Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Šķēpmetēja ar Latviju sirdī un stipru, pat krampjainu apziņu, ka spēj pārrakstīt pasaules rekordu savā disciplīnā

Tāda ir Diāna Dadzīte, kura trīs ar pusi profesionālās paralimpiskās vieglatlētes karjeras gados Latvijai sagādājusi ne vienu vien saviļņojuma brīdi, kad pasaules sporta arēnās skan Latvijas himna. Sarunā ar Diānu var apjaust, cik spēcīga patriotisma dzirksts spēj virzīt sportistu uz lieliem mērķiem, kuru sasniegšanā soli pa solim jāpārvar dažādi fiziskie un emocionālie šķēršļi, domās jāpārlec pāri barjerai, kuru nepietiekamā finansējuma dēļ uzliek valsts, zem kuras karoga jāpiedalās starptautiskās sacensībās.

Fragments no intervijas, kas publicēta 30. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

Valsts apaļās jubilejas svinības jau noritējušas. Ar kādām sajūtām tu svinēji šo dienu?

Svētkus es gaidu katru gadu, jo, lai kurā pasaules vietā es būtu, Latvija ir manā sirdī. Es vienmēr gaidu 11. un 18. novembri, jo šajās dienās ir kopības sajūta un nav nozīmes, vai es tobrīd esmu Latvijā vai vairāku tūkstošu kilometru attālumā no dzimtenes.

Kādēļ tev ir svarīgi startēt zem Latvijas karoga? Vai neesi kādreiz apsvērusi domu būt kādas citas valsts sportistu komandas sastāvā, jo Latvijas finansiālais atbalsts šī aroda pārstāvjiem nebūt nav tik dāsns kā citās valstīs? Kāpēc ej grūtāko ceļu?

Man nepatīk vieglākie ceļi. Esmu dzimusi Latvijā. Man ir bijuši piedāvājumi no citām valstīm, bet tos noraidīju, sakot, ka mana sirds ir Latvijā, un vienalga, kur dzīvošu, es pārstāvēšu savu dzimteni. Pat ja man piedāvās dāsnu atalgojumu. Nauda nav svarīgākais dzīvē. Protams, tā ir vajadzīga, lai varētu paēst, nomaksāt rēķinus. Tiecoties tikai pēc naudas, dzīvē laimi atrast nevar. Ne pret ko nemainīšu savu mīļo zemi, kas man devusi tik daudz.

Tev sports ir kā labvēlīga atkarība?

Jā, kādam vakarā vajag aliņu iedzert, bet es labāk aizbraucu uz trenažieru zāli.

Kādēļ par savu mītnes zemi esi izvēlējusies tieši Vāciju? Kādēļ ne Latviju vai jebkuru citu pasaules valsti?

Uz Vāciju nebiju plānojusi doties, nebiju no tiem cilvēkiem, kuri vēlējās pamest Latviju labāku darba iespēju dēļ ārvalstīs. Satiku savu bijušo puisi, kurš jau ilgāku laiku bija ratiņos, viņš jau bija «paostījis gaisu» ārzemēs kā profesionāls ratiņbasketbola spēlētājs un ar to pelnīja naudu. Nolēmām, ka viņam pievienošos braucienā uz Vāciju, redzēsim, kā viss noritēs. Tur dzīvojot, dabūju darbu, varēju būt kopā ar savu puisi, un tas bija fantastiski. Vācijā iekļuvu auto avārijā, kuras dēļ tagad sēžu ratiņkrēslā. Tad, kad sēdi ratiņkrēslā, sāc spēlēt arī ratiņbasketbolu. Man nepatīk sevi lielīt, bet ratiņbasketbolā spēlēju kopā ar puišiem un esmu viena no labākajām spēlētājām Eiropā, tāpēc mani «rausta» uz visām iespējamām komandām, bet mana prioritāte ir vieglatlētika. Mans treneris ir no pilsētas, kur pašlaik dzīvoju. Ja viņš pēkšņi izdomās kaut kur pārcelties, man arī nāksies to darīt.

Kādi ir lielākie ieguvumi un trūkumi, ko profesionālais sports tev dod?

Domājot par profesionālo sportu, tomēr vairāk saskatu trūkumus, nevis ieguvumus. Viens no lielākajiem ir tas, ka man jābūt prom no mājām, un tas mani emocionāli dažreiz sagrauž, jo man gribas būt mājās pie ģimenes, gribas dzirdēt latviešu valodu, gribas saviem draugiem un tuviniekiem uz atvadām teikt, ka mēs tiksimies kaut kad, nezin’ kad. Labi, ka man ir mašīna un es jebkurā brīdī varu tajā iesēsties un aizbraukt uz Latviju. Šogad, nevienam nezinot, šādi iesēdos mašīnā trīs reizes. Uz vienu pusi ir tikai 2000 km. Jau nedēļu esot prom no Latvijas, cilvēki mēdz skumt pēc mājām. Esmu prom no dzimtenes astoņus gadus, un tiešām ir sajūta, ka sakravāšu mantas un vairs neatgriezīšos Vācijā. Ieguvums? (Domā.) Tas ir grūts jautājums. Droši vien tā ir iespēja nest Latvijas vārdu pasaulē. No rīta pieceļoties un aplūkojot savas medaļas, tas dod rīta grūdienu un mudina turpināt, nepadoties. Sports ir palīdzējis pārvarēt depresiju, kas man bija pēc avārijas, kuras sekas ir palikšana ratiņkrēslā. Sports ir palīdzējis būt tur, kur tagad esmu. Bez sporta es pat nezinu, kur tagad būtu.

Vienmēr pienāk brīdis, kad profesionālajam sportam traumas vai vecuma dēļ pienāk gals. Vai esi domājusi par to, ko darīsi pēc tam?

Runājot par traumām, man jau tagad ir darba kaites – sāp plecs, elkonis. Ikdienā, lai pārvietotos, man rokas ir tikpat svarīgas kā tev kājas. Protams, esmu domājusi par nākotni, un tas ir pats grūtākais, jo prātā jau šķiet, ka varēšu šādi sportot līdz sešdesmit gadu vecumam un tad iet pensijā. Gribu pēc karjeras beigām savai zemei un Paralimpiskajai komitejai mēģināt atdot atpakaļ to, ko tās ieguldījušas manī. Domāju, ka mēģināšu izaudzināt nākamos sportistus, kas nesīs Latvijas vārdu pasaulē.

Vai esošie sporta centri paralimpiskajiem sportistiem ir piemēroti?

Mums ir speciāls krēsls, kas tiek piestiprināts ar siksnām, lai tas nekustētos brīdī, kad sportists met šķēpu vai grūž lodi. Diemžēl vienīgā vieta, kur varam trenēties, ir Murjāņu sporta ģimnāzijas stadions. Nekur citur, cik man zināms, nevar piestiprināt krēslu. Daugavas stadionā, kas ir atjaunots, nedrīkstam zālājā grūst lodi, jo tiks atstātas pēdas, kā arī nav vietas, kur piestiprināt krēslu. No vienas puses, kaut kas ir darīts, lai stadions būtu piemērots cilvēkiem ratiņkrēslā, bet, no otras puses, tas ir tikai skatītājiem, nevis sportistiem. Turklāt, ja gribētu trenēties Daugavas stadionā, mums nebūtu tādas iespējas kā Latvijas Vieglatlētikas savienības sportistiem – vienkārši iet turp un trenēties. Par to būtu jāmaksā īres maksa. Ar ko mēs atšķiramies? Arī mēs nesam Latvijas vārdu pasaulē. Mēs esam tādi paši sportisti kā Laura Ikauniece un Līna Mūze, ar kurām man ir fantastiskas attiecības. Viņas arī nesaprot, kādēļ mēs tiekam šķiroti.

Kāpēc tāda netaisnība?

Tagad jau ir labāk, bet pirms vairākiem gadiem cilvēki paralimpisko sportu uztvēra kā rehabilitāciju, nevis sportu. Tas nozīmē – to, ko esam sasnieguši paralimpiskajās spēlēs, var jebkurš. Tas tā nav. Vasarā Murjāņos bija sacensības un mēs iesēdinājām ratiņkrēslā vienu šķēpmetēju un teicām, lai aizmet šķēpu. Viņš nevarēja aizmest 30 metrus. Lai gūtu sasniegumus, jāiegulda vienlīdz liels darbs gan mums, gan sportistiem, kuri nesēž ratiņkrēslā. Tiešām žēl, ka cilvēki paralimpisko sportu redz savādāk, nekā tas ir patiesībā. Mans mērķis ir pierādīt, ka esam sportisti, nevis nošķirtie. Mums ar galvu viss ir kārtībā, mēs vienkārši nevaram pastaigāt.

Visu interviju Ar tiešu trāpījumu zeltā lasiet 30. novembra laikrakstā Dienas Bizness. Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Komentāri

Pievienot komentāru
Sports

FOTO: Paziņoti Latvijas sporta izcilnieki

Monta Glumane, 20.12.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

"Latvijas Gada balva sportā 2019" apbalvošanas ceremonijā paziņoti mūsu valsts sporta izcilnieki kopumā 14 nominācijās.

Par gada labāko sportisti otro gadu pēc kārtas tika apbalvota Latvijas tenisa zvaigzne Anastasija Sevastova, kura sezonas laikā stabili ierindojās starp TOP20 pasaules spēlētājām un šogad izcīnīja savu ceturto titulu karjerā, uzvarot Jūrmalas WTA "International" (Baltic Open) turnīrā, pirmajā, kas norisinājies Latvijas tenisa vēsturē.

Par labāko sportistu 2019.gadā tika nosaukts skeletonists Martins Dukurs, kurš šajā gadā izcīnīja savu sesto pasaules čempiona un desmito Eiropas čempiona titulu.

Divas balvas saņēma motosportists Kaspars Stupelis, kurš uzvarēja līdzjutēju balsojumā par gada populārāko sportistu, kā arī tika atzīts par Latvijas gada sportistu tehniskajos sporta veidos.

Komentāri

Pievienot komentāru