā mežu īpašnieki mežistrādē turpmāk varēs izmantot līdzīga izmēra kokus, kā to, piemēram, dara mūsu kaimiņi Igaunijā. Viens no argumentiem, ko žurnālistiem klāstīja piketa organizators Jānis Balodis, bija, ka, Latvijā veidojoties jaunākiem mežiem, tajos saruks veco koku īpatsvars. Tas savukārt varot ietekmēt mežirbju populāciju, jo šie putni ligzdojot veco koku dobumos. Trauksmainais vēstījums "aizgāja tautās", neskatoties uz to, ka mežirbes ligzdo nevis koku dobumos, bet uz zemes.
Līdzīgi, mēģinot pārliecināt citus par atsevišķu savu uzskatu pareizību, dažkārt kāja mēdz paslīdēt arī profesionālu organizāciju pārstāvjiem. Šajā gadījumā jāpiemin Latvijas Bankas pārstāvis Edvards Kušners, kas valdības sēdē, lemjot par mežsaimniecības potenciālu kurināmās šķeldas pieejamības palielināšanā, minēja, ka šķeldas neto eksports bija 1,5 miljoni tonnu. Lieta tāda, ka ir dažādas šķeldas – vienkāršoti, viena kvalitāte pamatā der kurināšanai, savukārt augstākās kvalitātes, saukta par celulozes šķeldu, kas parasti arī ir dārgāka, ir domāta citu koksnes produktu, piemēram, plātņu, granulu vai celulozes, ražošanai. Un kurināmās šķeldas neto eksports (eksporta pārsniegums pār importu) nav 1,5 miljoni, bet gan gandrīz astoņas reizes mazāk – 2020. gadā tie bija 0,18 miljoni tonnu. Pat atrodot tirgus vai administratīvos rīkus, kas padarīs neiespējamu kurināmās šķeldas eksportu, tas neatrisinās jau tuvākā gada laikā straujo vietējā pieprasījuma pieaugumu. Pēc Ekonomikas ministrijas un arī manis paša aprēķiniem, tuvākā gada laikā, centralizētajai siltumapgādei pārejot no dabas gāzes uz koksnes kurināmo, pieprasījums pēc kurināmās šķeldas Latvijas katlumājās pieaugs, visticamāk, par aptuveni 1TWh jeb 1,2 miljoniem berkubikmetru. Pat vispieticīgākie aprēķini liecina, ka noteikumu grozījumi palielinās pieejamību par 288 tūkstošiem kurināmās šķeldas berkubikmetru, kas segs aptuveni ceturto daļu no pieprasījuma pieauguma. Tas noteikti nav tas pats, kas "ieliet spaini dīķī", kā tas sēdes laikā paspruka E. Kušnera kungam. Jaunākās tirgus tendences parāda, ka samazinās gan visas kvalitātes šķeldas imports, gan eksports. Pie tam eksporta apjomi samazinās straujāk nekā imports. Šī tendence ir ļoti svarīga, jo importa iespējas mums ir krietni samazinājušās, kopš Krievija, iesaistot arī Baltkrieviju, ir uzsākusi brutālo karu Ukrainā. Baltkrievijas šķelda iepriekšējos gados spēlēja nozīmīgu lomu Latvijas enerģētikā.
Vienā no pēdējām E. Kušnera intervijām varam novērot, ka viņam vai nu ir izveidojušies aizspriedumi pret Latvijas mežu nozari un kokrūpniecību kopumā, vai arī ir būtiski jāuzlabo komunikācijas prasmes, jo žurnālisti, iespējams, ir ļoti pārpratuši viņa teikto.* Tā, piemēram, plašu neizpratni nozarē strādājošo un ekspertu vidū ieguva tendenciozais apgalvojums par kokrūpniecību kā "nelielu nozari, kas saražo vidēji 5,5 % no iekšzemes kopprodukta gadā, bet patērē tuvu 60 % no visas ražošanas energopatēriņa." Tā ir taisnība, ka kokrūpniecība ir energoietilpīga nozare, jo, lai izžāvētu materiālu, vajag patērēt daudz siltuma, gan arī tehnoloģiskie procesi ir elektrību prasoši. Tomēr kādēļ šī energoietilpība ir jāraksturo, maigi sakot, tik ļoti manipulatīvā veidā, maldinot lasītājus un pasniedzot kokrūpniecību kā ārkārtīgi neefektīvu nozari? Korekti ir salīdzināt viena mēroga rādītājus, proti, ja ir vēlme salīdzināt kokrūpniecības devumu IKP, tad korekti būtu salīdzināt ar tās īpatsvaru kopējā energoresursa patēriņā, kas ir nevis 60 %, bet piecas reizes mazāk – aptuveni 12 %. Savukārt, ja ir vēlme uzsvērt, ka no apstrādes rūpniecības kokrūpniecības energoresursu patēriņš 2020. gadā ir aptuveni 60 %, tad tiešām ir dīvaini noklusēt, ka kokrūpniecība veido arī ceturto daļu no Latvijas apstrādes rūpniecības IKP.
Man tomēr šķiet, ka tā nebija kļūdīšanās, bet gan apzināta manipulācija no E. Kušnera kunga puses, jo intervijas pilnais citāts ir "[…] neliela nozare – kokrūpniecība, kas saražo 5,5 % no iekšzemes kopprodukta vidēji gadā, bet patērē tuvu 60 % no visas ražošanas energopatēriņa. Tā ir milzīga proporcija, turklāt tā ir ražošana ar zemu pievienoto vērtību, 40 tūkstoši darbinieku, kas ir vidējo ienākumu slazdā." Pirmkārt, darba algas līmeņus nosaka kopējais valsts darba tirgus un saskaņā ar Valsts ieņēmuma dienesta datiem 45 no 80 Latvijas nozarēm, t. sk. valsts pārvaldē, ir zemākas vidējās algas. Otrkārt, tikai no Rīgas pozīcijām var teikt, ka meža nozare vai kokrūpniecība ir neliela nozare. Piemēram, Vidzemē gandrīz katra piektā darba vieta privātajā sektorā bija meža nozarē. Treškārt, par zemo pievienoti vērtību – jā, tā joprojām mums nav ne Zviedrijas, ne Austrijas līmenī, bet pēc pašas Latvijas Bankas datiem pievienotā vērtība uz darbinieku kokrūpniecībā Igaunijā bija tikai par 3 % lielāka nekā Latvijā, savukārt Lietuvu mēs apsteidzam par 31 %. Latvijas meža nozarei – mežsaimniecībai, kokrūpniecībai un mēbeļu ražošanai – joprojām ir būtisks izaugsmes potenciāls. Var apgalvot arī no pretējā – ja meža nozare nemācēs pietiekami ātri augt un palielināt pievienoto vērtību, tai ir ļoti lieli riski zaudēt gan starptautisko konkurētspēju, gan pievilcību vietējā darba tirgū. Meža nozare to apzinās un nepārtraukti investē gan modernizācijā, gan preču groza paplašināšanā. Tomēr absurda ir arī E. Kušnera tēze: "Iespējas palielināt pievienoto vērtību un līdz ar to samazināt energopatēriņu, ejot uz ķīmisko pārstrādi, ir milzīgs neizmantots potenciāls." Nenoliedzami daudzos koksnes ķīmijas produktos ir lielāka pievienotā vērtība nekā mehāniskajā pārstrādē, bet kādēļ maldināt, ka koksnes ķīmija ir mazāk energoietilpīga nekā zāģēšana, plātņu vai mēbeļu ražošana? Piemēram, "Latvijas finieris" ražo betulīnu no bērza tāss un var paskaidrot, ka ražošanā patērētais enerģijas daudzums uz vienu izejvielas fizisko apjomu ir desmit reizes lielāks nekā saplākšņa ražošanā. Zviedrijas celulozes un papīra industrijā elektrības patēriņš uz vienu kubikmetru izejvielas ir vismaz četras reizes lielāks nekā Latvijas mehāniskajā pārstrādē. Koksnes ķīmija ir ļoti energoietilpīga! Un Latvijas elektrības dārdzība pēdējās desmitgadēs ir ļoti bremzējusi uzņēmumus raudzīties koksnes ķīmijas virzienā.
Var jau būt, ka E. Kušnera kungs visos gadījumos domājis ko citu un ir ne tā saprasts. Tomēr šīs komunikācijas kļūdas ne vien maldina auditoriju un noniecina Latvijas meža nozari, bet arī grauj Latvijas Bankas reputāciju. Ja Latvijas Bankas vēstījumus vairs nevarēs uzskatīt par ticamiem un tie būs vienmēr jāpārbauda, tas būs liels zaudējums kvalitatīvai diskusijai. Es neaicinu Latvijas Bankai glaudīt pa spalvai un nevēlos uzsākt publisku kašķi, bet, lūdzu, tomēr nekļūstiet "dzelteni" un datus komunicējiet korekti!
*https://lvportals.lv/viedokli/342924-energetikas-politika-butu-svarigi-neimitet-parmainas-2022
