Šobrīd sabiedriskajā telpā aktīvi izskan uzņēmēju viedokļi par VID represīvo attieksmi un nekvalitatīvo apkalpošanu. Izskan apgalvojumi, ka valsts iestādes neuzticas uzņēmējiem, birokrātija neļauj izdzīvot u.tml. Medijos izskan uzņēmēju pieredzes stāsti, kuri savus uzņēmumus reģistrējuši Igaunijā un uzteic kaimiņvalsts ērto sistēmu. Ne jau VID ir vainīgs pie tā, ka uzņēmēji nespēj izdzīvot, uzņēmējs nedrīkst apvainoties, jābeidz čīkstēt un jāsāk mācīties no savām kļūdām, bet labāk no citu kļūdām!

Uzņēmējiem ir jāpārtrauc šausmināties

Saskaņā ar jaunākajiem datiem, Latvija zaudējusi piecas pozīcijas 2016./2017. gada Globālās konkurētspējas indeksa tabulā un ieņem 49. vietu no 138 valstīm. Gan Ekonomikas ministrija, gan iedzīvotāji, protams, ir sašutuši, no visām ES valstīm konkurētspējas jomā esam topa apakšgalā. Nenoliedzami, birokrātijas slogs ir viens no zemās konkurētspējas iemesliem, nemaz nerunājot par nodokļu politiku vai tiesiskā regulējuma efektivitāti, taču, manuprāt, tas nav šķērslis tiem, kuri ir uzņēmīgi un zinoši. Ja Latvijā ir šāda situācija, tā vienkārši ir jāpieņem un uzņēmējam jāspēj adaptēties. Uzņēmējiem ir jāpārtrauc šausmināties, nav taču tā, ka pērn viss bijis vislabākajā kārtībā un šogad pēkšņi – viss ir slikti. Nav šaubu, ka Latvija ir brīnumu zeme. Prognozējami neprognozējamā vide paver kā riskus, tā arī iespējas.

Ceļu būves uzņēmuma SIA Matthai Latvija vadītājs Jovits Gurčus intervijā laikrakstā Diena.

Problēma ir milzīgā, pārspīlētā birokrātija

Jūsuprāt, valstij vajadzētu vairāk finansējuma atvēlēt galvenās nozīmes autoceļu pilnveidošanai vai arī nomaļāko ceļu, kas ir ļoti bēdīgā stāvoklī, sakārtošanai?

Situācija ir tāda, ka ir jāizvēlas pēc prioritātēm - pēc satiksmes intensitātes un drošības. Drošu apstākļu kritērijam noteikti neatbildīs ļoti sliktā stāvoklī esošais nomaļais ceļš, bet noslodze šādam ceļam ir niecīga, un pa to brauc pat par daudziem tūkstošiem mazāks skaits auto nekā pa valsts galvenajiem autoceļiem. Pirms dažiem gadiem Latvijā tiešām visa uzmanība bija fokusēta tikai uz A klases ceļiem, bet vairs tā nav, arī B klases jeb reģionālas nozīmes autoceļi ļoti intensīvi tiek uzlaboti, top jauni projekti, tiek izsludināti konkursi. Pieļauju, ka par nozari atbildīgās amatpersonas domā arī par citiem ceļiem, ne tikai A klasi.

Fakts, ka neviens birokrāts nav noķerts un reāli sodīts, liek domāt, ka Latvijā uzsāktā birokrātijas sloga mazināšanas iniciatīva kārtējo reizi izrādījies ķeksīša pasākums.

Nevar noliegt, ka Valsts kancelejas iniciatīva «Mazinām slogu», kuras ietvaros saņemti ap 280 ierosinājumiem birokrātijas mazināšanai, kopumā ir labs un vērtīgs pasākums. Cilvēkiem patīk, ja ir iespēja par nejēdzībām valsts institūcijās un iestādēs pasūdzēties, un viens, otrs vērtīgs priekšlikums situācijas uzlabošanai tādējādi varbūt arī tiek izteikts. Ir forši, ka ir mobilā aplikācija, ar kuras palīdzību par valsts iestāžu darbu izteikts ap 200 vērtējumu un, ja šie vērtējumi palīdz kaut ko reāli uzlabot, tad, manis pēc, Valsts kanceleja var turpināt ar šo iniciatīvu ņemties. Tomēr ne jau tur ir problēmas sakne. Kamēr neviens nav papūlējies iedziļināties, kāpēc un kur birokrātija vispār rodas, veidojas apburtais loks. Šur un tur pa kādam biezi sazaļojušā birokrātijas koka zariņam tiek nogriezts, bet rezultātā koks aug vēl kuplāks. Politiķi paši vispirms birokrātiju rada, pēc tam ar putām uz lūpām metas to apkarot un par katru niecīgāko panākumu sprauž sev birokrātijas apkarotāja ordeņus pie krūtīm, bet iedzīvotājiem un uzņēmējiem, īpaši tiem, kuri nepieder pie crème de la crème, reāli nav mainījies nekas.

Būvniecībā strauji jāsamazina radītais emisiju apjoms, bet valsts mēroga projekti šķietami netiek iekļauti gala aprēķinos.

SIA “Mežu un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūta” direktors Andrejs Domkins sarunā ar “Dienas Biznesa” žurnālistu Māri Ķirsonu atklāj, kā valstī valdošā birokrātija ierobežo koksnes izmantošanas attīstību būvniecības nozarē. Analītisku un zinātnē balstītu lēmumu pieņemšana ir izšķiroša tagad, pirms Latvija kļūst tikai par izejmateriālu eksportētāju, tā vietā, lai ļautu attīstīties kokrūpniecības nozarei.

Skaties video un uzzini vairāk par izaicinājumiem kokrūpniecībā, Latvijā un pasaulē īstenotajiem projektiem koka būvniecībā un veidiem, kā sekmēt nozares attīstību.

Video apspriestās tēmas:

Plaisa starp Briseli un Eiropas tautām apdraud ES uzbūvi; risinājums ir politikas maiņa

Atraušanās no tādām reālām, konkrētām lietām kā vienotais tirgus ir sagādājusi Eiropai zaudēto desmitgadi, saka Eiropas Ekonomikas un sociālās komitejas (EESK) prezidents Anrī Maloss.

EESK darbs katrā ziņā ir arī sociālais dialogs, kas ir viena no lielākajām Eiropas problēmām. Kas par lietu – kāpēc dialogs nerisinās kā nākas? Kāpēc ir leģitimitātes krīze?

Eiropā tiešām ir leģitimitātes krīze – institūciju krīze, pirmām kārtām ar to saprotot EK. Ja runājam par birokrātiju un leģitimitātes trūkumu, tad tas nav par EP vai mūsu komiteju, vai ES Padomi, bet par EK ar tās 25 tūkstošiem darbinieku. Ir cerība, ka jaunās EK laikā ar [Žanu Klodu] Junkera kungu un arī [Valda] Dombrovska kungu kā «jaunām asinīm» kaut kas varētu mainīties. Proti, birokrātija varētu mazināties, un mēs tiktu pie vairāk politiski orientētiem ES lēmumu pieņēmējiem.

Kas ir būtiskāks – saturs vai forma? Kā teicis slavenais arhitekts Frenks Loids Raits: "Form and function are one." Skaidrs, ka viens bez otra nevar. Tieši tas man nāk prātā, lasot jaunās Izglītības attīstības pamatnostādnes, kas publiskotas pirmajai apspriešanai.

Tā gribētos, lai lielie izglītības politikas dokumenti būtu jaunu ideju caurvīti un iedvesmojoši, bet ... Nemainīgs ir palicis pat ierastais Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) stils - svarīgus dokumentus virzīt uz priekšu vasarā, kad pedagogiem ir atvaļinājums.

Iepazīstoties ar jauno dokumentu, mani nepameta sajūta, ka lasu feļetonu. Īsajā variantā it kā ietverts viss būtiskais - mērķi, uzdevumi, rezultāti un vizualizācija, bet garajā – sliktā valodā uzrakstīts sacerējums, kurā ir daudz pretrunu, tiešu tulkojumu, kaitinoši bieža dažādu terminu atkārtošana un liekvārdība, piemēram, "pierādījumos balstīta izglītības politikas veidošana", "lietotājcentrēts", "privātu līdzekļu finansētas skolas", bet "darba vidē balstītas mācības" (DBV) ir pieminēts tik bieži, ka jau sāk izklausīties pēc izsmiekla un visur izskan kā panaceja, kas visu sakārtos, it kā mācīšanās pati par sevi vairs nebūtu vērtība. Tāpat ir noplicināts arī jēdziens "uz izcilību vērsts". Dokumenta valoda ir tik infantila, ka es nespēju saturu uztvert nopietni.

Finanšu tirgos naudas ir pietiekami, trūkst ambīciju paraudzīties aiz Latvijas robežām un zināšanu - tāds ir bankas, biržas un uzņēmēju pārstāvju trīspusējas diskusijas galvenais secinājums. Sarunā piedalījās biržas NASDAQ Riga vadītāja Daiga Auziņa-Melalksne, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un SIA Karavela valdes loceklis Andris Bite, kā arī Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Kādas ir Latvijas uzņēmēju ambīcijas? Vai pašreizējo laiku var dēvēt par krīzi, kad jādomā par iespēju ne tikai iegādāties iekārtas vai būvēt jaunu cehu, bet arī par apvienošanos, pārņemšanu, ārvalstu tirgiem?

Andris Bite: Pirmkārt pateikšu tā, ka nekādas krīzes jau vēl nav. Ir neliela pabremzēšanās tai ballei, kas turpinājās divus gadus. Balle nebija slikta ražojošajai un eksportējošai sfērai. Protams, ir izņēmumi – tūrisms un viesmīlība. Tomēr jāteic, ka šobrīd notiek atgriešanās normālā stāvoklī. Jā, sākumā ir neliels kritiens, bet nedomāju, ka tas būs uz ilgu laiku.

Par uzņēmību un ambīcijām plašā spektrā runājot, ir jāsaka, ka ir vāji, tā patiešām vāji. Tas vēl būs maigi teikts. Manuprāt, ilgstoša biznesa vides nekopšana ir veidojusi aplamu uztveri sabiedrībā, tādēļ arī uzņēmēji realitāti redz slikti, visbeidzot, apejot apli, – arī no valsts puses uztvere ir aplama. Kopumā, runājot lauksaimniecības terminos, esam ieguvuši noplicinātu augsni, kurā nekas īsti negrib augt. Pārfrāzējot līdzību, ir maz tādu uzņēmēju, kuriem ir ambīcijas iet ārpus valsts, darboties plašāk, atņemt kādam tirgus, izveidot jaunus tirgus sev. Šī proporcija pret iedzīvotāju skaitu - aktīvie uzņēmēji pret kopskaitu - ir ļoti neliela. Kādēļ? Jau vēsturiski uzņēmējs nav mīlētākais pasažieris šajā kuģī – Latvija.

Ministru kabinetā 18.aprīlī tika apstiprināti tiešmaksājumu noteikumi. Tie regulēs pieteikšanās kārtību, atbalsta likmes un kontroles mehānismus atbalsta maksājumiem nākamajiem pieciem gadiem. Šie noteikumi paredz lielu birokrātisko slogu ikvienai lauksaimnieciskajai darbībai, norāda biedrība Zemnieku saeima.

Šobrīd, lai saņemtu līdzvērtīgu atbalstu kā pērn, lauksaimniekiem teju jākļūst par IT speciālistiem – pieteikumi jāpilda divās vai pat trīs platformās, un jāuzskaita: kad dodas uz lauka, ko tur dara un kāpēc, manuāli sistēmās jāvada iekšā saimniecības pavadzīmes, un tā tālāk.

Biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš: “Satrauc ne tikai birokrātija, bet arī tās neloģiskums. Šobrīd, kad līdz ražas novākšanai palikuši aptuveni 3 mēneši, ir apstiprināti noteikumi, kas regulē, kā šī raža būs jāaudzē. Raža jau aug vismaz pus gadu, un nedz sējumi, nedz ganāmpulki nav ierēdniecības dokumenti - ar atpakaļejošu datumu lauksaimniecībā darbus nevar veikt. Tas ir šokējoši, cik dziļā birokrātijā mēs grasāmies iedzīt savas valsts uzņēmējus, lauku saimniekus.

Bez Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem, valdībai ir jārisina arī tādas ielaistas problēmas kā iedzīvotāju emigrācija, kvalificēta darba spēka trūkums un arvien augošais birokrātijas slogs.

Tā, tiekoties ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidentu Aigaru Rostovski, sprieduši Vidzemes biznesa vides pārstāvji

Diskutējot par valdības ceturtdien atbalstīto Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) plāna projektu, Vidzemes reģiona uzņēmēji pauda bažas, vai fonda izlietojums sekmēs vienmērīgu valsts attīstību, uzsverot to, ka būtisku pienesumu valsts budžetam sniedz arī uzņēmumi reģionos, taču fonda līdzekļus pamatā plānots izlietot Rīgā.

Savukārt, diskutējot par Covid-19 pandēmijas mazināšanas ierobežojumiem, Vidzemes biznesa vides pārstāvji uzsvēra reģionālo iedzīvotāju problemātiku pielāgoties ilgajiem tirdzniecības ierobežojumiem.

Uzņēmējdarbības vide un tās attīstība, ekonomiskā izaugsme, valsts kā investīciju galamērķis, konkurētspējīgi eksporta produkti ir cieši saistīti ar nodokļu politiku. Protams, nodokļu politika nav vienīgais instruments, bet tai noteikti ir ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un nodokļu ieņēmumiem.

Savukārt iekasēto nodokļu apjoms korelē ar iespējām nodrošināt sabiedrības labklājību, kas attiecīgi atspoguļojas demogrāfijā, izglītībā, veselībā u.tml.

Diemžēl turpat stāvoša ir ēnu ekonomika – nenomaksāto un neiekasēto nodokļu apjoms, kas uzglūn ne tikai uzņēmēju motivācijai un godprātīgumam, bet ir kā smagi sprunguļi ceļā uz tautsaimniecības izrāvienu.

Latvijas ekonomikas un attīstības salīdzināšana ar tuvākajiem kaimiņiem Igaunijā un Lietuvā ir kļuvusi kā mēraukla gan labajām, gan ne tik labajām lietām – ekonomikas izaugsmē atpaliekam, nodokļu konkurētspējā atpaliekam, ēnu ekonomikas apmēros nevirzāmies uz būtisku samazinājumu. Ja vēlamies Latviju un tās iedzīvotāju labklājību redzēt augam, nedrīkstam turpināt tikai sekot līdzi rādītājiem samierinoties ar tiem. Mums ir jāatgūst ne tikai pārliecība, ka gan mazās uzņēmējdarbības attīstība, gan biznesa vienradži, gan milži var izaugt mūsu valstī, bet, virzienu mainītu, ir jāpieņem atbilstoši un drosmīgi lēmumi, kas radītu vidi un priekšnosacījumus straujākai izaugsmei.

Lai arī ar birokrātijas apkarošanas lozungu tiek izdarītas izmaiņas normatīvos par valsts reģistros esošo datu nepieprasīšanu papīrā, tomēr ir valsts iestādes, kuras turpina tādas pieprasīt

To apliecina ne tikai nosacīti veci stāsti, bet arī pavisam svaigi. Faktiski normatīvu prasības valstī netiek ievērotas. Vēl vairāk – vienas iestādes prasība pēc citas iestādes izziņas faktiski vairo pēdējās ienākumus, jo par velti tās nav.

Turpina prasīt apliecības

Proti, grozījumi normatīvajos aktos paredz, ka no šā gada 17. februāra reģistrācijas apliecības Uzņēmumu reģistrs turpmāk izsniedz tikai pēc uzņēmēja pieprasījuma un par maksu – 11,38 eiro. Līdz tam pēc uzņēmuma reģistrēšanas uzņēmējam tika izsniegta izdrukāta reģistrācijas apliecība ar parakstiem un zīmogiem. Lai arī tas tiek uzskatīts par loģisku soli ceļā uz atteikšanos no papīra dokumentiem un arvien lielāku elektronisko dokumentu apriti, jo uz reģistrācijas apliecības jau nekādas lielās informācijas nav, tomēr vairāki uzņēmēji saskārušies ar to, ka lietas nevar nokārtot, ja šādas papīra reģistrācijas apliecības nav. Lai arī jaundibināto uzņēmumu pārstāvji nevēlējās publiski kritizēt jauno kārtību, tomēr atzina, ka papīra reģistrācijas apliecību vēloties redzēt gan valsts iestādes, gan dažas ietekmīgas kapitālsabiedrības. Pēc Uzņēmumu reģistra datiem, no 17. līdz 27. februārim ir reģistrēti 639 jauni subjekti, no kuriem 317 jeb 49,6% lūguši izsniegt tradicionālās papīra reģistrācijas apliecības, bet jau par 11,38 eiro.

Ēnu ekonomikas kopējais īpatsvars zivrūpniecības nozarē Latvijā varētu būt apmēram 40%, intervijā aģentūrai LETA sacīja zivju pārstrādes uzņēmuma Brīvais vilnis valdes priekšsēdētājs Arnolds Babris.

«Domāju, ka tas [ēnu ekonomikas īpatsvars zivrūpniecībā] ir aptuveni tāds pats kā kopējais īpatsvars valstī - ap 40%,» sacīja Babris. Viņš atzina, ka ir nozares uzņēmumi, kuri nemaksā nodokļus pilnā apmērā, bet to izskaušanas process nevirzās uz priekšu. Nodokļu nemaksāšana uzņēmumiem dod lielākas priekšrocības pašizmaksas samazināšanai nekā efektivitātes paaugstināšana. Valsts pārvaldes uzdevums būtu to visu novērst, taču atbildīgās institūcijas šajā ziņā patlaban neesot uzdevumu augstumos.

Babris uzskata, ka ēnu ekonomika zivrūpniecībā varētu mazināties tad, ja valdība izlemtu Latvijā palielināt neapliekamo minimumu līdz 500 eiro tā vietā, lai celtu minimālo algu, jo tad sadārdzinātos ražošanas izmaksas un uzņēmēji būtu spiesti pacelt cenas. «Ieteiktu nevis palielināt minimālo algu, bet palielināt neapliekamo minimumu līdz 500 eiro, kas būtu tikai korekti. Daudzi līdz ar to izietu no ēnu sektora, reģionos būtu vairāk darbvietu. Tāpat tie 500 eiro tiks iztērēti veikalā un caur pievienotās vērtības nodokli atgriezīsies budžetā. Depresīvie rajoni varētu atdzīvoties, un tas būtu signāls investoriem. Samazinātos plaisa starp nabadzīgajiem un turīgajiem. Uzlabotos maznodrošināto nodarbinātība,» sacīja Brīvā viļņa valdes priekšsēdētājs.

Eiropas Komisijas jaunais Kopējās lauksaimniecības politikas piedāvājuma projekts nākamajam periodam radīs lielāku birokrātiju un nepiedāvā risinājumu būtiskām tirgus problēmām

Intervijā DB ekonomists, Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) vadošais pētnieks, kurš ilgus gadus strādājis ar politikas analīzes un teritoriju attīstības ekonomikas jautājumiem, Andris Miglavs norāda, ka Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) piedāvājumu izveidojušas citas Rietumeiropas valstis, bet Latvija šajā jomā ir pasīvā pozīcijā.

Konferencē par KLP iepriekš izteicāties, ka tā ir slima un jaunais Eiropas Komisijas (EK) piedāvājums nav revolūcija, bet evolūcija. Kāpēc tik skarbs viedoklis?

Piedāvājums, kas nācis no EK, ir radīts Briselē un atspoguļo primāri lielāko politikas veidošanas milžu – Vācijas, Francijas, Itālijas un Nīderlandes, iespējams, arī Polijas pozīciju. Šķiet, ka Latvija šajā procesā ir bijusi pasīvā pozīcijā un, cik man zināms, nav nākusi klajā ar savu iniciatīvu un uzstādījumiem nākamajam plānošanas posmam, ja neskaita tiešmaksājumu izlīdzināšanu. Izskatās, ka tā nav bijusi mūsu valsts prioritāte. Par to liecina arī fakts, ka 2010. gadā toreizējo budžeta grūtību apstākļos Zemkopības ministrija faktiski slēdza finansējumu pastāvīgam neatkarīgas politikas analīzes pētniecības virzienam, turklāt ne tikai mūsu institūtā, bet vispār Latvijā, un līdz šim tas praktiski nav atjaunojies. Tāpēc manis šodien teikto, no profesionālā viedokļa raugoties, var vērtēt kā zināmā mērā amatierisku un profesionālajā pieredzē balstītu, jo tas nebalstās kādā nopietnā, speciāli šai tēmai veltītā pētījumā. Jo nedz es, nedz kāds no Latvijas pētniecībā strādājošajiem kolēģiem šos politikas veidošanas piedāvājumus un jaunos uzstādījumus ir profesionāli analizējis, nedz palīdzējis veidot Latvijas pozīciju.

Publisko resursu kļūs aizvien mazāk, tāpēc valstu lielāka uzmanība tiks veltīta investīcijām, radot un izmantojo privātajam sektoram saistošus finanšu instrumentus.

Tā sarunā ar DB saka Eiropas Investīciju bankas (EIB) viceprezidents Aleksandrs Stubs (Alexander Stubb). Rīgā viņš viesojās ES kohēzijas politikai veltītā konferencē Riga Cohesion Conference.

Vai jūs teiktu, ka, ieskaitot kohēziju, pieaug Eiropas projekta īstenošanas instrumentu sociālekonomiskā, ne vien ekonomiskā nozīme?

Es teiktu, ka šāda nozīme vienmēr ir bijusi. Bet viena no mūsu kā Rietumu, Eiropas nacionālo valstu un ES lielajām problēmām ir tāda, ka mēs esam ļoti sekmīgi pīrāga uzcepšanā jeb mūsu ekonomiku pieaugumā, tomēr mēs ne obligāti esam sekmīgi šā pīrāga sadalē iesaistīto starpā. Tāpēc ir sajūtas gan dalībvalstu, gan pilsoņu starpā, ka viņi no kopējā labuma nav saņēmuši savu. Un, ja tas tā ir, tad tas ir tiešām jānovērš.

Igaunijā bezdarba līmenis samazinājies līdz 4,6%. Visi dati rāda, ka nākamā viena vai divu gadu laikā Latvijas bezdarba līmenis būs vienāds ar Igaunijas. Pieaugot nodarbināto cilvēku skaitam, uzņēmumiem kļūs arvien grūtāk atrast jaunus cilvēkus.

Par visdrošāko nodarbinātības iespēju tiek uzskatītas lielas korporācijas, kurām ir ļoti pārdomāts darbā pieņemšanas process. Tas viņus kā darba devējus padara potenciāli pievilcīgus augstvērtīgākajiem talantiem. Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem atliks konkurēt savā starpā par atlikušajiem darba ņēmējiem. Taču bieži vien maziem un vidējiem uzņēmumiem nav resursu, lai attīstītu atbilstošus darbā pieņemšanas procesus, un tas jaunu talantu piesaistē viņus nostāda neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar lielajām korporācijām.

Jaunu darbinieku piesaiste ir attiecību veidošana, taču nereti personāla atlases speciālisti izvēlas tā vietā veidot un uzturēt tabulas un veikt tikai datu ievadi. Saskarē ar saviem klientiem esam novērojuši, ka struktūras izveide darbinieku piesaistē vienmēr gūst daudz labākus rezultātus.

Prognozes liecina, ka jau nākamgad visas Baltijas valstis būs eirozonā, eksportētāji berzē rokas, bet lietuvieši baidās no inflācijas.

Neraugoties uz mūsu dienvidu kaimiņu ilgāku un, iespējams, vairāk pārdomātu minstināšanos par to, cik ātri aizstāt savu nacionālo valūtu ar eiro, jau šobrīd samērā droši var prognozēt, ka nākamgad arī Lietuva atradīsies eirozonā. Jau tagad gan uzņēmēji, gan finansisti domā par potenciālajiem ieguvumiem, ko nodrošinās visu trīs Baltijas valstu atrašanās vienotās valūtas zonas mehānismā.

Ja vērtē no ekonomiskā viedokļa, tad Lietuvas gatavība ieviest eiro ir līdzīga Latvijai pērnā gada sākumā, un tieši abu pārējo Baltijas valstu atrašanās eirozonā ir iemesls, kāpēc arī Lietuva vēlas pēc iespējas ātrāk pievienoties eirozonai, skaidro SEB bankas sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis.

Picēriju tīkla "Čili pica" īpašniekam SIA "Čilija pizza" ierosināts tiesiskās aizsardzības process, liecina "Lursoft" dati.

Uzņēmumam uz šā gada 7.februāri bija reģistrēts 268,86 tūkstošu eiro liels nodokļu parāds.

Pērn SIA "Čilija pizza" tika reģistrēti arī trīs nodrošinājumi, kas aizliedz reģistrēt, pārjaunot un grozīt komercķīlas, tāpat arī liedz veikt uzņēmuma reorganizāciju, likvidāciju, izmaiņas amatpersonu un dalībnieku sastāvā.

"Lursoft" kavēto maksājumu datu bāzē reģistrēti arī divi SIA "Čilija pizza" kavētie maksājumi, kā arī Paus Konsults datubāzē pieejama informācija par uzņēmuma nenomaksātiem parādiem.

"Lursoft" dati rāda, ka SIA "Čilija pizza" Rīgā reģistrētas 20 struktūrvienības, tostarp 18 picērijas un "take away". Picēriju biznesā uzņēmums darbojas kopš 2001.gada, pirmo picēriju atverot tirdzniecības centrā "Alfa".

Šodien publiskotajā Pasaules ekonomikas foruma (The World Economic Forum WEF) Globālās konkurētspējas indeksa ziņojumā 2014-15 Latvija ierindota 42.vietā starp gandrīz 150 apsekotajām pasaules ekonomikām. Šis Latvijai ir kāpums par 10 vietām salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, informēja Stockholm School of Economics in Riga (SSE Riga) Ilgtspējīga biznesa centra direktors Dr Arnis Sauka.

Lietuva globālajā konkurētspējas indeksā atrodama vietu augstāk nekā Latvija, savukārt Igaunija ieņem augsto 29.vietu, pakāpjoties no 32.vietas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.

Līderpozīcijas globālajā konkurētspējas indeksā saglabā Šveice, kurai līdzīgi kā 2013-14 gadā seko Singapūra. Uz trešo vietu ir pakāpusies ASV, kurai seko Somija, Vācija, Japāna, Honkonga, Holande un Apvienotā Karaliste. Pasaules konkurētspējīgāko valstu desmitnieku noslēdz Zviedrija.

Globālās konkurētspējas indeksa ziņojuma datus par Latviju ieguva un iesniedza oficiālais indeksa partneris Latvijā - SSE Riga Ilgtspējīga biznesa centrs. «Atbilstoši globālās konkurētspējas ziņojumam par visproblemātiskākajiem faktoriem biznesa veikšanai Latvijā 2014-15 gadā atzīta neefektīva valdības birokrātija, kam seko nodokļu likumdošana un pārvalde, pieeja finansējumam, korupcija un salīdzinoši slikti izglītots darba spēks,» galvenās tendences skaidro A. Sauka.

Šīs nedēļas uzņēmēju žurnālā Dienas Bizness skaidrojam to, ka vairāku amatpersonu izteikumi par nevajadzīgajiem uzņēmumiem, kuru sniegums biznesā ir neapmierinošs — strādā ar zaudējumiem, bez peļņas, bez neto apgrozījuma –, uzņēmēju vidū raisījis apmulsumu un neizpratni.

Skaidrojam, kas ir šie uzņēmumi, cik daudzi starp tiem ar vietējo, cik ar ārvalstu kapitālu un cik daudz tajos darbavietu.

Vēl 21.septembra žurnālā Dienas Bizness lasi:

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild naktskluba Coyote Fly vadītāja Madara Maulvurfa.

2013. gadā dzīvestila rallija Gumball 3000 jubilejas tūre veda pa Eiropu, piestājot arī Rīgā. Coyote Fly tika izvēlēts par oficiālo Gumball 3000 klubu Baltijā. «Aizraujoši izklaides pasākumi ir viena no Gumball vizītkartēm, un organizatori katrā valstī izvēlas ekskluzīvākos un augstākā līmeņa klubus un restorānus, tāpēc mums bija īpašs prieks, ka bija iespēja uzņemt pasaules līmeņa zvaigznes un miljonārus. Šis gan laikam uzskatāms par mūsu vissarežģītāko un darbietilpīgāko projektu, jo papildu kluba aktivitātēm, mums bija jānodrošina arī mašīnu izvietošana Rīgas ielās, kas prasīja iziet neskaitāmus birokrātiskos labirintus un diezgan lielas investīcijas,» stāsta M. Maulvurfa.

Šī gada pirmajos mēnešos virknē plašsaziņas līdzekļu publicēta informācija par konkurences iespējamajām problēmām Latvijā, kas varētu būt viens no augstās (un ilgstoši noturīgās) inflācijas iemesliem. Daļā no ziņām piesauktas arī komercbankas, kas Latvijā esot pārāk atturīgas un piesardzīgas kreditēšanā.

Kopumā piekrītot, ka diskusija par Latvijas ekonomikas un konkurētspējas veicināšanu ir vērtīga, vēlos sīkāk pakavēties tieši pie tēzes par komercbankām un to kreditēšanas apstākļiem Latvijā.

Rakstā apskatīšu dažas no problēmām un jautājumiem, kas skar biznesa kreditēšanas tirgu Latvijā. Ikviena uzņēmuma, tai skaitā, bankas mērķis ir pelnīt sabalansējot un vadot riskus, kas ir atbildīgs un ilgtspējīgs biznesa modelis. Ņemot vērā, ka banku nozare ir viena no visvairāk regulētajām ne tikai no vietējām uzraudzības iestādēm, bet arī Eiropas Centrālās bankas, kuras noteikumi ir iekļauti risku modeļos, tas ietekmē aizdevuma cenu. Strādāt Latvijā (ar tādu vēsturisko pieredzi, kas ir bijusi tieši šeit), nozīmē strādāt augstāka riska un mazāk pievilcīgas biznesa vides apstākļos. Neskatoties uz visu minēto, banku spēja un vēlme kreditēt, kā arī pēdējo gadu pieaugošie izsniegto jauno kredītu apjomi liecina, ka kreditēšanas tirgus attīstās.

Nejēdzības ir jānovērš, dzīves apstākļi – jāpilnveido, bet pārmērīgs negatīvisms ir ceļš uz nekurieni

Šā gada 12. jūnija DB numurā bija publicēta intervija ar uzņēmēju Vjačeslavu Kuziščinu. Savulaik strādājis augstā amatā naftas kompānijā Jukos, dzīvojis Maskavā, tagad ar ģimeni pārcēlies uz Latviju un izveidojis šeit diezgan populāru restorānu. Pretēji daļas Latvijas sabiedrības uzskatiem par krieviem, kas atbraukuši uz šejieni, tostarp termiņuzturēšanās atļauju programmas ietvaros, šis investors ar ģimeni iemācījies latviešu valodu un godīgi atzīst, ka nav Vladimira Putina politikas piekritējs un vēlas dzīvot, strādāt un savu dēlu audzināt Latvijā eiropeiskā garā. Neskatoties uz to, ko daudzi šejienieši paši saka par savu valsti – kāda mums te briesmīga korupcija, cik drausmīga birokrātija, ierēdņi, politiķi –, šis cilvēks velta Latvijas biznesa videi vislabākos vārdus. Salīdzinot ar Krieviju un Ukrainu, viņš šeit ar korupciju neesot sastapies. Latvijas ierēdņi saprotot, ka viņi tiek uzturēti par nodokļu maksātāju naudu un tā arī izturoties, savukārt abās minētajās valstīs ierēdņu uzdevums esot maitāt tev dzīvi tiktāl, kamēr tu no viņiem atpērcies. Turklāt jebkuru biznesu tev Krievijā varot vienkārši atņemt, ja tas ir iepaticies kādam citam – varenākam, savukārt Latvijā uzņēmējs jūtoties droši.

Ekonomikas transformācija ir veids, kā pārvarēt Latvijas strukturālo atpalicību, šodien uzrunājot Saeimas deputātus pēdējā pavasara sesijas sēdē, uzsvēra Valsts prezidents Egils Levits.

Viņš atzīmēja, ka īstermiņā tas nozīmē atgūt konkurētspēju, bet ilgtermiņā - kalpot Latvijas ilgtspējīgai attīstībai Eiropas un globālās ekonomikas kontekstā. Prezidenta ieskatā, ilgtspējīga attīstība ir atslēga nevienlīdzības mazināšanai.

"Nevienlīdzība Latvijā ir ievērojami augstāka kā vidēji Eiropā, taču risinājums nav esošā kopprodukta pārdale. Tas var būt tikai plāksteris. Risinājums nevienlīdzības mazināšanai var būt vienīgi ievērojams kopprodukta pieaugums, un tam ir jābūt straujākam kā mūsu Baltijas kaimiņvalstīs un straujākām kā Eiropā vidēji," pauda valsts pirmā persona.

Levits sacīja, ka tas ir iespējams tikai un vienīgi rūpīgi piestrādājot pie katra no elementiem un to sazobes. Šie elementi ir skolas izglītība, augstākā izglītība, zinātne, pētniecība, inovācija, ražošana un eksports. Prezidents akcentēja, ka tieši šādā kārtībā galarezultāts ir pastāvīgi augošs nacionālais kopprodukts.

Rundāles novada Pilsrundāles ciemata iedzīvotājs Uldis Helvigs ar brāļa Ģirta palīdzību savam un līdzcilvēku priekam 1975. gada izlaiduma treileri pārveidojis par pirti uz riteņiem, vēsta reģionālais medijs Bauskas Dzīve.

Uldis Helvigs vairākus gadus prātojis par pārvietojamu pirtiņu. Sākumā bijusi iecere būvēt lielu mucai līdzīgu pērtuvi, taču no šīs idejas atteicies, jo šoferim, kura auto velk šādu būvi, nepieciešama īpašas kategorijas autovadītāja apliecība. Brīdī, kad tikpat kā no debesīm nokritis treileris, Uldim bija skaidrs – vagoniņš jāpārveido par pirti! Daudzus gadus lolotā ideja piepildīta četros mēnešos.

Ieceres īstenošanas gaitā iepazīta valstī valdošā milzīgā birokrātija. Kārtojot dokumentus, Ulda sieva Līga Ceļu satiksmes drošības direkcijā pavadīja daudzas stundas. «Dažbrīd izplūdu asarās. Astoņas stundas nīkstot Ceļu satiksmes drošības direkcijā, gribējās visam atmest ar roku. Bija jāsalīdzina numuri, pirts jāsver, jāveic tehniskā pārbaude, jāskata dokumenti. Mani sūtīja no vienas vietas uz otru. Guvu milzīgu pieredzi, tagad viss būtu daudz vieglāk,» par piedzīvoto stāsta Līga.

Vēršot uzmanību uz ilgstoši ignorētajām problēmām, kas skar Latvijas mežu īpašniekus un visus meža nozarē strādājošos, meža nozare 5. martā rīkos protesta akciju pie Ministru kabineta. Nozare saskaras ar netaisnīgu attieksmi gan Latvijas, gan Eiropas līmenī. Viens no sāpīgākajiem jautājumiem ir par kompensācijām mežu īpašniekiem, kuru meža zemes tiek nodotas dabas aizsardzībai.

“Mežu īpašnieki nav pret saprātīgu dabas aizsardzības politiku – mūsu pašu interesēs ir saglabāt Latvijas mežu teritoriju īpatsvaru un kvalitāti. Taču cilvēki visā Latvijā ir nonākuši beztiesiskā stāvoklī, jo, lai arī ne formāli, bet pēc būtības viņu zeme tiek nacionalizēta,” stāsta Latvijas Meža īpašnieku biedrības (LMĪB) valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks, uzsverot, ka šobrīd, nosakot mežu zemes aprobežojumus, kompensācijas to īpašniekiem ir klaji netaisnīgas.

Par vienu hektāru, kurā meža īpašniekam tiek liegta vai būtiski ierobežota saimnieciskā darbība, tiek maksāti 50 līdz 190 eiro gadā, kas var būt pat mazāk par 1% no reālās meža vērtības. Tāpēc meža nozare prasa tūlītēju rīcību, nosakot taisnīgu kompensāciju, kas atbilst mežaudzes tirgus vērtībai.