Kārlis Miķelsons: "Šobrīd ir CO2 kvotu tirdzniecības laiks. Daži Latvenergo pārmet, ka tas pērn nopelnīja 14 miljonus, pārdodot kvotas. Taču reti kurš atceras, ka Latvenergo ir investējis vismaz 250 miljonus eiro jaunajās tehnoloģijās, tādejādi divas reizes samazinot izmešu apjomu."
Turklāt mums ir jāinvestē vēl un vēl. Ja situācijā, kad ir ieviestas jaunas, šobrīd vislabākās tehnoloģijas, kas ir arī jāattīsta tālāk, mums vēl būs jāpērk kvotas, tad tas neizskatīsies labi. Viss ir vienkārši – ja jaunai ražotnei nepietiks kvotu, tad mums tās būs jāpērk un kāds par to maksās.
Paradokss ir tas, ka tiek uzskatīts, ka eksports var veicināt valsts konkurētspēju un nodrošināt ekonomikas pieaugumu, vienlaikus aizmirstot, ka ražošanai, kas, neapšaubāmi, ir svarīga nozare, ir nepieciešama elektroenerģija, turklāt – daudz un arvien vairāk elektroenerģijas. Šī elektroenerģija ir jāsaražo vai, ja nevar saražot, tad jānopērk. Ja mēs vēlamies ražot elektrību, tadJ jārēķinās, ka jau pavisam drīz būs nepieciešamas ievērojamas papildu bāzes jaudas. Lai tiktu pie šīm jaudām, būs nepieciešams TEC-2 otrais bloks un jauna spēkstacija Kurzemes reģionā. Visērtāk un visātrāk šobrīd ir uzbūvēt jaunu gāzes spēkstaciju, jo ogļu stacijas būvniecības izmaksas ir lielākas un tās būvniecība prasa ievērojami vairāk laika, it īpaši, ja nepieciešams izbūvēt vai būtiski uzlabot arī kurināmā piegādes infrastruktūru. Jaunajiem objektiem būs nepieciešamas kvotas, jo pilnīgi bez CO2 izmešiem pie elektrības var tikt tikai ar hidroenerģiju, vēja enerģiju vai atomenerģiju, kuras mums nav.
Ja Rīgas TEC-2 jaunajam blokam emisijas kvotas būs jāpērk, tas zaudēs konkurencē ražotājiem, kuri nepiedalās ES ETS (Krievijas, Baltkrievijas u.c.), un ražotājiem Baltijā (ar piešķirtām kvotām) un līdz ar to būtiski pasliktināsies valsts eksporta – importa bilance. Latvenergo nevar piekrist priekšlikumam dot priekšrocību rūpniecības nozarei, tādējādi upurējot enerģētikas nozari un diskriminējot visu Latvijas siltumenerģijas un elektroenerģijas patērētāju intereses. Elektroenerģijas tirgū, Latvijas elektroenerģijas ražotājiem ir jākonkurē ar Baltijas, Skandināvijas un NVS valstu ražotājiem.
Uzskatu, ka kvotu iztrūkums izkropļos enerģijas tirgu, samazinās kvotu iegādei pakļauto enerģētikas uzņēmumu konkurētspēju, paaugstinās enerģijas cenu, tajā skaitā arī importētai elektroenerģijai, kā rezultātā cietīs visi Latvijas iedzīvotāji.
Tikai pāris piemēri. Latvijā šobrīd ir milzīgs gaisa piesārņotājs – Liepājas metalurgs, kas pāriet uz elektrības krāsnīm un izmešu apjoms ievērojami samazinās, vienlaikus ievērojami palielinot elektroenerģijas patēriņu. Tātad, kvotas tiek pārnestas uz enerģētiku, jo enerģiju vajag vairāk. Tāpat ir arī ar cementa ražošanu. Mēs dzirdam sakām, ka cementa ražošana – visu cieņu cementa biznesam – zaudēs konkurētspēju kā eksporta prece. Jā – varbūt. Bet tad mums ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka mēs gribam, lai cements ir konkurētspējīga eksporta prece. Taču vai patērētājs ir gatavs subsidēt cementa ražotāju? Ja jā, tad skaidri un gaiši jāpasaka arī tas, ka elektroenerģija arī ir tirgus prece un ir tik pat eksportspējīga kā cements.
Ja lēmumi tiks pieņemti par labu rūpniecībai, tad rūpniecība attīstīsies un viss būs kārtībā. Taču – arī enerģētika ir rūpniecība! Tāpēc, ka ražot elektrību un to eksportēt ir tas pats, kas ražot un eksportēt cementu. Starpības nav nekādas, jo kāda daļa saražotā vajadzīga iekšējam tirgum un kāda – eksportam.
.jpg)
