Ja Mikrouzņēmumu nodokļa likuma sākotnējais mērķis bija sniegt atbalstu un radīt nepieciešamos priekšnoteikumus, lai ekonomiskās krīzes laikā bez darba palikušie iedzīvotāji varētu uzsākt uzņēmējdarbību, tad šobrīd esošā situācija rāda pretēju iznākumu, uzskata Finanšu ministrija. 

Mikrouzņēmumu skaits no kopējā nodokļu maksātāju skaita jau sasniedzis vairāk kā 11%. Savukārt no pēdējos gados jaunreģistrēto uzņēmumu skaita mikrouzņēmumi veido jau vairāk kā trešdaļu. Šāda dinamika rada vairākus būtiskus riskus.

Mikrouzņēmumu darbības formai ir konstatēti vairāki būtiski trūkumi. Nerunājot par zemo sociālo nodrošinājumu mikrouzņēmumu darbiniekiem, tā rada riskus arī veselīgas uzņēmējdarbības vides un konkurences nodrošināšanai. Redzot straujo mikrouzņēmumu skaita pieaugumu, ir jāpieņem optimāli risinājumi esošo problēmu novēršanai, norāda Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens.

Tāpat pieaug to nozaru skaits, kur mikrouzņēmumu apgrozījums pārsniedz 20%, tādējādi kropļojot konkurenci un liekot pārējiem tirgus dalībniekiem meklēt pielāgošanās risinājumus. Tas novērojams, piemēram, tādās sfērās kā uzskaites, grāmatvedības, audita un revīzijas pakalpojumi, konsultācijas nodokļu jautājumos, tīrīšanas un uzkopšanas darbi un vairākās citās jomās. Tādējādi pastāv risks, ka, tos neierobežojot, mikrouzņēmumi šajās sfērās izkonkurēs uzņēmumus, kas darbojas standarta nodokļu režīmā.

Turpinot par veselīgu konkurenci, jānorāda, ka ar mikrouzņēmumiem tiek radīta īpaši labvēlīga vide darbaspēka izdevumu minimizēšanai. Tas nostāda nevienlīdzīgā situācijā tos uzņēmumus, kuri nodokļus maksā vispārpieņemtā kārtībā. Ja darbinieks, kura alga mēnesī ir 432 eiro, mikrouzņēmumam izmaksā 485,32 eiro, parastam uzņēmumam izmaksā jau 752,22 eiro. Līdz ar to mikrouzņēmumi šādā veidā var optimizēt savu preču vai pakalpojumu cenas, radot konkurētspējīgāku piedāvājumu.

Grūti atrast arī pierādījumus tam, ka mikrouzņēmumu režīms dotu būtisku impulsu tautsaimniecības attīstībai vai izlīdzinātu reģionālās atšķirības. Piemēram, lielākā daļa jeb 69% no mikrouzņēmumiem ir koncentrēti Rīgā, kur salīdzinoši ar citiem Latvijas reģioniem ir daudz labvēlīgāki apstākļi uzņēmējdarbībai. Pārējos Latvijas reģionos mikrouzņēmumu skaits nesasniedz pat 10%.

Kā vēl vienu tendenci var minēt to, ka mikrouzņēmumi, pretēji mērķim, tomēr būtiski nepalielina kopējo nodarbinātību. Mikrouzņēmumu darbinieku skaits pieaug daudz straujāk nekā nodarbināto skaits kopumā. Turklāt lielākā daļa no darba vietām mikrouzņēmumos netiek radītas no jauna – 52% no strādājošajiem bijuši nodarbināti jau iepriekš.

Ja 2011. gadā mikrouzņēmu darbinieku skaits bija 5,3% no kopējā un 8,2% no privātajā sektorā nodarbināto skaita, tad 2013. gadā tas jau bija attiecīgi 9,9% un 14,8%. Turpinoties pašreizējām pieauguma tendencēm, mikrouzņēmumu darbinieku īpatsvars varētu pārsniegt 20%, tādējādi būtiski tiktu apdraudēta sociālā budžeta ilgtspēja.

Tāpat jāatzīmē, ka, tik strauji pieaugot mikrouzņēmumu darbinieku skaitam, būtiski pieaug arī sociāli nenodrošinātu strādājošo īpatsvars. Ņemot vērā, ka garantētais vecuma pensijas apmērs nākotnē pieaugs, tas radīs būtiskus papildus izdevumus sociālajam budžetam nākotnē. Tāpat tiks sagrauts vienlīdzības princips attiecībā uz sociālajām iemaksām, jo pārējiem nodokļu maksātājiem vajadzēs uzturēt mikrouzņēmumu darbiniekus, kad tie sasniegs pensijas vecumu, norāda FM.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra