Latvija sevi pilnībā spēj apgādāt ar pārtiku, un paliek vēl pāri, ko realizēt ārvalstu pircējiem, vienlaikus joprojām esošais svaiga piena un graudu eksports ir labs pamats, lai investētu šo produktu pārstrādes jaudās.
Covid-19 pandēmijas ierobežošanai noteiktie pasākumi ir ietekmējuši dažādu nozaru piegāžu ķēdes, un šādos apstākļos lielākie ieguvēji ir tie, kuriem viss nepieciešamais ir pieejams pašu mītnes zemēs. Šis faktors ir būtisks tieši attiecībā uz pārtiku, bez kuras cilvēki nevar iztikt nekādos apstākļos.
Maciņu spogulis
Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore, Agroresursu un ekonomikas institūta vadošā pētniece Ingūna Gulbe uzsver, ka pārtikas galvenajās nozarēs Latvija ir pašpietiekama, jo eksportē vairāk, nekā importē. Protams, 100% pilnīgi visu pārtiku, ko patērējam, saražot Latvijā nav iespējams, jo klimatiskie apstākļi neļauj izaudzēt un realizēt pircēju iecienītos citrusaugļus, arī zemenes janvārī–aprīlī.
"Latvijā salīdzinoši spēcīgāka ir graudu ražošana un pārstrāde, Lietuvā – piena un tā produktu, Igaunijā – gaļas izstrādājumu ražošana," salīdzinājumu Baltijas reģionā rāda I. Gulbe. Viņa atzīst, ka pārtikas sfērā ir arī savdabīgi izņēmumi.
"Liels, moderns uzņēmums nevar būt konkurētspējīgs, ražojot ļoti plaša sortimenta produktus, un šīs lielo pārstrādātāju neaizņemtās nišas aizpilda mazāki ražotāji vai arī imports," uzsver I. Gulbe. Bez tam Latvijas iedzīvotāju pirktspēja ir galvenais iemesls, kāpēc ražojam un importējam salīdzinoši lētāka segmenta pārtikas produktus.
"Tas ir ļoti polarizētas sabiedrības spogulis, kur daļa spēj iegādāties tikai pašus lētākos produktus un pat tikai to izstrādājumus, bet daļa vēlas zaļus, videi draudzīgi audzētus, veselīgus ekoloģiskos produktus," tā I. Gulbe. Koronavīrusa pandēmija ir viesusi pārmaiņas realizēto pārtikas produktu apjomā atsevišķos segmentos, jo daudzi cilvēki, atrodoties mājsēdē, gatavo paši.
Nevar iztikt bez izejvielu importa
Sava veida izņēmums Latvijā ir gaļas pārstrādes joma, jo tā nespēj pilnībā nosegt pašmāju patēriņu. "Gaļas pārstrāde prasa dažādus produktus, jo karbonādi pārstrādāt desās nav ekonomiski lietderīgi, tāpēc ka tad desu cena būs vairākas reizes augstāka un vairums iedzīvotāju tās nespēs iegādāties," tā I. Gulbe. Lai produkts būtu pircēju maciņam atbilstošā līmenī un garšīgs, gaļas izstrādājumu ražošanai nepieciešama ļoti dažāda izejviela – gaļa. "Tā ir cita veida – premium klases – gaļa, kuru cīsiņos un desās nepārstrādās, tāpēc tā arī tiek eksportēta, un to pērk ļoti turīgi pircēji," uz jautājumu par dzīvu savvaļas liellopu eksportu atbild I. Gulbe.
Prognozē akvakultūras uzplaukumu
Lai arī Latvijā ir labi, konkurētspējīgi zivju pārstrādes uzņēmumi, piemēram, SIA Karavela, kas iegādājās Vācijas kompāniju Larsen Danish Seafood, kā arī citi, kuri ražo šprotes (kuras, piemēram, realizē Japānā kā gardēžu produktu), krabju nūjiņas un daudz citādas produkcijas, taču pilnīgi visu patērētāju vēlmes tie apmierināt nevar, tāpēc arī ir imports. I. Gulbe atzīst, ka dažādu jūras zivju sugu nozvejas limita samazināšana, bet dažām sugām pat pilnīgs liegums zivju produkcijas ražotājiem liek tās importēt.
"Latvijas pašreizējais vājākais punkts ir akvakultūras trūkums, kaut arī ir bijuši vairāki mēģinājumi, tomēr pašlaik par sekmīgu var uzskatīt tikai SIA Blue Circle, kas nodarbojas ar arktiskās palijas audzēšanu, taču tieši šim virzienam ir vislielākās attīstības iespējas ne tikai Latvijā vai Eiropā, bet visā pasaulē, jo jūrās un okeānos zivju zvejas apjomi saruks," skaidro I. Gulbe.
Vienlaikus pagaidām zivju fermās izaudzētās zivis ir pārāk dārgas, lai tās liktu konservos, bet perspektīvā situācija varētu mainīties. "Vēl jo vairāk, ja pasaulē veselīga dzīvesveida modes tendence, kas arvien vairāk pārņem pārtikušāko cilvēces daļu, ir vairāk ēst zivis nekā sarkano – dzīvnieku – gaļu," atgādina I. Gulbe.
Pudeles kakls – pārstrāde
"Piena nozare ir viens no izņēmumiem, jo Latvijā ir labi attīstīta piena lopkopība, ir augsti vidējie izslaukumi un ir arī konkurētspējīgi piena pārstrādes uzņēmumi, tomēr daļa svaigā piena no Latvijas tiek eksportēta uz pārstrādi Lietuvā, kur piena lopkopība ir sadrumstalota un šīs izejvielas ražotājiem pietrūkst, pavisam drīz pienu sāks vest arī uz Igauniju. Kāda daļa no tā atgriežas arī veikalu plauktos Latvijā," skaidro I. Gulbe.
Viņa atzīst, ka Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumi spēj sekmīgi tirgoties ar saviem izstrādājumiem ārvalstu tirgos. "Latvijas piena nozares šaurais kakls ir pārstrāde, kaut arī ir tādi ārvalstu tirgos sekmīgi strādājoši uzņēmumi kā AS Preiļu siers, ar plašu produktu klāstu priecējošais AS Tukuma piens, AS Smiltenes piens, AS Rīgas piena kombināts un daudzi citi vidējie un mazie uzņēmumi," tā I. Gulbe. Viņa atgādina, ka imports ir iespēja patērētājiem iegūt lielākas izvēles iespējas, dažādību, piemēram, Igaunijas ražotājs piedāvā mājas sieru ar mārrutkiem, kādu Latvijā neviens neražo. "Pašreizējais svaiga piena eksports ir pamats, lai varētu attīstīties jauni ražotāji un esošie pārstrādātāji varētu palielināt savu izstrādājumu apmērus, ja vien ir iespējama to pārdošana, kas ir pats būtiskākais faktors," tā I. Gulbe. Viņa atgādina, ka Latvijā ir piena ražotāji, kuri savu produkcijas daļu pārstrādā dārgā precē, piemēram, SIA Vecsiljāņi ražo Ievas sieru, kas no mājražošanas izauga līdz rūpnieciskiem apmēriem, sava govju ferma ir arī AS Preiļu siers.
Izmešu ietekme
"Par to jādomā visiem lauksaimniekiem, jo tā, kā strādāja pirms 10 gadiem, tā strādāt nākotnē nevarēs," uz jautājumu par CO2 izmešu mazināšanas iespējamo ietekmi uz lauksaimniecību atbild I. Gulbe. Viņa uzskata, ka nevis piena, bet gan cūkkopības nozare būs tā, kura visvairāk cietīs no CO2 izmešu mazināšanas pasākumiem un citām modernām kustībām. "Ir dažādi viedokļi par to, kāds piens – bioloģiskais vai industriālais – rada mazāku slodzi uz vidi, jo, ja izslaukums no vienas parastās govs ik gadu ir 3000 kg, tad tādas vajag četras, lai sasniegtu 12 000 kg, kādu sniedz ražīgākās govis," tā I. Gulbe. Viņa uzskata, ka šajā jomā ir ļoti daudz mītu, kuru pamatā ir pieņēmumi un ticība, bet tie nav balstīti uz zināšanām un pētniecībā iegūtiem datiem.
Graudu iespēja
Pēdējo gadu laikā Latvijā ir pieaugusi graudu raža, kas pārsniedz 3,5 milj. t, no kurām ap 3 milj. t tika eksportētas, un tieši šajā pozīcijā tiek saredzētas to tālākās iespējas. "Potenciāls graudu pārstrādei ir, un arī ražot produkciju ar augstāku pievienoto vērtību, piemēram, miltus, var un vajag, bet kļūdaini ir uzskatīt, ka visi graudi jāpārstrādā, piemēram, dārgajos sviesta cepumos," situāciju vērtē I. Gulbe. Viņa savu sacīto pamato ar piemēru no citas nozares: proti, kokrūpniecībā visdārgākais produkts ir koka rotaļlietas, bet ir šaubas par iespējām visu Latvijā iegūto koksni pārstrādāt gatavās rotaļlietās un šos milzīgos apmērus sekmīgi realizēt pasaules tirgū.
"Latvijā ir spēcīgi graudu pārstrādes uzņēmumi – AS Dobeles dzirnavnieks, AS Rīgas dzirnavnieks –, kuriem ir ļoti plašs piedāvāto produktu portfelis, sākot no visādu veidu miltiem, makaroniem, putrām, pankūkām u.tml., bet visus graudus pārstrādāt un realizēt kā pankūku mīklu nav iespējams," atgādina I. Gulbe.
Viņa skaidro, ka 2008. gada finanšu krīzes situācijā būtiski saruka cilvēku pirktspēja ne tikai Latvijā, bet daudzās pasaules valstīs, kā dēļ samazinājās tieši pārtikas ar augstāko pievienoto vērtību jeb dārgāko produktu realizācija, bet pieauga tieši lētāko, vienkāršāko preču realizācijas apjomi. "Plāceņus un maizi kā cepa pirms tam, tā arī turpina to darīt gan krīzes laikā, gan arī pēc tās beigām," norāda I. Gulbe. Viņa kā vēl vienu svarīgu faktoru min izžāvētu graudu glabāšanas iespējas vairāku gadu garumā, ko nav iespējams īstenot, piemēram, ar svaigu pienu.
Zirņu un pupu problēma
Viena no veselīgas pārtikas modes tendencēm ir zirņi un pupas, tomēr I. Gulbe atzīst, ka pēdējā gada laikā ir sarukušas ar šīm kultūrām apsētās platības, jo ES ir izmainījusi tā dēvētās lauksaimniecības zaļināšanas atbalsta nosacījumus. Proti, ja pupu un zirņu audzēšanai lieto augu aizsardzības līdzekļus, tad ES atbalsta maksājumus attiecīgais lauksaimnieks nevar saņemt, bet, ja šos līdzekļus nelieto, tad cilvēku pārtikai gan pupas, gan arī zirņus saražot ir sarežģīti.
"Kurš pircējs vēlēsies iegādāties zirņus vai pupas ar tārpu caurumiņiem? Tādus var izmantot tikai lopbarībai," uz jautājumu par problēmu atbild I. Gulbe. Viņa norāda uz zirņu un pupu bioloģiskajām īpašībām, jo tās pašas piesaista slāpekli un tāpēc nav daudz papildus jāmēslo ar to, tās veic augsnes uzlabošanu, kas noteikti nepieciešama, – ja vienā un tajā pašā zemē audzē vienu un to pašu kultūru, tad savairojas attiecīgajai kultūrai raksturīgās slimības, kaitēkļi un nezāles. "Ja ES aizliegs vēl kādu augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu, tad problēmas varētu rasties arī citām kultūrām," tā I. Gulbe.
Kartupeļu dārgais transports
Vienam no populārākajiem dārzeņiem – kartupelim – noieta tirgus attālumu ierobežo augstās transportēšanas izmaksas. "Kartupeļus Latvijā var izaudzēt, bet to piegāde uz citām valstīm kā, piemēram, PSRS laikos, kad ar vagoniem tos veda uz Krieviju, pašlaik ir neiespējama, jo loģistikas izmaksas būtiski palielina to realizācijas cenu, un vēl jo vairāk, ja šo produktu nav iespējams ļoti ilgi (gadiem) uzglabāt, jo sākas dabīgi žūšanas un dīgšanas procesi," kartupeļu eksportēšanas iespējas analizē I. Gulbe. Viņa norāda, ka Latvijas kartupeļu audzētāju peļņas brīdis ir ap Jāņiem, kad par augstu cenu var realizēt jaunos kartupeļus. Viņa gan atzīst, ka kartupeļu pārstrādes jaudas Latvijā perspektīvā varētu pieaugt.
Cukura neiespējamā misija
Cukurfabriku Latvijā vairs nav, un to atgriešanās ir ļoti maz ticama, jo iespējama tikai īpašu apstākļu sakritības gadījumā. Lauksaimnieki cukurbietes var izaudzēt, bet tas neko nemaina, jo ES ir ieviesta sarežģīta šīs jomas regulācija. "Ja neuzrodas kādi lieli potenciālie investori, kuri tieši Latvijā vēlētos izvietot kādu nelielu daļu savu cukura ražošanas jaudu, tad cukura ražošanas atjaunošanai nekāda pamata nav. Šādus investorus neredzu," tā par cukura nozares reanimācijas iespējām atbild I.Gulbe. Viņa atgādina, ka lauksaimnieki vēlas audzēt vairāk kultūru, kuras var pārdot, lai nebūtu atkarīgi tikai no vienas vai divām, taču nevēlas arī ļoti daudzas, jo tādējādi apsaimniekošana kļūst sarežģītāka.
