Ieviešot Latvijā subsidētās elektroenerģijas nodokli (SEN), politiķi izrādīja rūpes par lauksaimniekiem, kuri bija nobažījušies, ka, maksājot SEN 10% vai 15% apmērā, viņiem nekam citam naudas varētu arī nepietikt.
Proti, tika nolemts, ka minētās nozares pārstāvjiem attiecīgā nodokļa veidā būs jāmaksā vien 5%, taču šī pretimnākšana vēl jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju (EK). Te jāatceras slavenais latviešu teiciens, kas vēsta, ka solīts makā nekrīt.
Redz, enerģētikas sfēra, kā zināms, ir Daniela Pavļuta vadītās Ekonomikas ministrijas (EM) pakļautībā, savukārt, tā kā rūpes šajā gadījumā tika izrādītas par lauksaimniekiem, attiecības ar EK svinīgi apņēmās sakārtot Zemkopības ministrija (ZM), kuru joprojām kūrē Laimdota Straujuma. Un dalīta atbildība ir bezatbildība! Pašreiz ZM ir pārliecināta, ka ar attiecīgo lūgumu EK jāvēršas EM, kā jau atbildīgajai ministrijai, savukārt EM ne mirkli nešaubās, ka tas jādara ZM, kas ir par atbildīga par lauksaimniecību. Rodas iespaids, ka Straujumai un Pavļutam sazvanīties savā starpā un izrunāt, kurš par ko tad īsti ir atbildīgs, nekādi neizdodas, tāpēc minētais jautājums palicis, kā mēdz teikt, karājoties gaisā. Problēma gan ir apstāklī, ka SEN Latvijā tiek ieviests jau no nākamā gada 1. janvārā, tātad faktiski tūlīt, bet EK par mūsu valsts lauksaimnieku likstām šajā jomā pat nenojauš. Lūk, šeit savukārt sākas stāsts par to, kāpēc Latvijai ar savu interešu aizstāvību Eiropā diez ko nevedas. Nevar izslēgt iespēju, ka atbildīgās EK amatpersonas ļoti labi izprot mazo valstu lauksaimnieku situāciju, un ir gatavas viņiem palīdzēt. Tāpat nav izslēgts, ka šīm amatpersonām ir pilnīgi vienalga, kādas nodokļu atlaides katra konkrētā ES dalībvalsts savā iekšējā tirgū vēlas ieviest, un viņu attieksme ir visnotaļ formāla. Respektīvi, ja juridiski pareizi noformēts dokuments tiek iesniegts, tas tiek akceptēts, īpaši neuzdodot liekus jautājumus.
Abas minētās iespējas ir stipri vien hipotētiskas un citādas tās nemaz nevar būt, jo realitātē EK strādājošie par mūsu problēmām nemaz neuzzina. Jāatgādina, ka savulaik Latvijas zivrūpniekiem izdevās panākt, ka ES teritorijā drīkst tirgot šeit ražotos šprotu konservus, lai gan noteiktu vielu daudzums tajos pārsniedza ES noteiktās normas. Lai to panāktu, zivrūpnieki intensīvi strādāja, skaidrojot Briseles ierēdņiem mums pašiem ļoti labi saprotamas lietas, veda viņus uz Latviju, izrādīja ražotnes utt. Citiem vārdiem sakot, tika veikts informējošs darbs.
Visticamāk, šādu pozitīvo stāstu mūsu valstij būtu ievērojami vairāk, ja vien atbildīgos kabinetos sēdošie cilvēki nebūtu pārliecināti, ka ir pilnīgi pietiekami ar labām domām, solījumiem vietējiem iedzīvotājiem un tamlīdzīgām lietām, kas izklausās labi, bet praktiskas jēgas gan nav nekādas. Vienkārši sakot, vienai vai otrai ministrijai tomēr vajadzētu aizbraukt līdz tai Briselei, turklāt jau tuvākajā laikā, ņemot vērā, ka pēc 17 dienām jau ir Ziemassvētki, bet vēl nedēļu vēlāk – gadu mija ar visām no tā izrietošajām sekām.