Viedoklis: Latvijas ieguldījumi ECB un ESM – divi riski

Autori: Gatis Eglītis, ekonomists
2017. gada 21. decembris plkst. 10:06

Latvija, pievienojoties eirozonai, uzņēmās saistības veikt iemaksas Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) pamatkapitālā: kopā ap 170 miljoniem eiro (0,27% no ESM kapitāla). ESM ir finansiālas palīdzības fonds eirozonas valstīm, tomēr vislielākā fonda «kliente» ir Grieķija, kura līdz šim aizņēmusies ap 40 miljardu eiro. Tas ir papildus jau eirozonas valstu un EFSF aizdotajiem 193 miljardiem eiro (Latvija šajos aizdevumos nepiedalās), tāpēc kopējais Grieķijas parāds ir izaudzis līdz 330 miljardiem eiro (ap 180% no IKP).

Laikam tikai retais tic, ka Grieķija spēs parādu atmaksāt pilnā apmērā, lai gan aizdevumu nosacījumi ir ļoti pretimnākoši: piemēram, ESM aizdevumiem ir gandrīz bezkuponu maksājumi ar pakāpenisku pamatsummas atmaksu, sākot no 20 gadiem un nākamo 20 gadu laikā. Tātad tos plānots pilnībā atmaksāt tikai pēc 40 gadiem, un nauda jāatdod pēc nomināla, pat ja šo gadu laikā būs bijusi liela inflācija.

Tas nozīmē, ka gadījumā, ja Grieķija dažādu apstākļu dēļ (piemēram, politiskā nestabilitāte, globāla finanšu krīze, nodokļu ieņēmumu sabrukums) nespēj vai atsakās atdot ESM parādu vai arī ESM dalībvalstis nolemj atlaist daļu parāda, piemēram, 10 miljardus eiro, tad visām ESM dalībvalstīm solidāri jāsedz zaudējumi, kas Latvijas gadījumā sastādītu 0,27% jeb ap 27 miljoniem eiro. Tā neapšaubāmi būtu nepatīkama ziņa Latvijas nodokļu maksātājiem. Lai gan pašreiz Grieķijas ekonomika pamazām atkopjas un nākamgad tiek plānota starptautiskās aizdevuma programmas izbeigšana, ir būtiski riski saistībā ar banku sektoru, kura lielākā daļa ir nonākusi valsts pārvaldībā. Banku sliktie kredīti pārsniedz 50%, un daudzi ar bažām gaida Eiropas Centrālās bankas (ECB) banku stresa testa rezultātus pēc jaunajiem IFRS 9 standartiem, kas var atklāt vēl lielākus zaudējumus un radīt finanšu nestabilitāti.

2015. gadā ECB uzsāka īstenot nestandarta monetārās stimulēšanas pasākumu Paplašinātās aktīvu iegādes programma (PAIP), kas paredz dažādu privātā un publiskā sektora vērtspapīru uzpirkšanu 60 miljardu eiro apmērā katru mēnesi. PAIP ietilpst četras sadaļas – lielākā no tām valsts sektora vērtspapīru pirkšana (PSPP), korporatīvā sektora un ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru pirkšana (CSPP, ABSPP) un nodrošināto obligāciju pirkšana (CBPP3).

Latvijas Bankas (LB) dalība PAIP programmā ir proporcionāla koriģētai kapitāla daļai ECB kapitālā (ap 0,4%), un katru mēnesi ap 200 miljonu eiro tiek ieguldīti eirozonas starptautisko organizāciju (t.sk. Grieķijas parāda finansētāju – ESM un EFSF) un Latvijas valsts vērtspapīros, bet kopumā programmas ietvaros ir iegādāti vērtspapīri par 6,6 miljardiem eiro (gandrīz trešdaļa no LB aktīviem). Latvijas tiešais ieguvums no PAIP programmas ir ierobežots, jo Latvijas finanšu sistēmā trūkst dažādu vērtspapīru: Latvijas valdības sektora vērtspapīri, t.sk. valsts uzņēmumu, pašvaldību un citu valsts institūciju, ir nelielā apjomā, bet korporatīvā sektora un ar aktīviem nodrošinātie vērtspapīri nav nopērkami gandrīz nemaz. Pēc būtības šī programma ir izdevīga tām valstīm, kam jāapkalpo liels valsts parāds, ir attīstīti kapitāla tirgi un korporācijas emitē vērtspapīrus.

Svarīgi saprast, ka, pārvaldot 6,6 miljardu eiro vērtspapīru portfeli, katrai nelielai svārstībai vērtspapīru vērtībā (piemēram, piespiedu pārdošana pie reitinga, kas zemāks par BBB, vai kāda aizņēmēja bankrots) var sekot lieli zaudējumi. Visām eirozonas dalībvalstīm arī solidāri jāsedz ECB vērtspapīru portfeļa (ap 3 triljoni eiro) iespējamie zaudējumi pēc to capital key ECB kapitālā (protams, peļņas gadījumā ir otrādi).

2016. gadā LB guva 11,8 miljonu eiro peļņu, kas ir gandrīz trīs reizes mazāk nekā 2014.–2015. gadā (arī maksājumi valsts budžetā saruka līdz 7,7 miljoniem eiro). Divas pozīcijas būtiski pasliktināja kopējos rādītājus: finanšu aktīvu un pozīciju pārvērtēšana (-52,7 miljoni eiro) un uzkrājumi tirgus riskam un kredītriskam (-86,4 miljoni eiro). Viens daļējs uzkrājumu skaidrojums varētu būt gaidāmā ECB likmju celšana, kas samazina vērtspapīru cenas, jo palielinās ienesīgums (yield).

Nesen arī finanšu tirgus satricināja ziņa par Dienvidāfrikas mazumtirdzniecības uzņēmuma Steinhoff negaidīto bankrotu, kura parādzīmes, izrādās, pirms gada pirkusi ECB (daļu no 800 miljonu eiro desmitgadu obligācijām). Ir skaidrs, ka būs zaudējumi, jo vērtspapīru cena jau nokritusi vismaz par 60%. Bundesbanka pirms laika sāka uzkrāt rezerves šādiem pašlaik nedaudziem gadījumiem, bet globālu finanšu satricinājumu gadījumā ECB un eirozonas valstu zaudējumi būtu mērāmi miljardos.

Kopumā uzskatu, ka dalība ESM un ECB programmās ir jāuztver kā daļa no Eiropas solidaritātes, nevis tieša labuma iespēja. Tāpat arī jāvērtē kopējie svaru kausi: Latvija no Briseles ik gadu saņem vismaz miljardu eiro neto ieguvumu iepretim dažu desmitu miljonu eiro iespējamiem zaudējumiem no šīm programmām. Tomēr nerunāt vispār par iespējamām saistībām nākotnē būtu nepareizi – risku apzināšanās ir labas pārvaldības prakse.