Darba snieguma pārrunas daudziem darba ņēmējiem nozīmē vienu sarunu gadā ar vadītāju, kurā tiek pārrunāts aizvadītais periods un saņemts vērtējums. Taču vai viena saruna spēj uzlabot darbinieka sniegumu un veicina attīstību? Arvien vairāk organizāciju no kontroles mehānisma pāriet uz pastāvīgu sarunu modeli, kas balstīts uzticēšanās kultūrā. Kāpēc šīs pārmaiņas ir nozīmīgas gan darba devējam, gan darba ņēmējam?

Gada pārrunas nav efektīvas

Darba snieguma vadības process organizācijās ir atšķirīgs. Dažviet tas ir neformāls un balstās vadītāja subjektīvā vērtējumā, citviet – strukturēta sistēma ar skaidri definētiem kvantitatīviem un kvalitatīviem mērķiem gan komandas, gan individuālā līmenī: klientu piesaiste, finanšu rādītāji, sadarbības kvalitāte, iesaiste procesu uzlabošanā utml. Arī šo sarunu mērķi var būt dažādi – tās var būt saistītas ar darbinieka atalgojuma pārskatīšanu, prēmijām vai izaugsmes iespējām. Tomēr pērn veiktās “Kantar” aptaujas dati rāda, ka vairāk nekā 30 % darba ņēmēju uzskata – darba snieguma pārrunas nav jēgpilnas un efektīvas, un šis skaitlis gada laikā ir pieaudzis. Tas liecina, ka darbiniekiem ir būtiska vērtēšanas procesa kvalitāte.

Kā liecina Eurostat apkopotā informācija, tad, rēķinot naftas ekvivalentā, 2024. gadā ilgtspējīgā cietā biokurināmā patēriņš Latvijā bija 745 kg uz vienu iedzīvotāju, un pēc šī rādītāja Latvija bija 3. vietā ES.

Malka vai, izsakoties Eiropas zaļā kursa terminoloģijā, cietais biokurināmais izsenis bija vienīgais enerģijas ieguves veids mērenajā klimatiskajā joslā. Mērenajā joslā malka, žagari, koku mizas, čiekuri, pārpalikumi no lietas koksnes ieguves kopš neatminamiem laikiem tiek izmantoti mājokļu apsildei, ēdiena gatavošanai, gaismas ieguvei un citam vajadzībām. Pirmsindustriālajā laikmetā biokurināmā patēriņš mērenajā joslā pēc svara pārspēja jebkuru citu lauksaimniecības produktu. Atbilstoši pirmsindustriālajā laikmetā Džona Henriha van Tūnena (1783-1850) izstrādātajam lauksaimniecības specializācijas modelim (grāmatā Izolētā valsts, 1826) visefektīvāko zemes izmantošanu var nodrošināt, ja vistuvāk galvenajai patēriņa vietai (pilsētai) zemes īpašnieki specializējas dārzeņu un augļu ražošanā, kā arī malkas un lietas koksnes ieguvē, jo tad transporta izdevumi būtu vismazākie. Šī loģika ir zaļās pieejas pamatā. Iegūstot cilvēka dzīvošanai nepieciešamo kurināmo dzīves vietas tiešā tuvumā, līdz minimumam samazinās enerģijas patēriņš (izmaksas) transportam un transporta radītais piesārņojums (izmeši).

Ēku uzturēšanas, nekustamā īpašuma pārvaldības un inženiertehnisko risinājumu grupa “Civinity” izvirzījusi mērķi nākamo piecu gadu laikā desmitkārt palielināt EBITDA, peļņu pirms procentiem, nodokļiem, nolietojuma un amortizācijas.

Tas nozīmēs būtisku darbības modeļa pārveidi – plānots, ka vismaz 30% uzņēmuma portfeļa veidos digitālie produkti.

Uzņēmuma dibinātājs un valdes priekšsēdētājs Deivids Jacka norāda: lai augtu ātrāk par tirgus vidējo tempu un saglabātu līderpozīcijas, ar tradicionālajām metodēm vairs nepietiek – nepieciešamas investīcijas digitālajā transformācijā.

Jacka uzsver, ka šīs pārmaiņas iezīmē jaunu uzņēmuma attīstības posmu, kuru “Civinity” sasniegusi, konsekventi paplašinot un stiprinot savus pamatvirzienus.

“Mūsu grupas stratēģija vienmēr tiek plānota piecu gadu periodam. 2020. gadā mums bija skaidrs virziens: uzlabot pakalpojumu kvalitāti, palielināt efektivitāti un augt gan organiski, gan ar uzņēmumu iegādēm. Toreiz izvirzījām konkrētu mērķi – sasniegt 10 miljonu eiro EBITDA. Šodien šo mērķi esam sasnieguši: mūsu ieņēmumi gandrīz trīskāršojušies, efektivitāte ir pieaugusi, un pakalpojumu kvalitāte turpina uzlaboties.”

Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, pērn Latvija bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no grāmatu eksporta.

Tā var teikt šā raksta virsrakstā, nedaudz pārveidojot bērnu dzejnieka Pētera Sila (1908–1953) jau folklorizējušās rindas no dzejoļa “Uz skolu”, jo 2024. gadā Latvija bija pasaules līdere grāmatu eksportā uz vienu iedzīvotāju un galvenais Latvijā iespiesto grāmatu eksporta tirgus bija Eiropas valstis – Vācija, Zviedrija un Norvēgija.Kā liecina Starptautiskā Tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no poligrāfijas produkcijas – grāmatu eksporta.Poligrāfija un papīra ražošana ir nozīmīga Latvijas rūpniecības nozare.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2024. gadā Latvija bija trešajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no biodīzeļdegvielas eksporta.

Starptautiskajā tirdzniecībā pie atjaunojamās jeb biodīzeļdegvielas (KN kods 3826) tiek pieskaitīta biodegviela, kas tiek ražota no augu eļļām, dzīvnieku taukiem vai atkritumiem, kā arī biodīzeļdegvielas maisījumi, kas nesatur vispār vai satur mazāk nekā 70 % naftas destilācijas produktu. Parastai – naftas vai citu ogļūdeņražu pārtvaices procesā iegūta dīzeļdegvielai - ir cita preču grupa (HS 2710).

Biodīzeļdegvielas ražošana

Tradicionāli biodīzeļdegviela tiek ražota, izmantojot ķīmisku reakciju starp taukvielām un spirtiem (parasti metilspirtu), kuras rezultātā rodas taukskābju metilesteri (biodīzeļdegviela), un vienlaikus kā blakusprodukts tiek iegūts glicerīns. Reakcija notiek 50–65 °C temperatūrā katalizatoru klātbūtnē.Kā taukvielu avots var būt augu eļļas (sojas, rapša, palmu, saulespuķu), izlietotās eļļas no ēdiena gatavošanas procesa, pārtikā neizmantojami dzīvnieku tauki u.c.

Daudzās organizācijās ilgtspēja vairs nav jauns jēdziens – ir stratēģijas, mērķi, rādītāji un atbildīgās personas. Taču praksē arvien biežāk rodas jautājums: kāpēc, neskatoties uz visu iepriekš minēto, reālā rīcība nemainās tik strauji, kā cerēts? Atbilde bieži ir vienkārša – ilgtspēja ir definēta dokumentos, bet nav integrēta cilvēku ikdienas darbā.

Vides ilgtspēja dzīvo ikdienas lēmumos, nevis stratēģijās

Darbinieki katru dienu pieņem desmitiem mazu lēmumu – kā izmantot resursus, kā organizēt procesus, kā sadarboties, kā mācīt, ražot vai sniegt pakalpojumus. Tieši šie lēmumi nosaka organizācijas faktisko ietekmi uz vidi, nevis stratēģijas formulējumi. Ja darbiniekiem trūkst izpratnes, prasmju vai motivācijas rīkoties videi draudzīgi, pat visambiciozākie ilgtspējas mērķi paliek uz papīra. Tehnoloģijas var palīdzēt, bet tās neaizstāj cilvēka lēmumu, tāpēc vides ilgtspēja organizācijā nav tikai investīciju vai inovāciju jautājums – tā ir cilvēkresursu vadības jautājums.

Zaļā cilvēkresursu vadība – tilts no stratēģijas uz praksi

Multipakalpojumu uzņēmums “Tele2” sācis sadarbību ar Latvijas jaunuzņēmumu “asya.ai”, klientu apkalpošanā ieviešot mākslīgā intelekta (MI) risinājumu, kas spēj analizēt sarunas saturu.

Jaunais rīks palīdzēs vēl precīzāk izprast klientu vajadzības, uzlabot sarunu kvalitāti un sniegt klientiem vēl cilvēcīgāku pieredzi saziņā ar “Tele2”.

“Mūsu mērķis vienmēr ir bijis padarīt tehnoloģijas cilvēcīgas – tādas, kas palīdz, nevis sarežģī dzīvi. Šis risinājums mums ļaus labāk saprast ne tikai to, ko cilvēks saka, bet arī to, kā viņš to pasaka. Tas palīdzēs ātrāk reaģēt, sniegt precīzākas atbildes un veidot vēl saprotošāku klientu apkalpošanu,” stāsta “Tele2” klientu apkalpošanas departamenta vadītāja Marita Romanovska.

“Tele2” izmantos “asya.ai” izstrādāto sarunu analīzes sistēmu “Pitch Patterns”, kas ar mākslīgā intelekta palīdzību spēj atpazīt sarunas saturu latviešu un citās valodās, kā arī atpazīt balss toni, intonāciju, runas ātrumu un citas izpausmes. Tas ļaus identificēt situācijas, kad zvans nav bijis veiksmīgs, un palīdzēs darbiniekiem uzlabot komunikāciju un pakalpojuma kvalitāti. Risinājums var aizstāt manuālu sarunu klausīšanos zvanu centros pakalpojuma kvalitātes nodrošināšanai, ievērojami ietaupot izmaksas un nodrošinot visu zvanu analīzi, ko cilvēkam nebūtu iespējams paveikt. Risinājums atbilst fizisko personu Vispārīgajai datu aizsardzības regulai (GDPR) un jau tiek izmantots arī vairākās valsts iestādēs, kā piemēram, CSDD un LVRTC.

Latvijas Republikas Senāts (Senāts) 2025. gada 23. decembrī pieņēma spriedumu lietā SKA-170/2025, kurā vērtēja, vai Konkurences padome (KP) drīkst balstīt savus lēmumus uz operatīvās darbības laikā iegūtiem pierādījumiem, tostarp slepeni ierakstītu sarunu audioierakstu atšifrējumiem.

KP 2021. gadā pieņēma lēmumu par karteļa konstatēšanu iepirkumos būvniecības jomā, lēmumu pamatā balstot uz operatīvo darbību laikā slepeni iegūtu personu sarunu audioierakstu atšifrējumiem, kurus KP nodeva Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Administratīvā apgabaltiesa vēlāk pievienojās KP pamatojumam un KP lēmumu atstāja spēkā.

Jau tobrīd sākās plašas publiskas diskusijas par zaudējumu piedziņu no lietā iesaistītājām juridiskajām personām, kas vainu nebija atzinušas un KP lēmumu pārsūdzējušas. Tā laika ģenerālprokurors un citas publiskas personas tiesu uzskatīja par formalitāti un aicināja pasūtītājus jau tobrīd vērsties ar zaudējumu atlīdzības prasībām pret ‘vainīgajiem’ būvniekiem, vilcināšanās gadījumā draudot ar kriminālatbildību. Sarunas no Konkurences padomes lietas nez kādā veidā nonāca pie žurnālistiem, kas dažas dienas pirms Saeimas vēlēšanām izveidoja iknedēļas svētdienas raidījumu otrdienā un izgaismoja sarunās pieminētās publiskās personas. Tādā veidā kāds ministrs Saeimas vēlēšanās tiks izsvītrots, bet kāds ar konkurences iestādes darba pieredzi kļuva par Saeimas deputātu. Notika linča tiesa.

Šprotēm Latvijas zivju konservu eksportā pievienojas siļķu, makreļu, lašu un pat kaviāra konservi.

Jau vairāk nekā desmit gadus Krievija ir noteikusi Latvijas zivju konservu importa aizliegumu un Latvijas šprotēm Krievijas tirgus ir slēgts. Taču jau no 2015. gada Latvijas zivju konservu ražotāji ir attīstījuši citu zivju konservu eksportu un ievērojami paplašinājuši zivju konservu eksporta ģeogrāfiju.

Konservēšanas pirmsākumi

Kamēr nebija atklātas konservēšanas tehnoloģijas, vienīgais veids, kā paildzināt produktu lietošanu, bija to sālīšana, žāvēšana, kaltēšana, uzglabāšana skābā vidē (fermentēšana) vai marinēšana. Termiskās konservēšanas rūpnieciskā izmantošana aizsākās tikai XIX gadsimta sākumā, kad Francijas pavārs Nikolā Apērs (1749–1841) atklāja, ka var vairākus gadus uzglabāt ēdienu, kurš pirms tam ir ticis ievietots aizlodētās metāla kārbās, ja kārbas pirms uzglabāšanas uzkarsē virs vārīšanas temperatūras. Kad Francijas armija izsludināja konkursu par labāko metodi, kā ilgstoši uzglabāt pārtikas produktus, tieši Apēra ieteiktā konservēšanas metode – ēdiena sterilizācija metāla kārbās un stikla traukos – izrādījās visefektīvākā. 1810. gadā Apēram tika piešķirts apbalvojums un naudas prēmija par labākās konservēšanas metodes atklāšanu un pilnveidošanu. Apēra laikā gan nebija zināms, kāpēc, uzkarsējot hermētiski noslēgtu trauku virs 100 grādu temperatūras, tajā ievietotie produkti ilgstoši nebojājas.

Elektroauto kļūst arvien populārāki, un līdz ar to aktuāls kļūst jautājums par nobraukumu ar vienu uzlādi. Elektroauto nobraukuma rādītāji tiek noteikti pēc vienotiem testēšanas standartiem un kalpo kā uzticams salīdzināšanas pamats starp dažādiem modeļiem. Ikdienas lietošanā nobraukumu nosaka braukšanas paradumi, maršruti un izmantotais aprīkojums, tāpēc pārdomāta braucienu plānošana ļauj pilnvērtīgi izmantot elektroauto sniegtās priekšrocības un nodrošina komfortablu pārvietošanos dažādos apstākļos.

Ko ietekmē elektroauto nobraukums?

Reālā attāluma starp uzlādes reizēm lielākoties nosaka vairāki faktori:

• Temperatūra un siltuma patēriņš – aukstā laikā baterijas kapacitāte samazinās, un salona apsilde patērē papildu enerģiju.

• Braukšanas ātrums un stils – lielāks ātrums nozīmē augstāku patēriņu; pilsētā enerģiju var atgūt ar reģeneratīvo bremzēšanu.

• Riepas un slodze – pareizi piepumpētas, sezonai atbilstošas riepas palīdz saglabāt enerģijas patēriņu optimālā līmenī.

• Papildus funkcijas – sēdekļu apsilde, klimata kontrole un citas elektroiekārtas ietekmē kopējo patēriņu.

Arī maršruta specifika ietekmē nobraukumu. Braukšana pa pilsētu bieži nodrošina mazāku patēriņu nekā ātrs brauciens pa šoseju. Toties aukstākos mēnešos nelielas izmaiņas uzlādes punktos vai enerģijas patēriņā var būtiski ietekmēt, cik tālu var nobraukt ar vienu uzlādi.

Mākslīgais intelekts maina to, kā mēs strādājam un vadām organizācijas. Tas ir praktisks rīks, kas palīdz izprast darba vidi un pieņemt labākus lēmumus cilvēku un komandu labā. Mākslīgais intelekts sniedz plašāku skatījumu un dziļāku izpratni, palīdzot vadītājiem pamanīt lietas, ko dati nespētu atklāt. Pārdomāti lietots mākslīgais intelekts palīdz padziļināt izpratni, ļaujot līderiem labāk orientēties darba vides dinamikā un veidot jēgpilnākas attiecības ar cilvēkiem.

Saskaņā ar 2025. gada Pasaules Ekonomikas foruma ziņojumu nākotnes darba vidi veidos ne tikai tehnoloģijas, bet arī unikālas cilvēku prasmes. Ziņojums paredz, ka līdz 2030. gadam visvairāk pieprasītās prasmes būs analītiska un radoša domāšana, noturība un spēja pielāgoties, motivācija un pašapziņa, zinātkāre, kā arī vēlme mācīties visa mūža garumā.

Šīs prasmes ir cilvēcīgas – balstītas emocionālajā inteliģencē, pašrefleksijā un radošumā. Tās ir īpašības, kas veido mūsu sadarbību un to, kā mērķtiecīgi izmantojam tehnoloģijas. Mākslīgā intelekta laikmetā mūsu spēja palikt cilvēcīgiem kļūst vēl būtiskāka – tā piešķir datiem jēgu un virzienu attīstībai. Lai vadītu efektīvi, nepieciešama gan uzticama informācija, gan resurss, ko tehnoloģijas nespēj radīt, – laikus ieklausīties un pieņemt rūpīgi pārdomātus lēmumus.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija trešajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no saliekamo koka ēku eksporta.

Vēsturiski pirmie cilvēku veidotie mājokļi bija būves, kuras bija viegli izjaucamas un transportējamas. Nodarbojoties ar agrīno lopkopību vai līdumu zemkopību, mītnes vieta bija regulāri jāmana. Kā savulaik norādīja pazīstamais Latvijas vēsturnieks un etnogrāfs Oskars Ringolds Ksavers Andermanis (1897–1974), tad viena no pirmajām mītnēm latviešiem, līdzīgi kā igauņiem un somiem, bija slietņu namiņš. (K. Andermanis. Senā latvju sēta.

Grāmatā Latviju tautas daiņas II, Rīga: Literatūra, 1928., 18. lpp.)Tā bija konusa formas vigvamam līdzīga būve, kuru veidoja no vairākus metrus garām kārtīm. Kāršu resnākie gali tika novietoti uz zemes, bet tievākie gali augšpusē sasieti kopā. Kārtis varēja pārklāt ar koku mizām, lapu koku zariem. Vēlākos laikos šādas mītnes dēvēja par mednieku vai zvejnieku zaru būdām. 20. gadsimtā slietņu namiņus atkal izmantoja kara laika bēgļi un jaunsaimnieki, lai ātri tukšā vietā, tikai ar dabas dotiem materiāliem uzbūvētu pajumti, kas aizsargātu no nokrišņiem un noturētu siltumu. Slietņu namiņa iekšienē uguni nekūra, bet pavarda vieta bija pie ieejas slietņu namiņā. Slietņu namiņš bija viegli izjaucams un, ja nepieciešams, pārvietojams.

Latvija nodrošina 1,3% no kaltētu zirņu piegādēm globālajam tirgum.

Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center (ITC) apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība un Pasaules Tir-dzniecības organizācija) liecina, ka, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2023. gadā Latvija bija pirmajā, bet 2024. gadā – trešajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no kaltētu zirņu eksporta.

Ar senu vēsturi

Zirņi ir viens no vissenākajiem kultūraugiem, kurš no savvaļas zirņiem tika selekcionēts aptuveni pirms 9500 gadiem mūsdienu Afganistānas un Ziemeļindijas teritorijā. Kā liecina arheoloģiskie atradumi, tad ap 5000. gadu p.m.ē. zirņus jau audzēja Senajā Ēģiptē – Nīlas ielejā. Senākie kaltētu zirņu atradumi cilvēku apmetnēs Centrālajā Eiropā un Indijā tiek datēti ar 4000. gadu p.m.ē. Savukārt ap 2000. gadu p.m.ē. zirņus audzēja praktiski visā Eiropā (Elzebroek A. T. G., Wind K. Guide to cultivated plants. Kembridža: CABI North Amer-ican Office, 2008, 238. lpp.).Zirņi bija nozīmīga lauksaimniecības kultūra Senajā Grieķijā un Senajā Romā, bet Latvijas teritorijā zirņus sāka audzēt krietni pirms Romas impērijas izveidošanās. Arheoloģiskajos izrakumos zirņi Latvijā ir atrasti senākos slāņos, nekā tie ir atrasti Zviedrijā (Rasiņš A., Tauriņa M. Pārskats par Latvijas PSR arheoloģiskajos izrakumos konstatētajām kultūraugu un nezāļu sēklām. Arheoloģija un etnogrāfija XIV. Rīga: Zinātne, 1983, 152. lpp.). Tomēr zirņi nekad nebija noteicošā lauksaimniecības kultūra Latvijas teritorijā.Līdz Pirmajam pasaules karam zirņi aizņēma aptuveni 2,2% no visas sējumu platības apriņķos, kuri vēlāk kļuva par Latvijas valsts teritoriju. Kā liecina Latvijas statistikas dati, 1923. gadā ar zirņiem tika apsēti vairāk nekā 37 tūkstoši hektāru, kas veidoja 3,4% no vi-sas sējumu platības (Bokalders J. Lauksaimniecība. Grām. Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Rīga: A. Gulbja apgādniecība, 1927, 516. lpp.). 1935. gadā pākšaugu sējumi Lat-vijā jau sasniedza 41,8 tūkstošus hektāru, no kuriem zirņi un pupas veidoja vairāk nekā 80%. Latgales augstienes ziemeļaustrumos ar zirņiem un pupām bija apsēti 6% no sējumi-em, bet Ezernieku pagastā – pat 8% no visiem sējumiem (Rutkis J. Latvijas ģeogrāfija. Stokholma: apgāds Zemgale, 1960, 528. lpp.). 1940. gadā pākšaugus audzēja 36 tūkstošus hektāru lielā platībā.

Pirms kāda laika sadarbībā ar “Norstat” noskaidrojām uzņēmēju viedokli par jauniešu personīgajām prasmēm jeb power skills. Rezultāti apstiprināja jau daudzviet dzirdēto – jauniešiem trūkst problēmu risināšanas spēju (35 %), stresa noturības (34 %), pašorganizācijas un laika plānošanas iemaņu (34 %), kā arī kritiskās domāšanas (33 %).

Šie rādītāji nav tikai Latvijas īpatnība. Eiropas Komisijas pārraudzībā veidotais Eiropas prasmju indekss (European Skills Index) liecina, ka darba devēji visbiežāk saskata jauniešos nevis tehnisko, bet tieši personīgo prasmju trūkumu, piemēram, laika plānošanu, kritisko domāšanu vai stresa noturību.

Vispieprasītākās kompetences darba tirgū – personīgās prasmes

Pasaules Ekonomikas foruma ziņojums “Nākotnes darbs 2025” (The Future of Jobs Report 2025) norāda, ka analītiskā domāšana joprojām ir vispieprasītākā kompetence, kam seko noturība, elastība, kā arī spēja vadīt un sadarboties ar citiem – tās visas ir būtiskas 21. gadsimta prasmes. Savukārt Lielbritānijā bāzēta starptautiskā izglītības uzņēmuma “Pearson” pētījums apliecina, ka tieši power skills kļūst svarīgākas par tehniskajām prasmēm un darba tirgū tiek novērtētas arvien augstāk – tās kļūst par galveno konkurētspējas kapitālu nākotnes darba vietās.Lielākā daļa Latvijas uzņēmēju (70 %) mūsu aptaujā norādīja, ka iemācīt un attīstīt personīgās prasmes ir daudz sarežģītāk nekā apgūt konkrētajam amatam nepieciešamās profesionālās iemaņas.

Latvijā izaugušās biomasas apjoms pārsniedz pašmāju patēriņu siltumstacijās, tāpēc tā tiek eksportēta un rada papildu ienākumus, perspektīvā tiek prognozēts šī resursa patēriņa pieaugums valstī, ko nodrošinātu tā pārstrāde citos produktos.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu rīkotajā diskusiju ciklā Zaļā enerģija = konkurētspējīga Latvija. Šķelda ir atjaunīgs resurss, kurš izaudzis pašu zemē, kurš ļāvis samazināt fosilo energoresursu importa apjomus un tēriņus, vienlaikus ļaujot šai naudai palikt Latvijā un strādāt tautsaimniecības izaugsmei, kā arī paaugstināt energodrošību valstī.

Resursu pietiek

„Labā ziņa - Latvijai ir ilgtspējīga biomasa, kas ir pierādāms, un tādējādi mums ir vietējā atjaunojamā zaļā enerģija, tāpēc būtiskākais ir jautājums, kā šo resursu izmantojam,” uz jautājumu par biomasas - pašu zemē izaudzētās zaļās enerģijas - esamību Latvijā atbild Latvijas Biomasas asociācijas valdes priekšsēdētājs Didzis Palejs. Viņš atgādina, ka Latvijā vēsturiski ir izmantota pašu zemē izaugusī biomasa un arī pašlaik būtībā vairumā Latvijas pilsētu centralizētā siltumapgāde kā resursu izmanto pašu zemē izaudzēto. „Vienlaikus Latvijā ik gadu iegūstamās biomasas apjoms pārsniedz tos apjomus, ko patērējam Latvijā, tāpēc tā dažādos veidos tiek eksportēta uz ārzemēm,” norāda D. Palejs. Viņš gan piemetina, ka tieši šis ievērojamais biomasas eksports ir tas potenciāls, kuru izmantot pašu mājās, tādējādi stiprinot vietējo ekonomiku, vienlaikus paaugstinot energodrošību. „Biomasu var izmantot ne tikai kā energoresursu, bet arī kā izejvielu jaunajiem produktiem, kuru ražošana stiprinātu Latvijas tautsaimniecību,” uzsvēra D. Palejs.

Viedo telpu biznesa parku attīstītājs Nordspace ir pabeidzis trešā viedo telpu biznesa parka “Lubānas” būvniecību Latvijā, vienlaikus uzsākot biznesa parka “Jūrkalne” otrās kārtas attīstību.

Otrā projekta kārta paredz 32 modernu, kompaktu un daudzfunkcionālu telpu izbūvi no 46 līdz 70 m² platībā, kas paredzētas mazo un vidējo uzņēmumu, kā arī privātpersonu biznesa vai hobija attīstības vajadzībām. Projekta otro attīstības kārtu plānots pabeigt nākamā gada pavasarī, savukārt projekta kopējās investīcijas sasniegs 2 miljonus eiro.

Nordpspace jaunākais projekts “Lubānas” ar kopējo platību 2986,6 m² piedāvā 48 gudri pārvaldāmas telpas no 49,5 līdz 72,8 m² platībā. Telpas pielāgotas noliktavu, biroju un komercdarbības funkcijām. Biznesa parks atrodas stratēģiski izdevīgā lokācijā – Lubānas ielā 133A, Pļavniekos, Rīgā, nodrošinot ērtu piekļuvi pilsētas centram un galvenajiem loģistikas un tirdzniecības maršrutiem, tostarp Krasta un Juglas ielai.

Jauns SIA “LaTS” mazumtirdzniecības tīkla veikals, kas 19. decembrī atklāts Hospitāļu ielā 1, Rīgā, kļūs par nozīmīgu papildinājumu šīs apkaimes iedzīvotāju ikdienai, informēja SIA “Latvijas Tirgotāju savienībā”.

“Līdz šim tuvākās ikdienas preču iegādes vietas šajā rajonā atradās aptuveni 20 minūšu gājiena attālumā, tāpēc jaunais “Latiņš” pamatoti dēvējams par īstu piemājas veikalu. Tas sniegs iespēju vietējiem iedzīvotājiem ērti un ātri iegādāties nepieciešamās preces, netērējot laiku garākam ceļam,” pastāstīja “LaTS” veikalu tīkla komercdirektore Kitija Didžus.

Jaunā veikala atvēršana ir mērķtiecīgs solis, lai uzlabotu pakalpojumu pieejamību tieši dzīvojamos rajonos. “Citas ikdienas produktu iegādes vietas šajā apkaimē ir salīdzinoši tālu, tāpēc jaunais veikals kalpos kā tuvākais un ērtākais risinājums vietējiem iedzīvotājiem,” norādīja K. Didžus. Šāda pieeja atbilst “LaTS” tīkla filozofijai – būt tuvāk pircējam un nodrošināt nepieciešamās preces ikdienas gaitām draudzīgā vidē.

Lai sabiedriskajā sektorā strādājošie varētu saņemt algu, nepieciešami nodokļu ieņēmumi, kurus vajadzīgajā apjomā jāspēj ģenerēt komercsektoram.

Tā ir valsts eksistences aksioma. Tas ir vienkārši. Proti, valsts pārvaldē strādājošajiem darba alga bankas kontā nerodas tāpat vien no zila gaisa, bet gan tieši no uzņēmēju un viņu darbiniekiem samaksātajiem nodokļiem valsts kasē. Tik vien vajadzētu saprast un pieņemt ikvienam Latvijā – ne tikai valsts pārvaldē, bet arī pašvaldībās un dažādās valsts aģentūrās strādājošajiem, bet jo īpaši tiem, kuri pieņem lēmumus visos līmeņos.

Kad ar ierasto aizņemšanos nepietiek

Valsts kase ir gluži vai panaceja visām demokrātiskas valsts vajadzībām. Ir ierasts, ka naudas visiem sabiedrībai svarīgajiem pakalpojumiem – veselības aprūpei, izglītībai, infrastruktūrai, kultūrai, zinātnei – pietiek, un, ja nepietiek, tad jāaizņemas, bet nupat ir skaidrs, ka pat ar ierasto aizņemšanās apjomu vairs nepietiek.

Galerijā “Petroleja” 10.decembrī apbalvoti Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) konkursa “Ideju kauss 2025” uzvarētāji.

Galveno balvu – 10 000 eiro idejas attīstībai – ieguvis Aivars Vembris un Arturs Bundulis no Latvijas dziļo tehnoloģiju jaunuzņēmuma “AP4PIC” ar fotoniskām polimēru mikroshēmām elektrisku mikroshēmu aizvietošanai datu centros. Šī gada uzvarētājs piedāvā risinājumu vienai no pasaules straujāk augošajām problēmām – datu centru milzīgajam elektroenerģijas patēriņam.

Daļu elektrisko mikroshēmu datu centros ir iespējams aizstāt ar fotoniskām mikroshēmām. Šāda nomaiņa nepieciešama, jo mākslīgā intelekta pielietošana veicina elektroenerģijas patēriņu datu centros. Aivara Vembra izstrādātās Polimēra fotonikas platformas risinājums ir mikroshēmas veidot no polimēriem, kas būtiski samazinātu ražošanas izmaksas. Šobrīd vairākas mikroshēmas jau ir testētas laboratorijā.

Katra simtā svece pasaulē ir ražota Latvijā.

Visu XXI gadsimta pirmo ceturtdaļu Latvijas sveču eksports ir ievērojami pārsniedzis importu. Turklāt svētku un piemiņas brīžos Latvijas ļaudis izvēlas Latvijas, nevis importa sveci.Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no sveču eksporta.

Visvairāk – Ziemassvētkos

No neatminamiem laikiem kā gaismas avots tumšajā laikā tika izmantots degošs skals vai sveķaini zari. Bišu vaska sveces un to ražošanas tehnoloģija radās tikai pirms aptuveni tūkstoš gadiem Eiropas mērenās joslas ziemeļu daļā. Svarīgākajai sveču ražošanas izejvielai – bišu vaskam – kušanas temperatūra ir aptuveni 62 grādi pēc Celsija, bet augu dzīvnieku izcelsmes (piemēram, aitas) taukvielām, kuras pievienoja vaskam sveču ražošanā, kušanas temperatūra ir vēl zemāka. Karstajā joslā vasaras laikā saulē vaska sveces nav uzglabājamas, jo tās izkūst. Siltajās zemēs sveču vietā kā gaismas avots tumšajā laikā tika izmantotas eļļas lampiņas. Vaska sveces ir relatīvi dārgas, tāpēc to masveida izmantošana bija visai ierobežota. Būtiskas pārmaiņas sākās, kad XIX gadsimtā sveču ražošanā sāka izmantot no dzīvnieku taukiem rūpnieciski nodalītu taukskābi – stearīnu, kuru joprojām izmanto gan ziepju, gan sveču ražošanā. No XIX gadsimta beigām sveču ražošanā sāka izmantot naftas pārstrādes procesā iegūstamu parafīnu (piesātināto ogļūdeņražu maisījumu ar 20 līdz 40 oglekļa atomiem molekulā).

Jau gadu trešās grupas publiski finansētās ēkās Latvijā obligāti jāizmanto būvniecības informācijas modelēšana (BIM). Tas ir būtisks un ilgi gaidīts solis nozares digitalizācijas virzienā, taču praksē joprojām pastāv būtiska plaisa starp prasībām un to izpildi. BIM bieži tiek ieviests tikai formāli — dokumentācija joprojām top manuāli, informācija starp disciplīnām nav savietota vienotā vidē, projektu termiņi kavējas, un daļai nozares dalībnieku trūkst kompetences strādāt BIM vidē.

To visvairāk izjūt ne tikai projektētāji un būvnieki, bet arī gala lietotāji — pasūtītāji, investori un nākamie ēkas ekspluatētāji, kuri saskaras ar nepilnīgu dokumentāciju, neskaidrām izmaksām un zemāku procesa caurspīdību. Līdz ar to aktualizējas jautājums, kā līdz šim veicies ar BIM ieviešanu un kādi soļi nepieciešami, lai tas kļūtu par reālu nozares standartu ne tikai normatīvos, bet arī praksē?

1. Trūkst zināšanu un sistēmas, kas strādā praksē

Līdz šim BIM pielietošana Latvijā bija brīvprātīga. Ekonomikas ministrijas izstrādātā BIM ieviešanas “Ceļa karte” 2019. gadā paredzēja pāreju uz obligātu BIM izmantošanu publiskajā sektorā no 2025. gada, un šis mērķis ir sasniegts. Taču praksē redzam, ka pāreja uz jaunu darba metodi ir daudz izaicinošāka nekā normatīvo aktu ieviešana. Būvniekiem joprojām bieži trūkst pieredzes darbā ar BIM, savukārt disciplīnas — arhitektūra, konstrukcijas, inženierkomunikācijas un interjers — strādā savrupi, nevis kā vienots process. Rezultātā BIM modelis tiek izmantots galvenokārt tehniskām sadursmju pārbaudēm, nevis kā koordinācijas un lēmumu pieņemšanas instruments, kādam tas patiesībā ir paredzēts.

Latvijas publiskajā telpā regulāri uzvirmo diskusijas par valsts uzņēmumu modernizāciju un nepieciešamību veicināt caurspīdīgu pārvaldību un konkurētspēju. Privātajā sektorā mēs ikdienā redzam, ka tirgus kļūst arvien dinamiskāks, un, lai spētu turēt tam līdzi, ir nemitīgi jādomā par to, kā būt maksimāli efektīviem, kā ieviest inovācijas un nodrošināt nevainojamu klientu pieredzi.

Valsts uzņēmumiem nav jāatdarina privātā sektora biznesa modeļi, bet tie var izmantot mūsu atziņas, lai uzlabotu savu darbību soli pa solim. Ne vienmēr ir nepieciešama revolūcija un grandiozas pārmaiņas – reizēm pietiek ar domāšanas maiņu, nelieliem praktiskiem soļiem vai kādu jaunu inovatīvu risinājumu, lai padarītu uzņēmuma darbu efektīvāku. Valsts uzņēmumi ir jāpārvalda kā savi, izvirzot priekšplānā efektivitāti – darīt nevis darīšanas pēc, bet ar jēgu, un ik uz soļa izaicinot iepriekšējās normas ar mērķi kļūt efektīvākiem, stiprākiem, labākiem.Piedāvāju trīs jomas, kur privātā sektora pieredze var sniegt nozīmīgu pienesumu valsts uzņēmumiem.

Latvijas panākumi sieviešu apakšveļas un apakšveļas daļu – elastīgo lenšu –eksportā.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija) dati, 2024. gadā Latvija pēc ienākumiem no krūšturu lencīšu eksporta uz vienu iedzīvotāju bija 1. vietā pasaulē.

Nesena vēsture

Masveida apakšveļas ražošanai ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē nav ļoti sena vēsture. Līdz pat XX gadsimta sākumam gan Latvijā, gan arī citviet Eiropā lielākā daļa sieviešu vasaras laikā apakšveļu nelietoja vispār. Augstākās kārtas sievietēm krūšturu funkciju pildīja korsetes. Savukārt pirmie rūpnieciski ražotie krūšturiem līdzīgie apģērba gabali (XIX gadsimta beigās) bija atvieglotas korsetes un naktskrekla kombinācija. Pirmais krūšturis kā nodalīts apģērba gabals tika patentēts tikai 1914. gadā. Līdz pat XX gadsimta vidum sieviešu apakšveļas masveida ražošana aizsākās tikai industriāli attīstītās valstīs. Latvijā līdz pat XIX gadsimta beigām ikvienai jaunkundzei bija jāprot darināt savu apģērbu pašai un, tikai sasniedzot noteiktu turības līmeni, apģērba darināšanai tik pirkti drēbnieku pakalpojumi. Pāreja uz apģērba darināšanas specializāciju ir iemūžināta Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) lugā Skroderdienas Silmačos (1902). Vēl XX gadsimta pirmajā pusē lielākā daļa Latvijas sieviešu sev nepieciešamo apģērbu šuva pašas un tikai bagātākās ģimenes izmantoja drēbnieku pakalpojumus vai arī iegādājās rūpnieciski ražotu apģērbu. 1927. gadā Latvijā bija reģistrēti tikai 27 veļas šūšanas uzņēmumi, kuros strādāja aptuveni 280 darbinieku, kā arī astoņi uzņēmumi (135 nodarbinātie), kas ražoja bikšu lences, korsetes un līdzīgus izstrādājumus (Latvijas statistikas gada grāmata 1927. Rīga, Valsts statistikas pārvalde,1928. 286. lpp.).

Ņemot vērā sarežģījumus sarunās par Grenlandi, ASV prezidenta Donalda Trampa draudi ieviest jaunus tarifus no pirmā acu uzmetiena šķiet vērsti tikai pret ierobežotu Eiropas valstu loku – tie tieši skartu astoņas valstis. Tomēr realitātē netiešo ietekmi izjustu krietni vairāk ekonomiku, tostarp Latvija.

ASV prezidents nedēļas nogalē atkal satricināja starptautisko tirdzniecību, paziņojot, ka no 1. februāra tām Eiropas valstīm, kuras neatbalsta viņa plānus iegādāties Grenlandi, tiktu piemērots 10 % muitas tarifs visām uz ASV eksportētajām precēm. Savukārt no 1. jūnija šis tarifs varētu pieaugt līdz 25 % un palikt spēkā līdz brīdim, kad tiktu panākta politiska vienošanās par pilnīgu Grenlandes iegādi. Šajā Trampa “melnajā sarakstā” iekļautas astoņas Eiropas valstis: Dānija, Norvēģija, Zviedrija, Francija, Vācija, Apvienotā Karaliste, Nīderlande un Somija.

No pirmā acu uzmetiena 10 % tarifs var šķist kā īslaicīga sarunu taktika vai politiska spiediena instruments. Tomēr valstis, kuras skar šie pasākumi tieši, ir vieni no nozīmīgākajiem Latvijas tirdzniecības un piegādes ķēžu partneriem. Tas nozīmē, ka netiešā tarifu ietekme Latvijā varētu izpausties kā lēnāks eksports un ekonomikas izaugsme, mazāks pasūtījumu apjoms rūpniecībā, kā arī darba tirgus un algu pieauguma palēnināšanās. Tādēļ rodas jautājums – kādas reālās sekas Latvijai varētu būt gadījumā, ja stātos spēkā īstermiņā visdrīzāk iespējamais 10 % tarifs?

Nesen kādā publiskā pasākumā nejauši noklausījos divu sabiedrībā pazīstamu cilvēku sarunu. Pirmais lielījās, ka nesen esot nopircis elektroauto, un tagad viņam esot “card blanche” bezmaksas auto novietošanai teju visur. Otrs manāmi sašuta, norādot, ka “zilo numuru” dēļ viņam vairs nav iespējams atstāt auto stāvēšanai Vecrīgā, kur atrodas ne vien viņa darba vieta, bet arī skola, kur mācās pirmklasnieks. Viss vienkārši – nav brīvu stāvvietu!

Šī saruna atklāja būtisku pretrunu: vieni izmanto tiem piešķirto priekšrocību novietot auto bez maksas, otri – vienkārši vēlas novietot auto brīvā vietā, apmaksājot laiku par stāvvietas izmantošanu. Kā autostāvvietu nozares pārstāvis varu droši teikt – pie esošās pilsētas infrastruktūras abi šie mērķi vienlaikus nav sasniedzami.

Visus autovadītājus vieno nepieciešamība pēc stāvvietām. Augstākminētās sarunas kontekstā tā ir Vecrīga – vieta, kur auto novietošana vienmēr bijusi dārga, bet tomēr – iespēja. Taču pēdējos gados elektroauto īpašniekiem ir būtiskas priekšrocības, ļaujot izmantot virkni stāvvietu, tostarp Vecrīgā, bez maksas. Rezultāts? Brīvu vietu nav pat tiem, kas būtu gatavi maksāt salīdzinoši augstu cenu.