Izstādē «Zaļā rotaļa» Dabas muzejā vienuviet aplūkojami Latvijas rotaļlietu izgatavotāju ražojumi.

Izstādē aplūkojams Ventspils uzņēmuma MWF radītais Pally krēsliņš, Aivara Brenguļa izgatavotie bumerangi, spēle/mozaīka Saulīte un Didžeridū – Austrālijas aborigēnu pūšamais instruments, ko Austrālijas iezemieši savulaik izgatavoja ar termītu palīdzību, kā arī Latvijā ražoti skrejriteņi DipDap un Duksis. Izstādē ir aplūkojamas izšujamas lelles, kas ir gatavotas no Latvijā ražota bērza saplākšņa, un vēl ļoti daudz citu aizraujošu rotaļlietu. Īpaša vieta ir atvēlēta šūpuļzirdziņiem – tieši šogad aprit 40 gadi kopš tos sāka ražot Latvijā. Izstādē ir aplūkojami gan klasiskie, gan mākslinieku un pat bērnu veidoti šūpuļzirdziņi.

Tā vietā, lai strādātu un risinātu aktuālos jautājumus bēgļu krīzes kontekstā, koalīcijas partijas spēlē vecās spēlītes vēlētāju acu aizmālēšanai. Tomēr ilgākā laika periodā tās atgriezīsies kā sāpīgs bumerangs

Laikā, kad visas Eiropas valstis šādā vai tādā veidā cenšas rast risinājumus bēgļu problēmai, Latvijas varas partijas kārtējo reizi ir uzsākušas tādu kā «Kas dārzā» spēli. Valdība esot nestabila, valstī esot konstitucionālā krīze, bēgļu jautājumā vienoties nevaram, tāpēc uz ES iekšlietu ministru tikšanos Briselē nebrauksim. Pēc šīs loģikas Latvijā ir permanenta konstitucionālā krīze, jo visas Saeimā esošās partijas pēdējo 25 gadu laikā vēl nekad nav bijušas kādā jautājumā pilnīgi vienās domās. Arī koalīcijā ar vairākām partijām kāds vienmēr domās citādi nekā pārējie. Kas attiecas uz valdības krišanu, tad te ir gluži kā matemātikā – no saskaitāmo kārtības summa nemainās. Var nomainīt ministru A pret ministru B, taču pie esošās izvēles tas neko sevišķi neietekmēs, bet pašreizējā politiskā kombinācija pie varas esošajiem ir pārāk ērta, lai tajā kaut ko mainītu. Droši vien kādam, kas pašlaik nav tiešā varas siles tuvumā, tīk doma par valdības krišanu, tāpēc šādas runas turpina virmot jau kopš tā brīža, kad šī valdība sāka darbu. Runas veicina arī premjeres Laimdotas Straujumas nogurušais skatiens, tomēr ne jau uz līdzjūtības izraisīšanu pašlaik būtu jākoncentrējas.

Akcīzes kā tauku kārtiņas nosūkšana jau tradicionāli kalpo par valsts budžeta caurumu aizdrīvētāju. Turklāt šai tradīcijai ir diezgan sena vēsture. Diskutējot par sabiedrības vajadzību apmierināšanai veicamajiem politiskajiem manevriem, nereti tieši akcīzes preces dabū ciest visvairāk.

Tiesa, arī pirmās brīvvalsts laikā akcīzes nodoklis netika smādēts līdzīgu mērķu vārdā. Tolaik ar akcīzes nodokli aplika pat tēju, raugu, iesalu, sērkociņus un apgaismes priekšmetus. Ulmaņlaikos akcīzes nodoklis bija otrs lielākais valsts nodokļu ieņēmumu avots pēc muitas nodokļa (plašāk – DB 15.07.2016. un 12.08.2016.). No tabakas un tās izstrādājumu pārdošanas iekasētais nodoklis pat veidoja 9,1% no kopējiem valsts budžeta 1932./1933. gada ieņēmumiem! Interesanti, ka 1935. gadā ar akcīzi tika pamatīgi aplikts katra ievestā vīna litrs – 7,24 latu, kamēr vietējais vīns izpelnījās vien 30 santīmu akcīzes uzrēķinu. Līdzīga proporcija nodalīja ievesto un pašmājās audzēto tabaku. Rīgā akcīzes tradīcijas var saistīt jau ar 14. gadsimtā iekasēto pecunia vini jeb vīna naudu, bet nākamā gadsimta izskaņā Rīgā naski darbojušies akcīzes iekasētāji, kas metuši skatus ne tikai uz vīnu, bet nu jau arī alu.

Nodokļu ieņēmumi Latvijā 2017. gada pirmajos sešos mēnešos par procentu pārsnieguši plānoto, liecina Valsts Kases apkopotie dati. Ar šādu ziņu Ministru kabinets nedēļas sākumā laipni svētīja presi. Pēc premjera Māra Kučinska domām pārsnieguma procents liecina par augošo ekonomiku un «veiksmīgu Valsts ieņēmumu dienesta darba reorganizāciju».

Var jau būt. Pēc premjera paustā jāturpina darbs pie nodokļu reformas, «lai nākotnē šie dati būtu ar vēl lielāku plus zīmi». Uz brīdi abstrahējoties no būtībā nu jau salūzušās reformas pašlaik aktuālākajām niansēm un principiāli jaunajiem uzstādījumiem un uzsvariem, jāpiezīmē, ka valsts budžeta pārpildīšana nevar būt reformas augstākais mērķis. Gan tāpēc, ka tas (ja ne formāli, tad dabā «gan») tā vai tā notiktu uz uzņēmēju un citu iedzīvotāju kabatu žmiegšanas rēķina (vienlaikus nenoniecinot iespējas brašāk ņemt pie dziesmas ēnu ekonomiku). Gan tāpēc, ka sabiedrībā ir zems uzticības līmenis veidam, kādā tiek izlietoti kopbudžetā saraustie eiro. Reformas brāķis šo līmeni nekādā veidā necels spārnos. Šajos apstākļos pa virsu iekasētais procents varbūt ir kā muļķa mierinājums, bet nekas vairāk.

“Putina režīms ir starptautiski jāizolē no pārejās pasaules, lai apstādinātu tā uzsākto noziedzīgo militāro agresiju pret ukraiņu tautu,” tā ceturtdien Twitter vēstīja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš.

“Galvenais ir panākt šī noziedzīgā režīma izolāciju no pasaules, līdzīgi kā tas ir ar Ziemeļkoreju,” tā savukārt vēstīja Valsts prezidents Egils Levits.

Tikmēr Krievijas karaspēks tuvojas Kijevai... ““Stingri nosoda”, iespējams, būs vārdi, kas piegriezīsies jau pēcpusdienā... Rīcību, lūdzu, reālu rīcību, ja tiešām nosodāt! Ja tādas nav, tad tiem pāris vārdiem no dažādu valstu līderiem vai paša Dieva ir apaļa 0 vērtība,” tā tajā pašā ceturtdienā turpat Twitter tīklā bija ierakstījis kāds politisko notikumu vērotājs.

Ļoti tieši un precīzi. Stingras Rietumu sankcijas Krievijai un nemitīgus nosodījumus redzam jau gadus astoņus – vai tas ko līdzējis? Kā redzam – nē. Vēl trakāk – ierāvusies čaulā, Krievija kļuvusi aizvien agresīvāka. Nu šī kodollielvalsts gatava iet, tā teikt, uz visu banku. Pārkāpusi robežu, aiz kuras atpakaļceļa vairs nav. Pēc principa: visu vai neko. Un ko šādā situācijā nozīmētu ieslēgšana aiz vēl lielāka dzelzs mūra?

Pavirši uz bezatbildīgi tika publiskots Latvijas eksportētāju saraksts par 2022. gadu, nodarot kaitējumu tiem uzņēmumiem, kuri eksportu uz šo valsti pārtraukuši. Vienlaikus tirdznieciskos darījumus ar sankciju neskartām precēm Krievijā joprojām veic daudzu valstu kompānijas.

Ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis atgādina, ka joprojām vairāk nekā pusotru gadu pēc kara sākuma ir pietiekami daudzu produktu, kuri pagaidām nav tikuši pakļauti sankcijām, kaimiņvalsts tirgū, daudzu valstu, tostarp Ukrainu atbalstošās Eiropas un ASV kompānijas joprojām turpina eksporta – importa darījumus ar Krieviju.

Tendenciozs kaitējums biznesam 

Neizvērtējot sekas un publiskojot visus uzņēmumus, kuri 2022. gadā eksportēja savus produktus...

"Tas nebūt nav vienkārši, jo bankas Latvijā ļoti skrupulozi pārbauda un kontrolē naudas plūsmas gan uz, gan arī no Krievijas un Baltkrievijas, un izslēdz jebkādas iespējas maksājumiem ar sankcionētie subjektiem, precēm un pakalpojumiem. Bez tam jārēķinās, ka bez ES sankcijām tiek skatīti arī ASV, Kanādas un Lielbritānijas sankciju saraksti," uz jautājumu, cik grūti ir strādāt ar Krievijas un Baltkrievijas darījumu partneriem ar precēm, kuras nav iekļautas sankciju sarakstos un par to veikt attiecīgus norēķinus, atbild E. Voļskis. Centrālās statistikas pārvaldes dati par Latvijas eksportu uz Krieviju 2023. gada janvārī – jūnijā rāda, ka tā kopējais apjoms ir 562.18 milj. eiro, savukārt importa vērtība šajā pašā laikā bija 321.37 milj. eiro.

Pēc Indriksones kaut ūdensplūdi 

Pagājušajā nedēļā Ekonomikas ministre Ilze Indriksone nāca klajā ar paziņojumu sociālajā tīklā...

Bīstams precedents

Latvijas gaļas pārstrādātāju asociācijas ģenerāldirektors Normunds Šmits uzskata, ka tas ir "prātam neatverami, kā var Latvijas valsts iestādes, kuras tiek uzturētas no nodokļu maksātāju — uzņēmēju – naudas, var atļauties publiskot kaut kādu informāciju, kura kā bumerangs sit pa šiem ražotājiem! Tieši šādu efektu radīja Latvijas eksportētāju, kuri kaut ko sūtījuši uz Krieviju 2022. gadā, saraksta publiskošana. Jo īpaši sāpīgi, ja ļoti daudzi uzņēmēji šo eksporta virzienu jau pērn arī ir slēguši. Nezinu, vai tiešām valsts institūcijas un to vadība, kura publisko attiecīgos datus, darbojās konkurentu vai kādas valsts interesēs, bet fakts, ka uzņēmēji milzīgā steigā dabūja sniegt paskaidrojumus kredītiestādēm, kuras apkalpo šo uzņēmumu kontus. Un kur tad vēl izskaidrojošais darbs — taisnošanās – darījumu partneriem ārzemēs un pat Latvijā, ka 2022. gadā vēl pirms Krievijas invāzijas patiešām sūtījām uz šo valsti, bet jau pērnvasar šī nodarbe pilnībā ir pārtraukta. Un cik resursu ir jāiegulda, lai potenciālais pircējs sadzirdētu šo ražotāju vēstījumu, tam noticētu un neizvairītos pirkt tā izstrādājumus! Vienlaikus ir jautājums, kāpēc tad tās pašas iestādes pēc eksportētāju saraksta analoģijas nepubliskoja uzņēmumu sarakstu, kuri 2022. un arī 2023. gadā importē preces no Krievijas? To nevar saukt par darbību, kas atbalsta ražotājus un eksportu, tieši pretēji. Kurā citā valstī vēl kaut kas tamlīdzīgs pieredzēts, ka valsts iestāde zāģē zaru, uz kura pati sēž?! Diemžēl šis ir kārtējais gadījums, kad vietā ir jautājums, kā interesēs strādā valsts iestādes un kas tajās īsti notiek, par ko tad saņem algu? Katram lēmumam, darbībai ir savs darītājs, kam ir vārds un uzvārds. Ja uzņēmējs kļūdās, viņu atrod un soda ar reālu naudu, tāpēc loģiski būtu, ja ar sava personīgā maka saturu atbildētu arī valsts iestādēs strādājošie, kuri, nedomājot par sekām, sagatavoja un publiskoja šādu eksportētāju sarakstu".

Visu rakstu un datus par ES valstu eksportu un importu ar Krieviju lasiet 29.augusta žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Abonē arī digitāli!

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīca gada laikā apkalpo aptuveni 350 tūkstošus cilvēku, bet uz atsevišķām valsts dotētām procedūrām rindā ir jāgaida pat 18 mēneši, sacīja slimnīcas valdes priekšsēdētāja Rūta Valtere.

Sarunā telekompānijas LNT raidījumā 900 sekundes viņa norādīja, ka tik ilgs laiks jāgaida valsts samazinātā finansējuma dēļ. R. Valtere norādīja, ka šāda situācija nav normāla un kā bumerangs nāk atpakaļ, jo rindā gaidošais paliek slimāks un viņa ārstēšanās izmaksas palielina komplikācijas.

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja uzsvēra, ka šāda situācija ir saistīta ar resursu problēmu. Viņa atzina mediķiem nebūtu problēmu apgūt palielinātu finansējumu un tie varētu apkalpot lielāku pacientu skaitu.

Slimnīcas pārstāve atzina, ka kā iespējams risinājums varētu kalpot iecerētā tā dēvētā veselības nodokļa ieviešana.

Kāpēc censties slēgt ar investoriem mierizlīgumu, ja var gadiem tiesāties starptautiskās šķīrējtiesās, maksāt miljonus advokātiem un konsultantiem?

Šķiet, ka tieši šāda ir bijusi Latvijas valdības nostāja pēdējo sešu mēnešu laikā. Par to liecina fakts, ka Latvijas puses atbildīgās iestādes nav pat papūlējušās sniegt kaut kādu atbildi ārvalstu investoriem, kas pēdējā pusgada laikā pieteikuši investīciju strīdus pret Latvijas valsti. Starptautiskajos investīciju strīdos kārtība ir tāda, ka pirmo sešu mēnešu laikā pēc investora pretenzijas iesniegšanas pusēm ir iespējams savstarpējās sarunās vienoties. Ja tas nenotiek, seko tiesāšanās starptautiskās šķīrējtiesās. DB jau rakstījis, ka 10. decembrī bez jebkādas reakcijas no Latvijas valsts pārstāvju puses beidzās sarunu periods ar bijušo airBaltic līdzīpašnieku Bertoltu Fliku. Valdis Dombrovskis, kas savos premjerēšanas četrarpus gados airBaltic lietā, šķiet, iesaistījies krietni vairāk, nekā to prasa viņa tiešie darba pienākumi, preses konferencē sacīja, ka viņam neesot zināms, ka šajā lietā «kaut kādi procesuālie termiņi būtu iztecējuši». Atliek secināt, ka tāpat nav pamanīti arī spāņu vilcienu ražotāja CAF investīciju strīda sarunu termiņi, jo arī viņi nekādu reakciju no Latvijas puses neesot saņēmuši.