Būvniecības nozare ir kā augonis, ko neviens negrib aiztikt 

Būvniecības nozarē ir būtiskas problēmas, ka gadu no gada sistemātiski netiek risinātas. Tā rezultātā zaudētāji ir visi - gan valsts, gan uzņēmēji, gan pasūtītāji, gan arī paši darba veicēji, savukārt nozare kopumā tiek degradēta un nav iespējama tās tālāka attīstība.

Dzidris Augustinovičs, Būvniecības un apdares materiālu vairumtirgotāja SIA EBS valdes priekšsēdētājs, 09.6.2015

Foto: LETA

Problēmas būvniecības nozarē ir kā augonis, par kura esamību visi zina, taču neviens nav gatavs uzņemties tā likvidēšanu vai vismaz efektīvu ārstēšanu. Protams, nozares nelaimju cēloņi ir ļoti dažādi un tie nav vienā dienā atrisināmi. Taču pamatā tie izriet no Latvijas likumdošanas un nozares sistēmas caurumiem, kurus uzraugošajām institūcijām nav izdevies aizlāpīt jau vairākus gadu desmitus, esmu gandrīz pārliecināts, ka to neizdosies sakārtot arī ar jauno Būvniecības likumu.

Samilzusi problēma ir tā, ka jau gadiem būvniecības nozarē ir katastrofāli augsts pelēkās ekonomikas īpatsvars, turklāt neviena no iesaistītajām pusēm nav gatava to aktīvi risināt, lai gan zaudētāji no tā ir visi. Viens no ēnu ekonomikas veicinošiem faktoriem viennozīmīgi ir būvniecības nozarē visur valdošais zemākās cenas princips.

Apstākļos, kad apmēram 80% būvniecības nozares uzņēmumu strādā pelēkajā zonā nav iespējams noteikt zemāko cenu. Lai iegūtu pasūtījumu, uzņēmumi bieži norādot zemāko cenu, neiekļauj nodokļos maksājamās summas. Taču no tā vislielākais zaudētājs ir valsts, proti, būvniecībā darba spēka izmaksas sastāda vismaz pusi no būvniecības izmaksām un pusei no šīs puses būtu jābūt valstij maksājamiem darbaspēka nodokļiem, ieskaitot atvaļinājuma naudu. Nodokļu daļa un piemaksas ir analoga daļa no darba spēka tiešajām izmaksām uz rokas. Taču dēļ esošās sistēmas valsts budžets ar nodokļiem nepildās.

Šo problēmu daļēji būtu iespējams risināt, paredzot publiskajos piedāvājuma tenderos pretendentiem sniegt informāciju arī par piedāvājumā iekļautajiem nodokļu maksājumiem (gan darba devēja, gan darba ņēmēja nodokli un, ja piemēro, tad arī PVN). Nodokļu maksājumiem jābūt par būtisku kritēriju, vērtējot zemākās cenas piedāvājumu. Savukārt pēc darbu pabeigšanas caur VID pasūtītājs var pārliecināties par nodokļu nomaksu un veikt gala norēķinus, kamēr VID tādējādi var kontrolēt nodokļu iemaksas valsts budžetā. Manuprāt, norādot šādas papildus prasības tenderos, sistēma vismaz publiskajā iepirkumā sakārtosies pati no sevis.

Jau pirms Saeimas vēlēšanām Jaunā Konservatīvā partija solīja, ka visas trīs Latvijas lielās ostas ir jāpaliek zem valsts jumta, tādēļ ASV sankcijas pret Aivaru Lembergu un vairākām juridiskajām personām ir uzlūkojamas kā politisko solījumu pildīšana un vienlaikus politiskās varas pārvēršana ekonomiskajā.

Nav noslēpums, ka būvniecības nozarē pastāv vispārzināma sistēma, ko izmanto daļa uzņēmumu, lai iegūtu pasūtījumu - zemākās cenas principu uzņēmumi īsteno uz nodokļu rēķina, kur vinnē tie, kam ir lielākas iespējas nesamaksāt valstij nodokļus.

Tieši šī pastāvošā sistēma neļauj nevienam normāli strādāt. Nozarē valda neadekvāti zems cenu līmenis, kas godīgi strādājot nesedz reālās izmaksas, nemaz nerunājot par peļņu. Lielākā daļa Eiropas Savienības fondu līdzfinansētu projektu ir realizēti valstij no investīcijām nesaņemot atpakaļ naudu nodokļu veidā. Taču to būtu iespējams daļēji kontrolēt un sakārtot, salīdzinot konkursu uzvarētājus un reālos darbu veicēju nodokļu iemaksas. Pamatotas cerības, ka Valsts Ieņēmumu dienests (VID) varētu ķerties klāt un sakārtot, vismaz daļēji, šo jautājumu.

Papildus tam nozarē aktuāla problēma ir arī regulējošu noteikumu un likumdošanas trūkums. Valstij nav izstrādāti detalizēti būvniecības kvalitātes standarti un attiecību regulējums starp pasūtītāju un būvnieku. Tā rezultātā par subjektīvu kvalitātes izpratni, pasūtītājs var atļauties nemaksāt. Salīdzinoši bieži tā rezultātā kāda no kopējā sistēmā iesaistītās kompānijas – būvnieks, apakšuzņēmējs, būvmateriālu piegādātājs vai cits sadarbības partneris var bankrotēt, ja kāda no pusēm atsakās maksāt.

Uzskatu, ka būtu nepieciešams izstrādāt detalizētus Latvijas standartus, ņemot par piemēru citu Eiropas Savienības valstu piemērus, piem., Vācijas vai kādas Skandināvijas valsts būvniecības nozares standartus. Ir nepieciešams definēt likumdošanas līmenī nozares kvalitātes standartus un definēt sadarbības partneru attiecību regulējumu, nosakot pieļaujamās un nepieļaujamās normas, ko drīkst un ko nedrīkst prasīt, kā noteikt un pieradīt darba kvalitāti un ietvert citus aktuālus nereti strīdus jautājumus. Uzskatu, ka ar šāda regulējuma palīdzību būtu iespējams nostādīt būvniecības sektoru atpakaļ uz izaugsmes ceļa. Godprātīgi strādājot tas ļaus attīstīties celtniecības uzņēmumiem un valstij kopumā.

Protams, šīs samilzušās problēmas nav atrisināmas vienas dienas laikā. Taču kādam ir jāsper pirmais solis. Turklāt likumdošanas sakārtošanai lielu naudu nevajag, ir nepieciešama tikai vēlme un aktīva rīcība. Atliek tikai pārvarēt slinkumu un sākt rīkoties visos līmeņos.