Tie, kam gadās braukt ar vilcienu, būs bijuši liecinieki savdabīgam fenomenam. Lai arī katrā vagonā ir pa konduktoram, kurš pārbauda biļetes, ik pēc noteikta posma vilcienā iekāpj vēl arī kontrole un visas biļetes pārbauda vēlreiz. No pasažieru viedokļa, protams, tas ir muļķīgs apgrūtinājums. Taču darbiniekus laikam jau citādāk neizkontrolēsi. Viegli gan redzams, ka problēmu tas galīgi neatrisina - ja konduktorus pārbauda kontrole, tad kādam taču ir jāuzrauga kontrolieri. Un tā neuzticības ķēdīte iestiepjas līdz pat pašam dzelzceļa priekšniekam.
Patoloģiskā neuzticības gaisotne, un tam sekojošā vēlme visu kontrolēt divos un vēlams trīs līmeņos, droši vien ir daudzu post-totalitāru valstu mantojums. Kas tad cits ir tajos pēdējās dienās atkal aktuālajos čekas maisos, ja ne kontrolieri, kam bija jāpārbauda mūžam neuzticamie Padomju impērijas pasažieri. Tiem atkal cita - nu jau augstāka ranga kontrole - un tā savstarpējais aizdomīgums kā inde pa visiem līmeņiem. Cik efektīva ir dzīve un darbs šādā gaisotnē, to daudzi paši vēl atceras un pārējie būs vismaz dzirdējuši. Maigi sakot - ne pārāk.
Neko īpaši efektīvi mums nevedas arī Zolitūdes traģēdijas izmeklēšana. Komisija, kam vajadzēja kontrolēt tos, kas kontrolē izmeklēšanu, izrādījās tik nekontrolējama, ka sabruka ātrāk nekā Maximas griesti. Traģikomēdija ar Vienotības iecelto «sabiedrisko» komisiju ir pietiekami izspēlēta, tur nevienam kritiķim vairs nebūs ko piebilst. Vien derētu mazs atgādinājums - pretēji tam, ko bļaustās šīs komisijas pārstāves, Zolitūdes lieta tiek izmeklēta arī bez viņām. Ja valsts uzskata par vajadzīgu apmaksāt šādu dubulto komisiju, tad var secināt, ka tā neuzticas pati savām struktūrām - tiem vairākiem desmitiem izmeklētāju, kuri strādā pie šīs lietas. Dubulta un pat trīskārša uzraudzība šāda mēroga izmeklēšanā, protams, ir tikai pašsaprotama, tikai vajadzētu kaut kādu skaidrību: kurš te kuru beigās kontrolē?