Aizvadītajā nedēļas nogalē Rīgas centrā pulcējās pensionāri, lai protestētu pret to, ka daudziem senioriem ienākumi ir kritiski zemi un valsts nespēj nodrošināt viņiem godpilnas vecumdienas. Tikai divas dienas vēlāk labklājības ministrs Jānis Reirs paziņoja, ka pensijām atvēlētā budžeta pieaugums par 9,19% ir pat «stipri lielāks pieaugums nekā attīstība valstī» (šķiet, ar nelielu ironijas devu, ņemot vērā banknošu skaita nebūt ne tik būtisko palielināšanos mazo pensiju saņēmēju maciņos). Tātad – pensijas nedaudz pieaugs, bet tas notiks apstākļos, kad Baltijā uzskrūvējusies augstākā inflācija Eiropas Savienībā.
Pagājušajā nedēļā, dienu pirms senioru iziešanas ielās, Latviju apmeklēja Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ģenerālsekretārs Anhels Gurija, lai prezentētu organizācijas sagatavoto Latvijas ekonomikas pārskatu. Organizācijas vadītājs atzinīgus vārdu veltīja Latvijā uzsāktajam reformām, un pat tika īpaši izcelts, ka paveikto reformu jomā Latvija ir OECD valstu līdere. Sirmo un kailo galvu pūlis un preses fotogrāfijās līdzās mūsu valdības vadītājam Mārim Kučinskim atbrīvoti smejošais OECD ģenerālsekretārs, šķiet, bija katrs savā Latvijā.
Latvija kļuva par OECD dalībvalsti nedaudz vairāk nekā pirms gada, un šajā laikā par reformu kaldināšanas sparu tik tiešām nevar sūdzēties. Tieši pretēji – valsts ir demonstrējusi dzelžainu reformistes tvērienu, reformu pasludinot par savu pandoras lādes atslēgu. Savā dedzīgajā kāpienā uz reformas uzvaras pasludināšanu, valdība pat aizmirsa sākotnējos mērķus un nodokļu reformas kontekstā izdarīja to, ko bija svētki solījusies nedarīt. Reformas rezultāts ir palielināti darbaspēka nodokļi, un ar valdības ziņu notikusi arī uzņēmējdarbības izmaksu un dzīves dārdzības palielināšana, līdz ar to reforma, to aplūkojot tuvumā, izrādījās vien kārtējā nodokļu celšana, lai visvienkāršākajā no veidiem palielinātu nodokļu ieņēmumus. Kā sunim kauls tika pamesta minimālās algas paaugstināšana, lai «panāktu pretī» saviem vēlētājiem. Tajā pašā laikā valsts nav bijusi pietiekami centīga, reformējot valsts pārvaldi un meklējot, kā samazināt tās uzturēšanas izmaksas. Vēlreiz atsaucoties uz OECD, nevar nepieminēt organizācijas uzkāpšanu uz reģionu pārvaldības varžacīm. Tas gan vairāk norāda nevis uz spēju, bet gan nespēju līdz galam veikt reformas. Ne tikai reģionālo reformu, bet arī izglītības, veselības u.c. reformas, par kurām ļoti daudz runāts, bet – joprojām par maz darīts.
