Nav būtiski, kā un kāpēc, taču kādā piektdienas vakarā mēs nejauši satikām viņus – divus nedaudz par mums jaunākus puišus.
Tur nu viņi abi sēdēja – pašā tālākajā Īru kroga stūrī un malkoja vienu Ginesa alu uz abiem. Un te pēkšņi mēs, trīs pilsētnieces – no matu galiņiem līdz papēžiem. Šķita, ka puiši bija nedaudz apstulbuši, kad skaļas, mazliet frivolas, atvērtas un smejošas mēs viņiem uzsaucām: «Čau! Tie esat jūs? Ļoti patīkami!» Nedodot viņiem ievilkt elpu, turpinājām ķiķināt un bārstīt savstarpēji nesaistītas replikas. «No kurienes tad jūs īsti esat? No Vangažiem? Tas ir kaut kur pie Valmieras? Šī ir laba Vecrīgas vietiņa, ne? Vai mēs jums nešķietam nedaudz par skaļu? Neiespringstiet!» mēs augstprātīgi iespurdzāmies un palaidām kārtīgu zviedzienu.
Uz galdiņa līdzās pieticīgajam «aliņam uz diviem» parādījās Cosmopoliten, Daikiri un glāze Rīgas šampanieša. Protams, šie nabagi bija apmulsuši. Pirmkārt, mēs trīs, viņi – divi. Turklāt šajā randiņā, ja vien šo nejaušo tikšanos par tādu var nosaukt, bija jūtams ne vien sieviešu skaitliskais, bet arī fiziskais pārsvars: mēs visas trīs izrādījāmies krietni vien garākas un miesās spēcīgākas par abiem nabaga vangažniekiem. Un arī šis vārdos neizteiktais «pilsētnieces pret lauciniekiem», godīgi sakot, lika mums justies kā vīzdegunīgām balles karalienēm.
Viens puisis, es tiešām vairs neatceros viņa vārdu, visu vakaru klusēja. Klusēja un diezgan pastulbi smaidīja. Otrs, manuprāt, Juris, mēģināja turēt līdzi mūsu sarunām, taču viņa entuziasms netika novērtēts.
Jau pēc pusstundas bija pilnīgi skaidrs, ka esam smagi uzrāvušās, jo šie abi nebūs nekādi izklaidētāji. Pēc kārtējās klusuma pauzes iespurdzāmies, ka šis vakars bija jauks, taču mēs taisāmies uz deju klubu. Paldies par tikšanos un tā tālāk. Taču mūsu kautrīgie vangažnieki kā pašu par sevi saprotamu paziņoja – mēs ejam ar jums!
Nevarētu teikt, ka tas mūs iepriecināja, taču ar savu klātbūtni viņi arī nevienam netraucēja. Parādījās vismaz cerība ar kādu padejot. Taču arī šī doma pagaisa vienā rāvienā. Iesēdušies mīkstajos kluba dīvānos, abi vangažnieki pasūtīja kārtējo «aliņu uz diviem» un laiski sāka vērot deju grīdu, ik pa brīdim paslepus piesitot kāju mūzikas ritmā.
Kad pēc divām stundām mēs ar draudzenēm jau bijām kārtīgi izlēkājušās un izdzērušas divus šampaniešus, man vienreiz pietika. «Puiši, jums nav garlaicīgi? Ko jūs te atnācāt, ja nedejojat? Nu, nevajag taču dejot ar mums. Neesam salaulāti! Ejiet, atrodiet kādu meiteni,» nedaudz saērcināta par lauciniecisko kūtrumu es uzbruku abiem līdznācējiem.
Juris atdzīvojās. Te taču neesot, ar ko dejot! «Kā nav, ar ko dejot?» es biju pārsteigta. «Te ir tik daudz skaistu meiteņu. Paskaties, re, kaut vai tā tur,» es viņam norādīju uz kādu garmatainu, figūrīgu meiču, kura graciozi peldēja deju zāles vidū.
Un te nu nāca lielā patiesības stunda! Abi vangažnieki piepūtās kā tādi tītari un iesmējās tā, kā to vēl pirms neilga laika Īru krogā darījām mēs. «Šitā? Kājas kā slaucējai. Būtu vismaz uz resnajām ciskām bikses uzstīvējusi,» puiši zviegojās. «Un kas tad jūs tādi – prinči būtu?» es viņiem atcirtu. «Ne padejot, ne parunāt! Džinsi nošļukuši, apvalkāts džemperītis...»
Puiši pasmaidīja absolūti apburošu bērna smaidu. Bez mazākās iedomības, pat ar tādu kā naivumu atskanēja: «Bet sieviešu taču Latvijā ir vairāk! Mēs varam izvēlēties.»
Bum! Te tev nu bija... Sieviešu Latvijā ir vairāk!? Še tev, Anniņ, Vasarsvētki! Še tev pilsētnieču iedomība, še tev augstprātīgie smīniņi! Sieviešu Latvijā ir vairāk! Neapgāžama patiesība, neapstrīdams fakts, aksioma. Patiesībā – atombumba! Sieviešu Latvijā ir vairāk!!!
Un... Ko tad tas tagad nozīmē? Acīmredzot tas nozīmē tikai to, ka vīrieši Latvijā lieliski zina savu lielāko trumpi un handikapu. Savu skaitlisko mazākumu, kas pat nožēlojamiem neveiksminiekiem, dzērājiem un stulbeņiem liek uz sievietēm skatīties... Kā? No augšas?
* raksts pārpublicēts no Izdevniecības Dienas bizness jaunā nedēļas žurnāla Numurs.