Lai arī finanšu krīzes sekas Grieķijā vēl ir jūtamas, viesnīcu bizness lēnām atgūstas

To sekmē Krievijas atpūtnieku skaita pieaugums un ārvalstu investoru atgriešanās, DB teic Sylla Spa & Wellness kompleksa Evijas salā (Grieķija) īpašnieks Janis Anastaspouloss (Ioannis Anastasopoulos). Šī Edipsa (Edipsos) kūrortviesnīca 2017. gadā tika atzīta par pasaules labāko minerālo avotu SPA.

Kad un kāpēc jūs iegādājāties Sylla Spa & Wellness kompleksu?

Darījums notika pirms 20 gadiem, vēl ilgi pirms Grieķijas finanšu krīzes. Tolaik šeit vēl nebija nekāda kompleksa, tikai viena ēka, kurā bija sanatorija. Edipsa kūrortam ir trīs tūkstošus gadus sena termālās terapijas vēsture, tādas vietas nav citviet pasaulē.

Romas impērijas laikā karstajos avotos artrītu izārstējis karavadonis Lūcijs Kornēlijs Sulla, kura vārdā nodēvēts SPA komplekss, šeit ir antīkās romiešu pirtis. Tāpēc īpašumam ir valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Man bija iespēja šo vietu iegādāties un es to izmantoju. Termālo avotu SPA biznesā es saredzu lielu potenciālu.

Kādudien cilvēki sapratīs, ka jābūt līdzsvaram starp planētu, cilvēku un peļņu, un tad ilgtspēja būs galvenā tendence tējas un kafijas ražošanā un patērēšanā

Tā cer tējnīcas Illuseum un kafejnīcas Strada vadītāja Gundega Silniece.

Latvijas sabiedrības tējas baudīšanas rituāls, tējojot mājās, ir viens no iemesliem, kāpēc pagaidām ir tik maz specializēto tējnīcu. Vienlaikus gadu gaitā ir skaidri redzams progress, un ir daļa sabiedrības, kas novērtē augstas kvalitātes tēju, izvēlas vecinātu Ķīnas puer vai ulunu. Tomēr G. Silniecei šķiet, ka tik specifiskai lietai kā tējai ar sāļu siera cepurīti vai īpaši dārgai tējai Latvija vēl nav gatava.

Fragments no intervijas, kas publicēta 18. oktobra laikrakstā Dienas Bizness:

Tējnīca un veikals Illuseum darbojas kopš 2011. gada, bet tās priekšgājēja Goija tika atvērta jau 2004. gadā. Kā šajā laikā Latvijā ir mainījusies izpratne par tēju?

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Finanšu tirgos naudas ir pietiekami, trūkst ambīciju paraudzīties aiz Latvijas robežām un zināšanu - tāds ir bankas, biržas un uzņēmēju pārstāvju trīspusējas diskusijas galvenais secinājums. Sarunā piedalījās biržas NASDAQ Riga vadītāja Daiga Auziņa-Melalksne, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un SIA Karavela valdes loceklis Andris Bite, kā arī Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Kādas ir Latvijas uzņēmēju ambīcijas? Vai pašreizējo laiku var dēvēt par krīzi, kad jādomā par iespēju ne tikai iegādāties iekārtas vai būvēt jaunu cehu, bet arī par apvienošanos, pārņemšanu, ārvalstu tirgiem?

Andris Bite: Pirmkārt pateikšu tā, ka nekādas krīzes jau vēl nav. Ir neliela pabremzēšanās tai ballei, kas turpinājās divus gadus. Balle nebija slikta ražojošajai un eksportējošai sfērai. Protams, ir izņēmumi – tūrisms un viesmīlība. Tomēr jāteic, ka šobrīd notiek atgriešanās normālā stāvoklī. Jā, sākumā ir neliels kritiens, bet nedomāju, ka tas būs uz ilgu laiku.

Par uzņēmību un ambīcijām plašā spektrā runājot, ir jāsaka, ka ir vāji, tā patiešām vāji. Tas vēl būs maigi teikts. Manuprāt, ilgstoša biznesa vides nekopšana ir veidojusi aplamu uztveri sabiedrībā, tādēļ arī uzņēmēji realitāti redz slikti, visbeidzot, apejot apli, – arī no valsts puses uztvere ir aplama. Kopumā, runājot lauksaimniecības terminos, esam ieguvuši noplicinātu augsni, kurā nekas īsti negrib augt. Pārfrāzējot līdzību, ir maz tādu uzņēmēju, kuriem ir ambīcijas iet ārpus valsts, darboties plašāk, atņemt kādam tirgus, izveidot jaunus tirgus sev. Šī proporcija pret iedzīvotāju skaitu - aktīvie uzņēmēji pret kopskaitu - ir ļoti neliela. Kādēļ? Jau vēsturiski uzņēmējs nav mīlētākais pasažieris šajā kuģī – Latvija.

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Nupat noslēgusies latviešu ģimenes uzņēmuma LINEN (SIA L.J. LINEN) slēgtā obligāciju emisija, kas dos papildu iespējas agroproduktu tirdzniecības namam Āzijā.

Par uzņēmuma pirmsākumiem, ambīcijām, ceļu pretī izaugsmei un realizācijas instrumentiem Dienas Bizness izjautāja uzņēmuma īpašniekus un vadītājus Jāni un Zani Kuļikovskus.

Kas ir uzņēmums LINEN, kā tas radies? Nosaukumā - lini...

J.K.: Izņemot nosaukumu, ar liniem nav nekāda sakara. Mēs esam agroproduktu tirgotāji. Proti, Eiropā, Āzijā, Āfrikā un citviet LINEN nodrošina individuāli pielāgotus piegādes ķēžu risinājumus lopbarības, mājdzīvnieku barības, biodegvielas u.c. ražotājiem. Darbojamies vairāk nekā 46 valstīs un esam starp top pieciem šīs industrijas uzņēmumiem Eiropā.

Tad nosaukums kā radās?

J.K.: Uzņēmums tiešām tika dibināts ar mērķi tirgot lina audumu no Baltijas uz Āfriku, tomēr tas neizdevās. Savukārt izdevās citas lietas. Mēs nemainījām nosaukumu, vienkārši turpinājām darboties.

Pasaulē ir daudz dažādu vērtējumu, kas mēra šķietami neizmērāmo – mūsu dzīves kvalitāti un attīstības progresu.

Latvijas vieta šajos mērījumos ir dažāda. Piemēram, Latvijai 180 pasaules valstu vidū ir 20. brīvākā ekonomika (kāpums par 16 vietām). Ir augusi arī iedzīvotāju apmierinātība ar dzīvi, ierindojot valsti 54. vietā no 155 (kāpums par 12 vietām). Par to liecina jaunākie Heritage Foundation un World Happiness Report novērtējumi.

Bez šiem topiem vēl ir daudz citu vairāk vai mazāk zināmu mērījumu, kas raksturo tautsaimniecības attīstību, cilvēku dzīves kvalitāti un apmierinātību ar dzīvi. Tos pārlapojot, dažreiz rodas sajūta, ka mēs sekotu līdzi sporta sacensībām. It kā dzīvotu tādēļ, lai kāds no analītiskajiem radītājiem būtu tieši tik vai vismaz tik liels. Dzīves kvalitāte nemainās atkarībā no tā, vai zinām par šiem vērtējumiem, taču tie var palīdzēt veidot ekonomiskās politikas īstenošanai noderīgu priekšstatu par to, kurp tautsaimniecība virzās. Šajā rakstā par to, kā tautsaimniecības attīstība sasaucas ar labklājības izpratni un tās mērīšanu.

Latvijas ekonomikas attīstība pašlaik ir diezgan trausla un iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi pavada virkne risku, intervijā atzina konsultāciju kompānijas "EY" partneris Baltijas valstīs Guntars Krols.

"Risku ir gana daudz - ir inflācija, ir procentu likmju kāpums, un arī kopumā valsts konkurētspēja nav attīstījusies ļoti pozitīvā virzienā. Tas ir radījis gana daudz izaicinājumu uzņēmumiem, kuri mēģināja eksportēt savus produktus vai pakalpojumus. Tādēļ IKP izaugsme var būt ierobežota vai pat negatīva tuvākajos gados," sacīja Krols.

Viņš atzina, ka viens no problēmu iemesliem slēpjas arī tajā, ka pirms zināma laika netika pieņemti vajadzīgie lēmumi ne biznesa, ne valsts pusē un tādēļ tagad ir redzams, ka, piemēram, kaimiņvalstis daudz sekmīgāk spēj piesaistīt investīcijas.

"To var salīdzināt ar to, ka koks no sākuma ir jāiestāda un tikai pēc desmit gadiem tas var nest augļus. Tieši šādā situācijā ir arī Latvija, jo ļoti daudzas lietas netika izdarītas pirms desmit, 15 gadiem un šobrīd nav augļu, kurus plūkt un izmantot. Tas parādās arī investīciju jomā, jo ir jautājums, cik daudz kapitāla tika ieguldīts privātajā sektorā, kādi lēmumi tika pieņemti par infrastruktūras attīstīšanu vai darbaspēka kompetenču attīstīšanu. Tie ir lēmumi, kuru rezultātus mēs šobrīd izbaudām, - ekonomiskā izaugsme ir ierobežota," atzina Krols.

Ieguldījumu pasaulē bieži vien vērojama situācija, kad amatieri investori par savām spējām pārspēt kopējo tirgus sniegumu ir visai pārliecināti. Patiesībā gan to izdarīt ir grūti, un ne velti tas ilgākā termiņā izdevies vien nelielai daļai finanšu tirgus profesionāļu.

Mazajiem investoriem to ceļā uz daudzmaz veiksmīgu ieguldīšanu bieži vien ceļā stājas emocijas. Šajā ziņā var runāt gan par pārlieku lielām bailēm no zaudējumiem, gan piezagušos neadekvātu pašpārliecinātību.

Pacietība un vēlreiz pacietība

Ne velti pēdējo gadu laikā vērojama tā saucamās pasīvās investēšanas uzvaras gājiens. Tas nozīmē, ka investori labāk naudu lemj ieguldīt kādā fondā, kas tikai kopē kāda tirgus indikatora vērtības izmaiņas. Mazajiem investoriem pretī nākuši paši lielie līdzekļu pārvaldnieki, kuri radījuši daudzus šādus ļoti zemu izmaksu biržā tirgotos fondus. Tas nozīmē, ka investēšana kļūst lētāka un nosacīti vieglāka. Pietiek vien iegādāties kādam biržas indeksam piesaistītu vērtspapīru ("biļeti"), lai, "iekāpjot šādā kopējā vilcienā", veiktu uzreiz sabalansētu ieguldījumu un varētu cerēt tik pie peļņas.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Ilgtermiņā piektās paaudzes mobilo sakaru tīkls jeb 5G palīdzēs radīt jauna veida pakalpojumus un produktus, kas iepriekš neeksistēja

Tā biznesa portālam db.lv saka inkubatora un akseleratora "Founders Space" vadītājs Stīvs Hofmans (Steve Hoffman). Paredzams, ka 5G nesīs daudz pārmaiņu un tās būs visaptverošas, tomēr viņu bažīgu dara šīs tehnoloģijas izmaksas, kas varētu bremzēt tās izplatību.

Jūsu prezentācija "5G Techritory" konferencē bija "5G – pārspīlēta sajūsma vai cerība globālai digitālai nākotnei" (5G – hype or hope for global digital future). Kā jums šķiet – 5G tiek uzņemts ar pārspīlētu sajūsmu vai tomēr tā sniegtās cerības ir lielākas?

Vienmēr, kad ir kāda jauna tehnoloģija, piemēram, mākslīgais intelekts, blokķēde vai virtuālā realitāte, ir liela ažiotāža. Runājot par 5G patieso potenciālu, man ir lielas cerības, jo no tā tiešām būs taustāmi rezultāti. Tāpēc es teiktu, ka ir daudz cerību, ne tikai ažiotāža.

Lai apturētu cilvēku aizplūšanu, ir jādomā, cik pievilcīgs Rīgas centrs ir iedzīvotājiem, nevis automašīnām, piektdien intervijā Dienas Biznesam teic sociālantropologs un pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš.

Fragments no intervijas:

OECD pētījumā par Latvijas ekonomikas attīstību ir norādīts: lai gan Rīga ir valsts ekonomiskais dzinējspēks, tomēr tās konkurētspēja salīdzinājumā ar citām Baltijas jūras reģiona metropolēm ir zemāka. Kādas, jūsuprāt, ir Rīgas konkurētspējas stiprās un vājās puses?

Baltijas jūras reģiona pilsētas, kas tiek savstarpēji salīdzinātas, ir līdzīgas pēc formāliem kritērijiem, bet ne kvalitatīvi. Tallina un Viļņa nav tas pats, kas Stokholma un Helsinki, līdz ar to atšķirības konkurētspējā ir tikai likumsakarīgas – dažādi apdzīvotības blīvumi, transporta infrastruktūra un iedzīvotāju kvalifikācija. Galvenais iemesls, kādēļ Rīga savā attīstībā atpaliek, ir saistīts ar funkcionālo integritāti. Proti, Rīga apdzīvotības ziņā ir pārāk izkliedēta – centrs ir pārāk tukšs, tas zaudē iedzīvotājus, savukārt Pierīga pārāk uzblīdusi. Pēdējo desmit gadu laikā ir būtiski pieaugusi Rīgas aglomerācija, kas nozīmē, ka mums ir zema koncentrācija - cilvēki daudz vairāk laika pavada ceļā uz un no darba. Vienkārši sakot, Rīgas funkcionālās integritātes vājums ir tas, ka cilvēki dzīvo pārāk tālu no darba vietām un sociāliem pakalpojumiem. Pēdējo desmit gadu laikā Rīgā automašīnu skaits ir pieaudzis par 60%, un puse no tām ikdienas brauc uz Rīgu no Pierīgas, kamēr ceļu infrastruktūra nav būtiski paplašināta. Šāda noslodze atstāj negatīvu ietekmi uz pilsētnieku dzīves kvalitāti (troksnis, izmeši, sastrēgumi, utt.). Cita situācija, būtu, ja no Pierīgas uz Rīgu kursētu ērts un ātrs sabiedriskais transports.

Pandēmija, līdzīgi kā citas krīzes, ir pārvērtusi tās biznesa dienaskārtības lietas, kuras agrāk tika uzskatītas par vēlamām kaut kad nākotnē, par jautājumiem, kurus vajadzēja izdarīt vakar.

Krīze ir atsegusi uzņēmumu vājās puses – pārāk lielas saistības, pārāk nedrošu naudas plūsmu, pārāk zemu uzņēmumu pašu kapitāla līmeni, pārāk jūtīgu pieprasījumu vai pārāk lielu paļāvību uz noteiktu produktu vai pakalpojumu. Līdztekus krīze ir kalpojusi, kā katalizators pārmaiņām, kuras jau uzņēma gaitu pirms pandēmijas, proti, vispārēju digitalizāciju un uzņēmumu darbības daudz plašāku sociālas atbildības izpratni. Precīzi nebūs iespējams prognozēt, cik no COVID-19 laika uzvedības pārmaiņām iesakņosies un cik izgaisīs līdz ar situācijas normalizāciju, taču skaidrs ir viens – krīzei sekos izaugsme, kas visdrīzāk būs nevienmērīga, bet ekonomika un sabiedrība būs mainījusies.

Ambīcijām ir robežas, tā intervijā DB, ko publicējām pavasarī, 26.maijā, teica AS Olainfarm valdes priekšsēdētājs Valērijs Maligins, kurš pērn iegādājies uzņēmumus par aptuveni 20 miljoniem eiro.

Pieminot sestdien, 9.decembrī mūžībā aizgājušo uzņēmēju, publicējam viņa interviju pilnā apmērā.

Uz interviju ar vienu no turīgākajiem Latvijas uzņēmējiem nācās gaidīt pāris mēnešus, tikšanās laiki vairākkārt tika pārcelti viņa lielās aizņemtības dēļ. Tiekamies Olainfarm valdes priekšsēdētāja kabinetā, kurš nesen pārbūvēts līdz nepazīšanai. Darba telpā, kuru caurvij Art Deco stils, novietota melna Austin Morris Traveler Woodie automašīna. Tās salonā izveidots bārs, bet vietā, kur jābūt motoram, ir skaņuplašu atskaņotājs. Blakus spēkratam atrodas degvielas uzpildes stacija, kas pilda ledusskapja funkcijas. Pie sienām sakārtas sievas – mākslinieces Elīnas Maliginas – gleznas un no dažādām pasaules valstīm atvestās ikonas.

Koksnes izmantošanu būvniecībā Latvijā bremzē vēsturiski stereotipi, normatīvie akti un valstisku stimulu trūkums sava resursa pilnvērtīgākai izmantošanai pašu zemē.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par koka izmantošanu būvniecībā Latvijā un ārzemēs. Latvijā ir publiskās ēkas, ražotnes, noliktavas, infrastruktūras celtnes, kuras būvētas no koka, taču tādu ir salīdzinoši maz, labāka situācija ir ar privātmājām.

Ražojam, bet patērē ārzemnieki

“Latvijā ražo koka mājas, bet tās pārdod ārzemēs, praktiski visā pasaulē, jo grūti iedomāties kādu vietu, kur nebūtu Latvijā izgatavoto māju,” skaidro biedrības Zaļās mājas izpilddirektors Kristaps Ceplis. Latvijā ir uzņēmumi, kuri spēj saražot, Latvijā ir resursi (koksne), no kā saražot, bet produkcija nonāk ārzemēs. “Latvijā nav nekādu motivējošu rīku, lai būvētu koka ēkas, un ir liela vēsturiska stereotipu ietekme attiecībā par koka ēku ugunsdrošību. Cilvēkiem ir stereotips, ka koks pūst, vērpjas, deg, bet, ja izmantosim betonu un minerālus, visas problēmas būs atrisinātas, neiedziļinoties tajās blaknēs, kas mēdz būt visa veida būvēs,” skaidro koka ēku būvniecības uzņēmuma vadītājs Krists Slokenbergs. Viņš norāda, ka ne no valsts, ne arī pašvaldību puses nav neviena instrumenta, kas stimulētu būvēt ēkas no koka. “Labā ziņa, ka koka būvju skaits Latvijā tomēr pieaug, jo mīti par koku pirms gadiem desmit bija daudz ietekmīgāki, vienlaikus pieauguma temps ir pārāk lēns,” tā K. Slokenbergs.

Apritējuši pieci gadi, kopš Latvija ir pievienojusies eirozonai, un ir vērts atskatīties, kas kopš tā laika eirozonā mainījies finanšu stabilitātes jomā.

Jāteic, ka tieši pēdējos piecos gados eiro zonas un līdz ar to arī Latvijas finanšu sektora stabilitātes nodrošināšanas jomā notikušas iespaidīgas, fundamentālas pārmaiņas.

Šīs pārmaiņas eiro zonā galvenokārt saistāmas ar Banku savienības izveidi. Banku savienība nozīmē, ka tās dalībvalstīs tiek īstenota:

Vienotā banku uzraudzība, atveseļošana un noregulējums balstās uz vienotu regulējošo prasību kopumu[2] (Single rule book), kurā ietverti:

Eiropas Centrālā bankas (ECB) Padome 2009. gadā veica strauju savu noteikto likmju samazināšanu, kad galveno refinansēšanas operāciju likme tika samazināta līdz 1%. Savukārt 2014. gadā tā tika samazināta līdz 0.05%. Var teikt, ka zemu procentu likmju periods eiro zonā ir jau 8 gadus. Bet runa nav par konkrētu laika perioda ilgumu, bet par riskiem un to uzkrāšanos.

Jāpiekrīt tiem finanšu ekonomistiem, kuriem ir pārliecība, ka ilgstošs periods ar zemām procentu likmēm palielina nākotnes riskus un krīžu iespējamību, viņi iesaka regulāri izskatīt iespēju sākt procentu likmju palielinājumu un nelietderīgi neizmantot zemo procentu likmju periodu ilgāk, nekā tas patiešām būtu nepieciešams.

Sers Džons Templetons (amerikāņu-angļu finansists, filantrops un vairāku grāmatu autors) kļuva pazīstams kā globālo kopējo ieguldījumu fondu viens no radītājiem un labi izprata ekonomikas un finanšu tirgus cikliskumu. Daži principi vienmēr paliek nemainīgi, arī tas, ka ar laiku jebkurā sistēmā parādās riski. Vēsturiski visai bieži pārāk augsts un straujš kāda aktīva cenas pieaugums pēc tam mijas ar šī aktīva strauju cenas kritumu.

Virtuālās pirmsakselerācijas programmas dod iespēju piekļūt zināšanām un pirmajām investīcijām

Tā norāda jaunuzņēmumu akseleratora «Startup Wise Guys» tiešsaistes pirmsakselerācijas programmu vadītāja Aļona Beļinska. Šogad pirmo reizi «Startup Wise Guys» sadarbībā ar Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta programmu «EIT Digital» īstenoja programmu «EIT Digital Venture Program» Baltijā, Čehijā, Polijā un Slovākijā. Programma ir paredzēta agrīnas stadijas jaunuzņēmumiem, kuri vēl nav piereģistrējuši kompāniju un atrodas minimālā dzīvotspējīgā produkta attīstības procesā. Programmas dalībnieki saņem sešas nedēļas garu tiešsaistes apmācību programmu no «Startup Wise Guys» un pirmo investīciju no «EIT Digital».

A. Beļinska stāsta, ka «EIT Digital» šāda veida programmu rīko otro reizi un Baltijā tā notiek pirmo reizi. Kopumā tika saņemti vairāk nekā 300 pieteikumi visā Eiropā, bet Baltijā, Čehijā, Polijā un Slovākijā – ap 40. «Parasti «Startup Wise Guys» programmās pieteikumu skaits ir ievērojami lielāks, bet šī ir uz specifisku mērķauditoriju orientēta programma,» viņa spriež. Tāpat A. Beļinska pieļauj, ka daudzi jaunuzņēmumi tik agrīnā stadijā vēl nav gatavi uzņemties saistības un šķirties no kapitāldaļām. No otras puses, daudziem tā ir vienīgā iespēja iegūt finansējumu pirmajam prototipam, jo investori parasti dod priekšroku jau tirgū sevi pierādījušiem produktiem un uzņēmējiem.

«Tieši Gaida Bērziņa laikā tika uzbūvēta šī «administratoru pūlu» sistēma, radās šīs administratoru apvienības, kas garantēja, ka parādnieks var tikt pie «pareizā» administratora, kas akceptēs kaut kādas «kreisās» ārpusbilances saistības, kas palielinās kopējo parādu un līdz ar to samazinās bankas iespējas saņemt atpakaļ savu naudu,» saka AS West Kredit valdes priekšsēdētājs Sergejs Maļikovs

Pēc notikušās advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavības no visām pusēm tagad dzirdam stāstus, kas sākas apmēram tā «advokātu aprindās visi sen jau zināja». Varbūt jūs arī varat pastāstīt, ko «visi sen jau zina» jūsu aprindās?

Pastāstīšu kaut ko tādu, ko jūs neatradīsiet ne Google, ne Delfi, ne pietiek.com. Kreditēšanas nozarē darbojos apmēram no 1998.gada. Bet kāpēc es ar to vispār sāku nodarboties? Tāpēc, ka es pirms tam lielu naudu pazaudēju Capital Bank. Krievijas 1998.gada krīze skāra arī vairākas Latvijas bankas – bankrotēja Rīgas komercbanka un arī Capital Bank, kas atradās Brīvības ielā. Tad es pazaudēju 1 miljonu dolāru, kas tolaik bija ļoti daudz un arī tagad nav maz. Un zināt, kas bija bankas administrators? Jūs gan jau tajā laikā noteikti nebijāt dzirdējuši pat tādus vārdus kā «administrācija» un «likvidācija». Bankas likvidators tātad bija Ilmārs Krūms. Un zināt, kas viņam palīdzēja, skraidīja un pienesa papīrus? Gaidis Bērziņš un Lauris Liepa.

Pasaules lielākajos finanšu tirgos, neskatoties uz pandēmiju un joprojām milzīgajiem izaicinājumiem ekonomikai, kļūst arvien karstāk.

Protams, pateikt to, kurā brīdī ūdens sāks smelties pāri katla malām, tradicionāli pateikt nevar. Aktuālās pārmērības vienmēr, šķiet, var kļūt par vēl kaut ko trakāku, lai gan piezemēšanās pēc tām mēdz būt visai sāpīga – finanšu tirgus krahs var ietekmēt arī pārējās sistēmas stabilitāti.

Vadošie ASV akciju indeksi gandrīz vai katru jaunu dienu sasniedz rekordus, kas pēdējos mēnešos gan nekāds lielais jaunums nav. Krietni interesantāka bilde paveras tajā, kas notiek ar vairāku ne pārāk lielu kompāniju akcijām, kuru cenu mazo investoru bari dažu dienu laikā ir spējīgi uzdzīt augstāk par vairākiem simtiem procentiem.

Šonedēļ ļoti spilgts piemērs tam ir šāds videospēļu pārdevēja "GameStop" akcijas cenas pieaugums par vairākiem simtiem procentiem. Savukārt kopš šā mēneša pirmās daļas "GameStop" akcijas cenas pieaugums tuvojas 2 tūkst. procentiem, kas šo uzņēmumu gluži kā ar burvju nūjiņas vēzienu padarījis vērtīgāku par trešo daļu no ASV Standard & Poor's 500 akciju indeksa aprēķinā iekļautām kompānijām (būtībā – 500 lielākajiem ASV uzņēmumiem). Strauji palielinājusies arī vairāku citu ne pārāk lielu (ja vērtē situāciju pirms dažām dienām) uzņēmumu akciju cena. Turklāt šis fenomens ir globāls.

Cerot, ka pandēmijas radītie ierobežojumi būs īslaicīgi un darbs attālināti vairs nebūs norma, daudzi uzņēmumi šo laiku izmantoja lietderīgi, pārkārtojot vai labiekārtojot biroju telpas. Ņemot vērā, ka darbs no mājām ir ietekmējis un mainījis arī interjera tendences birojos, Mārupē bāzētais uzņēmums “IPS Baltics” savu biroju veidot izvēlējās sadarbībā ar profesionālu dizaineri. Biznesa klientiem šis pakalpojums ir pieejams bez maksas. Uzņēmums un interjera dizainere dalās pieredzē un vērtīgos padomos, ko ņemt vērā, labiekārtojot biroju.

“IPS Baltics” – kvalificēta personāla pakalpojumu nodrošinātājs kuģu īpašniekiem un vēja turbīnu operatoriem, biroja kopējā telpu platība ir 84 kvadrātmetri. Uzņēmums strauji paplašinājās un pārskatāmā nākotnē plāno paplašināties vēl, tāpēc radās nepieciešamība pēc jaunām biroja telpām. Iepriekšējās biroja telpas bija vēl mazākas un nespēja nodrošināt pietiekami daudz darba vietas personālam. Sākotnēji jaunajās telpās tika veikts neliels kosmētiskais remonts, bet pēc tam, cieši sadarbojoties ar interjera dizaineri, tika iekārtots birojs. Tas ir samērā neliels birojs, kura telpās atrodas arī virtuve. Birojā šobrīd strādā seši darbinieki, bet interjera dizainerei bija nepieciešams iekārtot darba vietas astoņiem darbiniekiem, jo uzņēmums plāno izaugsmi.

"Huawei P40 Pro" sarūpējis vēl labāku kameru, bet tālruņa panākumi tirgū būs atkarīgi no lietotņu veikala piepildīšanas tempa.

Sazvērestību teoriju cienītājiem būtu, kur izvērsties, šķetinot Ķīnas lielākā viedtelefonu ražotāja "Huawei" pēdējā gada likteņa pavērsienus. Pēc ASV sankciju ietekmē klusi prezentētā "Mate 30 Pro" modeļa ķīnieši plānoja atgūt sabiedrības interesi ar vērienīgu "P40" sērijas pieteikšanu marta nogalē Parīzē, taču šo ieceri «nopļāva» koronavīrusa izsauktie pārvietošanās un pulcēšanās ierobežojumi. Taisnības labad jāsaka, ka līdzīgi cieta ikviens ražotājs, kura plānos bija prezentācijas pasākumi kopš Mobilās pasaules kongresa Barselonā.

Zīmola cienītājiem labākā ziņa ir tāda, ka "P40" sērija, atšķirībā no "Mate 30", ir sasniegusi arī Latviju un nopērkami veseli trīs modeļi – "P40 Lite", "P40" un "P40 Pro".

2021. gads būs izšķirošs zemes apsaimniekotājiem Latvijā, jo Eiropas un Latvijas iestāžu kabinetos tiek skatīti priekšlikumi zaļākai saimniekošanai, kuri būtiski ietekmēs zemes apsaimniekošanas modeļus Latvijā un patērētāju iespējas iegādāties Latvijā audzētu vai eksportētu, bioloģiski vai intensīvi audzētu pārtiku.

Par šiem būtiskajiem jautājumiem diskutēja SIA Izdevniecības Dienas Bizness sadarbībā ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes rīkotajā konferencē Latvijas zeme – ilgtermiņa attīstības perspektīvas. Salīdzinājumā ar industriālo lauksaimniecību vecajās ES dalībvalstīs, zemkopība Latvija patiešām ir zaļa un videi draudzīga, tāpēc Latvijai ir jāspēj pierādīt Eiropas Savienības institūcijām un arī vecajām ES dalībvalstīm, ka esam daudz zaļāki un saimniekojam daudz draudzīgāk apkārtējai videi jau šobrīd, nekā citās valstīs. Latvijas valsts institūciju lēmumiem ir jābūt balstītiem uz zinātniskajiem pētījumiem. Politiķi un sabiedrība tika aicināta saprast, ka visiem jaunajiem nosacījumiem un papildus ierobežojumiem ir jābūt vienādiem visās ES dalībvalstīs. Nedrīkstot būt samazinājumi par 30% vai 50% no esošā stāvokļa Latvijā, bet gan pret vidējo ES, lai ES dalībvalstis sasniedz Latvijas esošo zaļo līmeni un tad turpinām iet kopsolī un deklarēto zaļo kursu. Tika aicināti visi – politiķi, dabas draugi, jebkurš sabiedrības loceklis iedziļināties lauksaimniecības zemes apsaimniekošanas sarežģītībā, pārtikas pārstrādes procesos, augu ārstniecībā un veselībā, lai visi varētu lietot veselīgu pārtiku. Tāpat lauksaimnieki pauda pārliecību, ka Latvijā vieta ir gan bioloģiskajai, gan konvencionālajai augu un dzīvnieku audzēšanai. Tā kā Latvijas lauksaimnieki spēj apgādāt iedzīvotājus ar kvalitatīvām pašmāju augļiem, dārzeņiem, pienu, gaļu un olām, tad skanēja aicinājums dot iespējas un palīdziet nosargāt pārtikas tirgu no trešo valstu nepārbaudītiem, ar citām labturības prasībām turētiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, ar nezināmiem preparātiem piebarotiem, ārstētiem augļiem, dārzeņiem un maizi.

Latvijā, sadarbojoties zinātniekiem, uzņēmējiem un ierēdņiem, jāizstrādā sava ES Zaļā kursa īstenošanas metodika un tās realizācijas mehānismi, kas ļautu izpildīt izvirzītos mērķus, vienlaikus izvairoties no pārspīlējumiem, šādu izstrādāto pozīciju politiķiem ir jāspēj aizstāvēt Eiropas Savienības struktūrās.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par Latvijas zemes nozaru – meža, lauksaimniecības un kūdras – nākotnes iespējamajiem scenārijiem. Tika uzsvērts, ka Latvijas zeme ir lielākā vērtība un visām ar zemi saistītajām nozarēm, kas ir vienas no būtiskākajiem Latvijas tautsaimniecības balstiem, ir jābūt vienotām frontē, turklāt, ja Eiropas Savienība vēlas panākt konkrētus mērķus, tad arī to sasniegšanai nepieciešamie līdzekļi ir jāsaņem tieši no ES.

Nekā nedarīšana šodien – problēmas nākotnē

“Pašlaik konkrētas aprises ieguvuši dokumentu projekti, kurus paredz šā gada jūnija nogalē Eiropas Parlamentā akceptētais Klimata akts. Lasot šos topošos dokumentus, rodas sajūta, ka tos gatavojuši eksperti, vadoties pēc vispārīgiem algoritmiem,” skaidro SIA LaFlora līdzīpašnieks Uldis Ameriks. Viņš norāda, ka ikvienai ES dalībvalstij, tostarp arī Latvijai, tajos tiek izvirzīti konkrēti uzdevumi – līdz 2030. gadam jāsamazina CO2 emisijas par 17% un jānodrošina CO2 izmešu piesaiste 644 000 t apmērā. “Detalizēti iepazīstoties ar šiem uzstādījumiem, nācās secināt, ka tie nav izpildāmi, turklāt aprēķina algoritms, piemēram, Īrijai ir izmantots citāds nekā Latvijai,” uzsver U. Ameriks. Viņš atgādina, ka Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena runājusi par Eiropas Zinātnes konsultatīvās padomes izveidi, kurā darbotos 50 ekspertu, kurus šim darbam deleģētu dalībvalstis.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild SAKRET OU vadītājs Igaunijā Kaspars Pacēvičs.

- Svarīgākie fakti par Jūsu pārstāvēto uzņēmumu? Ar ko Jūsu uzņēmums ir unikāls?

SAKRET OU ir sauso un lietošanai gatavo būvmateriālu ražotājs Igaunijā. Tas ir 100% Latvijas kapitāla uzņēmums, kas ietilpst būvniecības materiālu ražotāja AS SAKRET HOLDINGS grupā un ir viens no lielākajiem Latvijas kapitāla investoriem Igaunijā pēc valsts neatkarības atgūšanas.

Latvijā daudz ir runāts par Latvijas Nokia, Skype vai citu super-produktu radīšanu, es uzskatu, ka mums tāds jau ir, un tas ir SAKRET. Mēs smiltis, kas nāk no Latvijas zemes dzīlēm, pārvēršam zeltā un eksportējam uz citām valstīm. Mums nav jāmeklē jauni super-produkti, mums tādi jau ir! Par to var pārliecināties ikviens, kurš kaut reizi ir apmeklējis kādu no SAKRET ražotnēm.