Eiropas Komisija (EK) nākusi klajā ar priekšlikumu par darba samaksas pārredzamību, lai nodrošinātu, ka sievietes un vīrieši Eiropas Savienībā (ES) par vienādu darbu saņem vienādu darba samaksu, informē EK pārstāvniecības Latvijā Preses nodaļā.

Pēc EK paustā, tā kā šī ir politiska prioritāte, ko izvirzījusi EK priekšsēdētaja Urzula fon der Leiena, priekšlikumā ir izklāstīti darba samaksas pārredzamības sekmēšanas pasākumi, piemēram, informācijas par darba samaksu sniegšana darba meklētājiem, tiesības būt informētiem par darba samaksas līmeņiem darba ņēmējiem, kuri veic vienādu darbu, kā arī lielo uzņēmumu pienākums ziņot par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību.

Ar priekšlikumu plānots arī stiprināt rīkus darba ņēmējiem viņu tiesību īstenošanai un sekmēs tiesu iestāžu pieejamību. Darba devējiem nebūs atļauts izvaicāt darba meklētājus par viņu darba samaksas vēsturi, un viņiem pēc darba ņēmēja pieprasījuma būs jāsniedz anonimizēti dati par darba samaksu. Darba ņēmējiem būs arī tiesības uz kompensāciju, ja būs notikusi diskriminācija darba samaksas jomā.

2003. gada sākumā tika solīts, ka pēc Andra Šķēles valdības laikā pieņemtajiem noteikumiem par tā sauktajiem vadības līgumiem valsts pārvaldes aparāta darbinieki dzīvos tikai līdz 2004. gada 1. janvārim.

"Sakārto" jau astoņus gadus

Jau 2000. gada janvārī A. Šķēles vadītais Ministru kabinets akceptēja koncepciju par valsts budžeta iestāžu darbinieku darba samaksas sistēmām un uzdeva Finanšu ministrijai līdz nākamā gada decembrim izstrādāt noteikumu projektu par darba samaksas sistēmu valsts iestāžu darbiniekiem. Taču 2002. gada februārī jau Andra Bērziņa vadītajai valdībai nācās secināt, ka divu gadu laikā Finanšu ministrija uzdevumu nav veikusi.

Pati Gundara Bērziņa vadītā Finanšu ministrija skaidroja, ka "noteikumu projekts par darba samaksas sistēmu valsts iestād��s strādājošajiem jeb darba samaksas reformas otrais posms un noteikumu projekts par darba samaksas sistēmu valsts pārvaldes iestādēs strādājošajiem jeb darba samaksas reformas pirmais posms ir aplūkojami kompleksi, to izpilde ir savstarpēji saistīta".

Šā gada 4. martā pieņemtie grozījumi Darba likumā precizē un papildina virkni likuma normu, lai nodrošinātu vienveidīgu to piemērošanu, tai skaitā – atslogo darba devēju ikdienu, kā arī pastiprina darbinieku aizsardzību

Jauns darba devēja uzteikuma pamats

Kā viens no redzamākajiem jaunievedumiem Darba likumā ir jauna darba devēja uzteikuma pamata ieviešana. Turpmāk darba devējam būs tiesības uzteikt darba līgumu, ja darbinieks pārejošas darbnespējas dēļ neveic darbu vairāk nekā sešus mēnešus, ja darbnespēja ir nepārtraukta, vai vairāk nekā vienu gadu triju gadu periodā, ja darbnespēja atkārtojas ar pārtraukumiem. Šajā laikā netiek ieskaitīts grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, kā arī darbnespējas laiks, ja darbnespējas iemesls ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība. Šādi mēģināts risināt tādu izplatītu problēmu kā negodprātīgi darbinieki, kas ilgstoši neveic savus darba pienākumus pārejošas darba nespējas dēļ, kas, iespējams, nav pamatota. Jāatzīmē, ka minēto uzteikumu darba devējs varēs iesniegt arī tieši darbinieka pārejošas darbnespējas laikā, kas šobrīd ir kā ierobežojošs faktors, lai uzteiktu darba līgumu pēc citiem pamatiem.

Trešajā ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1280 eiro, un, salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni, mēneša vidējā alga palielinājās par 121 eiro jeb 10,4%, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas - par 4,4% no 8,09 līdz 8,44 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

2021.gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 3,4%, savukārt stundas samaksa samazinājās par 1,6%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 940 eiro jeb 73,4% no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 10,3%. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 6,3%.

Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2021.gada trešajā ceturksnī bija 1003 eiro. Salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni (917 eiro), tā pieauga par 9,3%. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) šī gada trešajā ceturksnī bija 749 eiro, un gada laikā tā pieauga par 8,1%.

Lai gan konsolidētajā kopbudžetā šā gada jūnija mēnesī bija 19,3 milj. eiro deficīts, šā gada pirmais pusgads kopbudžetā kopumā noslēgts ar 230,7 milj. eiro pārpalikumu, informē Finanšu ministrijā (FM).

Šā gada pirmajā pusgadā, salīdzinot ar 2016.gada attiecīgo periodu, pārpalikums konsolidētajā kopbudžetā palielinājās par 44,6 milj. eiro, ko sekmēja straujāks nodokļu ieņēmumu pieaugums. Nodokļu ieņēmumu plāns kopbudžetā pirmajā pusgadā izpildīts 101,5% apmērā un virsplāna ieņēmumi veidoja 55,0 milj. eiro. Vienlaikus FM uzsver, ka ik gadu vēsturiski gada sākumā kopbudžetā veidojas pārpalikums, kas gada nogalē, izdevumiem pieaugot straujāk gan valsts budžetā, gan pašvaldību budžetos, veido finansiālo deficītu. Vispārējās valdības budžeta deficīts 2017.gadam, kas iekļauts Stabilitātes programmā 2017.-2020.gadam, tiek prognozēts 0,8% no IKP apmērā jeb 209,6 milj. eiro (pēc EKS 2010 metodoloģijas).

Mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu 2020. gadā bija 1 143 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2019. gadu, vidējā mēneša alga palielinājās par 66 eiro jeb 6,2 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 6,6 % (no 7,47 līdz 7,97 eiro)

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 841 eiro jeb 73,6 % no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 6,1 %. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 5,9 %.

Bruto darba samaksas mediāna 2020. gadā bija 893 eiro. Salīdzinot ar 2019. gadu (832 eiro), tā auga nedaudz straujāk nekā vidējā aritmētiskā darba samaksa – pieaugums 7,3 %. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) 2020. gadā bija 664 eiro un gada laikā tā pieauga par 5,9 %.Mediāna tiek aprēķināta, izmantojot pieejamo informāciju no statistiskajiem apsekojumiem un Valsts ieņēmuma dienesta datiem.

Šis ir sarežģīts brīdis gan Latvijas, gan pasaules ekonomikā un Jūs sastapsieties ar tik pat dažādiem viedokļiem, cik vien speciālistus satiksiet un uzrunāsiet. Daudzas iepriekš izstrādātās stratēģijas vairs nedarbojas un ir jāturpina analizēt situācija, lai tai varētu pielāgoties un pārvarēt negatīvās tendences. Daudzi jautās par to – kas ir noticis un kādēļ? Kāda ir valdības loma un atbildība par ekonomikas stāvokli?

Pasaulē

Pēdējie 20 gadi pasaules ekonomikā iezīmējās ar aukstā kara beigām, militāro izdevumu strauju samazināšanos, ievērojamu valsts iejaukšanās samazināšanos ekonomisko procesu regulēšanā attīstītajās pasaules valstīs un lielākajai daļai pasaules valstu pieņemot brīvā tirgus saimniekošanas principus. Tas nodrošināja nepieredzētu labklājības pieaugumu attīstītajās valstīs, strauju nabadzības samazināšanos jaunattīstības zemēs un ekonomikas pārkārtošanos uz tirgus principiem valstīs ar centralizētās plānošanas ekonomikas vadības modeli.

Ļoti svarīga loma pasaules ekonomikā saglabājās viena vienīgai valstij – ASV, kas ar savu ārkārtīgi plašo tirgu noteica ekonomikas attīstības tendences visā pasaulē. 90-jos gados ASV ekonomikai bija raksturīga strauja procentu likmju samazināšanās krītoties valsts budžeta deficītam un intensīvi iedzīvotāju ieguldījumi akciju tirgos, kas radīja strauju aktīvu vērtības pieaugumu. Šī desmitgade ASV ekonomikā bija raksturīga ar aktīvu vērtības stabilizēšanos vai pat krišanos akciju tirgos un mājokļu tirgus vērtību straujš pieaugums līdz pat 2006. gadam. Patēriņu augstākā līmenī uzturēja nodokļu samazināšanas programmas un straujš militāro izdevumu pieaugums, sakarā ar operācijām Irākā un Afganistānā. Spekulatīvi ieguldījumi mājokļu tirgū un finanšu instrumentu atvasinājumu izplatīšanās radīja jaunus riskus, kuru izvērtējums līdz pat nesenam laikam nebija pietiekams. Pasaules finanšu tirgu globalizācija un investīciju brīva kustība samazināja nacionālo finanšu tirgus uzraudzības institūciju spēju laicīgi novērtēt aktīvu patieso vērtību un finanšu tirgus institūciju likviditāti un kapitāla pietiekamību.

2023. gada 2. ceturksnī pēc darba dienu un sezonāli nekoriģētiem datiem mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 525 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2022. gada 2. ceturksni, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 163 eiro jeb 12,0 %. Samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 10,48 eiro jeb par 13,8 %.

2023. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar 2023. gada 1. ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 4,3 %, bet stundas samaksa – par 14,1 %.

Mēneša vidējā darba samaksa pēc nodokļu nomaksas – 1 114 eiro

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 1 114 eiro jeb 73,0 % no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 11,7 %, apsteidzot patēriņa cenu kāpumu par 0,1 procentpunktu, kas liecina par algoto darbinieku pirktspējas lejupslīdes palēnināšanos.

Latvijā pagājušajā gadā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu bija 1537 eiro, kas ir par 11,9% jeb 164 eiro vairāk nekā 2022.gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2023.gadā pieaugusi par 11,5%, sasniedzot 1533 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 13,1%, sasniedzot 1553 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa pagājušajā gadā bija 1502 eiro, kas ir pieaugums par 12,2% salīdzinājumā ar 2022.gadu.

Vidējā bruto darba samaksa par vienu nostrādāto stundu pagājušajā gadā pieauga par 11,5%, sasniedzot 10,14 eiro. Vienas stundas darbaspēka izmaksas, kas ietver gan darba samaksu, gan citus ar darbaspēku saistītos darba devēja izdevumus, gada laikā pieauga no 11,46 līdz 12,76 eiro jeb par 11,3%, ko ietekmēja kopējo darbaspēka izmaksu un nostrādāto stundu kāpums - attiecīgi par 13% un 1,5% gada laikā.

2007. gads Latvijas visbagātākajiem cilvēkiem solās būt ļoti veiksmīgs, un izņēmums varētu būt vienīgi tranzīta nozare, kā arī atsevišķi megauzņēmumi, kuros iestājusies neliela stagnācija, - šāds ir rezultāts Baltic Screen un korporatīvo finanšu kompānijas LAIKA STARS veiktajam pētījumam par Latvijas 100 bagātāko cilvēku biznesa izredzēm tuvākā gada laikā.

Tika izvērtēta virkne faktoru, kas ietekmē Latvijas 100 bagātākajiem uzņēmējiem piederošo īpašumu vērtību, un uz veiktās analīzes bāzes tika sagatavots iespējamais attīstības scenārijs - īpašumu vērtības izmaiņas. Uzņēmēju īpašumu vērtību ietekmē vairāki faktori, kuru izpausmes, lai gan līdzīgas pēc būtības, katru biznesu var ietekmēt savādāk.

Jāņem vērā, ka, prognozējot, kā mainīsies Latvijas 100 bagātāko cilvēku ienākumi, lielākoties tika analizēta publiski pieejamā informācija, un līdz ar to biznesa vērtības izmaiņas tika novērtētas oficiāli pieejamajai jeb caurspīdīgajai biznesa daļai.

2019. gada sākumā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, vidējās darba samaksas pieauguma temps ir samazinājies, taču piecās nozarēs vidējā samaksa gada laikā augusi virs 10%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Galerijā augstāk skaties, kā gada laikā mainījusies bruto darba samaksa dažādās nozarēs!

2019. gada 1. ceturksnī, salīdzinot ar 2018. gada 1. ceturksni, mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 7,8% jeb 75 eiro, sasniedzot 1036 eiro par pilnas slodzes darbu. 2018. gada 1. ceturkšņa gada pieauguma temps bija 8,7%, bet pārējos ceturkšņos – no 8,1 līdz 8,4%.

2019. gada 1. ceturksnī salīdzinājumā ar 2018. gada 4. ceturksni bruto darba samaksa samazinājās par 0,6 %. Jāatzīmē, ka minimālā alga šogad Latvijā nemainījās un, salīdzinot ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, tās līmenis šobrīd ir viszemākais – 430 eiro. 2019. gadā Lietuvā minimālā alga pieauga par 155 eiro jeb 38,8 % (no 400 līdz 555 eiro), Igaunijā izmaiņas bija mazākas – pieaugums par 40 eiro jeb 8,0 % (no 500 līdz 540 eiro).

2023. gada 3. ceturksnī pēc darba dienu un sezonāli nekoriģētiem datiem mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 549 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2022.gada trešo ceturksni, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 164 eiro jeb 11,8%. Samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 10,45 eiro jeb par 14,9%.

Trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2023.gada otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 1,5%, bet stundas samaksa nedaudz samazinājās - par 0,3%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 1126 eiro jeb 72,7% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 11%, apsteidzot patēriņa cenu kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 5,7%.

Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2023.gada trešajā ceturksnī bija 1250 eiro. Salīdzinot ar 2022.gada trešo ceturksni (1107 eiro), tā pieauga par 144 eiro jeb 13%. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) šī gada trešajā ceturksnī bija 932 eiro, un gada laikā tā pieauga par 12,4%.

2018. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1004 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Salīdzinot ar 2017. gadu, vidējā alga palielinājās par 78 eiro jeb 8,4 %, un tā pieauga visās jomās.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 742 eiro jeb 73,9 % no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 9,9 %, uzrādot par 1,5 procentpunktiem straujāku pieauguma tempu nekā atalgojums pirms nodokļu nomaksas. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu 2018. gadā par 2,5 %, bija 7,2 %.

Bruto darba samaksas mediāna 2018. gadā bija 774 eiro un, salīdzinot ar 2017. gadu (707 eiro), tā pieauga par 9,5 %. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) 2018. gadā bija 573 eiro un gada laikā tā pieauga par 11,0 %.

Mediānas rādītāji tika aprēķināti, izmantojot pieejamo informāciju no statistiskajiem apsekojumiem un Valsts ieņēmuma dienesta administratīvajiem datiem.

2021. gada 1. ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 207 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2020. gada 1. ceturksni, vidējā mēneša alga palielinājās par 105 eiro jeb 9,5 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 7,1 % (no 7,39 līdz 7,92 eiro).

2021. gada 1. ceturksnī salīdzinājumā ar 2020. gada 4. ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 1,6 %, savukārt stundas samaksa samazinājās par 4,1 %.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 891 eiro jeb 73,9 % no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 9,6 %. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 9,7 %.

No 2021. gada 1. janvāra valstī pieauga minimālā alga – no 430 eiro līdz 500 eiro jeb par 16,3 %, tika paaugstināts ienākumu slieksnis, virs kura netiek piemērots neapliekamais minimums, nedaudz samazinājās valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu vispārējā un solidaritātes nodokļa likmes, kā arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme lieliem ienākumiem.

Mēneša vidējā bruto darba samaksa 2017. gada 1. ceturksnī valstī bija 886 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2016. gada 1. ceturksni, vidējā alga palielinājās par 59 eiro jeb 7,2 %, kas ir straujāks kāpums nekā vidēji 2016. gadā (5,0 %).

2017. gada 1. ceturksnī vidējā neto darba samaksa bija 648 eiro, kas ir par 6,4 % vairāk nekā 2016. gada 1. ceturksnī. Kopumā vidējā neto darba samaksa pieauga lēnāk nekā atalgojums pirms darba nodokļu nomaksas.

No 2017. gada 1. janvāra samazinājās minimālais neapliekamais minimums, kas tiek piemērots darba vietā, - no 75 uz 60 eiro, bet valstī noteiktā minimālā alga pieauga no 370 līdz 380 eiro jeb par 2,7 %.

Straujais patēriņa cenu kāpums par 3,2 % 2017. gada 1. ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, samazināja strādājošo iedzīvotāju pirktspēju - reālā neto darba samaksa pieauga tikai par 3,1 %.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī 2007.gada I ceturksnī bija 357 lati, un, salīdzinot ar 2006.gada I ceturksni, tā ir pieaugusi par 32,8%. Darba samaksas regulārās izmaksas palielinājušās par 32,3%, Db.lv informēja Centrālās statistikas pārvaldes Darba samaksas statistikas daļa.

Sabiedriskajā sektorā mēneša vidējā bruto darba samaksa palielinājusies no 301 lata 2006.g. I ceturksnī līdz 406 latiem 2007.g. I ceturksnī jeb par 34,5%, bet privātajā sektorā - attiecīgi no 252 līdz 334 latiem jeb par 32,8%.

Mēneša vidējā neto darba samaksa valstī šajā periodā palielinājās par 33,4% un sasniedza 257 latus. Reālās darba samaksas pieaugums 2007.gada I ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada I ceturksni, bija 24,0%.

Bruto darba samaksa 2007.g. I ceturksnī, salīdzinot ar 2006.g. I ceturksni, visstraujāk augusi elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādes nozarē - no 371 līdz 536 latiem jeb par 44,4%. Lielo pieaugumu šajā nozarē radīja neregulārās izmaksas (regulārās bruto darba samaksas pieaugums ir 29,0%). Straujāk darba samaksa augusi arī tādās nozarēs kā sabiedriskie, sociālie un citi pakalpojumi – no 228 līdz 321 latiem jeb par 40,8%, ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde – no 283 līdz 394 latiem jeb par 39,0%, būvniecība – no 240 līdz 331 latiem jeb par 38,0%, valsts pārvalde un aizsardzība; obligātā sociālā apdrošināšana – no 356 līdz 490 latiem jeb par 37,8%, kā arī veselība un sociālā aprūpe – no 267 līdz 366 latiem jeb par 37,0%.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2021.gada otrajā ceturksnī augusi par 9%, sasniedzot 1215 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 13,4%, sasniedzot 1291 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad otrajā ceturksnī bija 1268 eiro, kas ir pieaugums par 14,8% salīdzinājumā ar 2020.gada attiecīgo periodu.

Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas šogad otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo periodu pieaugusi par 4,6% - no 8,2 līdz 8,57 eiro.

Ekonomiskās aktivitātes pieaugums aizvien izteiktāk izpaužas arī iedzīvotāju maciņa biezumā – ar katru ceturksni darba samaksas pieaugums Latvijā kļūst aizvien straujāks, turklāt ekonomiskā inerce liek domāt par līdzīgām tendencēm arī nākamajos ceturkšņos. Īpaši straujš darba samaksas pieaugums vērojams sabiedriskajā sektorā.

Gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar šo pašu laika periodu iepriekšējā gadā vidējā bruto darba samaksa Latvijā ir palielinājusies par 5,5%, sasniedzot 469 latus.

Īpašas uzmanības vērts ir fakts, ka otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējiem trim mēnešiem, vidējā darba samaksa palielinājusies par 3,9%.

Darba samaksas pieaugums otrajā ceturksnī ir bijis straujāks nekā pirmajā, kad tas, salīdzinot ar pērnā gada attiecīgo laika posmu, pieauga par 4,5%. Neto darba samaksa valstī šai laika periodā pieauga par 5,0% (no 316 līdz 332 latiem).

Sabiedriskajā sektorā mēneša vidējā bruto darba samaksa otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2010.gada otro ceturksni pieauga par 7,0% (no 474 līdz 507 latiem), no tā vispārējās valdības sektorā – par 8,1% (no 436 līdz 471 latam), savukārt privātajā sektorā pieaugums bija 5,0% (no 423 līdz 445 latiem).

"Saistībā ar notiekošajām aktivitātēm mediķu darba samaksas pieauguma nodrošināšanā (piketi, streiku draudi par katru cenu utml.), Veselības ministrija vēlas atkārtoti norādīt uz jau nodrošināto darba samaksu un plānoto pieaugumu 2008. gadā, ka arī vidējām darba samaksas tendencēm ārstniecības iestādēs," teikts ministrijas izplatītajā paziņojumā medijiem.

Nodrošinātā vidējā darba samaksa no 2007.gada 1.janvāra:

· ārstiem - 574 Ls (pieaugums 134 Ls jeb 30,4% attiecībā pret 2006.gada otro pusgadu);

· ārstniecības un pacientu aprūpes personām - 344 Ls (pieaugums 80 Ls jeb 30,4%);

· ārstniecības un pacientu aprūpes atbalsta personām - 230 Ls (pieaugums 54 Ls jeb 30,4%).

Ar 2008.gadu plānota vidējā mēneša darba samaksa ārstiem 654 Ls (pieaugums par 80 Ls), ārstniecības un pacientu aprūpes personām - 392 (pieaugums par 48 Ls) un ārstniecības un pacientu aprūpes atbalsta personām - 262 (pieaugums par 32 Ls).

Šāds pieaugums pilnībā atbilstot programmas Cilvēkresursu attīstība veselības aprūpē 2006.-2015.gadam paredzētās darba samaksas pieauguma grafikam veselības aprūpē nodarbinātajām personām.

Informācija presei

13.09.2007. Nr.08-02/836

Saistībā ar notiekošajām aktivitātēm mediķu darba samaksas pieauguma nodrošināšanā (piketi, streiku draudi par katru cenu utml.), Veselības ministrija vēlas atkārtoti norādīt uz jau nodrošināto darba samaksu un plānoto pieaugumu 2008. gadā, ka arī vidējām darba samaksas tendencēm ārstniecības iestādēs.

Nodrošinātā vidējā darba samaksa no 2007.gada 1.janvāra:

" ārstiem - 574 Ls (pieaugums 134 Ls jeb 30,4% attiecībā pret 2006.gada otro pusgadu);

" ārstniecības un pacientu aprūpes personām - 344 Ls (pieaugums 80 Ls jeb 30,4%);

" ārstniecības un pacientu aprūpes atbalsta personām - 230 Ls (pieaugums 54 Ls jeb 30,4%).

Ar 2008.gadu plānota vidējā mēneša darba samaksa ārstiem 654 Ls (pieaugums par 80 Ls), ārstniecības un pacientu aprūpes personām - 392 (pieaugums par 48 Ls) un ārstniecības un pacientu aprūpes atbalsta personām - 262 (pieaugums par 32 Ls). Šāds pieaugums pilnībā atbilst programmas "Cilvēkresursu attīstība veselības aprūpē 2006.-2015.gadam" paredzētās darba samaksas pieauguma grafikam veselības aprūpē nodarbinātajām personām.

Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie apsekojuma dati par darbinieku skaita sadalījumu pēc bruto darba samaksas lieluma 2007.gada oktobrī liecina, ka, salīdzinot ar 2006. gada oktobri, un ņemot vērā straujo algu pieaugumu valstī, darbinieku skaits, kas saņēma darba samaksu līdz 300 latiem, samazinājies par 84,8 tūkst. Šādu darbinieku īpatsvars kopējā strādājošo skaitā sarucis no 65,5% līdz 50,5%.

Visās darba samaksas lieluma grupās, sākot no 300 latiem un vairāk, vērojams darbinieku skaita pieaugums. Darba samaksu no 300 līdz 400 latiem 2007.gada oktobrī saņēma par 12,0 tūkst. darbinieku vairāk nekā 2006.gada oktobrī, un šīs algas grupas darbinieku īpatsvars kopējā strādājošo skaitā pieaudzis no 12,5% līdz 13,1%.

Vislielākais darbinieku skaita pieaugums šajā periodā bija darba samaksas grupā no 400 līdz 600 latiem - 49,9 tūkst. Minētās algas grupas darbinieku īpatsvars kopējā strādājošo skaitā palielinājies no 13,4% līdz 18,7%.

Darba samaksas grupā no 600 līdz 800 latiem darbinieku skaits pieaudzis par 38,8 tūkst. un īpatsvars no 4,4% līdz 9,0%, darba samaksas grupā no 800 līdz 1000 latiem – attiecīgi par 17,5 tūkst. un īpatsvars no 1,9% līdz 4,0%, darba samaksas grupā no 1000 līdz 1500 latiem – par 13,8 tūkst. un īpatsvars no 1,5% līdz 3,1%, bet darba samaksas grupā virs 1500 latiem – par 6,2 tūkst. un īpatsvars no 0,9% līdz 1,6%.

Valsts pārvaldes iestāžu darba samaksas sistēma nav caurskatāma un sabiedrība negūst patiesu priekšstatu par valsts pārvaldē nodarbināto kopējo mēneša atalgojumu, revīzijā konstatējusi Valsts kontrole (VK). Ierēdņu vidējā mēnešalga veidojot no 45% līdz 91% no viņu kopējā atalgojuma mēnesī, kas nozīmē, ka pārējo atalgojuma daļu veido piemaksas un prēmijas.

Lai arī ir izveidota darba samaksas sistēma, valsts pārvaldes iestāžu darbinieku atalgojumu būtiski ietekmē piemaksas, prēmijas un vadības līgumi. VK konstatējusi arī būtiskas nepilnības izstrādātajos normatīvajos aktos un to piemērošanā. Par darba samaksas politikas izstrādi ir atbildīga Finanšu ministrija un Valsts kanceleja.

VK atklājusi, ka ierēdņu un darbinieku vidējā mēnešalga veido no 45% līdz 91% no viņu kopējā atalgojuma mēnesī, kas nozīmē, ka pārējo atalgojuma daļu veido piemaksas, prēmijas un atlīdzība par vadības līgumos ietverto uzdevumu izpildi. Līdz ar to mēnešalga neveido būtisku (līdz 70%) atalgojuma daļu.

Valsts sekretāriem atkarībā no kvalifikācijas pakāpes mēnešalgas amplitūda var tik noteikta no Ls 500 līdz Ls 924, tā var atšķirties par Ls 424 (1,8 reizes), taču faktiski valsts sekretāru atalgojums atšķiras 2,6 reizes (par Ls 1983). Savukārt departamentu direktoriem atkarībā no kvalifikācijas pakāpes mēnešalgas amplitūda var būt no Ls 300 līdz Ls 700 - atšķirties par Ls 400 (2,3 reizes). Faktiski šis atalgojums atšķiras 2,6 reizes (par Ls 1096). VK uzskata, ka jaunā darba samaksas sistēma nenodrošina caurskatāmu un taisnīgu atalgojuma noteikšanu.

ES projekti, sakārtota atalgojuma sistēma, stabilitāte - šie iemesli liek uzņēmējiem valsts sektorā saskatīt potenciāli bīstamu konkurentu.

"Cilvēkresursus lietderīgāk ir investēt privātajā sektorā, bet tagad cilvēki izvēlas nevis, piemēram, dibināt savus uzņēmumus, bet iet strādāt publiskajā sektorā," situāciju raksturo Elīna Egle, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore. "Nenoliedzami, konkurence privātā un publiskā sektora starpā par darbiniekiem ir kļuvusi asāka," viņa atzīst. Konkurences dinamiku parādot arī ierēdņu skaita pieaugums, kuru skaits 2006. g., pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, salīdzinot ar gadu pirms tam, audzis par apmēram 4.9 tūkst. "Nevar noliegt, ka savulaik izteiktā vēlme strādāt privātajā sektorā sāk izlīdzināties ar vēlmi savu karjeru veidot valsts pārvaldē," norāda Liene Ozolkāja, SEB Unibankas personāla pārvaldes vadītāja.

Saskaņā ar Darba likuma normām darba devējam ir pienākums nodarbinātajiem regulāri izmaksāt darba samaksu. Tas, jādomā, nevienam strādājošajam nav nekas jauns. Tomēr darba samaksas izmaksas veidu regulējums normatīvajos aktos gan daudziem varētu izrādīties kas neparasts.

Darba likuma 70. pants noteic, ka darba samaksa darbiniekam aprēķināma un izmaksājama skaidrā naudā. Un darba devējam ir tiesības izmaksāt darba samaksu bezskaidrā naudā ar pārskaitījumu uz darbinieka norēķinu kontu tikai tad, ja darbinieks un darba devējs par to ir vienojušies. Tātad saskaņā ar Darba likuma normām galvenais veids, kā darba devējam jāizmaksā darba samaksa, ir skaidrā naudā.

Tiesa gan, praksē šāda rīcība jau ir kļuvusi par retumu gluži racionālu un loģisku iemeslu dēļ. Lai izmaksātu darba samaksu skaidrā naudā, darba devējam ir pienākums nodrošināt, ka darba devēja pilnvarots pārstāvis (grāmatvedis, kasieris) fiziski izmaksā darbiniekam skaidru naudu un darbinieks ar savu parakstu apliecina tās saņemšanu. Šāds process mūsdienās kļuvis mazefektīvs un, piemēram, uzņēmumos ar lielu darbinieku skaitu, arī sarežģīts un novecojis – gan no darba devēja, gan darbinieka viedokļa (jo īpaši, ja darbinieki strādā vairākās uzņēmuma struktūrvienībās, kas ģeogrāfiski atrodas dažādās vietās).