Pasaulē tā ir iekārtots, ka ir kontrolējamie un ir kontrolētāji. Turpinot šo domu – valsts iestādes kontrolē, bet dažādi uzņēmumi ir tie, pret kuriem tiek vērstas šādas darbības. Un tad vēl ir specifiskā Latvijas situācija, proti, noteiktus uzņēmumus kontrolē vieni un tie paši valsts iestādes kontrolieri, turklāt saņemot par to samaksu no kontrolējamajiem. Paruna par to, ka suns savam maizes devējam rokā parasti nekož, gan ir tik sena, cik vien iespējams, tomēr Pārtikas un veterinārā diensta (PVD) vadība to nekad nav zinājusi, vai – ticamāk gan – pārliecinoši izliekas nezinām. 
 Runa ir par faktu, ka jau gadiem ilgi lopkautuvju darba ikdienas kontrolēšanu veic PVD speciālisti, un par to kautuvju īpašnieki maksā visnotaļ lielu naudas summu – 4,95 latu stundā. Turklāt šis kontroles darbs tiek organizēts pavisam interesanti. Piemēram, PVD speciālists Jānis diendienā dodas kontrolēt kautuvi X, par to saņemot noteiktus procentus no tās summas, ko par viņa darbu kautuve pārskaita PVD. Pirmkārt, Jānis ļoti labi zina – ja kautuve X bankrotēs, vai kaut tiks slēgta uz laiku kāda pārkāpuma dēļ, viņš paliks bez darba. Otrkārt, gadiem ilgi, ikdienā satiekot kautuves X šefu, Jānis var paspēt ar viņu, teiksim tā, sadraudzēties. Ņemot vērā abus šos aspektus, nenovēršami rodas jautājums – kāda gan ir garantija, ka uz kautuves X darbu PVD speciālists Jānis neskatās «caur pirkstiem»? Uzmanības vērts ir faktors, ka kautuvju kontrolējošie speciālisti, kā jau minēts, saņem procentus no summas, kas samaksāta par kontrolēšanu. Savukārt pārējie (vairums) procenti tiek novirzīti PVD administratīvā aparāta uzturēšanai. Saliekot kopā minētos faktus, nākas secināt – valsts ir radījusi naudas mašīnu, kas ļauj saņemt no kautuvju īpašniekiem garantētu samaksu par pakalpojumu, kas maskēts ar nosaukumu «maksa par kontroli», taču reāli nodrošinot vien kontrolējošā darba kūsājošu imitāciju.