Raimonds Kulbergs pirms nepilniem trim gadiem atteicās no veiksmīgas karjeras finanšu pakalpojumu jomā un pievērsās privātai uzņēmējdarbībai. 
Kā pats saka – meties nezināmajā 



Viņa uzņēmums Funderful nodarbojas ar ziedojumu kampaņu izveidi augstskolām. Mērķi ir lieli – ietekmēt ziedošanas kultūru izglītības pasaules tirgos ASV un Lielbritānijā, mazāk, klauvējot pie misijas apziņas un vairāk paļaujoties uz sacensības un spēles prieku. 


Katram jaunuzņēmumam (start-up) savā attīstībā nākas iet cauri tuksnesim, kurā ir liels risks, ka ūdens beigsies un spēki izsīks, pirms neauglīgais klajums tiks pārvarēts, saka R. Kulbergs, kas līdztekus uzņēmējdarbībai ir arī Latvijas Riska kapitāla asociācijas direktors un TechHub Riga valdes loceklis. Viņš cer, ka Funderful tuksneša posms ir aiz muguras.


Kāpēc uzņēmumu nosaucāt par Funderful?


Ilgāku laiku bijām bez nosaukuma. Gadu vai pusotru domājām vārdu un kolēģis Gedimins galu galā pēc neskaitāmiem variantiem iedomājās šo. Pašiem patīk un klientiem arī. Pasmejas izdzirdot.


Kas pašlaik notiek ar uzņēmumu? 


Strādājot auditorfirmā Ernst &Young, iesaistījos Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) absolventu asociācijā. Sākumā viss darbs bija atbildības, misijas izjūtas dēļ – ir jādod atpakaļ skolai, jo tā man bija devusi tik daudz. 


Mēģinājām aktivizēt ziedošanu. Mācījāmies no labākajām augstskolām ziedojumu piesaistē, arī no Stenfordas universitātes (ASV), bet bez atalgotas komandas, bez budžeta nevarējām sasniegt tos mērķus, ko gribējām. Tad kopā ar līdzīgi domājošiem izlēmām darīt citādi – nerunāt par nepieciešamību ziedot kā par atbildību, bet panākt, ka ziedošana ir jautra nodarbe. Izvirzījām biedējošu mērķi – ziedošanas aktivitātes ziņā pārsist Stenfordas universitāti (tajā laikā Stenfordā 34% absolventu ziedoja augstskolai). Divu gadu laikā tas arī izdevās, un tad jau šķita, ka esam labākie pasaulē un varēsim rādīt citām augstskolām, kā piesaistīt ziedojumus. 


Sākot uzņēmumu, vienmēr liekas, ka ideja rokā, biznesa modelis skaidrs un atliek tikai izrakstīt rēķinus. Pusotru gadu ne tikai mūsu klienti nesaprata, kas ir tas, ko pārdodam, arī mēs paši nesapratām, kas ir mūsu pakalpojums, ko sniedzam. Atceros, kā bija sākumā... Intereses pēc vēlāk saskaitīju – kopā bija 250 zvanu un e-pastu. Katrai skolai rakstījām atsevišķu e-pasta vēstuli. Rezultāts – nulle klientu. Domājām – varbūt zvanīšanas un e-pastu vietā ir jādodas pie ziedotājiem pašiem. Braucām uz Barselonu, Londonu, Stokholmu, Oksfordu. Nulle klientu. Tad pirmais iedrošinājās un piekrita. Pēc kādas konferences, kurā uzstājāmies, pieteicās vēl viens. Viss notiek pamazām. Piemēram, Oksfordā esmu bijis piecas reizes, tagad mūs sāk uztvert nopietni. Pirms mēneša mani iepazīstināja ar vienu no Oksfordas koledžām, ar ko nebiju pazīstams. Grasījos pastāstīt par Funderful. Viņa apturēja mani, sakot: zinām par jums un jūsu stāstu, nevajag iepazīstināt. Es labāk jums pastāstīšu, kādas mums ir problēmas un mērķi. Bija ļoti patīkami just, ka ieguldītais darbs pamazām nes augļus.


Kā tagad raksturojat savu produktu? 


Palīdzam iemīlēt ziedošanas procesu savai augstskolai vai citai organizācijai, kam cilvēks jūt piederību. Palīdzam to izveidot par piedzīvojumu. Tam nav jābūt racionālam procesam, ne caur iežēlināšanu. Tas var būt jautri, kaut kas, kas vieno kā grupu. Līdz ar to ziedošanai ir tālejošs efekts – kļūsti tuvāks attiecīgajai organizācijai un gribi vēl citādi iesaistīties.


Ar parasto ziedošanas formu taču arī iegūst piederības izjūtu.


Zināmā mērā. Taču, ja tava vienīgā pieredze ziedojot ir aizpildīt ziedošanas formu, tas vairāk līdzinās nodokļu deklarācijas aizpildīšanai, nevis salidojuma sajūtas iedošanai. Tu neredzi, kas ziedo. Neredzi, kāpēc citi ziedo. Tas nerada sentimentu par aizvadītajiem gadiem. Tie ir elementi, ko mēs baudām citos dzīves mirkļos – sportā, izklaidēs. Esam sapratuši: ziedotāji lielākoties ir tie, kas var tērēt ne tikai nepieciešamajam – īrei, degvielai, apdrošināšanai – , bet arī izklaidei un labsajūtai. Tad kāpēc gan ziedošana nevarētu piederēt šai otrai kategorijai, izklaidei? 


No laikiem, kad vadīju ziedošanas kampaņas Rīgas Ekonomikas augstskolā, atceros, ka pirmos gados darījām to ar tradicionālu pieeju – zvanījām, rakstījām e-pastus, stāstot, ka ir liela vajadzība un ka katram absolventam vajadzētu pievienoties. Tikai pēc laika apjautu, ka šāda pieeja ir egoistiska. Mērķi ir pareizi un vajadzība arī neapšaubāmi ir, taču netiek novērtētas tā cilvēka vajadzības un intereses, kas tur maku, piemēram, piederēt grupai, būt atzītam, pamanītam. Jebkurai grupai iekšienē ir savi saspīlējumi, sacensība – starp grupām, klasēm, valstīm. Tās nevajag ignorēt, tieši pretēji – vajag izcelt.



Visu interviju Jārada kaut kas 
brīnišķīgi savs lasiet 20. marta laikrakstā Dienas Bizness.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra