Īstenojot Inčukalna pazemes gāzes krātuves modernizācijas projektu 99,5 miljonu eiro apmērā, gāzes sistēmas lietotājiem ir nodrošināta elastīga dabasgāzes iesūknēšanas un izņemšanas iespēja, proti, var iesūknēt gāzi ne tikai iesūknēšanas sezonā, bet arī tās izņemšanas laikā, kas palielina ne tikai Latvijas, bet visa Baltijas reģiona energodrošību.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Conexus Baltic Grid (Conexus) valdes priekšsēdētājs Uldis Bariss. Viņš norāda, ka Inčukalna pazemes gāzes krātuve ir sava veida enerģētikas sistēmas amortizators, kas savu nozīmi īpaši apliecināja 2026. gada janvārī – februārī, kad tika piedzīvots pēdējos gados lielākais sals, kas būtiski palielināja gāzes patēriņu reģionā.

Kādi ir ieguvumi no Inčukalna pazemes gāzes krātuves modernizācijas projekta īstenošanas?

Inčukalna pazemes gāzes krātuves modernizācijas projekts ir viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem pēdējo gadu infrastruktūras projektiem Latvijā, kura īstenošana tika veikta pakāpeniski vairāk nekā septiņu gadu laikā, un tā izmaksas sasniedza aptuveni 99,5 miljonus eiro, no kuriem 44 miljonus eiro sedza Eiropas infrastruktūras (CEF) fondu līdzfinansējums. Neapšaubāmi tas ir lielākais investīciju projekts, ko īstenojis Conexus. Šī projekta ietvaros ir veikta piecu esošo gāzes pārsūknēšanas agregātu rekonstrukcija — modernizācija, kā arī uzstādīts viens jauns, ASV ražots gāzes pārsūknēšanas agregāts - kompresors. Šo nozīmīgo investīciju mērķis ir nodrošināt gāzes iesūknēšanas un izņemšanas elastību. Proti, agrāk uzņēmums paļāvās uz to, ka pazemes gāzes krātuvē vienmēr būs atbilstošs spiediens un no tās varēs nepieciešamajā apjomā un brīdī izņemt tirgum nepieciešamo gāzes daudzumu, taču pēdējo gadu laikā tirgus apstākļi ir piedzīvojuši būtiskas pārmaiņas. Iepriekš krātuve darbojās kā sezonāla gāzes glabātava, jo vasarā, kad gāzes cenas bija zemākās, gāzi krātuvē iesūknēja, bet ziemā, kad gāze bija dārga, to no krātuves izņēma.

Situācija mainījās, un krātuvei bija jāpielāgojas brīvā tirgus apstākļiem, kas noteica, ka gāzes cenas var būt mainīgas un gāzes iesūknēšana jāveic arī izņemšanas laikā. Tāpat arī krātuvei bija jānodrošina patērētājiem nepieciešamā resursa izņemšana laikā, kad atlikumi tajā bija nelieli – tātad jāsāk domāt arī par kompresijas ieguvi brīžos, kad krātuvē gāzes atlikumi ir nelieli. Būtībā tirgus pārmaiņas un enerģētiskās drošības jautājumi lika Conexus reaģēt un īstenot šo teju 100 miljonu eiro vērto gāzes iesūknēšanas un izņemšanas elastības projektu. Faktiski Inčukalna pazemes gāzes krātuve pašlaik ir kļuvusi par milzīgu sava veida enerģijas bateriju, līdzīgi kā saules elektrostacijas ar akumulatoru sistēmām, kur pa dienu, kamēr spīd saule, var uzkrāt elektroenerģiju un to izņemt no akumulatora tad, kad tā ir nepieciešama. Piemēram, pagājušā gada nogalē, kad jau bija sācies gāzes izņemšanas laiks no pazemes gāzes krātuves, daļa tirgotāju turpināja tajā noglabāt pietiekami nozīmīgu gāzes daudzumu un krātuve pielāgojās tirgus vajadzībām. Domāju, ka šī elastība un modernizētās jaudas noderēs nākamajā izņemšanas sezonā, ņemot vērā pašreizējo pasaules tirgus neskaidrību.Papildus modernizācijas laikā tika rekonstruēti arī 36 ģeoloģiskie urbumi, kas dod lielāku drošību visā tehnoloģiskajā ķēdē. Līdz ar to viss pasākumu komplekss nodrošina, ka šajā brīdī esam labāk piemēroti mainīgajai videi, nekā bijām pirms vairākiem gadiem.

Vai modernizācijas projekts ir ļāvis samazināt uz vidi atstāto ietekmi?

Jā. Ja paskatāmies uz ieguvumiem detalizētāk, piecu gāzes pārsūknēšanas agregātu modernizēšana ļāvusi krātuvei par 80% samazināt slāpekļa oksīdu emisiju apjomu izplūdes gāzēs. Šis uzlabojums sekmē labāku vides kvalitāti un atbilst arī Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kas saistīti ar dabas resursu efektīvu izmantošanu, jo par 7% samazināts arī dabasgāzes patēriņš agregātu darbības laikā. Atkārtotie dūmgāzu mērījumi pēc iekārtu modernizācijas liecina, ka 2023. gada sezonā visi modernizētie agregāti darbojas ar ievērojami samazinātām slāpekļa oksīdu (NOx) emisijām, to koncentrācijai dūmgāzēs nepārsniedzot 190 mg/Nm³. Emisiju apjoms samazinājies līdz pat 80% (t/h), bet dabasgāzes patēriņš agregātu darbības laikā – līdz 7% (m3/h), līdz ar to proporcionāli samazinājies arī CO2 emisiju apjoms.

Kā jūs raksturotu Latvijas kapacitāti īstenot šāda mēroga specifiskus projektus?

Nenoliedzami tie bija ļoti specifiski darbi, un daļu no tiem paveica iekārtu piegādāšanas speciālisti no ASV un Itālijas. Urbumu rekonstrukcijas darbu veikšanai bija piesaistīti speciālisti no Polijas, un pārējos darbus īstenoja Latvijas kompānijas. Vienlaikus šādu darbu veikšanai ir nepieciešama rūpīgi pārdomāta plānošana un attiecīgi darbu uzraudzība, kuru veica mūsu uzņēmuma speciālisti. Jāsaprot, ka nav iespējams apturēt gāzes izņemšanu no krātuves un tās iesūknēšanu, tāpēc attiecīgo iekārtu, tehnoloģiju nomaiņa bija ļoti atbildīgs un sarežģīts process. Būtībā iekārtu nomaiņa notika, faktiski neierobežojot gāzes krātuves darbību.

Vai arī 2026. gadā ir plānotas kādas investīcijas gāzes pārvades infrastruktūrā?

Tādam nozīmīgam visas Baltijas reģiona gāzes infrastruktūras uzņēmumam, kāds ir Conexus, investīcijas ir jāveic nepārtraukti, jo kompānijas pārziņā ir ne tikai Inčukalna pazemes gāzes krātuve, bet arī gāzes cauruļvadu tīkls 1190 km garumā. Gāzes infrastruktūras saimniecība ir liela, un tai nepieciešama regulāra diagnostika, lai tā būtu droša un spētu garantēt gāzes transportēšanu, kā arī iesūknēšanu un izņemšanu no pazemes krātuves. Gāzes pārvades sistēmas remontdarbu grafiku saskaņojam ar kaimiņvalstu gāzes infrastruktūras kompānijām, lai šī energoresursu infrastruktūra patērētājiem un gāzes īpašniekiem būtu pieejama nepārtraukti. Tieši tāpēc remontdarbu laiks ik gadu ir apmēram vienu mēnesi virzienā uz Lietuvu (Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināli) un vienu mēnesi uz Igauniju - Somiju (Inkoo sašķidrinātās gāzes termināli), tāpēc ir salīdzinoši sarežģīti saplānot šo darbu veikšanu. Šādi darbi paredzēti arī 2026. gadā, un kopējās investīcijas gāzes pārvades sistēmā plānotas 8,1 miljona eiro apmērā. Jāņem vērā, ka gāzes pārvades infrastruktūras remontdarbi ir ar augstu sarežģītības pakāpi, jo tie šķērso ne tikai autoceļus, bet arī dzelzceļus, tāpēc jāveic attiecīgo pāreju (vidēji ik pēc gada vai diviem) rekonstrukcija.

Šogad uzmanības centrā ir salīdzinoši aukstais laiks (janvāris – februāris), līdz ar to jautājums, cik liels dabasgāzes apjoms aizvadītajā rudenī tika iesūknēts Inčukalna pazemes gāzes krātuvē un vai tas ir pietiekams Latvijas patēriņam?

Inčukalna pazemes krātuve ir sava veida enerģētikas sistēmas amortizators. 2026. gada janvārī – februārī bija Latvijas klimatiskajiem apstākļiem atbilstoša normāla ziema, kaut arī tāda pēdējos gados nebija pieredzēta. Rezultātā gāzes patēriņš šo divu mēnešu laikā ir pieaudzis par aptuveni 60%, kas nozīmē, ka ir jābūt skaidri zināmam avotam, kur šādu papildu pieprasītās enerģijas apjomu iegūt situācijā, ja nebūtu tādas pazemes gāzes krātuves. Conexus ir gāzes noliktavas īpašnieks, kura uzdevums ir radīt pievilcīgus nosacījumus gāzes īpašniekiem, lai tie savu preci var iesūknēt un izņemt tad, kad tā ir nepieciešama. Inčukalna pazemes gāzes krātuvē gāzi pamatā glabā gāzes tirgotāji, kā arī daži lieli šī energoresursa patērētāji.

Pērn pazemes dabasgāzes krātuvē tika iesūknētas 15,5 TWh gāzes, bet tehniski krātuvē varam vienlaikus uzglabāt ap 25 TWh, tas nozīmē, ka varam teikt - Inčukalna pazemes gāzes krātuve nebija pilna. Jāņem vērā, ka krātuves apjoms visam Baltijas reģionam ir ļoti liels un to nevar īsti salīdzināt ar analogām krātuvēm Eiropā, kur ir pavisam cits šī energoresursa patēriņa apjoms. Proti, Inčukalna pazemes gāzes krātuves maksimālā ietilpība ir apmēram trīs reizes lielāka par Latvijas dabasgāzes maksimālo patēriņu, kas ir 8 līdz 9 TWh. Pašlaik var secināt, ka pazemes gāzes krātuves piepildījums bija pietiekams visam reģionam.Iespējams, ja tirgotāji būtu zinājuši (prognozējuši), ka ziema būs tik gara — septiņas nedēļas būs apmēram mīnus 20 grādi, tie krātuvē būtu noglabājuši vairāk gāzes, jo bija spiesti veikt gāzes iepirkumu ziemā, kad gāze vienmēr ir bijusi dārgāka nekā vasarā. Tirgotāji rēķina, kas ir ekonomiski izdevīgākais risinājums, un tāpēc arī mēdz piegādāt gāzi patērētājiem pa tiešo no gāzes termināliem (Klaipēdas un Inkoo). Ceru, ka nākamajā 2026./2027. gada sezonā tirgotāji izvēlēsies vairāk dabasgāzes iesūknēt Inčukalna pazemes gāzes glabātuvē, lai tādējādi mazinātu piegāžu un cenu pieauguma riskus. Jebkurā gadījumā bez ziemas piegādēm krātuve nodrošinās tirgum nepieciešamo elastību, kā arī drošības rezervi, jo pie mums tiek glabātas Baltijas valstu gāzes rezerves.

Cik daudz dabasgāzes kā stratēģiskās rezerves glabājās šī gada februāra nogalē Inčukalna pazemes gāzes krātuvē?

2026. gada februāra nogalē Inčukalna pazemes gāzes krātuvē bija 4 TWh gāzes, kas pieder Baltijas valstīm kā stratēģiskā rezerve. Latvijas valsts krātuvē glabā gāzes stratēģisko rezervi 1,8 TWh apmērā. Tādējādi gāzes un līdz ar to energodrošības situācija šobrīd ir daudz labāka, nekā tā bija 2022. gadā, kad sākās karš Ukrainā. Faktiski gāzes patērētāji var justies daudz drošāk nekā pirms vairākiem gadiem, vienlaikus gāzes tirgotāji jau arī rēķinās ar lielāku vai mazāku rezervi, kas ļauj izpildīt viņu noslēgto līgumu saistības.Tā kā Somijā ar likumu noteikts, ka gāzes stratēģiskās rezerves ir jāglabā katram lielajam šī resursa patērētājam pašam, tad teorētiski, iespējams, kāda to daļa varētu tikt glabāta Inčukalnā, taču pašlaik tādu gāzes īpašnieku no šīs valsts nav. Vai gāzes tirgotāji un lielie patērētāji neizmainīja savu politiku attiecībā uz dabasgāzes ilgtermiņa un īstermiņa piegāžu iepirkumiem un gāzes glabāšanu krātuvē? Covid -19 pandēmijas laikā tika apmests negaidīts kūlenis, kad gāzes cena īstermiņa darījumos bija ievērojami zemāka par tās gāzes cenu, kas bija iegādāta, balstoties uz ilgtermiņa piegāžu līgumiem un glabāta pazemes krātuvēs.Šobrīd var secināt, ka gāzes tirgus cenas vairs nestrādā uz ilgtermiņa piegāžu līgumiem.

Un kā jau ikvienai situācijai, arī šai ir gan savi plusi, gan arī mīnusi. Proti, ļoti daudz ko šādā situācijā ietekmē īstermiņa, reizēm arī tīri spekulatīvi notikumi vai notikumi ārpolitikā. Šķiet, ka 2025. gads bija labs piemērs, kad bija spekulatīva interese (gaidas), ka Eiropā gāzes krātuves nevarēs uzpildīt, un tāpēc pērnā gada sākumā vasaras gāzes cenas bija augstākas nekā ziemas cenas. Tas nozīmē, ka būtībā tirgotājiem nav komerciālas intereses vasarā pirkt un iesūknēt pazemes gāzes krātuvēs dabasgāzi un viņi sagaida, ka to par zemāku cenu varēs piegādāt ziemā pa tiešo no gāzes termināļa, neizmantojot gāzes krātuves pakalpojumus. Tiesa, pērn pavasarī šī situācija mainījās un vasarā atkal gāzes cena bija zemāka nekā aukstajā laikā. Iespējams, bija arī tīri racionāli apsvērumi. Proti, piegādes uz konkrētu sašķidrinātās dabasgāzes termināli ir jāplāno ļoti laicīgi, jo sašķidrinātās gāzes vedēji – kuģi – ir jāpasūta vairākus mēnešus pirms reālās piegādes, bet daudzi bija pieraduši pie cauruļvada piegāžu risinājuma, kad palielināt pārsūknēšanas apjomus bija iespējams daudz īsākā laikā.

Pērn janvārī no Inčukalna pazemes gāzes krātuves gāzes īpašnieki izņēma 2,7 TWh, šogad — 4,7 TWh dabasgāzes. Tas nozīmē, ka 2026. gada janvārī pēkšņi papildus tika patērētas divu sašķidrinātās gāzes kuģu kravas vienā mēnesī. Tas ir ļoti liels apjoms, un Inčukalna krātuve ir vienīgais resurss, kur šādu gāzes apjomu var uzglabāt un operatīvi piegādāt. Un, ja tādas nebūtu, tad droši vien būtu jautājumi par gāzes patēriņa ierobežojumiem kādām patērētāju grupām, jo cita risinājuma jau nav. Mums ir ļoti paveicies, ka ir šāda glabātuve Latvijā. Protams, mēs būtu ieinteresēti, lai krātuvē tiktu glabāts lielāks dabasgāzes apjoms, jo tādējādi būtu lielāka drošība un cenu prognozējamība nekā no tiešajām piegādēm, bet, kā jau minēju, tā ir katra tirgotāja izvēle, kā pildīt saistības pret saviem klientiem.

Vai ir bijuši interesenti par iespējām Inčukalnā glabāt dabasgāzi, kura būtu paredzēta patēriņam, piemēram, Centrāleiropas un Rietumeiropas valstīs, nevis Baltijas reģionā?

Inčukalna pazemes gāzes krātuvē ir pietiekami liela jaudas rezerve, un teorētiski tas ir iespējams, taču ir kāda tehniska rakstura problēma — vai šo gāzi pietiekami nozīmīgā apmērā ar ekonomiski pamatotu cenu var transportēt uz patēriņa vietu Centrāleiropā vai vēl jo vairāk - Rietumeiropā? Latvijai ir labs gāzes transporta savienojums ar Lietuvu, tam ir savienojums ar Polijas dabasgāzes transporta infrastruktūru, taču jārēķinās, ka šādā veidā piegādātās gāzes cena pieaugs vidēji vismaz par 5 eiro par MWh. Protams, enerģētiskās krīzes brīdī šādam sadārdzinājumam nebūs nozīmes. To ļoti labi varēja redzēt arī 2025. gada rudenī, kad dabasgāze no Baltijas plūda uz Poliju. Savukārt šī gada sākumā, iestājoties aukstam laikam un sarūkot gāzes krājumiem Baltijā, gāze plūda no Polijas uz Baltiju. Tas nozīmē, ka būtībā Baltijā dabasgāze bija vismaz par tiem pašiem 5 eiro dārgāka nekā Polijā. Normālos tirgus apstākļos Inčukalna pazemes gāzes krātuve strādā Baltijas un Somijas apgādei. Lētāk ir atvest sašķidrināto dabasgāzi ar kuģi uz tuvāko ostu un veikt tās regazifikāciju, nekā glabāt pazemes gāzes krātuvē tālu no patēriņa vietas.

Kāds ir zaļā biometāna potenciāls Latvijā?

Pēc Klimata un enerģētikas ministrijas stratēģijā paredzētā biometāna ražošanas potenciāls ir aptuveni 4 TWh, kas būtu apmēram 50% no tā, ko Latvija ik gadu patērē. Taču tuvāko gadu perspektīvā 2028. — 2029. gadā varētu būt apmēram 15 biometāna ražotāju ar kopējo ražošanas apjomu līdz 1,5 TWh. Tie ir tie, kuri ir interesējušies par tehniskajiem noteikumiem pieslēguma ierīkošanai biometāna ievadīšanai. Arī 1,5 TWh biometāna Latvijas mērogiem ir ļoti daudz, tas paaugstinās gāzes apgādes drošību, un vienlaikus nauda, ko pašlaik maksājam par dabasgāzes importu uz ārzemēm, paliks Latvijas tautsaimniecībā. Protams, pašlaik no atkritumiem ražotais biometāns ir dārgāks par dabasgāzi ar visām tās transportēšanas izmaksām, taču tas ir viens no energodrošības paaugstināšanas elementiem un ilgtspējīgs enerģijas avots.

Kur plānoti biometāna ievades punkti, un cik lielas investīcijas paredzētas to infrastruktūrā?

Novērtējām biometāna ražošanas potenciālu un arī veicām publisko uzklausīšanu, lai izvēlētos vietas, kur Latvijā veidot biometāna ievades punktus. Pašlaik ir izveidots biometāna ievades punkts Liepājas gāzesvada atzarā — Džūkstē, un nākamais ir paredzēts uz otra pārvades gāzesvada atzara — Rēzeknē. Savukārt jau 2027. gadā tiek plānots uz gāzes pārvades pamattrases izveidot trešo biometāna ievades punktu. Tas ir plānots Raganā, kas gan ir tehniski sarežģītāk, jo tajā ir papildus jāuzstāda skābekļa koncentrācijas monitoringa un samazināšanas iekārtas. Biometāna ievades punkti tiek veidoti kā no dažādiem pašmāju atkritumiem ražotas gāzes savākšanas vietas, kur to var atvest saspiestā veidā un droši ievadīt jau esošā dabasgāzes pārvades sistēmā. Šie punkti vairāk orientēti uz tiem biometāna ražotājiem, kuriem nav tehnisku iespēju vai arī finansiāli pamatoti izveidot tiešos pieslēgumus dabasgāzes pārvades sistēmai. Ir biometāna ražotāji, kuriem jau šobrīd ir pieslēgumi ne tikai pie Conexus, bet arī pie Gaso dabasgāzes tīkla, tātad viņiem nav nepieciešams veikt biometāna saspiešanu un transportēšanu ar autotransportu.

Kāds ir Ziemeļu – Baltijas ūdeņraža koridora projekta aktuālais statuss, un kāda varētu būt ūdeņraža enerģijas integrācija esošajā gāzes infrastruktūrā?

Ir pabeigta Ziemeļu – Baltijas ūdeņraža koridora priekšizpēte, un pašreizējā brīdī notiek izpētes darbi — kur kopā ar šajā projektā iesaistītajiem vēl piecu valstu (Somijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Vācijas) gāzes pārvades infrastruktūras turētājiem tiek vērtēts šīs ieceres ekonomiskais pamatojums un iespējamais optimālais risinājums, kā un kad potenciālo ūdeņraža infrastruktūru uzbūvēt. Proti, ūdeņraža infrastruktūrai (vadam) ir jēga tikai tad, ja ir potenciālie tā lietotāji — tā dēvētā zaļā ūdeņraža ražotāji un patērētāji. Var sacīt, ka pašlaik ir jāspēj atbildēt uz pietiekami daudziem jautājumiem, lai varētu virzīties uz nākamo šīs ieceres īstenošanas fāzi.

Pētījumi ir jāpabeidz līdz 2027. gada vidum, un tad būs jāatbild uz jautājumu, kā, kad un kādā veidā notiks ūdeņraža koridora infrastruktūras izveide. Jāņem vērā, ka ūdeņraža infrastruktūras izveide Latvijai dotu stratēģiskus ieguvumus, jo līdzās šodienas dabasgāzes un elektroenerģijas pārvades infrastruktūrai būtu vēl viena, kura būtu integrēta kopējā enerģētikas sistēmā. Ja Eiropas Savienības (ES) iecerētā vīzija, ka ūdeņradis pakāpeniski aizstās dabasgāzi, sāks realizēties, tad Latvijai noteikti nebūtu labi izkrist no kopējā tirgus. Vienlaikus ir jautājums, kad ūdeņradis ES kļūs konkurētspējīgs tādā mērogā, lai lietotāji būtu gatavi patērēt to lielos apmēros, kas savukārt iespējams, tikai attīstoties liela apmēra ražošanai, kuras pamatā ir lieljaudas elektroenerģijas izstrādes jaudas, pārsvarā balstoties uz vēja enerģiju. Somijā pašlaik šādi vēja enerģijas projekti ir dažādās attīstības stadijās, taču jautājumu par tā dēvētā zaļā ūdeņraža potenciālajiem attīstības scenārijiem, to ātrumu ir pietiekami daudz. Vienlaikus gaidīt, kad sāks darboties lieljaudas ūdeņraža ražotnes, un tad sākt būvēt ūdeņraža vadu arī nav risinājums, tāpēc infrastruktūrai un ražotnēm būtu jātop paralēli, savstarpēji sadarbojoties.

Bet vēl jau ir paredzēts konkurējošais ūdeņraža vads, kurš pa Baltijas jūru savienotu Skandināviju ar Vāciju.

Tas ir līdzīgā attīstības stadijā kā Ziemeļu – Baltijas ūdeņraža koridors, tikai atšķirība tāda, ka Baltijas jūras ūdeņraža vads Latvijai nedod nekādu pievienoto vērtību, jo paredzēts Vācijas apgādei ar ūdeņradi, kuru ražos Somijā. Savukārt Ziemeļu – Baltijas ūdeņraža koridora projekts paredz gan ūdeņraža ražotņu pieslēgšanu šim vadam, gan iespējas Latvijai veidot šī produkta potenciālus jaunus patērētājus, gan arī diversificēt energosistēmu un paaugstināt tās drošību.Jāņem vērā arī fakts, ka pašlaik Baltijas jūra nav tā drošākā vieta zemūdens infrastruktūrai, kā domājām pirms gadiem pieciem — sešiem, jo ģeopolitisko risku pieauguma rezultātā jūras infrastruktūra ir ievainojamāka nekā sauszemē esošā.

Vai plānots iesaistīties CO2 transportēšanas sistēmas un arī noglabāšanas krātuves izveidē?

Stratēģiski Conexus ir gatavs pārvadīt un arī uzglabāt jebkuru gāzi, kura interesē klientus. Pēdējā laikā CO2 ir kļuvis par vienu no iespējamajiem virzieniem, taču, tēlaini izsakoties, CO2 transportēšanas, noglabāšanas jautājums vēl joprojām ir ļoti zaļš. Protams, lielākajiem CO2 emitētājiem ir savas vīzijas par šīs gāzes uztveršanu, uzglabāšanu, transportēšanu un noglabāšanu — izmantošanu. Piemēram, pērn Brocēnu cementa rūpnīcā atklāta oglekļa uztveršanas testa bāze, kura ik dienu uztvers aptuveni 2 t CO2, bet perspektīvā iecerēts ik gadu uztvert 800 000 t CO2, tās realizācijai nepieciešami ļoti lieli ieguldījumi, kas nozīmēs arī uzņemties lielu investīciju risku, kas saistīti ne tikai ar tehnoloģijām, bet arī ar regulatīvo nosacījumu nemainību. Tomēr, ja potenciālais klients ir gatavs uzņemties šo riskus, tad Conexus ir gatavs iesaistīties šādas idejas realizācijā. ES zaļais kurss būtībā visiem lielajiem CO2 emitētājiem mudina vai uzliek par pienākumu ķert CO2 un to noglabāt vai vēl labāk - pārvērst par izejvielu (komponentu) citu produktu ražošanā.

[Tas nozīmētu vēl viena cauruļvada - CO2 transportēšanai - izbūvi.

Jā, taču pašlaik par to var runāt tikai tālākas nākotnes kontekstā, jo jāņem vērā, ka tās ir pietiekami nozīmīgas izmaksas, kurām ir nepieciešams avots. Tāpat tam būtu jāpiešķir nacionālas nozīmes interešu objekta statuss, lai to vispār varētu īstenot saprātīgos termiņos. Tomēr šādas CO2 transportēšanas un glabāšanas infrastruktūras izveide Latvijā perspektīvā būs kritiski nozīmīga, jo tas varētu dot nozīmīgu siltumnīcu gāzu emisijas samazinājumu valsts mērķu izpildē. Jebkurā gadījumā CO2 transportēšanas cauruļvadu sistēmas esamībai ļoti nozīmīga būs lielo uzņēmumu, kuri sāks ķert CO2, politika un interese. Vienlaikus šiem lielajiem CO2 uztvērējiem ir un būs jautājums, vai viņi var paļauties uz ES regulatīvo vidi, tās ilgtermiņa noturību (nemainību), kura ļauj konkurēt tirgū, neļaujot trešo valstu ražotājiem - konkurentiem realizēt savu produkciju, ja nenotiek CO2 uztveršana, kā tas jāveic ražotājiem, kuri strādā ES.

Savulaik bija ideja par Dobeles pazemes gāzes krātuves izveidi, taču vai pašlaik ir vērts Latvijā izveidot un attīstīt vēl kādu pazemes gāzes krātuvi?

Pašreizējā brīdī esmu skeptisks par iespēju Latvijā izveidot vēl vienu pazemes gāzes krātuvi, jo pilnībā nav izmantota pat esošā Inčukalna pazemes gāzes krātuve, kurā pērn tika iesūknēti 15 TWh, kamēr uzglabāšanas jauda ir 25 TWh. Savukārt attiecībā uz citu gāzveida vielu glabāšanas iespējām Dobeles iespējamā krātuvē ir jāvērtē šīs krātuves ģeoloģiskā struktūra. Proti, kā rāda Eiropas valstu pieredze, tad ūdeņraža glabātuves tiek ierīkotas kaverna tipa struktūrās, kādu Latvijā nav, bet CO2, visticamāk, ir jāglabā citādi — lai nākamajos 1000 gados noglabātais CO2 nevarētu tikt laukā no glabātuves, atšķirībā no dabasgāzes, kur to vajag spēt ātri arī izņemt no krātuves.

Conexus skaitļos:

Avots: AS Conexus Baltic Grid