Atsevišķu pakalpojumu uzticēšana privātfirmām var palīdzēt samazināt Rīgas pašvaldības budžeta izdevumus.

Apkopēju un sētnieku pakalpojumus no privātuzņēmējiem pirkt nav izdevīgi, uzskata A.Lācis. Viņš min piemēru, kad kāda firma piedāvājusi sētnieka pakalpojumus divām Rīgas namu apsaimniekotām ēkām. "Strādājot mūsu sētniekam, izmaksas ir 233 latu mēnesī, bet firmas piedāvājums bija 422 lati vienai ēkai un 495 otrai. Pat ja iepirkuma procedūra ļautu mums cenu nokaulēt uz leju, izdevīgāk ir joprojām paturēt savus sētniekus un apkopējus. Jā, ārpakalpojuma gadījumā mums nebūtu atbildības par konkrētiem cilvēkiem, nebūtu jādomā, kas atvietos darbinieku slimības vai atvaļinājuma laikā, bet vienlaikus mums jāuztur šīs firmas administrācija, un tas nekad nebūs lētāk par ietaupīto darba algas fondu," uzskata A.Lācis.

Investoriem pievilcīgākas šķiet Igaunija un Lietuva, jo Latvijā lielākoties tiek piedāvāti neattīstīti zemes gabali vai arī zemesgabali ar projektiem agrīnā stadijā, kas tiem nešķiet tik interesanti.

Starptautiskās nekustamo īpašumu konsultāciju kompānijas ReSolution rīkotājdirektors Raitis Nešpors, apgalvo, ka viens no iemesliem, kāpēc investori vairāk nosliecas uz Igauniju un Lietuvu, ir tāds, ka Latvijā investoriem lielākoties tiek piedāvāti neattīstīti zemes gabali vai arī zemesgabali ar projektiem agrīnā stadijā, taču investoru interese galvenokārt ir fokusēta uz gataviem projektiem, kā arī uz profesionāli izstrādātiem attīstības projektiem.

2006. gadā Latvijā bijuši trīs ārvalstu investīciju darījumi, kamēr Lietuvā un Igaunijā attiecīgi bijušas 6 un 5 apjomīgas ārvalstu investīcijas.

Pērn pasaules ārpakalpojumu sniedzēju sammitā ekonomisti bija veikuši aprēķinus, ka 2017. gadā tādās valstīs kā Malaizija un Singapūra lielākais ekonomikas pienesums būs tieši no ārpakalpojumu sniedzējiem, kas strādā ne vien valsts iekšienē, bet ar uzņēmumiem Āzijā un pasaulē.

Teju divdesmit gadu jubileju drīz svinēs pasaules ārpakalpojumu sniedzēju organizācija IAOP (Starptautiskā Ārpakalpojumu Profesionāļu asociācija), kuri, tiekoties uz ikgadējo sammitu, pārrunā aktualitātes un ekonomiskās pārmaiņas pasaules tirgos. Šogad, februāra beigās, sammita galvenais fokuss būs vērsts uz ārpakalpojumu industrijas attīstību un pakalpojumu sniegšanas nākamo paaudzi. Tikmēr Latvijā uzņēmēji ārpakalpojumus vairums gadījumos izmanto apstākļu spiesti, nevis stratēģisku lēmumu vadīti - uzlabot iekšējo organizācijas vidi vai palielināt darba ražīgumu, nemaz nerunājot par ekonomisko izdevīgumu.

Kur rodas pievienotā vērtība

Jau ilgāku laiku izmaksu samazināšana bijusi aktuāla gandrīz visiem Latvijas uzņēmumiem. Izdevumu ierobežošana veikta dažādās izmaksu pozīcijās, meklējot variantus, kur, par cik un ko var samazināt, nedomājot par mehāniskas apgriešanas ietekmi uz darba kvalitāti. Tomēr ir reizes, kad izmaksu samazināšana ne vien ietaupīs jūsu naudu, bet arī uzlabos procesa kvalitāti.

Darbs ar personālu ir laika un izmaksu ietilpīgs process. Tas Latvijā notiek dažādos veidos - gan pēc Darba inspekcijas draudzīga atgādinājuma, gan izmantojot nopietnas, tomēr nereti smagnējas metodikas, kas pārņemtas no lieliem mātes uzņēmumiem ārvalstīs. Tāpat ir gadījumi, kad darbs ar personālu tiek veikts tikai tad, ja tam atliek laiks, tādējādi atstājot novārtā uzņēmumam būtisku funkciju. Ir jāsaprot, ka tieši personāls veido uzņēmuma tēlu, gūst ienākumus un kritiskos gadījumos uzņēmumam palīdz izdzīvot.

Uzņēmumos, kuri nevar atļauties iegādāties personāla vadības IT risinājumus, personāla lietvedība parasti ir birokrātisks process, kas ir gan dārgs, gan laikietilpīgs, turklāt salīdzinoši nekvalitatīvs, jo dokumenti mēdz nonākt pie izpildītāja ar novēlošanos, kā arī tajos mēdz būt neuzmanības kļūdas utt. Tādējādi darba devējs pakļauj sevi nepatikšanām, riskējot noformēt dokumentus neatbilstoši darba likumdošanai. Tomēr ko darīt, ja pašreizējā situācijā nav finansiālu iespēju ne algot augsti kvalificētu personāla vadītāju, ne pirkt atbilstošas programmatūras?

Lai gan pie grāmatvedības un IT ārpakalpojumiem uzņēmumi pamazām sāk pierast, mārketinga ārpakalpojumi ir samērā jauna lieta

SIA Marketing Angels sevi pozicionē kā mārketinga ārpakalpojumu uzņēmumu. «Mēs esam mārketinga ārštata departaments kompānijām, kam pašiem tā nav, vai arī lieliem uzņēmumiem, kam ir sava mārketinga nodaļa, bet pietrūkst kādas kompetences vai ir kāds īpašs darbs, ko nevar pagūt izdarīt,» saka Līga Buša-Lehtonena, SIA Marketing Angels līdzīpašniece. Uzņēmumi jau ir pieraduši pie grāmatvedības, IT, juridiskajiem un citiem ārpakalpojumiem, bet mārketinga jomā šādi pakalpojumi vēl nav īpaši populāri. «Ārpakalpojumi kļūst arvien izplatītāki, jo atrast labu darbinieku ir grūti, un tas arī daudz maksā. Mūsu vai citas mārketinga ārpakalpojumu kompānijas veidolā uzņēmums iegūst ne tikai vienu cilvēku, bet veselu profesionāļu komandu ar dažādām kompetencēm,» teic Kristīne Vasara, SIA Marketing Angels līdzīpašniece.

Ārsts Pēteris Kļava uzskata, ka saturīgi pavadīt Ziemassvētku brīvdienas var, ļaujot prātam ieskatīties pašam savā esībā – tā ir kā portāls, kur gūt spēku, mieru un radošumu nākamajam gadam.

Fragments no intervijas, kas publicēta 21. decembra laikrakstā Dienas Bizness:

Kristīgajā mācībā Ziemassvētkos piedzimst Jēzus bērns. Tavs ikdienas darbs gan ir vairāk saistīts ar bērnu nāvi, nevis dzimšanu. Kā tu domā, vai Latvijas sabiedrībai vajadzētu uztraukties par demogrāfijas jautājumiem, kā to paģēr sabiedriskā doma?

Mūsu saruna ir tikai mans viedoklis. Lielais eksistences redzējums nevienam no mums nav pieejams. Balstāmies pieņēmumos un spriedumos no zināšanu summas, kas mums ir pieejama, un no personīgā skatījuma. Domāju, ka 4018. gadā Ziemassvētkos cilvēki Latvijā domās un uztvers citādi. Vēstures stundās, ja skolas vēl būs, mācīs par šiem notikumiem ar līdzjūtību – cik grūti gāja tām Baltijas valstīm, cik viņi bija neattīstīti, cik mežonīga bija viņu sociālā iekārta, cik vardarbīga bija sabiedrība. Par mūsu civilizāciju runās ar visdziļāko līdzjūtību. Vienmēr cenšos balansēt starp humoru un viedumu, liekot kopā savu dzīvi. Pliks humors nozīmē, ka esi plānprātīgs, bet viens pats viedums var novest dziļā depresijā. Pa vidu ir jānotur kaut kāds līdzsvars. Zemeslode, kuru uzskatām par savu no globāli kosmiska viedokļa, ir nekas vairāk kā psihiatrijas slimnīca brīvā lidojumā. Katra valsts ir nodaļa, kur cilvēki ārstējas. Latvijā ārstējas ar dziesmu un deju terapiju, Vācijā – ar darba terapiju. Katrā no valstīm var kaut ko iemācīties, gūt noteiktas atziņas. Domāju, ka Latvija ir viena no beigu nodaļām, kur dzimst jau visai veseli cilvēki, kam vairs nav smagi jāstrādā, bet var vairāk nodarboties ar mākslu, domāt brīvi. Jā, mums ir smaga vēsture, okupācijas. Taču tieši šis ārprātīgais 800 gadu ilgais pārdzīvojums Latvijas tautai jeb cilvēkiem, kas piedzimst latviešu ķermeņos, ir milzīga iespēja kaut ko saprast, bet jautājums – ko saprast? Augstas lietas. Manuprāt, Latvija tam ir ideāla zeme, par ko liecina arī mūsu sabiedrība. Tik daudz mīļu, viedu, tīru cilvēku ar lielu potenciālu un dziļi integrālu apzināšanos man grūti iedomāties citā zemē, lai gan esmu mazliet ceļojis pa pasauli. Tik koncentrēti mazā valstiņā! Varētu teikt, ka mūsu Latvija ir iespēja katram piedzemdēt Jēzu Kristu sirdī. Nevis kā vēsturisku personu, bet kā apskaidrības potenciālu. Šeit pasaulē nāk savā ziņā izredzētie – te ir iespēja izdzīvot ļoti augstas kosmiskas vērtības, kā tīrība, atturība, nevardarbība, klusums, tīra daba, šī zeme ir kā kosmisks portāls, kas dod iespēju kaut ko dziļi saprast. Tāpēc domāju, ka šeit nevar piedzimt ļoti daudz cilvēku. Un vienlaikus šeit ir grūti no sociālekonomiskā viedokļa. Taču neviens apskaidrots cilvēks nav bijis bagāts. Bagātība kā vērtība ir palikusi pagātnē, tā ir cita vērtību sistēma, cita prāta gultne.

Lai arī Eiropas Komisija (EK) vērš uzmanību uz zemajiem dabas resursu nodokļiem Latvijā, ar to paaugstināšanu nevajadzētu steigties.

Dabas nodokļu paaugstināšana ietekmēs rūpniecību, daļēji arī pakalpojumu jomu – iepakojuma cenas, DB skaidro Rīgas Tehniskās universitātes profesors Kārlis Ketners. «Latvijā šie nodokļi nav tik zemi, lai tagad būtu jāpalielina,» norāda K. Ketners. EK publicētajos ieteikumos kopumā rosina Latviju veikt reformas septiņās jomās – budžeta veidošanā, nodokļu politikā, bezdarba mazināšanā, sociālajā sistēmā, enerģētikā, kā arī tiesu sistēmā un izglītībā un zinātnē. Vienlaikus EK publicējusi Konverģences ziņojumu, kurā atzīts, ka pagaidām Latvija neizpilda kritērijus eiro ieviešanai.

Nodokļu sistēmu Latvijā var uzskatīt par izaugsmei draudzīgu, tomēr uzmanība jāpievērš maz pelnošo iedzīvotāju lielajam nodokļu slogam, klāsta EK, piebilstot, ka valdība gan plāno pārvirzīt nodokļus no darbaspēka uz citiem avotiem. EK ieskatā nodokļu slogs būtu jāpārvirza uz patēriņu, īpašumu un dabas un citu resursu izmantošanu. Vides nodokļi ir salīdzinoši neattīstīti, turklāt dominē degvielas nodokļi, kamēr nodokļi citiem enerģijas veidiem, piesārņojumam un citu dabas resursu izmantošanu ir zem vidējā Eiropas Savienības (ES) līmeņa. Atsevišķos gadījumos izmaiņas ir pat ļoti ievērojamas, lai arī 2009. gadā nodokļi par vairāku atkritumu noglabāšanu ievērojami pieauga. «Tomēr turpmāka nodokļu bāzes paplašināšana ar citiem vides nodokļu avotiem, īpaši par piesārņojumu, savienojumā ar plašāka mēroga nodokļiem enerģijas avotiem palīdzētu sasniegt noteiktus mērķus vides jomā, vienlaikus nodrošinot telpu darbaspēka nodokļu samazināšanai,» teikts ieteikumos. K. Ketners gan informē, ka nodokļi par piesārņojumu un dabas resursu nodoklis Latvijā ir vidējā līmenī, vērtējot 2010. gada datus. «Zaļie nodokļi spēlē būtisku lomu ekonomikas regulējumā, tomēr Latvijai pašlaik nevajadzētu neko darīt, jo tad pieaugs cenas utt.», viņš skaidro.

Pienākums samazināt siltumnīcas efektu radošās gāzes kļuvis par Latvijas tautsaimniecības biedu; uzskatāmi pietrūkst pozitīvu, uz attīstību virzītu argumentu

Viens no pirmajiem raksturojumiem, kad jārunā par Latviju, daudzu mutēs ir, ka šī ir ļoti zaļa valsts, ar to domājot mūsu lielās mežu platības, minimālo rūpniecību (kas no tautsaimniecības attīstības viedokļa nebūt nav laba ziņa) un nelielo iedzīvotāju blīvumu, kas neskartajai dabai atstāj plašu dzīves telpu. Taču, kad jārunā par jaunākajiem Eiropas Savienības mērķiem siltumnīcefekta gāzu emisiju (SEG) samazināšanā, tad aina rādās gluži pretēja un mēs no ļoti zaļas valsts dīvainā kārtā pārvēršamies par lielu piesārņotāju.

Šī pretruna veidojas tādējādi, ka mūsu atbildīgās ministrijas Eiropas Komisijā vienojušās par to, ka Latvijai jāsamazina SEG par 6%, salīdzinot ar 2005. gada līmeni. Tas vēl nebūtu tik traki, taču jāņem vērā, ka Latvijai līdz 2020. gadam visos sektoros, kuri nav emisiju tirdzniecības sistēmā (ETS) – lauksaimniecībā, transportā un mazajā enerģētikā –, ES atļāva SEG emisiju pieaugumu par 17%. Turklāt Latvijā ir ārkārtīgi augsts tā dēvētais ārpus ETS sektoru īpatsvars kopējā SEG emisiju bilancē — 78,9%, tostarp transportam – 34%, bet lauksaimniecībai – 31%. Šie tad arī ir tie sektori, kas pēc jaunajām prasībām var nopietni «dabūt pa mizu». Vēl viens svarīgs aspekts, par ko gan šobrīd tiek lauzti šķēpi, ir šo emisiju aprēķināšanas metodika. Piemēram, ir labi zināms, ka Latvija ir liela kokskaidu granulu un brikešu eksportētāja, taču pēc jaunās metodikas var sanākt tā, ka šis dabai draudzīgais energoresurss tiks ieskaitīts kā pozitīvs solis SEG samazināšanā tikai tām valstīm, kas šos resursus izmantos enerģētikā, kamēr Latvijai kā šo resursu ražotājai tas var tikt ieskaitīts SEG bilancē pat ar mīnusa zīmi. Līdzīga matemātika var darboties arī attiecībā uz mežiem un lauksaimniecības zemēm, kur šķietami zaļš no metodikas viedokļa var nemaz neizrādīties zaļš, un, ja vēl dzelzceļa infrastruktūras projekta Rail Baltica vārdā tiks transformētas ievērojamas meža un lauksaimniecības zemju platības, tad SEG emisijas Latvijā augs griezdamās.

Ministru kabineta apstiprinātais jaunais Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns ir liels un daudzsološs solis uz priekšu kopējā nozares attīstībā.

Plāns paredz veidot spēcīgus atkritumu apsaimniekošanas reģionus, paplašināt dalītās vākšanas sistēmu, samazināt apglabājamo atkritumu apjomu, kā arī sakārtot citus virzienus, kas ir būtiski posmi aprites ekonomikā un ceļā uz Eiropas Savienības (ES) normu izpildi. Lai arī plāns kopumā vērtējams kā labs, ir daži procesi, kurus būtu vērtīgi plānā iekļaut jau detalizētāk un kuri vismaz pagaidām ir nedaudz atstāti novārtā, piemēram, atkritumu pārstrāde un pārstrādātā materiāla nonākšana atkārtotā tirgus apritē.

Lai sāktu runāt par jauno plānu, vispareizāk būtu izvērtēt, kā ir izdevies īstenot iepriekšējo. Atkritumu apsaimniekošanā viena no svarīgākajām niansēm ir infrastruktūras pieejamība, un Latvijai diemžēl līdz šim nav izdevies realizēt plānveidīgu pieeju tās attīstībā. Kopumā vērtējot, no iepriekš izvirzītajiem plāniem saistībā ar atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūras izveidošanu ir īstenoti apmēram 60 %. Tostarp ne pārāk veiksmīgi ir izdevies ieviest ES direktīvu prasības mūsu nacionālajā likumdošanā. Būtu nepareizi teikt, ka Latvija ir sēdējusi, rokas klēpī salikusi, tomēr svarīgi virzieni ir palikuši neattīstīti, “aptaustīti” tikai virspusēji.

Ja nāktu krīze, uz valdībām cerēt ir lieki; vienīgā paļāvība ir pašu bilance

Eiropas biznesa vide pašlaik ir nebijušā situācijā, ko grūti prognozējamu padara «sadrukātā» nauda, vērtē Skandinaviska Enskilda Banken (SEB) Grupas prezidente un izpilddirektore Annika Falkengrēna.

Oficiālā Eiropa cīnās par likviditāti – ECB kvantitatīvā mīkstināšana, Junkera investīciju plāns un arī Kapitāla tirgu savienība stumj tirgū aizvien vairāk naudas, bet tas kaut kā nepārliecina. Ko jūs par to domājat?

Pilnīgi piekrītu tādai skepsei. Esmu par to ļoti noraizējusies. Zviedrijā sarunās esmu šo pašreizējo stimulēšanas situāciju raksturojusi kā lielu balonu, kas tiek piepūsts ar bezmaksas likviditāti. Izskatās, ka šis balons pūšas tieši vērtspapīru un akciju tirgū. Jautājums ir, kā mēs šo gaisu jeb mākslīgo likviditāti spēsim pēc tam dabūt laukā, neuzspridzinot balonu? Kā šo likviditāti izlaist un absorbēt pamazām? Ne mazāka problēma ir tāda, ka šai situācijā, kādā esam mēs, neviens nekad agrāk nav bijis. Šī ir ekonomikas kartē neiezīmēta teritorija – visi šie stimulēšanas pasākumi, un nav vēstures grāmatas, kurā varētu paskatīties: jā, toreiz, 90. gados, tas bija tā.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Sekojot tirgus tendencēm, Tieto Latvia plāno aktivizēt biznesu privāto klientu segmentā, norāda uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Valērija Vārna.

Esat šajā amatā nu jau pusgadu. Kas mainās uzņēmumā līdz ar vadības maiņu? Kādi akcenti biznesa modelī mainīsies?

Protams, visi vienmēr sagaida, ka līdz ar jauna vadītāja ienākšanu uzņēmumā, teju pilnībā viss tiks mainīts. Tieto kā liela korporācija arī tāpat nepārtraukti attīstās. Taču tieši Latvijā šobrīd savu darbību varam definēt šādi – mēs turpinām attīstīties un vienlaikus nedaudz transformējam savu biznesu. Akcenti noteikti mainīsies. Latvijā privātais sektors ļoti strauji aug un attīstās, šī ir niša, kurai plānojam pievērst uzmanību. Tieto “portfelī” ir ļoti daudz dažādu IT risinājumu, ko šiem klientiem piedāvāt. Tieto Latvia ir savā ziņā unikāls IT uzņēmums Latvijas mērogā, kurā strādā aptuveni 700 augsti profesionālu darbinieku. Baltijas valstu mērogā Latvijas Tieto filiāle ir lielākā.

Inese Liepiņa savus adījumus darina Latvijā, bet lielākā daļa to pircēju ir ASV; viņas rokdarbi tur nonāk ar interneta starpniecību.

Inese pelna, pārdodot savus darinājumus starptautiskajā rokdarbnieku portālā Etsy. «Es adu un pārdodu savas lietas internetā. Tā ir paradīze. Līdz šim esmu savas preces pārdevusi uz 26 valstīm,» viņa saka. Latvijā Inese neko nepārdod, neesot jēgas – par viņas noteikto cenu neviens nepērkot. Sākumā gan Inese mēģināja tirgoties tepat un cenu piemēroja atbilstoši pirktspējai. «Cilvēki pirka vairāk, nekā varēju uzadīt. Tad ieliku internetā par «normālu» pasaules cenu un sāku domāt – kāpēc lai es pārdotu par puscenu Latvijā? Tur var pārdot par adekvātu cenu, es neesmu ierobežota. Es varu darīt, ko gribu, viss, ko vajag – lai tikai pasaulē būtu kāds, kam manis radītais patīk,» tā Inese.

Latvijā ir daudz nelielu datu centru, kas liecina par uzņēmumu un iestāžu «viensētas» principu, un pāris lielu spēlētāju, kuri aktīvi kāpina eksportu; klupšanas akmeņi – energoefektivitāte un valsts likumdošana, raksta Dienas bizness.

Lai arī datu centru būvniecība Latvijā ir sākusies pirms pāris gadu desmitiem un šī sfēra attīstās arvien straujāk, pieaugot datu centru skaitam, tomēr joprojām nav izstrādātas valsts vadlīnijas datu centru infrastruktūras attīstībai Latvijā. To apliecina FIMA un Rīgas Tehniskās universitātes veiktais datu centru pētījums, kurā informācija apkopota no 63 datu centriem. Piemēram, nav izstrādātas speciālas prasības vai noteikumi par datu centru infrastruktūras veidošanu valsts un pašvaldības iestādēs, izņemot dažus normatīvos regulējumus, kurus netieši var piemērot datu centriem. Nav arī nacionāla līmeņa politikas datu centru infrastruktūras veidošanā vai attiecīgo pakalpojumu nodrošināšanā. Latvijā nav arī datu par to, cik liels kopumā ir datu centru bizness, lai gan nozares uzņēmēji norāda uz ieņēmumu pieaugumu. DB jau vairākkārt ir rakstījis, ka tieši datu centri ir joma, kurā kāpināt Latvijas IT pakalpojumu eksportu. Latvijas datu centru priekšrocības eksporta tirgos ir spēja runāt klientiem saprotamā valodā, sniegtais serviss, kā arī Eiropas Savienības valsts statuss, pakalpojuma cena un spēja risināt problēmjautājumus.

Tekstilizstrādājumu nomas uzņēmuma SIA “Lindstrom” apgrozījums 2022.gadā Latvijā ir sasniedzis 12 miljonus eiro, kas ir par 13% vairāk salīdzinājumā ar 2021.gada rezultātiem, liecina uzņēmuma apkopotie neauditētie dati.

“Lindstrom” norāda, ka apgrozījuma kāpums ir piedzīvots, pateicoties uzņēmēju pārejai uz zaļākiem biznesa modeļiem un risinājumu, kas ļautu optimizēt izdevumus.

“Lindstrom” vadītājs Latvijā Ivars Šmits uzsver, ka iemesli apgrozījuma kāpumam ir arī uzņēmēju vēlme palielināt sava biznesa veiktspēju, vienlaikus ietaupot resursus un optimizējot darbības procesus.

“Sasniegtie apgrozījuma rezultāti liecina par to, ka tekstila nomas serviss sevi ir pierādījis kā ilgtspējīgs, aprites ekonomikā balstīts risinājums, kas vienlaikus ļauj gan saudzēt dabu, gan arī ietaupīt līdzekļus. Esmu gandarīts, ka aizvien vairāk uzņēmēju Latvijā izšķiras par videi draudzīgākiem risinājumiem, redzot, ka tekstila noma ļauj būtiski samazināt apritē esošo darba apģērbu vienību skaitu, nezaudējot darba vides prasību kvalitāti. Tieši aprites ekonomikas pieejas nostiprināšanās Latvijas uzņēmēju vidū būs viens no stimuliem, kāpēc pieprasījums pēc tekstila nomas pakalpojumiem turpinās augt. Uzņēmēju vidū sāk mainīties arī priekšstats par to, ka ārpakalpojumi ir dārgi un nevajadzīgi, palielinoties izpratnei par to, kā ietaupīt, optimizējot konkrētus darbības procesus, lai garantētu biznesa dzīvildzi,” komentē I. Šmits.

Inovatīvas finanšu analīzes kompānijas AlphaMetrics (ASV) dibinātājs un vadītājs, otrās paaudzes Amerikas latvietis Aleksis Kīns plāno Latvijas programmētājus iesaistīt fundamentālas finanšu tirgu problēmas ‒ necaurskatāmības – novēršanā. Rīgā viņš viesojās Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju foruma ietvaros.

Vai Alpha Metrics ir unikāls bizness?

Mēs esam ļoti unikāli. Pirms trim gadiem jau bijām trešā straujāk augošā kompānija Čikāgā, un pašlaik esam 109. straujāk augošā kompānija ASV. Mums ir 120 darbinieku un pieci biroji. Tas viss – lai vairotu finanšu sistēmas caurredzamību. Sākām ar privāto sektoru, bet tagad mūsu pakalpojumus pērk valdības un regulatori. Viena no manām interesēm Latvijā ir darbinieki, jo mēs pastāvīgi pieņemam darbā jaunus inženierus un programmētājus. Mums biroji ir Čikāgā, Ņujorkā, Ohaio, Kaimanu salās un Monako.

Ko jūs grasāties darīt ar Latvijā atrastajiem gaišajiem prātiem? Pārvilināt uz ASV?

Bankas AS Citadele banka slēgusi kāda 20 gadus Latvijā strādājoša uzņēmuma un tā īpašnieces kontus. Savukārt citas bankas atsakās tam atvērt jaunu kontu, un rezultātā uzņēmums vairs nespēj pilnvērtīgi strādāt

Laikrakstam akcijā «Uzņēmēj, neklusē!» vēstuli atsūtīja kāda lasītāja, kurai pieder 20 gadus Latvijā strādājošs grāmatvedības ārpakalpojumu uzņēmums. Pirms neilga laika viņa saņēmusi vēstuli no AS Citadele banka par to, ka tā pārtrauc sadarbību gan ar viņu kā privātpersonu, gan ar viņai piederošo uzņēmumu. No bankas sīkāki paskaidrojumi nav saņemti, atsūtīta tikai vēstule, kurā banka informē, ka saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā noteikto pieņemts lēmums pārtraukt sadarbību un slēgt kontus.

Nonāk melnajā sarakstā

«No šī brīža esmu izstaigājusi visas Latvijas lielākās bankas – neviena kontus man vaļā never, tātad ir kaut kāds starpbanku melnais saraksts, kurā es esmu iekļauta,» pieļauj uzņēmuma īpašniece un retoriski vaicā – kā lai strādā, ja skaidras naudas darījumi lielākos apmēros ir aizliegti, bet bankas atsaka atvērt kontus? Uzņēmuma īpašniece vērsusies AS Swedbank, AS SEB banka, kuras atteikumu atsūtījušas jau divu dienu laikā, AS Privatbank negatīvu atbildi sniegusi divu nedēļu laikā, no divām bankām šobrīd viņa atbildes vēl gaida. «Mūsu uzņēmumam nebija ne kredītu, ne līzingu, AS Citadele banka pārņem ABLV Bank klientus, resursi bankai ir tik, cik ir, tādēļ jāatbrīvojas no tiem klientiem, kas nenes peļņu,» uzskata uzņēmuma īpašniece, tajā pašā laikā vaicājot, kādēļ jābojā 20 gadus Latvijā strādājoša uzņēmuma reputācija tiktāl, ka visas bankas uzskata to par saistītu ar teroristiem vai nelegālu naudu.

Trešdien, 21. martā plkst. 18:00 Kr. Valdemāra ielā 35, Rīgā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) sadarbībā ar Transporent organizē Uzņēmēju vakaru Ārpakalpojumi - kā izvēlēties un izmantot, lai paaugstinātu uzņēmuma efektivitāti, kura gaitā uzņēmējiem būs iespēja tikties ar Latvijas Ārpakalpojumu asociācijas pārstāvjiem Elīnu Margēviču un Raitu Černaju, kā arī Fontes Latvija direktori Inesi Kamaruti un Transporent valdes priekšsēdētāju Maratu Blati.

"Mūsdienās uzņēmumam ir plašas iespējas pasūtīt citiem uzņēmumiem izpildīt gandrīz jebkuru uzņēmējdarbības funkciju. Nododot ārpakalpojumu sniedzējiem dažādus uzdevumus, kas nav saistīti ar uzņēmuma pamatdarbību, uzņēmums var ietaupīt gan finansiālos līdzekļus, kas nepieciešami, piemēram, darba vietas iekārtošanai un darbinieka apmācībai, gan laiku, kas nepieciešams konkrētā uzdevuma veikšanai vai kontrolēšanai," uzsver LTRK ģenerāldirektors Jānis Leja.

Dienas kārtībā:

Latvijas Ārpakalpojumu asociācijas pārstāvji Elīna Margēviča un Raits Černajs LTRK Uzņēmēju vakarā sniegs praktiskus padomus par to, kas jāņem vērā, izvēloties ārpakalpojumus, lai sasniegtu vēlamo rezultātu - paaugstinātu uzņēmuma efektivitāti. Tāpat prezentācijas laikā tiks aplūkotas ārpakalpojumu izvēles motīvi un izmantošanas tendences Latvijā.

Arvien biežāk tiek runāts par starptautisko biznesa pakalpojumu centru (SBPC) straujo attīstību un potenciālajiem ieguvumiem, tomēr joprojām lokāli ne vienmēr ir skaidrs, par ko īsti ir runa. Vai tas ir kārtējais uzpūstais burbulis «mums vajag to pašu, kas ir citiem» vai tomēr tā ir nenovēršama darba vides attīstības tendence, uz kuru mērķtiecīgi jātiecas?

Modernas darba vides un augsti kvalificētu speciālistu piesaiste nenoliedzami ir prioritāte ne vien no potenciālo darba ņēmēju puses, bet arī valsts līmenī. SPBC ienes darba vietas ne tikai zvanu centros, tie ietver arī sarežģītus biznesa procesus, kas lokāli nozīmētu augstas kvalifikācijas darbinieku piesaistīšanu. Latvijā jau šobrīd SBPC sektors veido gandrīz 8000 darba vietu, un Rīgā veiksmīgi darbojas aptuveni 50 uzņēmumi, tostarp Circle K Business Centre, Tele2 Shared Service Center, Accenture, Cabot, Evry, Tieto u.c. Tomēr uz pasaules fona attiecība starp nodarbināto skaitu SBPC sektorā pret citām darba vietām ir visai niecīga. Jaunākie dati liecina, ka Centrālajā un Austrumeiropā jau šobrīd darbojas vairāk nekā 1400 SBPC, un šī nozare aizvien turpina attīstīties, tirgum pieaugot par 6% katru gadu.

Šoruden General Motors vicepriekšsēdis Roberts Lucs prognozēja, ka pēc 15 līdz 20 gadiem cilvēku vadītas automašīnas drošības apsvērumu dēļ uz ceļiem būs aizliegtas. Šī pati loģika vada arī vairākos Latvijas tehnoloģiju jaunuzņēmumos iesaistīto Rihardu Gailumu. Viņa 2015. gadā dibinātā Pilot Automotive Labs (turpmāk ‒ PILOT) ir radījusi šādu dzīvību glābjošu tehnoloģiju, turklāt pielāgojot to cenas ziņā pieejamām lietotām automašīnām.

Kompānijai ir komanda ar starptautisku izglītību un pieredzi tehnoloģiju jomā. Ar Rihardu kopā strādā programmētājs un industriālais dizainers ar 30 gadu stāžu Andris Eihmanis un Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Inovācijas un globālās līderības programmas absolvents Juris Bariss. PILOT ir izgājusi jau divus jaunuzņēmumu akseleratorus ‒ Enchant.vc Singapūrā un Infiniti Lab Honkongā. Kompānijai ir partnerība ar Elektronikas un datorzinātņu institūtu Rīgā, kur tiek veikti pētījumi un ārpakalpojumi. Kopā ar šo partneri PILOT ir izveidojusi Augsto tehnoloģiju izglītības biedrību, kas savukārt vada bezpilota auto tehnoloģiju trasi.

Vairums auto un moto kompāniju fokusējas uz augstas autonomijas pakāpes braucamajiem, bet – uz jauniem braucamajiem. Tāpēc arī inovācijas parasti iesniedzas tieši jaunajās automašīnās, kas nozīmē reālas pārmaiņas dzīvē vien pēc gadu desmitiem. Turpretī PILOT risinājumi ir mērķēti uz tūlītējām pārmaiņām.

Daugavpilī ražotais funkcionālu treniņu fitnesa aprīkojums ir pieprasīts ne vien Baltijā, bet arī citviet Eiropā.

«Pirmo prototipu iedevām patestēt gan armijai, gan Speciālo uzdevumu vienībai (SUV) un pēc pusgada pārtaisījām gandrīz 80%. Galu galā rezultāts bija labs, to prezentējām gan Vācijas armijai, gan ikdienas sportistiem un guvām atzinību. Mūsuprāt, atpakaļsaite ir patiešām svarīga,» norāda SIA Rols (pārstāv zīmolu Element Fitness) valdes priekšsēdētājs Aleksejs Homutiņins.

Šobrīd uzņēmums izveidojis vairākas trenažieru stacijas Daugavpilī, Rīgas rajonā, Jēkabpilī, Jelgavā, Valmierā, Liepājā. Starp pasūtītājiem parasti ir lielākie sporta klubi, kā arī skolas un pašvaldības. Tāpat cieša sadarbība izveidojusies ar Latvijas armiju. Militārajām vajadzībām trenažieri netiek krāsoti, bet pārklāti ar cinku, lai tos varētu izmantot dažādos laikapstākļos. Speciāli SUV saražots interesants trenažieru komplekts – nelielā kastē, kuras svars ir aptuveni 400 kilogrami, ir dažādi elementi, no kuriem divu stundu laikā var izveidot treniņnometni sešiem cilvēkiem. Šiem trenažieriem pat nav nepieciešams līdzens segums, un tos var izveidot pat pludmales smiltīs. Tāpat uzņēmums sadarbojas ar armijas sporta klubu Patria. Pēc uzņēmuma pārstāvju novērojumiem, populārākas kļūst šķēršļu joslas un arvien vairāk cilvēku nodarbojas tieši ar šo sportu.

Valsts nosaka sabiedriskā transporta biļešu tarifus un paredz dotāciju apjomus pārvadātājiem, arodbiedrība prasa lielākas algas šoferiem, bet uzņēmēji protestē, jo neredz iespēju algas palielināt valsts noteikumu dēļ.

Dienas Bizness jau rakstīja par Sabiedriskā transporta attīstības koncepciju 2021. - 2030. gadam, kas paredz par sabiedrisko pasažieru pārvadājumu mugurkaulu padarīt dzelzceļu, investējot dzelzceļa elektrifikācijā un samazinot autobusu dotētos pārvadājumus vilcieniem paralēlajās līnijās. Autotransporta direkcijas prognoze šoferu algām jau pieminētajā koncepcijā 2030. gadā sasniedz 6,05 eiro stundā. Šādi dati tiek sniegti auditorkompānijai PriceWaterhouseCoopers, kas veica pētījumu un prognozes, proti, viņu uzdevums nebija prognozēt reālās algas, bet strādāt ar uzdotu valsts standartu. Rezultātā jau jūnijā uzsākamais sabiedriskā transporta pakalpojumu atklātais konkurss, kas noteiks pārvadātājus Latvijā turpmākajiem 10 gadiem, izskatās apdraudēts. Risks ir, ka, nepalielinot algas, autobusu vadītāju vienkārši nebūs.

Eiropas Savienības pētniecības un inovācijas atbalsta programma Apvārsnis 2020 (Horizon 2020) ir vērsta uz Eiropas konkurētspējas stiprināšanu pasaules mērogā

«Programma ir vērsta uz to, lai zinātniskos atklājumus pārvērstu inovatīvos produktos un pakalpojumos, kas radītu jaunas iespējas uzņēmējdarbībai un uzlabotu cilvēku dzīvi. Tā stimulē ekonomiku, stiprina ES zinātnes un tehnoloģijas bāzi un rūpniecisko konkurētspēju nākotnē, tiecoties uz viedāku, ilgtspējīgu un iekļaujošu sabiedrību,» stāsta Iveta Cīrule, Apvārsnis 2020 Nacionālā kontaktpunkta eksperte. Apvārsnis 2020 līdzekļi paredzēti trīs galveno virzienu attīstībai – zinātnes izcilībai, līdera lomai rūpniecībā un sabiedrības problēmu risināšanai. «Projektu pieteikumus un partnerības biznesa organizācijas var veidot visos trīs virzienos. Veidojot projekta pieteikumus vai iesaistoties starptautiskajās partnerībās, ir svarīgi izvērtēt jau apstiprināto projektu tematiku un partnerības,» viņa uzsver. Projektus var iesniegt gan individuāli, gan partnerībā. Partnerus iespējams meklēt dažādos veidos, piemēram, Eiropas Biznesa atbalsta tīklā, Nacionālajā kontaktpunktā, Eiropas Komisijas projektu rezultātu vietnē Cordis. Tāpat tos iespējams atrast dažādās kontaktbiržās, kur iespējams satikties ar potenciālajiem partneriem un klātienē izrunāt iespējamo sadarbību un kompetences. Piemēram, šonedēļ notiks Eiropas Biznesa atbalsta tīkla rīkotā kontaktbirža biznesa tehnoloģiju un inovāciju izstādes Riga Comm 2017 ietvaros.

18.februārī Zviedrijas Karalistes Ministru prezidents Fredriks Reinfelts (Fredrik Reinfeldt), viesojoties oficiālajā vizītē Latvijā, tiksies ar Latvijas uzņēmējiem, lai diskutētu par jaunām Latvijas - Zviedrijas sadarbības iespējām, informē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra(LIAA).

Tikšanās paredzēta kā platforma, lai atspoguļotu Latvijas ekonomiskās atlabšanas tendences, kā arī lai izstrādātu kopīgu vīziju Latvijas – Zviedrijas abpusējai sadarbībai, stiprinot šo valstu pozīcijas Baltijas jūras reģiona kontekstā.

Uzņēmēju diskusijā piedalīsies arī abu valstu premjeri. Tā būs vērsta uz jaunu investīciju piesaisti reālajā ekonomikā un tirdzniecības veicināšanu starp Latviju un Zviedriju.

Diskusija tiks koncentrēta uz tādām nozarēm kā metālapstrāde un mašīnbūve, kokapstrāde (īpaši augstas pievienotās vērtības produktu ražošana), vides tehnoloģijas (īpaši biogāzes ražošana un iekārtu vai tehnoloģiju izstrāde), tranzīts un loģistika (Latvija kā tranzīta vārti uz austrumiem), IKT, elektronika (līgumražošana), biznesa procesu ārpakalpojumi (apvienoto pakalpojumu centri), skaidro LIAA.

Lai kompensētu degvielas tirdzniecības un mazumtirdzniecības apjomu kritumu, Latvija Statoil sākusi sniegt IT u.c. ārpakalpojumus savai mātes kompānijai.

«Šobrīd mūsu cilvēki strādā un palīdz mātes kompānijai Krievijā, Azarbaidžānā, Beļģijā un Norvēģijā. No Latvijas tiek nodrošināti informāciju tehnoloģiju ārpakalpojumi mātes uzņēmumam, un mātes uzņēmums ir ļoti apmierināts ar ārpakalpojumu kvalitāti, ko sniedz speciālisti no Latvijas Statoil,» intervijā Db atklāj Latvija Statoil izpilddirektors Sandis Šteins.

«Ja ir vājās puses, tad tās kompensējam ar entuziasmu. Mums to vienmēr uzsver kā plusu un izvēlas Latviju kā ārpakalpojumu vietu. Mēs patiesībā izkonkurējam Indiju un Bangladešu ar IT ārpakalpojumiem u.c. funkcijām lielās StatoilHydro ietvaros,» turpina S. Šteins.