«Visu var izdarīt – vajag tik rakt! Un pašam nemitīgi būt apritē, komunicēt ar cilvēkiem,» ir pārliecināts 23 gadus vecais Toms Kornets, kurš kopā ar draudzeni Līgu Lilientāli (22) saimnieko Alsviķu pagasta Līdumniekos. Jaunieši atzīst, ka viņiem patīk dzīvot un saimniekot laukos, tādēļ ir apņēmības pilni paplašināt un attīstīt saimniecību, vēsta reģionālais laikraksts Alūksnes Ziņas.

«Pirms diviem gadiem man saimniecībā nebija neviena traktora un no tehnikas neko nesapratu – tagad ir sava tehnika un šo to esmu jau apguvis. Darba ir ļoti daudz, vajag tikai strādāt,» saka T. Kornets.

Četrus gadus viņš dzīvo un saimnieko vecāku saimniecībā, kas saņemta mantojumā. Šobrīd Līdumniekos ir 5 zīdītājas govis, teļi, 15 aitas, lielākoties Latvijas tumšgalves. T.Kornets atzīst, ka viņa sirdslieta un pamatnodarbošanās saistās ar mežiem – pats ir izmācījies par mežsaimnieku Ogres meža tehnikumā. Šobrīd viņš apsaimnieko aptuveni 50 hektārus, no kuriem 16 hektāri ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme, pārējais – mežs. Pats sagatavo un pārdod malku.

Pirms vairākiem gadiem raidījumu vadītājs un dabas pētnieks Māris Olte par 6000 eiro iegādājās bijušo Ērgļu dzelzceļa staciju, lai to izveidotu par vietu, ko var apmeklēt tūristi. Šodien M. Olte savu īpašumu – Ērgļu dzelzceļa staciju – sauc par savu piekto bērnu

«Dzelzceļa stacijai ir bijušas izsistas rūtis, izlauztas durvis, bet tagad viss ir salikts atpakaļ, uzlabots mūsu saprašanā. Skatāmies, kas notiks tālāk,» stāsta M. Olte, kurš kopā ar sievu Inesi un četriem bērniem saimnieko bijušajā Ērgļu dzelzceļa stacijā. Viņš Ērgļu staciju savā īpašumā par 6000 eiro iegādājās 2016. gadā. «Droši vien, ka tā ir pilnīgākā pašnāvība un tas nav nekas tāds, no kā vajadzētu mācīties vai ņemt vērā. Ir veci ticējumi, sajūtas un ticība, ka šeit būs citādi nekā pēdējos 25 līdz 30 gadus. Ar šo ticību mēs būvējam šo dīvaino vietu, kuru sauc par staciju. Dīvaina, jo tā ir pa pusei pabeigta, bet varbūt, tāpat kā Rīga, nekad nebūs pabeigta,» pastāsta M.Olte.

Elektroenerģijas neesamību Ilze un Kristaps Čabļi pārvērtuši par efektu un saviem viesiem piedāvā nakšņošanu Bumbiermuižā bez elektrības.

No Rīgas kņadas noguruši, pirms aptuveni sešpadsmit gadiem viņi pārcēlās uz klusu lauku nostūri netālu no Ērgļiem. Brīvības garša, lauku idille bija tas, kas Kristapu aicināja pilsētas realitāti nomainīt pret laukiem. Nebija gan skaidrs, ar ko nodarboties. Lēnām, pamazām apgūtas saimniekošanas prasmes biškopībā, ogu/augļu vīnu radīšanā, kūpinātu/vītinātu desu gatavošanā, putnkopībā, aitkopībā, zirgkopībā – viss bija eksperimentēšana. Kad radās doma mēģināt darboties tūrisma virzienā, bija skaidrs tas, ka jāpiedāvā viesiem īstums, apstākļi, ko iepazinuši paši, dzīvodami un izdzīvodami laukos.

Bērnībā bija iemīļots teiciens «bumbiera laišana», kas nozīmē foršu atpūtu, apvienojot patīkamo ar lietderīgo, – padarīt kādu mazu, noderīgu darbiņu – salasīt ogas, sakrāmēt malku, pie viena izbaudīt dabas doto skaistumu. Iegādājušies nelielu īpašumu, nodēvēja to par Bumbiermuižu.

Ņemot vērā darbinieku trūkumu vairākās lauksaimniecības nozarēs, ir pamatotas bažas par augļu, ogu un dārzeņu ražas novākšanu. Latvijas nevalstiskās lauksaimnieku organizācijas aicina atbildīgās institūcijas aktīvāk iesaistīties robežu šķērsošanas jautājumu risināšanā, lai lauksaimniecībā varētu ievest viesstrādniekus no trešajām valstīm.

Šonedēļ biedrība "Zemnieku saeima", Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome un Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija nosūtījušas vēstuli Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājam Ralfam Nemiro, Ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam, Iekšlietu ministram Sandim Ģirģenam un Zemkopības ministram Kasparam Gerhardam, izsakot bažas par darbinieku trūkumu lauksaimniecībā, it īpaši augļu, ogu un dārzeņu ražas novākšanā.

Latvijā tiek audzēta daudzveidīga augļu, ogu un dārzeņu produkcija, kuras novākšanai, tāpat kā visās ES valstīs, ir nepieciešams intensīvs roku darbs. Ražas novākšanas sezona tuvojas, bet par ievietotajiem darba piedāvājumu sludinājumiem interese ir minimāla, neskatoties uz norādīto bruto mēnešalgu 900 eiro. Lauksaimniekus sarūgtinot pesimistiskā perspektīva, ka Latvijā izaudzētā raža varētu palikt uz lauka, un tajā pašā laikā mūsu patērētāji pirktu Polijā un citās valstīs izaudzētās ogas, augļus un dārzeņus.

Orientēšanās sportā sevi pierādījušajam Andrim Jubelim sports un bizness iet roku rokā. Viņš vada bioloģiskā piena saimniecību Madonas novadā un gatavojas 2018. gada Pasaules čempionātam

Darbs saimniecībā tiek pakārtots tā, lai varētu pilnvērtīgi trenēties. Tajā tiek ražots augstas kvalitātes bioloģiskais piens. Tas tiek realizēts AS Lazdonas piensaimnieks jau 25 gadus. «Saimniecība ir diezgan maza, tāpēc pašiem pārstrādāt pienu produkcijā ir pārāk sarežģīti. Koncentrējamies tieši uz piena kvalitāti, izslaukumu, barības sagādi,» skaidro A. Jubelis.

Viņš dzimis zemnieku ģimenē. «Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vecāki atguva mantotos īpašumus un izvēlējās dzīvi laukos, dibinot zemnieku saimniecību Kaupēri, kas atrodas Sarkaņu pagastā. Mamma pēc izglītības ir agronoms, bet tēvs – plaša spektra mehanizators, tāpēc bija visas nepieciešamās zināšanas par lauku darbiem. Iesākumā saimniecība audzēja piena govis un nodarbojās arī ar meža izstrādi. Jau no bērnības tiku iesaistīts lauku darbos, devos līdzi mežā. Kopš 2004. gada, kad Latvija iestājās ES, saimniecība pilnībā tika pārveidota piena lopkopībai, jo meža platības tika iekļautas dabas parka teritorijā. Tas piespieda pilnībā koncentrēties uz piena lopkopību. Veikt vēl lielākas investīcijas bija plānots jau 2008. gadā, bet lēmums šo soli atlikt bija pareizs, jo ekonomikas lejupslīde lopkopību ietekmēja pamatīgi. Pēc krīzes pārvarēšanas – 2012. gadā – tika veiktas lielākas investīcijas saimniecībā, uzbūvēta jauna un plašāka lopu novietne, kā arī nākamajos gados atjaunots tehnikas parks. Saimniecībā ir 40 slaucamas govis, kā arī papildu ataudzējamās teles, apsaimniekojam 66 ha zemes. Par saimniecības īpašnieku kļuvu 2012. gadā, gatavojoties projektu realizācijai, jo vecāki vēl baidījās par nākotni, bet es to gribēju saistīt ar dzīvi laukos. Dziļi sirdī vēl bija doma sevi realizēt sportā, tāpēc, kopīgiem spēkiem un vienam otru iedrošinot, risku uzņēmāmies. Līdz tam paralēli strādāju arī IT nozarē, bet pēc saimniecības paplašināšanas darbs saimniecībā pietiek visiem, tāpēc šobrīd pilnībā varu sevi saukt par lauksaimnieku, darbu IT nozarē jau esmu atstājis vēsturē,» stāsta A. Jubelis. Šobrīd viņš var būt pats sev priekšnieks, atvēlēt pilnvērtīgu laiku treniņiem, plānot treniņnometnes, doties uz sacensībām.

Latvijā pērn attālināti strādājošo darbinieku īpatsvars veidoja 2,1% no kopējā strādājošo skaita, kas ir mazāks līmenis nekā Eiropas Savienībā (ES) un eirozonā vidēji, liecina ES statistikas pārvaldes Eurostat publiskotie dati.

Jāmin, ka Lietuvā pērn attālināti strādājuši 2,6% no kopējā strādājošo skaita, bet Igaunijā – 5,9%. Visaugstākais attālināti strādājošo īpatsvars pagājušajā gadā fiksēts Nīderlandē (13,7% no kopējā strādājošo skaita), Luksemburgā (12,7%), Somijā (12,3%), Austrijā (9,5%), Dānijā (8,6%) un Slovēnijā (7,2%).

Neiedziļinoties varētu šķist, kāpēc gan šāda ekstra kā strādāšana attālināti vispār ir pieminēšanas vērta un vai tas kaut ko liecina par ekonomiku. Taču attālinātais darbs gana daudz pasaka par ekonomikas struktūru. Jo tas ir iespējams tikai tā sauktajās gudrajās nozarēs, kas pārsvarā ir informāciju un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), un radošajās jomās, piemēram, rakstveida tulkošanā. Skaidrs, ka attālināti nevar strādāt apkalpojošā sfērā, kur darbs ir ar klientiem, tāpat arī ražošanā. Tādējādi attālināti nodarbināto īpatsvars noteikti liecina par to, kādas nozares dominē konkrētajā tautsaimniecībā un cik liels un attīstīts ir IKT sektors.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Edmunds Siksne, viesnīcas un restorāna Aparjods īpašnieks.

- Trīs svarīgākie fakti par Jūsu pārstāvēto uzņēmumu? Ar ko Jūsu uzņēmums ir unikāls?

Kvalitāte, uzņēmuma darbības ilgums, darbinieki. Grūti teikt, vai unikāls, bet īpašs gan. Tas ir mūsu ģimenes «butiks», mūsu otrās mājas, kur domājam par katru sīkumu – sākot no latvju zīmēm uz slēģiem un beidzot ar niedru jumtiem.

Ēdienkarte mūsu uzņēmumā gan ir unikāla – tajā ir vairāk nekā 27 pamatēdieni. Kad pienācis laiks mainīt ēdienkarti, mēs to papildinām. Mūsu restorānam ir īpašs pastāvīgo klientu loks, kas vēlas no virtuves tieši to pašu, ko pirms 5 gadiem. Pavāriem nav tas vieglākais darbs, jo jāspēj pagatavot visu, kas iekļauts ēdienkartē. Kā arī rūpēs par klientu neveidojam tā saucamos «slēgtos vakarus» – jā, esam gatavi sagatavot grupai vakariņas, uzklāt viesību galdu, bet ar noteikumu, ka ikviens viesis var nākt restorānā un paēst. Tās ir rūpes par klientiem, lai nav tā, ka klients atbrauc un katru trešo sestdienas vakaru slēgts.

Zemnieku saimniecībā Zvejnieki Mazzalves pagastā plašā klāstā audzē ziedošo augu stādus, kā arī puķes. Māju saimniece dzīvojusi un strādājusi Rīgā, bet dzīve piespieda pārcelties uz Ādažiem. Vēloties vairāk lauksaimniecības zemes, sameklēta māja Mazzalves pagastā. Tagad te izaudzēto pārsvarā pārdod Rīgā. Šajās dienās, kad laiks kļuvis siltāks, siltumnīcās un lecektīs strauji aug un ziedpumpurus briedina nākamās rīdzinieces — dažādas krāšņumpuķes, vēsta reģionālais laikraksts Staburags.

Sarunas dienā māju saimnieks bija devies uz vairumtirdzniecības bāzi pēc gladiolu, liliju un citu puķu sīpoliem. Bērni uz laukiem atbrauc, ja darāmi lielāki darbi un nedēļas nogalēs.

Daudzu tūkstošu stādu modinātāja Anita Driksmane stāsta, ka pirmās šogad no ziemas miega pieceltas tulpes. Tās uzziedinātas 8. martam, bet darbs sākās jau janvāra beigās. Februārī saimniecība vairumā iepirka jaunstādus, kas tagad pietiekami paaugušies, lai drīz, tāpat kā vēlāk grieztie ziedi, dotos pie pircējiem uz Rīgu. Pašlaik siltumnīcās plaukti pildīti ar leduspuķu, atraitnīšu, petūniju, balzamīņu un daudzu citu puķu stādiem. Anita teic, ka nepacietīgajiem, kuri grib kaut ko dēstīt tikko sasilušajā zemē, jāizvēlas augi, kuri spēj izturēt ne pārāk silto pavasari, piemēram, atraitnītes. Zvejnieku siltumnīcā pašlaik vistuvāk ziedēšanai ir hortenzijas. Savs laiks nāks arī ķirbju, tomātu, kabaču, kā arī garšaugu — bazilika, pētersīļu — un citiem stādiem.

Lauksaimnieku, mežsaimnieku un pārtikas ražotāju kopējais eksporta apjoms aug, atkal tiek iekoptas pamestās lauksaimniecības zemes, un skan trauksmes zvani par augošām siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām.

Mūsu valsts zemnieki vēl aizvien ir Eiropas pabērna lomā ar mazākiem platībmaksājumiem. Jaunais zemkopības ministrs Kaspars Gerhards intervijā Dienas Biznesam lauksaimniekus sola aizstāvēt.

Kādas šobrīd ir valdības prioritātes lauksaimniecībā? Vai ir kādas būtiskas atšķirības no iepriekšējās valdības?

Lauksaimniecība ir ļoti tradicionāla nozare, kurā būtiskas izmaiņas nevar veikt viena gada laikā. Ja grib kaut ko paveikt, tad jāstrādā ilgtermiņā. Tādēļ prioritātes izriet no tā, lai jebkurš mežsaimnieks, jebkurš lauksaimnieks varētu prognozēt savu nākotni un investīcijas, jo šis nav nekāds ātrais bizness.

Šobrīd ir laiks, kad tiek lemts par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu kopumā, par jauno plānošanas periodu 2021. - 2027. gadam, kad tiek lemts par attīstību turpmākajiem septiņiem gadiem, ievērojot gan Brexit ietekmi, gan diskusijas par to, ka varētu būt vispārējs finansējuma samazinājums lauksaimniecības politikai Eiropā. Paralēli ir skaidri jāredz sava nākotne šeit Latvijā – kāda būs lauksaimniecības politika, ko varam uzlabot un ko stiprināt.

Latvijā līdz 2021. gadam notiks vērienīga administratīvi teritoriālā reforma - divu gadu laikā krasi tiks samazināts pašvaldību skaits.

Jau šodien Ministru kabinets plāno izskatīt likumprojektu Administratīvi teritoriālās reformas turpināšanas likums. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sagatavojusi likumprojekta sākotnējo anotāciju. Tajā secināts, ka no 119 Latvijas pašvaldībām jau 2018. gadā pēc iedzīvotāju skaita 41 pašvaldība neatbilda novadu kritērijiem, bet 52 novados nebija kritērijiem atbilstoša attīstības centra.

2021. gadā pašvaldību vēlēšanas notiks jaunajās administratīvajās teritorijās un Latvijā būs pašvaldības, kuras spēj būt ekonomiski patstāvīgas un izpildīt savas funkcijas no pašu ienākumiem

Sarunā ar Dienas Biznesu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (Attīstībai/Par) konkrētu «īsināmo» pašvaldību skaitu nemin, taču uzsver, ka 2021. gadā pašvaldību vēlēšanas notiks jaunajās administratīvajās teritorijās un Latvijā būs pašvaldības, kuras spēj būt ekonomiski patstāvīgas un izpildīt savas funkcijas no pašu ienākumiem. Šobrīd Latvijā ir nedaudz vairāk par desmit pašvaldībām, kuras nesaņem finansējumu no Pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Iespējams, ka Latvijā nākotnes pašvaldību skaits aprobežosies ar šādu skaitu. Administratīvi teritoriālā reforma būs viena no galvenajām tēmām VARAM dienas kārtībā tuvākā gada laikā, tāpat kā klimata pārmaiņu politikas jautājumi un Rīgas pašvaldībā notiekošais.

Pašreizējā pabalstu sistēma pašvaldībās bezdarbniekus nerosina pieteikties sezonas lauku darbiem. Viņi tikai imitējot darba meklēšanu, tādēļ pabalstu piešķiršanas kārtība steigšus būtu jāmaina, pēc akcijas Esi nodarbināts laukos noslēguma atzina biedrības Lauksaimnieku apvienība izpilddirektors Dins Cielavs.

Akcijas Esi nodarbināts laukos! laikā darba devējiem bija iespējas tikties ar potenciālajiem strādniekiem un pārrunāt būtiskākos nosacījumus, lai varētu vienoties par darbu saimniecībās. Kopumā akcijā piedalījās 126 darba devēji, 2055 darba ņēmēji, bet kopīgais vakanču skaits bija 1534.

Kā atzina Cielavs, neraugoties uz Nodarbinātības valsts aģentūras ieguldījumu akcijas norisē, informējot bezdarbniekus un apzinot potenciālos darba devējus, kā arī Pašvaldības savienības ieguldījumu iedzīvotāju informēšanā par akciju, konstatēts, ka ne visos reģionos ir bijusi pietiekama atsaucība.

Lielākā darba devēju un darba ņēmēju aktivitāte bija manāma Talsos, Smiltenē, Preiļos un Bauskā, savukārt mazākā - Saldū, Limbažos un Madonā.

Lauku tēma latviešiem visos laikos ir bijusi aktuāla. Mediju telpā Latvija sevi visvairāk pozicionē kā zaļu valsti un latviešus kā tautu ar iedzimtu mīlestību uz zemi un zemes darbiem. Lauku tēma ir iecienīta arī daudzos televīzijas šovos, piemēram, «Izdzīvošana laukos», «Lauku sēta», «Saimnieks meklē sievu», «Špilkas un galošas» u.c. Arī klimata pārmaiņu radītās problēmas aktualizē diskusijas par lauksaimniecības nozari un tās izaicinājumiem.

Brīžiem lauksaimnieku darbošanās, kā arī centieni saglabāt un palielināt savas produkcijas apjomus, saskaroties ar dažāda veida izaicinājumiem, visai tuvu līdzinās televīzijas realitātes šovam, kam varētu dot nosaukumu «izdzīvošanas skola». Bet šoreiz ne par kaislībām televīzijas šovos, bet par aktuālo Latvijas lauksaimniecībā, lauksaimniecības produktu eksportā un nozares iespējām nākotnē.

Kas raksturo Latvijas lauksaimniecības nozari

Pirmkārt, lauksaimniecības nozare ir tā, kas apgādā mūs ar pārtiku. Ēst cilvēki gribēs vienmēr un visos laikos. Turklāt savā zemē saražotā pārtika ir augstvērtīgāka un veselīgāka salīdzinājumā ar importēto. Lauksaimniecības nozare sniedz resursus arī citām nozarēm: primārajām, piemēram, enerģētikas nozarei; sekundārajām, piemēram, pārtikas nozarei, kā arī terciārajām nozarēm, piemēram, transporta nozarei. Lauksaimnieki sakopj un saglabā lauku vidi.

Ņemot vērā Covid-19 situāciju Latvijā un pasaulē, daudzās nozarēs šobrīd vērojama izteikta piesardzība, arī lauksaimniecības sfērā. Ja ir iespēja noslēgt sezonu, iztiekot ar saviem spēkiem un līdzekļiem, jautājums par papildu finansējuma piesaisti nākotnes ieceru realizēšanai visai bieži tiek atlikts. „Bet ir arī gadījumi, kad, tieši otrādi, – tiek izmantotas esošās situācijas radītās iespējas! Piemēram, tiek nopirkta zeme par ļoti izdevīgu cenu no saimniecības, kas nonākusi grūtībās. Tāpat šajā laikā vērojamas cenu svārstības, tāpēc daudzi, kamēr ir laba cena, vairumā iepērk liellopus. Tā kā šādu spontānu soļu speršanai nereti nepieciešams papildu finansējums, talkā var nākt aizdevums pret zemes ķīlu,” stāsta Lande.lv kredītspeciālists Mārtiņš Geidels.

Viedās lauksaimniecības tehnoloģijas – zemnieku nākotne

Ņemot vērā, ka Baltijas valstīs manāma līdzīga attīstības stratēģija un klimatiskie apstākļi, neizbrīna, ka arī lauksaimniecības ražīguma ziņā Latvija, Lietuva un Igaunija atrodas diezgan līdzvērtīgās pozīcijās. Lai gan uz kaimiņvalstu fona efektivitātes ziņā Latvija īpaši neizceļas, iezīmējas kāda pozitīva tendence – liela daļa mūsu zemnieku saimnieko gudri, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, jaunu traktortehniku u. tml., tā arvien vairāk paaugstinot saimniecību ražīgumu. „Automatizācija ir neizbēgama,” norāda M. Geidels. „Droni, robottehnika, GPS sistēmas un citi tehnoloģiskie risinājumi ilgtspējīgai lauksaimniecībai jau šobrīd dod milzīgu pienesumu, ja runājam par saimniecību izaugsmi. Viedie palīgi ļauj strādāt daudz efektīvāk, ar mazāku piepūli un, kas nav mazsvarīgi – videi draudzīgāk. Kopējā valsts ekonomika no tā tikai iegūst. Arī uztraukumam par to, ka roboti varētu pilnībā aizstāt cilvēkus, nav pamata. Darba rokas laukos joprojām būs vajadzīgas, mainīsies tikai veicamie uzdevumi, kam būs nepieciešams adaptēties.”

Jau kādu laiku Latvijas darba tirgū vērojama ierobežota darbaspēka pieejamība. Darba meklētāju īpatsvars pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2017. gada 4. ceturksnī samazinājies līdz 8.1%, pieaug arī neaizpildīto darba vietu skaits.

Bezdarbam sarūkot, palielinās algas un rodas spiediens uz inflāciju. Ierobežotais darbaspēka piedāvājums varētu būt nopietns izaicinājums turpmākai tautsaimniecības izaugsmei. Kādas ir iespējas šo jautājumu risināt?

Varianti ir dažādi, tostarp bezdarbnieku kvalifikācijas celšana un arī tik nepopulārā kvalificēta darbaspēka imigrācija. Bet šoreiz par ko citu. Iespējams, mums jau ir kvalificēts resurss, kurš nekur nav «jāmigrē», proti, gados vecāki cilvēki, kas pametuši darba tirgu.

Pensionāru Latvijā ir daudz un to skaits turpina pieaugt. Latvijā virs darbspējas vecuma (65+ g.v.) ir vairāk nekā piektdaļa no visiem iedzīvotājiem – 384 tūkstoši cilvēku.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Ārija Avota, interjera un delikatešu centra mc2 direktore.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Man ļoti patīk darbs, kur var radoši izpausties, radīt, pārveidot, realizēt savas idejas, kur vienmēr ir, ko attīstīt, un to darīt lielos mērogos.

- Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu pārstāvēto nozari un Latvijas valsti kopumā?

Iepriecina, ka klienti kļūst arvien zinošāki, meklē kvalitatīvas preces, pārzina zīmolus un jaunākās tendences un arvien laicīgāk plāno savus pirkumus.

Es domāju, ka mēs dzīvotu labāk, ja slēdzot darījumus vairāk domātu par sadarbību un kopējo rezultātu.

Vērotājiem no malas noteikti šķiet pozitīvi Veselības ministrijas (VM) un ministra Hosama Abu Meri centieni meklēt veidus, kā Latvijas iedzīvotājiem nodrošināt augstāku zāļu pieejamību. Jo, patiesi, ņemot vērā sabiedrības zemo labklājības līmeni, ir daļa cilvēku, kuri nevar iegādāties visas ārsta izrakstītās zāles, jo viņu ienākumi to vienkārši neļauj.

Vēl tikko publicēti dati, ka mūsu valstī pērn vairāk nekā piektdaļa iedzīvotāju bijuši pakļauti nabadzības riskam un šim rādītājam nav tendence samazināties. Visaugstākais nabadzības risks (40,1%) ir tieši cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem. Tā ir arī vecuma grupa, kad saasinās dažādas veselības problēmas, kam nepieciešama ikdienas medikamentoza ārstēšana. Situācija, ka iedzīvotāji nevar atļauties sev nepieciešamās zāles, nav pieļaujama, un ir kopīgi jāmeklē risinājumi. Tajā pašā laikā, redzot VM un tās politiskās vadības aktivitātes, nākas secināt, ka situācija izveidojusies kā tajā vecajā teicienā “gribējām kā labāk, sanāca – kā vienmēr”. Sasteigti, haotiski un neizanalizēti risinājumi, apšaubāmas savstarpējās komunikācijas metodes no politiķu puses, slēpjoties aiz cēla mērķa par zāļu cenu samazināšanu. Nozare ir gatava iesaistīties un strādāt kopā, lai risinājumi būtu efektīvi un dotu efektu arī ilgtermiņā, bet ministrijai un ministram ir jāspēj veidot konstruktīvs un profesionāls dialogs arī situācijās, kad tiek norādīts uz objektīviem riskiem un procesa nepilnībām.

«Medus mazumtirdzniecības cenas pēdējos gados nedaudz augušas. Mēs sekojam līdzi tam, kādas ir vairumtirdzniecības cenas katras sezonas beigās, pēc tā arī vadāmies,» biznesa portālam db.lv stāsta dravniece Ieva Bergholde. Viņa kopā ar vīru Helmutu saimnieko Kuldīgas novada, Turlavas pagasta saimniecībā «Baļļas».

«Nav variantu, šis darbs ir jāmīl. Pavisam noteikti šis ir mūsu aicinājums, hobijs un darbs vienlaicīgi. Nevar iet uz darbu ar domu, ka mani šodien atkal sadzels. Ilgi to nevar izturēt, it sevišķi rudenī, kad bites ir kareivīgākas. Lielākais izaicinājums jaunajiem biškopjiem ir izturēt šo gadalaiku,» stāsta H. Bergholds.

«Baļļu» bišu drava ir izvietota 13 bišu novietnēs, kas izvietotas dažādās vietās apmēram 20 kilometru rādiusā ap saimniecību. Dravā šobrīd tiek apkoptas vairāk nekā 200 bišu saimes. Latvijai nav tradicionāli attīstītu biškopības reģionu, nozare ir vienlīdz labi attīstīta visā valsts teritorijā. Latvijas ģeogrāfiskā teritorija ietilpst Eiropas tumšās medus bites dabiskajā izplatības areālā, līdz ar to vēsturiski Latvijas teritoriju dabīgi ir apdzīvojušas tikai vienas pasugas bites, bet introdukcijas procesā Latvijā ir ievestas un biškopības industrijā tiek izmantotas sekojošas Apis mellifera pasugas – Itālijas bite (Apis mellifera ligustica), Krainas bite jeb Karnika (Apis mellifera carnica), Kaukāza kalnu pelēkā bite (Apis mellifera caucasica) un Eiropas tumšā medus bite (Apis mellifera mellifera). «Baļļās» pēdējos gados dravo ar Itālijas un Buckfast bišu mātēm. Tās ir mierīgas savā raksturā, kā arī labvēlīgos apstākļos ātri pieaudzē bišu masu. «Medus raža, kā arī biškopība kopumā ir stipri atkarīgi no laikapstākļiem ,» uzsver I. Bergholde. «Darbs ir sezonāls- vasaru jāpavada dravā, ziemā gatavojamies nākošai vasarai,» komentē H. Bergholds.

Attīstoties mūsdienu tehnoloģijām un mākslīgajām intelektam, cilvēka darbs vienkāršās profesijās aizvien vairāk tiks automatizēts. Tas nozīmē, ka nākotnē izzudīs tās profesijas un darbi, ko var veikt bez vidējās izglītības. Tāpēc mums jau šodien jādomā par to, kā motivēt jauniešus mācīties un iegūt vidējo izglītību.

Vienkāršo darbu darītāji kļūs aizvien nevajadzīgāki, tāpēc vidējā izglītība ir must have. Lai jaunieši gribētu mācīties, vidusskolai ir jābūt sasniedzamai, taču Izglītības un zinātnes ministrijas pētījumā par optimāla vispārējās izglītības iestāžu tīkla modeļa izveidi publicētajā Latvijas kartē redzams, ka strauji pieaug to reģionu skaits, kuros ceļš līdz skolai jāmēro vismaz stundu (ar vieglo auto labos laika apstākļos).

Sarūk internātskolu skaits

Runājot par skolu pieejamību, tiek uzsvērts princips – jaunākajām klasēm skola iespējami tuvu dzīvesvietai, kas ir pilnīgi pareizi, taču mēs nedrīkstam aizmirst arī par lielākiem bērniem un jauniešiem, kuriem lielie attālumi jau pamatskolā var mazināt motivāciju mācīties. Un mazinot bērna vēlmi mācīties jau pamatskolā, mēs nevaram gaidīt, ka viņš ar prieku dosies uz vidusskolu. Ja līdz šim attālākajos un mazāk apdzīvotajos reģionos risinājums bija internātskolas vai skolu internāti, kopmītnes, tad no šī gada par internātskolu uzturēšanu valsts vairs nemaksās un tās pāriet uz pašvaldību pleciem. Tas ir iemesls, kāpēc pašvaldības vairākas internātskolas reorganizējušas vai pat slēgušas. Valsts naudu saņems vairs tikai divas internātskolas. Tā kā nav dzirdēts arī par plāniem būvēt kopmītnes pie vidusskolām, tad nopietni jāskata jautājums par to pieejamību.

#«Visus pēdējos tūkstošus gadu cilvēki dodas pie darba, nevis darbs dodas pie cilvēkiem.»

«Mēs šobrīd redzam šo kaitīgo situāciju gan Rīgā, gan daudzās citās pašvaldībās, ka pašvaldības mēģina radīt kaut kādus uzņēmumus ar lozungu «Radīt darba vietas». Pašvaldības nekādas darba vietas nevar radīt. Lielākajai daļai pašvaldību Latvijā ir jātaisās ciet, ir jānotiek koncentrācijai,» investīciju baņķieris Ģirts Rungainis savu viedokli klāstīja RīgaTV 24 raidījumā «Preses klubs».

Rungainis uzskata, ka pašvaldībām būtu jāpiedalās uzņēmējdarbībā tikai ārkārtējos gadījumos. «Pašvaldības un valsts uzdevums nav piedalīties uzņēmējdarbībā, izņemot tad, ja ir kādas problēmas, kas nevar tik atrisinātas kādā citā veidā,» sacīja Rungainis.

Rungainis apgalvoja, ka darbaspēka problēmas risināt ar šādām metodēm nevar. Viņš ir pārliecināts, ka cilvēkiem drīzāk ir jāpārvietojas uz dzīvi vietās, kur darbaspēks ir vajadzīgs. «Cilvēkiem ir jābrauc un jāpārvietojas, kā tas visos laikos ir bijis. Visus pēdējos tūkstošus gadu cilvēki dodas pie darba, nevis darbs dodas pie cilvēkiem. Jo darba vietas tiek radītas tur, kur tās ir izdevīgi radīt,» viņš norādīja. «Darba vietas rada kapitāls, cilvēki, uzņēmēji, tirgotāji. Viņiem ir nauda, līdzekļi, viņi rēķina, ko darīt ir visizdevīgāk. Un darbaspēks ierodas un strādā šajās darba vietās,» skaidroja Rungainis.

Pašlaik galvenais darba devēju izaicinājums saistībā ar darba spēku ir kvalificētu speciālistu trūkums, darba spēka trūkums kopumā, kā arī darbinieku motivācijas trūkums un prasību pieaugums.

TNS veiktā pētījuma rezultāti rāda, ka viena ceturtdaļa darbinieku apsver iespēju mainīt savu pašreizējo darbu, kas liecina par salīdzinoši augstu darbinieku gatavību un atvērtību darba maiņai.

Vienai desmitdaļai darbinieku nav konkrēts viedoklis šajā jautājumā. TNS personāla pētījumu eksperte Signe Kaņējeva norāda, ka, iespējams, arī starp šiem darbiniekiem atrodas svārstīgie, tas ir tie, kuri skaļi nesaka, bet patiesībā apsver darba maiņas iespēju. Savukārt 2/3 (65%) darbinieku pašlaik nav gatavi darba maiņai un jaunu izaicinājumu pieņemšanai.

Riska grupas jeb darbinieki, kuri salīdzinoši biežāk apsver iespēju mainīt darbu, ir tirdzniecībā strādājošie, darbinieki, kuri uzņēmumā nostrādājuši neilgu laiku (mazāk par 1 gadu), kā arī jaunieši (18 - 24 gadus veci) un rīdzinieki.

Pagājušajā nedēļā biznesa portāls db.lv aicināja savus lasītājus uzdot jautājumus premjerministram Mārim Kučinskim (ZZS).

Premjerministrs atbild uz DB lasītāju jautājumiem:

Runājot par valsts enerģētikas politiku, saistībā ar elektrības obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanu. Kāda ir jūsu nostāja un vīzija?

Ir revolucionāri priekšlikumi par daudzām lietām- lauzt, likt, atcelt, bet galvenais ir saglabāt veselo saprātu. OIK licenču izdošanas sakarā es varētu teikt, ka pēc lielas balles nāk lielas paģiras. Es lasu, piemēram, kādas partijas līdera Jura Pūces izteikumus Twitter, ko valdība darot, kas notiekot, OIK ir lamuvārds. Pūces kungs, ap 600 OIK licenču ir izsniegtas ar jūsu parakstu! Tas spilgti ilustrē lielo OIK balli. Par to visu, protams, tagad var pašausmināties un skatīties, kur, kuram prāts bijis tādus vai citādus lēmumus pieņemot, kas atļāva būvēt arī ļoti neefektīvas stacijas. Tas ir absurds, kas tagad ir jāsavāc, taču tādi bija likumi, tādi bija Ministru kabineta noteikumi, uzņēmēji ieguldīja naudu, ņēma kredītus un atbilstoši esošajai likumdošanai veidoja savu biznesu. Tagad mēs par to maksājam. Taču sākotnējais manas valdības uzstādījums ir bijis, ka mēs ne par mata tiesu nevaram atļauties pasliktināt Latvijas ražotāju situāciju, jo Latvijas lielākie ražotāji, piemēram, Valmieras stikla šķiedra, Cemex, Latvijas Finieris ir tie, kuros es ieklausos visvairāk. Viņiem ir liels elektrības patēriņš un viņi maksā par to augstu cenu. Tāpēc tagad, sadalot tā saukto plūdu naudu, mēs varēsim par kādiem 13% pazemināt elektrības cenas visiem, vienlaikus ar lieliem strīdiem ieviešot drakoniskus noteikumus tiem, kas savas elektrības stacijas vēl nebija uzcēluši. Viņi šobrīd ir neapskaužamā kara situācijā, jo kontrole nepieļaus ne vismazāko neizpildi. Tajā pašā laikā OIK maksāšanas līgumi ir noslēgti līdz pat 2032. gadam. Es nezinu, kā ekonomikas ministrs ar lielo 24 cilvēku darba grupu tiks ar OIK jautājumu galā, bet valdība katru mēnesi monitorēs situāciju un līdz septembrim šai darba grupai ir jādod atbilde, kas notiks ar esošajām stacijām un kā mēs no šīs situācijas iziesim. Nākotnes zaļās enerģijas uzņēmējiem gan es pagaidām nevaru atbildēt, ko Latvija šajā jomā varēs. Esmu dzirdējis, ka šobrīd jau ir, piemēram, vēja tehnoloģijas, kas var strādāt bez subsīdijām. Vēl mazliet progress un tā lieta aizies, līdz ar to es negribu teikt, ka Latvija atsakās no atjaunojamās enerģijas, bet vienmēr ir jāpasaka arī, kurš par to maksās un kā.

Rītiņu ģimene Tukumā ir ienācēji, kas nu jau deviņus gadus pastāvīgi uzņem viesus Salmu darbnīcā un muzejā.

«Mūsdienu cilvēki arvien vairāk attālinās no laukiem un lauku vides. Cilvēki vairs nezina, kas ir salmi, ka tie nāk no labības,» secina Kristīne Zihmane-Rītiņa, kas kopā ar vīru Juri no salmiem un siena gatavo skulptūras.

Šobrīd «Salmu darbnīca» ir Rītiņu pāra pilna laika nodarbošanās, lai gan abiem ir citas profesijas: Juris iepriekš vairāk nekā 25 gadus pavadījis, strādājot televīzijā, bet Kristīne ir zinātniece. Viņa stāsta, ka arī salmu lietu izveide ir vesela zinātne. Tēlu izveide ir radošs process, bet par tehnisko pusi vienmēr ir jādomā līdz: «Kā tu salmus paņemsi, ar kuru galu sāksi. Katras figūras izveidei ir sava tehnoloģiskā puse. Ja mēs veidojam kolekcijas vienā eksemplārā mūsu muzeja papildināšanai, tad var variēt, izmantot arī sarežģītākus paņēmienus. Tām figūrām, ko veidojam vairumā, ir ļoti svarīgi saprast, kādā veidā to darīt. Tiek veikta laika uzskaite, cik minūtēs ko var izdarīt. Protams, tas ir roku darbs un mums tas ir ļoti svarīgi - ekonomēt laiku un darbu padarīt pēc iespējas tehniski vienkāršāku, jo jābūt ir arī rezultātam». Visus izmantotos materiālus meistari ievāc paši savās pļavās un laukos. Nopirkt labu, kvalitatīvu materiālu ir grūti, tam ir jābūt pareizi uzglabātam, smaržīgam, bez piejaukuma.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild viesnīcas Hotel Roma vadītāja Linda Abu-Meri. «Viesnīca, kuru vadu, jau pagājušā gadsimta sākumā bijusi viena no populārākajām Rīgā,» viņa stāsta. Uzņēmums šobrīd nodarbina vidēji 45 darbiniekus.

«Gada laikā vairāk nekā pusmiljonu eiro samaksājam nodokļos,» atklāj viesnīcas vadītāja.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Gundars Grieze, AS Trasta komercbanka valdes priekšsēdētājs. Trasta komercbanka ir senākā privātbanka Latvijā, kura darbojas vietējā tirgū 26. gadu, kā arī pirmā banka Austrumeiropā, kura ieviesa interneta banku (1997. gadā). Trasta komercbanka arī ir pirmā banka Latvijā, kura veica pirmo publisko akciju piedāvājumu Rīgas biržā.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā bankā/nozarē?

Tas bija liels izaicinājums, un es to pieņēmu. Šajā amatā jau esmu ilgus gadus, un neviena diena nav bijusi līdzīga. Ir iegūta milzīga pieredze, esot kopā ar daudziem cilvēkiem, uzņēmumiem un biznesa idejām. Darbs man ir devis iespēju pabūt daudzās pasaules valstīs, iepazīt to biznesa kultūru un vidi, tikties ar valstu pirmajām amatpersonām. Tas ir interesanti un man patīk.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Ieva Nikoleta Dāboliņa, zīmola LATVJU LIETAS autore un SIA Latvju lietas vadītāja. Latvju lietas darina Latvijas reprezentācijas suvenīrus – etnogrāfiskās lelles, no kurām pazīstamākā ir Baiba. «Nezinu nevienu uzņēmumu pasaulē, kas radītu kaut ko līdzvērtīgu sērijveidā. Un vēl mums ir brīnišķīgs latviešu amatnieku veikaliņš – leļļu darbnīca Vecrīgā, par ko bieži dzirdam komplimentus, ka tas esot skaistākais Eiropā. Man šķiet, ka pie tā vēl krietni jāpiestrādā,» saka I. N. Dāboliņa.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?