Produktivitāte ir viens no centrālajiem ekonomikas pamatpīlāriem, uzsver SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Ir teiciens - produktivitātei īstermiņā ir maza nozīme, bet ilgtermiņā tā ir vienīgā lieta, kam ir nozīme. Valstij ir svarīgi celt produktivitāti, jo tad, izmantojot esošos ražošanas faktorus, rodas iespēja iegūt lielāku IKP. Tādejādi atbrīvojas resursi, kas var paaugstināt iedzīvotāju dzīves līmeni. Tādejādi augsta produktivitāte un augoša labklājība ir cieši saistīta. Tas, ko saprot ar valsts produktivitāti, ir darbaspēka produktivitāte, proti, saražotais uz vienu darbaspēka vienību. Darba ražīgumu var iedalīt faktoros, kas mēra cilvēkkapitāla attīstību (kompetence un prasmes), produktīvā kapitāla apjomu, kā arī kopējo faktoru produktivitāti, kas mēra tehnoloģisko progresu, ko tieši izmērīt nav iespējams.

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

Latvijā produktivitāte būvniecībā ir apmēram 40% no Eiropas Savienības (ES) vidējā rādītāja, ceturtdien Latvijas Būvuzņēmēju partnerības konferencē sacīja "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš.

Viņš informēja, ka, pēc "Eurostat" datiem, ražīgums būvniecībā Latvijā ir aptuveni 16 000 eiro uz cilvēku gadā, bet ES vidējais ražīgums ir aptuveni 42 000 eiro uz cilvēku gadā.

Vienlaikus Strautiņš piebilda, ka Latvija būtiski neatpaliek no kaimiņiem Baltijas un Austrumeiropas reģionā, piemēram, Lietuvā ražīgums ir tāds pats kā Latvijā, Igaunijā - 25 000 eiro uz cilvēku gadā, Polijā - 18 000 eiro uz cilvēku gadā, bet Slovēnijā un Ungārijā apmēram 21 000 eiro uz cilvēku gadā.

Taču daudz lielāka atšķirība, pēc viņa teiktā, ir ar Rietumeiropas valstīm, piemēram, Šveicē ražīgums ir 83 000 eiro uz cilvēku gadā, Apvienotajā Karalistē - 76 000 eiro uz cilvēku gadā, Zviedrijā - 60 000 eiro, bet Vācijā - 50 000 eiro uz cilvēku gadā. Strautiņš gan pieļāva, ka būtiskā atšķirība starp, piemēram, Šveici un Vāciju ir saistīta ar algu atšķirībām.

2008.gadā Talsu novada Pastendē tika atklāta nīderlandiešu ražotāja Brabantia rūpnīca. Nīderlandes uzņēmums Latvijas meitasuzņēmumā ieguldīja aptuveni 5 miljonus eiro. Latvijas rūpnīca ražo veļas žāvētājus un gludināmos dēļus, kurus eksportē uz ārvalstīm ar atzīmi Made in Latvia. Ražotnē patlaban strādā 120 cilvēku, un pēc rūpnīcas vadītāja Georgija Buklovska teiktā intervijā, nav izslēgts, ka Latvijā ražošana tiks paplašināta.

Lēmums par to, ka Latvijā būs rūpnīca, tika pieņemts jau 2007.gadā, viņš stāsta. Kad rūpnīcu sāka būvēt, sākās krīze, un šis periods bija ļoti sarežģīts. Piemēram, kad pieņēmām darbā pirmos cilvēkus, uzreiz viņiem apsolījām, ka darba alga nekad netiks samazināta, bet tikai paaugstināta, kā minimums, inflācijas apmērā. Un lūk, inflācija 2008.-2009.gadā bija lielāka nekā 10%, bija krīze, taču solījumu mēs pildījām. Tas mums deva to darbinieku mugurkaulu, kuri līdz šim strādā ražotnē.

Pašreiz visi darba devēji žēlojas, ka viņiem nav darbinieku, vai jums nav šādu problēmu?

Mēs to īpaši neizjūtam. Ir neliela darbinieku mainība, taču vissvarīgākais, ko mēs jau sen sapratām – ir jābūt skaidrai personāla apmācības sistēmai, kas palīdz šo deficītu aizpildīt. Kad pie mums atnāk jauns darbinieks, viņš nestrādās pusgadu zemas kvalifikācijas amatā. Viņš tiks ļoti ātri apmācīts, lai varētu veikt sarežģītu darbu. Bet galvenais ir tas, ka uz vienu darbinieku stundā un dienā mēs saražojam vairāk, nekā ES vidēji.

Viena no aktuālām portāla manabalss.lv iniciatīvām ir par saīsinātas darba nedēļas noteikšanu. Tās autori atsaucas uz vairākām Eiropas Savienības valstīm, kurās jau tāda ir pašlaik.

Apsverot šo priekšlikumu, ir jāsaprot - ja valstiskā līmenī tiks noteikta, piemēram, 32 stundu darba nedēļa, tas neizbēgami atsauksies uz darbinieku atalgojumu vairumā nozaru. Ir naivi iedomāties, ka varēs strādāt mazāk nekā līdz šim, bet saņemt tikpat. To arī direktīvā veidā nevar uzspiest darba devējiem. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijā ir zemāka produktivitāte nekā vidēji Eiropas Savienībā. Līdz ar to bonusus, kādus var atļauties valstis, kurās dominē nozares ar augstu pievienoto vērtību, nevar atļauties Latvija.

Skarbā patiesībā ir: jo gudrāka un tehnoloģiski attīstītāka ekonomika, jo īsāka var būt tās darba nedēļa, un otrādi. Ja raugās uz Latvijas ekonomiku kā veselumu, tad nevar teikt, ka tajā dominē nozares ar augstu pievienoto vērtību un tā ir inovācijās balstīta. Ja ražojošajām nozarēm samazinās darba laiku, skaidrs, ka kritīsies gan produktivitāte, gan ieņēmumi. Tajā pašā laikā, protams, ir atsevišķas nozares, kurās jau pašlaik produktivitāte ir tāda pati kā vidēji Eiropas Savienībā vai pat augstāka. Tajās doma par saīsinātu darba laiku būtu apsverama. Šis ir labs piemērs tam, ka iespējamās izmaiņas būtu nevis jāuzspiež visai ekonomikai ar Darba likuma palīdzību, bet par to varētu lemt katra nozare savā iekšienē vai pat uzņēmums to paredzēt savā koplīgumā. Jau pašlaik nekas netraucē inovatīvam un produktīvam uzņēmumam koplīgumā paredzēt, ka darba nedēļa ir, piemēram, 32 stundas. To var darīt arī nozares iekšienē, ja par to iespējams panākt vienošanos.

Klasteri veicina sadarbību augstākai efektivitātei kompāniju starpā, ar publisko sektoru un starptautiski; sākums tam gan ir grūts

Mūsdienīga produktivitāte no kompānijas prasa atšķirīgu uzvedību, saka Stokholmas Ekonomikas augstskolas (Zviedrija) vecākais pētnieks, Hārvarda Biznesa augstskolas (ASV) pasniedzējs un konkurētspējas eksperts Kristians Ketelss (Christian Ketels).

Ļaujiet pakāpties atpakaļ uz mūsu 2013. gada sarunu! Es pateikšu savu ieskatu par starplaikā notikušo, un jūs tad varēsit komentēt, cik ļoti es kļūdos. Tolaik šķita, ka esam veiksmes stāsta pašapmierinātībā – ir šī jaukā grāmatiņa angliski, kas mūs liela, un nekas daudz vairāk nenotiek. Bet palēnām esmu kļuvis niansētāks savos kritiskajos spriedumos, jo tagad es redzu, ka mēs krīzē iegājām no viena veida ekonomikas – lineārās, bet iznācām jau nelineārajā ekonomikā. Rīcībpolitikas veidotājiem šie tiešām ir patiesi mulsinoši laiki. Piekrītat?

Produktivitāte bieži tiek izmantota, lai novērtētu valsts ekonomisko sniegumu. Tā ir viena no nozīmīgākajiem ekonomiskās izaugsmes faktoriem, kas ir svarīgs priekšnosacījums iedzīvotāju labklājības paaugstināšanai.

Produktivitāte ir arī cieši saistīta ar konkurētspēju. Pasaules Ekonomikas foruma (WEF) eksperti uzskata, ka labklājību un dzīves līmeni nosaka produktivitātes līmenis, kas savukārt ir atkarīgs no ekonomikas spējas mobilizēt pieejamos resursus.

Parasti, runājot par produktivitāti, ar to saprot darbaspēka produktivitāti jeb darba ražīgumu. Tas parāda, kādu produkta daudzumu var saražot konkrētā laika posmā, izmantojot noteiktu darba daudzumu. Tautsaimniecības līmenī darbaspēka produktivitāti izsaka ar preču un pakalpojumu daudzumu, kas saražots vienā darba stundā, vai izlaidi uz vienu strādājošo. Savukārt atsevišķu uzņēmumu līmenī darbaspēka produktivitātes vērtēšanai bieži izmanto dažādus fiziskos rādītājus, piemēram, saražoto detaļu skaitu uz vienu nodarbināto.

Paaugstināt apstrādes rūpniecības devumu Latvijas IKP līdz iecerētajiem 20% izrādījies neiespējami, tā vietā jāliek cits izaicinājums – celt produktivitāti

To intervijā DB stāsta vicepremjers, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens. Ilgtermiņā ir nepieciešamas pārmaiņas tautsaimniecības struktūrā, savukārt īstermiņā – jāatjauno ārvalstu investoru uzticība Latvijai, kas būtiski sabojāta pēdējo divu gadu laikā, kā arī jāveic pasākumi, lai energointensīvie ražotāji paliktu šeit.

Fragments no intervijas:

Nacionālajā attīstības plānā (NAP) ir noteikts mērķis, ka līdz 2020. gadam apstrādes rūpniecības devums iekšzemes kopproduktā (IKP) būs 20%. Vai šis mērķis ir sasniedzams, ja pašlaik ir tikai 12,2%?

Redzot pašreizējo apstrādes rūpniecības devumu IKP (12,2%), trīs gados nonākt līdz 20% ir neiespējami. Latvijas tautsaimniecības struktūra – rūpniecības devums IKP – atbilst tādu valstu kā Spānija, Francija, Nīderlande (ap 13% no IKP) modelim. Savukārt, piemēram, Lielbritānijā apstrādes rūpniecības devums IKP ir tikai 10% un lielāko daļu tautsaimniecības veido pakalpojumu sektors. Protams, Latvijas apstrādes rūpniecību ir grūti salīdzināt ar minēto valstu rūpniecību. Mūsu rūpnieku problēma ir zemā konkurētspēja, tātad – produktivitāte. Pašlaik Latvijas rūpniecības produktivitāte faktiskajās cenās ir 35% no Eiropas Savienības (ES) līmeņa. Šajā jomā ir jāpaveic milzīgs darbs ne tikai uzņēmējiem, bet arī valsts pārvaldei, lai rūpniecība Latvijas tautsaimniecībā kļūtu konkurētspējīga globālā mērogā, un tad jau var diskutēt par adekvātu tās īpatsvaru IKP.

Konkurence būvniecībā ir, vienlaikus vairākos segmentos novērojams strādājošo uzņēmumu skaita sarukums, kura iemesli meklējami neprognozējamā nākotnē vairāku gadu periodā. Piegādātāju apvienības var būt viens no veidiem, kā palielināt konkurenci, bet jādomā arī par produktivitātes celšanu nozarē.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa rīkotajā tiešsaistes diskusijā Konkurence būvniecības jomā: panākumi un izaicinājumi.

Lejupejoša tendence

“Konkurence pastāv, bet ir duāla sajūta. Publisko iepirkumu dati rāda, ka 2019., 2020. un 2021. gadā uz vienu iepirkumu būvniecībā bija pieci piedāvājumi, 2022. gadā tie bija četri un šogad jau vien trīs. Tātad konkurence 2023. gadā salīdzinājumā ar situāciju, kāda bija pirms Covid-19 pandēmijas, ir sarukusi,” situāciju analizē Latvijas Būvuzņēmēju apvienības vadītājs Gints Miķelsons. Viņš norāda uz pašu būvuzņēmēju secināto, ka lielajos un komerciāli interesantajos būvprojektos konkurence ir, jo pretendentu skaits ir seši – septiņi, savukārt vidēja lieluma projektos (līdz 5 milj. eiro) konkurence ir būtiski mazāka, jo tie dažādu iemeslu dēļ nav tik pievilcīgi. “Iespējams, ka vāja konkurence ir privātmāju būvniecības segmentā, taču tajā mūsu biedri nestrādā, tāpēc ir grūti izdarīt secinājumus,” tā G. Miķelsons.

Tikai 13% aptaujāto atzīst, ka viņu darbavietā vasaras mēnešos tiek mainīts darba laiks. No tiem 6% atklāj, ka tas tiek darīts, jo vasarā rīta stundas ir produktīvākas. Savukārt 7% kā iemeslu darba laika izmaiņām uzsver vēlmi vairāk izbaudīt silto laiku, liecina speciālistu darba portāla cvmarket.lv veiktā aptauja, kurā piedalījās 365 respondenti.

Tomēr lielākā daļa aptaujāto atbildējuši, ka darba laiks vasaras mēnešos netiek mainīts. 44% atklāj, ka neviens šādu priekšlikumu darbavietā nav izteicis, bet 24% atzīst, ka darba specifikas dēļ tas nav iespējams. Tāpat 17% aptaujāto uzskata, ka viņu darba laiks ir gana elastīgs, tādēļ nav nepieciešamas papildus izmaiņas.

«Darba laika izmaiņas vasarā ir ieteicamas vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, darba stundas no rīta tiešām ir produktīvākas, to apstiprina arī nesen Vācijā veiktais eksperiments. (1) Tajā noskaidrots, ka cilvēki, kuri no rītiem darbu uzsāk agrāk, spēj strādāt ātrāk un efektīvāk, viņiem ir paaugstinātas koncentrēšanās spējas, tajā pašā laikā ir atbildīgāki, uzticamāki un mazāk aizmāršīgi,» aptaujas rezultātus komentē cvmarket.lv pārstāvis Kristaps Kolosovs. «Otrkārt, ASV veiktais pētījums (2) norāda uz sen zināmu patiesību - agrāka celšanās un iespēja ātrāk izdarīt aktuālos darbus, samazina darbinieku stresa līmeni un līdz ar to paaugstina arī darba spējas.»

#Latvijā apmēram 5000 uzņēmēju samaksā 90% nodokļu.

Latvijā ir jāstrādā pie uzņēmumu produktivitātes celšanas, pirmdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā Rīta Panorāma teica Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidents Aigars Rostovskis.

«Uzņēmēju skaits, uzņēmēju kapacitāte, uzņēmēju spējas ir pieaugušas,» sacīja Rostovskis, vienlaikus atzīmējot, ka Latvijā vēl jāstrādā pie eksporta paplašināšanas, jāveicina iedzīvotāju iesaiste uzņēmējdarbībā, kā arī jāceļ uzņēmumu produktivitāte, jo tā vēl nav pietiekami augstā līmenī.

Tāpat viņš norādīja, ka uzņēmumu, kuri produkciju eksportē, produktivitāte ir vidēji augstāka nekā pārējiem uzņēmumiem. «To uzņēmumu, kuri eksportē, produktivitāte ir vidēji augstāka, kas nozīmē, ja uzņēmums ir eksportspējīgs, tad tas ir arī produktīvs, un ticam, ka tas ir arī veiksmīgs uzņēmējs un varētu būt starp tiem 5000 uzņēmumiem, kas maksā nodokļus,» minēja Rostovskis.

Ik gadu skaitām iekšzemes kopproduktu, ik gadu visā Latvijas teritorijā pašvaldības veido izlīdzināšanas fondu un to pārdala un izrādās, ka bez dotācijām var pastāvēt vien Rīga un Pierīga. To parāda 2020. gada dati, bet tendence nemainās arī šogad.

Vai Latvija pēc 30 gadiem būs tikai ap Rīgu? Kuram tas rūp?

Ārpus Rīgas reģiona viss ir dotējams

2010. gadā Pašvaldību izlīdzināšanas fondā līdzekļus vēl iemaksāja tādas pašvaldības kā Jelgavas pilsēta, Ogres novads, Ventspils un Valmiera. Liepāja ne deva, ne prasīja naudu no fonda, līdzīgi arī Rēzekne, Cēsu novads, Lielvārdes novads, Ozolnieku novads. 2020. gadā neviena pašvaldība ārpus Rīgas un Pierīgas pašvaldību izlīdzināšanas fondā naudu neiemaksāja. Jāpiebilst, ka izlīdzināšanas fonda maksājumus pārrēķinājām atbilstoši 2023. gada situācijai un dalījumam plānošanas reģionos.

2010. gadā valsts dotācija, kas papildināja fondu, bija vien 8,5 miljoni latu, bet 2020. gadā tā veidoja gandrīz 184 miljonus eiro. 2021. gadā jau 198,7 miljonus eiro. Pēc pašvaldību reformas 2022. gadā provizoriskie dati rāda, ka dotācijām vajadzēs mazāk, aptuveni 81 miljonu eiro, tomēr kopumā reģionālās reformas izraisītās izmaiņas nepriecē. Pašvaldību ieņēmumi 2022. gadā pēc dotācijām paliek gandrīz nemainīgi – kopumā aptuveni 1,76 miljardi eiro. Gadā, kad inflācija pēdējos mēnešos pārsniedza 20% robežu! 2023. gadā tiek prognozēts, ka Rīga izlīdzināšanas fondā iemaksās gandrīz divas reizes vairāk nekā 2020. gadā – 124 miljonus eiro.

Tapis un tikko konferencē prezentēts jaunākais Latvijas produktivitātes ziņojuma projekts, kurā, ņemot vērā jaunākos pieejamos statistikas datus, tiek analizēti produktivitātes faktori un dinamika, precizēti Latvijas ekonomikas attīstības ilgtermiņa scenāriji, kā arī padziļināti ir pētīta attālinātā darba ietekme uz produktivitāti.

Ziņojumā tiek iezīmēti galvenie 2021. gada izaicinājumi un sniegtas rekomendācijas politikas veidotājiem. Konkrētu secinājumu izklāstu varēsim sniegt, kad ziņojums tiks pabeigts, tomēr ir vērts uzsvērt, ka arī vairāki 2020.gada Latvijas produktivitātes ziņojuma secinājumi ir joprojām aktuāli.

Ir svarīgi atzīmēt, ka kopš iepriekšējā ziņojuma Latvijas produktivitātes padome, ir kļuvusi par Ekonomikas ministrijas konsultatīvo institūciju, un tās analītisko kodolu veido LU Produktivitātes zinātniskais institūts “LU domnīca LV PEAK”. Tas nozīmē, ka domnīcas eksperti un pētnieki ne tikai publicē kvalitatīvus zinātniskus darbus un piedalās akadēmiskās konferencēs, bet ļoti aktīvi iesaistās valdības diskusijās un darba grupās, kā arī regulāri informē sabiedrību par paveikto.

Turīgākajās valstīs iedzīvotāji strādā daudz mazāk darba stundu

Latvijas iedzīvotāju nostrādāto stundu skaits gadā, salīdzinot ar citām Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm, ir liels, taču tas nenozīmē, ka mūsu strādājošie padara daudz vairāk nekā citās valstīs – produktivitāte un darba ražīgums mums krietni pieklibo.

Strādātāju tauta

Latvieši strādā daudz – ik gadu vidējais strādājošais iedzīvotājs darbā pavada vismaz 1910 stundas, kas, salīdzinot ar citām OECD valstīm, ir augsts rādītājs – mums priekšā ir vien tādas valstis kā Grieķija, Krievija, Koreja, Polija, Meksika un līdzīgu attīstības līmeni sasniegušās, savukārt attīstītajās valstīs darba stundu skaits ir krietni mazāks. To var skaidrot ar faktu, ka attīstītajās valstīs vairāk tiek domāts par produktivitātes uzlabošanu, bet ne vienmēr tas nozīmē garas darba stundas darba vietā.

Vērtējot Latvijas iespējas attīstīties, bieži tiek minēta produktivitātes jeb darba ražīguma celšana kā viena no galvenajām iespējām, kā pelnīt vairāk, saražot vairāk un arī atrisināt darbaspēka deficītu.

Tai tiek piedēvētas gluži vai fejas brīnumnūjiņas spējas, kas varētu sakārtot uzņēmējdarbības vidi Latvijā.

Ir pārlieku liels optimisms domāt, ka Latvijas tautsaimniecība var strauji augt, ieviešot tikai produktivitātes pasākumus. Ir nozares, kurās dzīšanās pēc darba ražīguma neiet kopsolī ar jomas pirktspēju Latvijā, kas joprojām ir zemāka nekā citviet Eiropā vai Skandināvijā. Te kā ilustratīvu piemēru varētu minēt sabiedriskā transporta vadītājus, kuri nobrauc likumā pieļaujamās darba stundas un aizved tik pasažieru, cik stāv pieturā. Domāju, ka Helsinkos autobusa šoferis ir tikpat ražīgs kā Rīgā vai Liepājā, bet, vēloties nozarē ieviest produktivitātes pasākumus, varētu nonākt pie optimizācijas, kas pārvadātāja statistikas datus noteikti uzlabotu. Ir vēl citas jomas, kur darba ražīguma celšana nozīmē optimizāciju, kas savukārt samazina pakalpojuma kvalitāti vai arī sašaurina pakalpojuma klāstu. Jāsecina, ka darba ražīguma trūkumu nevar attiecināt uz visiem segmentiem.

Modes zīmola Versace jaunais īpašnieks Capri Holdings straujā tempā vēlas atvērt vairāk nekā 100 jaunu veikalu, raksta Bloomberg.

Capri Holdings Itālijas modes zīmolu iegādājās pērn par 2,2 miljardiem ASV dolāru, un tā plāns paredz, ka ik gadu tiks atvērti desmitiem jaunu veikalu, kā arī renovēti esošie, lai sasniegtu mērķi dubultot Versace pārdošanas apjomus, investoru dienā paziņojuši uzņēmumu pārstāvji. Kompānija ieguldīs arī zīmola mārketingā, cenšoties paplašināt darbību rokassomiņu un aksesuāru jomā.

«Ir pilnīgi skaidrs: mūsu veikalu produktivitāte nav tāda, kāda tai jābūt,» sacījis Versace vadītājs Džonatans Akerojds. «Mums strauji jāpalielina produktivitāte un tas būs dzinējs, lai sasniegtu 2 miljardu ienākumu mērķi,» viņš piebildis.

Capri Holdings, kam pieder arī Michael Kors un Jimmy Choo zīmoli, cer palielināt veikalu skaitu no esošajiem 188 līdz aptuveni 300 veikaliem 2022.gadā, atverot veikalus dažādos pasaules reģionos. Vairāk nekā puse no Versace esošajiem veikaliem atrodas Āzijā, no kuriem 40 ir Ķīnā.

Latvijā izteikti dominē ļoti mazi apstrādes rūpniecības uzņēmumi jeb mikro uzņēmumi, kuros ir neliels nodarbināto skaits. Šāda veida uzņēmumi parasti ir mazāk efektīvi, un tiem ir grūtāk attīstīties

Nozares izaugsmes izaicinājumus un attīstības potenciālu intervijā DB iezīmē Finanšu ministrijas Tautsaimniecības analīzes departamenta makroekonomikas analītiķe Diāna Ondža.

Fragments no intervijas:

Neskatoties uz nozīmīgo lomu tautsaimniecībā, apstrādes rūpniecību pamatā veido nelieli uzņēmumi. Kā šī tendence attīstījusies, un kā tā varētu mainīties?

Mazajiem uzņēmumiem ir grūtāk attīstīties, ko nosaka, piemēram, resursu trūkums, kā rezultātā mikro uzņēmumu konkurētspēja ir vājāka. Turklāt Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pētījums parāda, ka lielākajā daļā OECD valstu, tai skaitā Latvijā, tieši apstrādes rūpniecības nozarē īpaši izteiktākas ir produktivitātes atšķirības starp mikro un lielajiem uzņēmumiem, nekā tas ir, piemēram, pakalpojumu sektorā. To daļēji nosaka fakts, ka apstrādes rūpniecība ir kapitālietilpīga nozare, kur ražošana lielos apjomos ir ekonomiski izdevīgāka. Produktivitāte ir svarīgs ekonomiskais rādītājs, kas atspoguļo ražošanā izmantoto resursu efektivitāti. Makro līmenī augstāka produktivitāte veicina tautsaimniecības izaugsmi, konkurētspēju, kā arī sekmē iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanos.

Pandēmijas gadā algu kāpums bija vien nedaudz lēnāks nekā 2019.gadā. Pēc CSP datiem vidējā darba samaksa par pilnas slodzes darbu 2020.gadā palielinājās par 6,2%.

Ceturtajā ceturksnī bruto alga bija 1188 eiro jeb par 6,7% lielāka nekā gadu iepriekš. Savukārt alga pēc nodokļu nomaksas gada nogalē sasniedza 871 eiro - kāpums par 52 eiro. Ņemot vērā, ka patēriņa cenās bija vērojams neliels kritums (-0,6%), strādājošo pirktspēja auga pat straujāk nekā pirms vīrusa gadā. Sākot no decembra, algu kāpumu palīdz noturēt arī valsts izmaksātās algu subsīdijas.

Līdzīgi kā gadā kopumā arī pēdējā ceturksnī algas privātajā sektorā (+7%) auga straujāk nekā publiskajā sektorā (+5,8%). Pandēmijas ietekmē gandrīz visās nozarēs algu pieaugums palēninājās, tomēr neapstājās. Gada nogalē nozīmīgs 8,6% kritums bija vērojams vienīgi izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos.

Latvijas ekonomikai šogad klājas gana labi. Šā gada pirmo četru mēnešu IKP pieaugums bijis viens no straujākajiem ES, eksporta rādītāji ir spīdoši, inflācija ir normas robežās, ar budžeta deficītu arī kreņķu nav. Tomēr melnais mākonis pār saulainajām tautsaimniecības debesīm ir salīdzinoši zemā Latvijas ekonomikas produktivitāte, kas, saskaņā ar LTRK padomes priekšsēdētāja Aigara Rostovska teikto, ir vien 60% no ES vidējā rādītāja. Kādēļ mums par to jāsatraucas, un kādas ir sekas zemai produktivitātei?

Vispirms jau tas vistiešākajā mērā ietekmē Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju, īpaši apstākļos, kad saasinās darba roku trūkums un strauji aug darba algas. Viens no ekomomikas pamatlikumiem skan gana skarbi – ja algas aug straujāk nekā produktivitāte jeb, citiem vārdiem sakot, darba spēka izmaksas ir lielākas par tā pienesumu, tas ir vistiešākais ceļš uz inflācijas nesamērīgu kāpumu un uzņēmumu konkurētspējas pazemināšanos. Lai mūsu ekonomiku produktivitātes ziņā tuvinātu ES vidējiem rādītājiem, nepietiek ar to, ja strādāsim ātrāk, čaklāk vai vairāk. Runa ir par pašu ekonomikas struktūru.

Proti, Latvijā parāk mazs īpatsvars ir nozarēm ar augstu pievienoto vērtību. Daudzās nozarēs vēl ir lielas rezerves produktivitātes kāpināšanai. Vienkārši runājot, cilvēki var melnu muti garas stundas strādāt, ražojot preci ar samērā zemu pievienoto vērtību, un būt mazāk produktīvi nekā darbinieki, kas, iespējams, strādā pāris stundas dienā augsto tehnoloģiju nozarē. Te arī atbilde uz jautājumu, kāpēc mēs nevaram samazināt darba nedēļas ilgumu. Jo zemākas pievienotās vērtības ekonomika, jo vairāk jāstrādā, lai būtu konkurētspējīgs.

Starptautiskie pētījumi un pieredze rāda, ka ļoti daudzi uzņēmumi, ieviešot pārmaiņas, saskaras ar grūtībām, galvenokārt saistītām ar darbinieku neizpratni, nevēlēšanos pieņemt pārmaiņas un pat apzinātu pretošanos. Tas uzņēmumiem maksā gan laiku, gan naudu. Taču novērojumi arī rāda, ka vadītāji nereti pieļauj kļūdas pārmaiņu komunikācijā, kas arī noved pie neveiksmīga atrisinājuma – laba pārmaiņu ideja kļūst par mokām, izraisa konfliktus un tai ir zema produktivitāte.

Piedāvājam nelielu ieskatu četros priekšnoteikumos, kas nosaka veiksmīgu pārmaiņu komunikācijas vadību.

Komunikācija izriet no pārmaiņu nolūka

Pārmaiņas sākas ar nolūku kaut ko mainīt. Uzņēmumu īpašnieki vai organizāciju vadītāji kaut kādu iemeslu dēļ pieņem lēmumu, ka ir jāmaina darbības pieeja, piemēram, jāuzlabo produktivitāte, jāsakārto procesi, jāmaina struktūra, birojs vai kultūra, jāsamazina darbinieku skaits, jāattīsta jauns darbības virziens, jāapvienojas ar citu uzņēmumu u.tml. Visas šīs situācijas ir saistītas ar pārmaiņām, tikai katra savā veidā atšķiras ar pārmaiņu vadības un komunikācijas pieeju. Tāpēc šis ir pirmais un svarīgākais punkts – saprast, kas ir mūsu pārmaiņas? Ko tieši gatavojamies mainīt? Šķiet ļoti elementārs jautājums, taču, kad vadītāji sāk iedziļināties savā pārmaiņu nolūkā, var atklāties dažādas nozīmīgas nianses, kas maina komunikācijas pieeju ar darbiniekiem un ļauj ieraudzīt riskus pārmaiņu vadības procesā.

Par to, kādi būs pārtikas mazumtirgotāju tuvākās nākotnes izaicinājumi, nule kā sprieda ekonomisti un tautsaimnieki.

Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) un Baltijas Starptautiskā Ekonomikas Politikas Studiju Centra (BICEPS) veiktais pētījums Kāda ir mazumtirdzniecības nākotne Latvijā liecina – izaicinājums būs produktivitāte, efektivitāte un inovācijas. Jau šobrīd nozares produktivitāte ir augstāka nekā tautsaimniecībā kopumā. Taču tas nenozīmē, ka nozare var gulēt uz lauriem. Īpaši tas svarīgi laukos, kur cilvēku kļūst arvien mazāk, līdz ar to jādomā, kā apkalpot tos, kas turpina saimniekot novados. Eksperti pat rosina ieviest pašvaldību atbalstītus internetā iegādātu pārtikas preču piegādes pakalpojumus no tuvākajām pilsētām. Un jāsaka, ka ne velti, jo lauku veikalu slēgšana – tā joprojām ir realitāte. Zinu pagastu tikai 70 km attālumā no Rīgas, kur divu veikalu vietā tūlīt nebūs neviena, jo pēdējo grasās slēgt. Iemesls – mazi ieņēmumi un pieaugošas izmaksas. Šajā gadījumā labs risinājums būtu autoveikals, taču iedzīvotāji jau rēķinās, ka tajā cenas ir augstākas, līdz ar to meklēs iespējas doties uz lielākām pilsētām, kur pastāv izvēles iespēja, – iepirkties tradicionālajos vai modernajos veikalos. Taču jārēķinās, ka tradicionālā pārtikas mazumtirdzniecība samazinās, bet pieaug modernā mazumtirdzniecība.

Latvijā ir spēcīgas lauksaimniecības tradīcijas, un pārtikas un lauksaimniecības produkti arī šodien ir viena no galvenajām Latvijas eksporta preču grupām.

Nākotnē pasaulei būs jāpabaro arvien vairāk iedzīvotāju – par pieprasījuma trūkumu diez vai varēs sūdzēties. Šodien mēs katrs kā patērētājs, iegādājoties vietējos produktus, varam balstīt mūsu ekonomiku un veicināt lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozares potenciāla īstenošanu.

Lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nozīme ekonomikā

Lauksaimniecība un pārtikas un dzērienu ražošana Latvijas ekonomikā ieņem daudz būtiskāku lomu nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji. Šīs nozares kopā veido aptuveni 4% no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Tās ir arī atbildīgas par aptuveni tādu pašu daļu no VID administrētajiem kopbudžeta ieņēmumiem, kas absolūtā izteiksmē ir ap 400 miljonu eiro. Darba tirgū ar pārtikas ražošanu saistīto nozaru loma ir lielāka – tajās nodarbināti 70 000 iedzīvotāju jeb 7,7% no visiem strādājošajiem. Vēl svarīgākas šīs nozares ir eksportā, jo lauksaimniecības un pārtikas produkti ir viena no Latvijas galvenajām eksporta preču grupām – vairāk nekā sestā daļa no kopējā preču eksporta jeb vairāk nekā divi miljardi eiro, kas ieplūst Latvijas ekonomikas asinsritē.

Darbaspēka problēma patlaban ir akūta, taču tajā pašā laikā ražīgumam jāseko darba algas pieaugumam, kas nenotiek pietiekami strauji, PwC veiktās Baltijas uzņēmumu vadītāju (CEO) aptaujas rezultātu prezentācijā atzina eksperti.

«Ja gribam būt pārtikusi valsts un pelnīt labas algas, tad tās jāspēj atpelnīt - tikai tad tās var samaksāt un pamatā to raksturo ražīgums», skaidroja Latvijas Bankas padomes loceklis Mārtiņš Kazāks.

Saeimas ilgtspējas attīstības komisijas pārstāvis Arvils Ašeradens atzina, ka Latvijā produktivitāte aizvien ir zema, un tā veido vidēji 50% no ES vidējā rādītāja. Patlaban darba alga aug par 8-9% gadā, bet produktivitāte neaug vairāk par 3%, un šāda tendence ir negatīva. Patlaban ar mazu pievienoto vērtību ražojam vairāk, un algu pieaugums var rasties uz tā rēķina, ka tiek pārdots vairāk, taču paredzams, ka, pieprasījumam samazinoties, var rasties problēmas.