Pēdējos mēnešus arvien skaļāk Latvijā sāk runāt par to, ka trūkst būvmateriāli un tādēļ arvien vairāk jādrupina un jāpievieno būvmaisījumiem otrreizēji izmantojamais betons, asfalts un citi materiāli.
Šīs runas nav bez pamata – atvest šķembas no karjera līdz Rīgai izmaksās apmēram 20 eiro par kubikmetru. Nopirkt drupināta betona šķembas no būvmateriālu pārstrādātāja maksās apmēram 8,50 eiro kubikmetrā. Tas pats ar smiltīm, kuras izmanto dažādu tukšumu un nelīdzenumu aizpildīšanai – jaunas no karjera maksās kādus piecus eiro kubikmetrā, otrreizējās, kas iegūtas drupinot būvmateriālus – apmēram 50 eirocentus kubikmetrā. Vai gan kāds brīnums, ka būvgružu pārstrādātāji nespēj apmierināt pieprasījumu pēc otrreizēji izmantojamiem būvmateriāliem un visas saražotās šķembas un smiltis tiem burtiski izrauj no rokām?
Varētu jautāt – kādēļ gan pilnībā nevarētu pāriet uz otrreizēji izmantojamiem būvmateriāliem. Te diemžēl atduramies pret problēma – otrreizēji izmantojamo drupināto būvmateriālu apjoms ir pilnībā atkarīgs no būvgružu apjoma, kas tiek saņemts no celtniekiem. Turklāt jāņem vērā, ka par būvgružiem notiek konkurence starp pārstrādātājiem un valstu robežu tuvumā pat starptautiska konkurence starp Baltijas valstīm. Vēl viens ierobežojums otrreizējo būvmateriālu izmantošanai ir lielais enerģijas patēriņš, kas nepieciešams to drupināšanai un malšanai.
Taču ir arī vairākas pozitīvās ziņas, kas varētu nākotnē uzlabot situāciju un lielāku būvgružu apjomu pārstrādāt otrreizēji izmantojamos materiālos. Pirmais no tiem ir augošais dabas resursu nodoklis – jo tas ir augstāks, jo vairāk būvniekiem jāmaksā par būvgružu apglabāšanu poligonos un attiecīgi – palielinās motivācija tos nodot un pārstrādāt. Būvgružus apglabāt poligonos nav izdevīgi jau vismaz pēdējos desmit gadus un, ņemot vērā augošo dabas resursu nodokli, nākotnē tas kļūs vēl neizdevīgāk. Attiecīgi – arvien izdevīgāk ir nodot būvgružus pārstrādei vai arī izmantot tos atkārtoti – tas ir iespējams, piemēram, atsevišķu ēku pārseguma paneļu gadījumos, protams, pirms tam veidot nepieciešamās pārbaudes.
Otrs faktors, kas veicina būvmateriālu pārstrādi ir Eiropas Savienības prasības. Tās nosaka, ka dalībvalstīm būtu jāpanāk situācija, kurā 70% nobūvgružiem tiek pārstrādāti un izmantoti atkārtoti. Šīs prasības kļūs arvien stingrākas, pieprasot būvgružu šķirošanu ēku nojaukšanas procesā, atdalot potenciāli bīstamos materiālus, tādus kā azbests un krāsas, no nekaitīgajiem. Arvien stigrākas prasības šajā jomā nodrošina to, ka pārstrādē nonāk tikai tai piemēroti materiāli, kā arī veicina uzticēšanos otrreizējās pārstrādes būvmateriāliem un to kvalitātei.
Latvija, iespējams, šobrīd sasniedz un pat pārsniedz minēto 70% robežu būvgružu pārstrādē, taču diemžēl daļa no šī apjoma ir arī mazvērtīgs materiāls. Tādēļ runāt par to, ka esam pilnībā sasnieguši aprites ekonomikas potenciālu šajā jomā ir ļoti pāragri. Precīzāk izvērtēt situāciju liedz Latvijas statistikas sistēma, kurā nav datu par to, cik lielu daļu no būvgružiem pārstrādā un izmanto atkārtoti.
Daži neoficiāli avoti min skaitli 91%, taču tie ir neoficiāli dati. Katrā ziņā Latvijas nacionālā statistika šajā jomā nav pietiekami pārskatāma vai detalizēta un nespēj sniegt pilnu atskaiti par to, cik lielu būvgružu daļu pārstrādājam – šī ir problēma, kas būs jārisina nākotnē, nodrošinot augstāku datu kvalitāti. Jāpiebilst, ka tikai “Ekobaze Latvia” vien 2024. gadā pieņēma vairāk nekā 452,7 tūkstošus tonnu būvgružu un tas ir tikai viens no virknes uzņēmumu, kas darbojas šajā jomā.
