Radošie kvartāli visā pasaulē ieņem arvien nozīmīgāku vietu gan kultūras dzīves un notikumu, gan darba vietu un produktu ar pievienoto vērtību radīšanā
Vietas, kur koncentrējas radošo industriju pārstāvji, ekonomikai kļuvušas tikpat nozīmīgas un vērtīgas, kā ar oglēm un rūdu bagātie rajoni kādreiz, teikts UNESCO skaidrojumā par radošajiem kvartāliem. Ja piecdesmitajos gados vērtīgākās pasaules kompānijas bija saistītas ar rūpniecību, tad pašlaik to skaitā ir arī ar radošajām industrijām saistītās, piemēram, slavenās Holivudas kino kompānijas vai lielie datorprogramatūras uzņēmumi. Tas tikai norāda uz to, ka radošās industrijas sen vairs nav tikai tērētājas, bet ir kļuvušas tautsaimniecībai nozīmīgas. Tādēļ pašvaldību un valsts atbalsts tām ir uzskatāms par nozīmīgu ieguldījumu nākotnei.
«Radošās industrijas ir brīnišķīgas ar to, ka tās pašas rada darba vietas,» uzskata producente, Latvijas Kultūras akadēmijas(LKA) pasniedzēja Leonarda Ķestere. Skaidrojot, ka radošo industriju kvartālu idejā nekā sarežģīta nav. «Tā ir vieta, kur pulcēties radošiem cilvēkiem, kur viņiem no pašnodarbinātiem dažādos pilsētas punktos rezidējošiem, bieži vien pagrabos dzīvojošiem, sākt dzīvot un darboties radošā ciemā. Tas ir ciems pilsētā. Tā ir interakcija, iespēja būt redzētam un pamanītam. Tā ir arī iespēja būt daļēji subsidētam, jo radošo kvartālu veiksme un attīstība ir atkarīga no pilsētas ieinteresētības. Nekad nepiekritīšu tam, ka šāds kvartāls var būt vienīgi privātā iniciatīvā balstīts.»
Radošais kvartāls ir iespēja jebkuram mākslas studijas tikko beigušajam dibināt studiju, kurā ne vien radīt mākslu, bet uzreiz nokļūt pie patērētāja, jo šīs vietas ātri kļūst publiskas, atpazīstamas un prestižas. «Viņam ir iespēja nonākt vietā, kur ir radoša vide. Tā kā tur ir sadarbība un kontakti, idejas pielīp un no jauna veidojas radoši risinājumi. Redzot, ko dara kaimiņš, ir iespējams radīt tieši to, produktu, kas ir nepieciešamākais un kam ir pievienotā vērtība,» skaidro L. Ķestere. DB jau nesen rakstīja par Miera ielas republiku, kur šādi rodas arvien jauni uzņēmumi, pulcējoties un sadarbojoties, jo tieši radošā vide ir motivācija arī citiem pasākt ko jaunu, vienam otru aplipinot ar idejām.
Tomēr tā kā runa ir par uzņēmumiem, to īpašniekiem un darbiniekiem, protams, jādomā arī par pēc iespējas efektīvāku līdzekļu izlietojumu. Radošajos kvartālos uzņēmumiem nepieciešams kopējais mārketings – gan pasākumiem, gan citu produktu izplatīšanai. Tā ir kopēja biļešu pārdošana, jo var kombinēt dažādu programmu, sakārtot darba laikus tā, lai visu diennakti šajā kvartālā kaut kas notiktu. Tieši mūžīgā kustība un notikumi, kas nekad nebeidzas ir viens no rādītājiem, kas raksturo radošos kvartālus.
Gan Somijā, gan Lielbritānijā radošo kvartālu finansēšanas pamatmodelis ir privātā un publiskā partnerība. Šīs ir valstis, kur radošās industrijas attīstās ļoti strauji, jo saņem arī valsts atbalstu. Tādēļ vērts iedziļināties viņu pieredzē.
Radošo industriju kvartāli nav tas pats, kas biznesa parki un puduri (cluster), uzskata arī Saimons Evans (Simon Evans), uzņēmējs, kas darbojas radošajās industrijās, kompānijas Culture Claster direktors. Tādēļ šajās vietās nestrādājot tie paši biznesa principi. Arī L. Ķestere tam piekrīt. «Radošajam kvartālam ir jābūt tādām telpām, ko jaunais mākslinieks vai kādas citas radošās profesijas pārstāvis var atļauties. Ir jādomā par to, vai bankas ir gatavas atbalstīt radošās industrijas. Tam ir svarīga pilsētas un valsts attieksme, vai tās ir gatavas veidot kādas atbalsta programmas. Pilsēta, piemēram, nomaksā īri par gadu vai pusotru līdz diviem, skatoties, kāda ir situācija. Tad var sasniegt ļoti labus rezultātus.»
Šāda prakse esot lielā daļā pasaules radošo industriju kvartālu, jo pilsētas vadība apzinās, ka tiek radīta jauna, sakopta vieta, kurā tiek nodarbināti cilvēki, kas maksā nodokļus, turklāt daudzviet tie piesaista arī tūristus.
#1/4
Zelig, Birmingema, Lielbritānija.
#2/4
Dandī, Skotijā.
#3/4
Helsinkos Kāpeli centrs, kas izveidots vecā kabeļu fabrikā.
#4/4
Totnes pilsēta Anglijā, Dartingtonā.
