Krīze beigusies, Latvija ir veiksmes stāsts, un valsts uzņēmumu bosi sev, fanfarām skanot, atkal var celt algas. Tāda sajūta rodas, lasot pēdējo dienu virsrakstus saistībā ar algu politiku divos Latvijas valsts superkoncernos – Latvenergo un Latvijas dzelzceļš.
Protams, var piekrist, ka cilvēkam, kurš vada lielu kompāniju ar daudzu miljonu latu apgrozījumu, nevar maksāt dažus simtus vai kaut vienu tūkstoti lielu algu. Pirmkārt, par zemu samaksu šāda veida koncerniem kaut cik sakarīgus vadītājus piesaistīt ir teju neiespējami. Otrkārt, ja arī kāds tiešām spēcīgs menedžeris ir ar mieru vadīt lielu uzņēmumu, par to saņemot mazu algu, kļūst biedējoši iedomāties par šāda cilvēka patiesajiem nodomiem.
Šeit stāsts vairāk ir par to, kā ir notikusi algu palielināšana vismaz abos minētajos valsts uzņēmumos. Proti, ir nevis vienkārši noteikts, ka turpmāk šefs saņems par noteiktu summu lielāku darba samaksu, bet gan viņam tiks maksātas divas algas – par valdes priekšsēdētāja un prezidenta pienākumu pildīšanu. Grozies, kā gribi, bet tā dēvēto trekno gadu algu shēmošanas taktika ir atgriezusies pēc pilnas programmas. Tiesa gan, Latvenergo pārstāvji to ir pamanījušies nosaukt par jaunu funkcionālās vadības modeli. Vismaz asprātīgi! Vispirms jau nav skaidrs, ar ko valdes priekšsēdētāja un prezidenta pienākumi atšķiras. Dažādiem amatiem nosaukumi mēdz būt dažādi, bet uzdevums ir viens un tas pats – pēc iespējas sekmīgāk vadīt kompāniju. Savukārt, piemēram, cilvēkus, kuri ikdienā slauka ielas, var saukt gan par sētniekiem, gan par slotas operatoriem, bet veicamie pienākumi no tā nemainīsies. Un būtu naivi gaidīt, ka, nodēvējot šo amatu «sētnieks – slotas operators», kāds iedomāsies cilvēkam maksāt divas algas, turklāt vienu mazāku, bet otru – lielāku.