Lielbritānijas nedēļas izdevums, kas veltīts automašīnām un autobūves nozarei, Auto Express apkopojis pēdējā ceturtdaļgadsimta sliktākos automobiļus.
Izdevums norāda, ka dažreiz autoražotājiem neveicas izstrādāt labu spēkrata modeli, un rezultāts ir ar sliktu dinamiku un vājiem rādītājiem citās jomās, kas atbaida pircējus.
#1/10
Rover CityRover (2003). Laikā, kad kompānija Rover tuvojās savas dzīves noslēgumam, dienas gaismu ieraudzīja šis modelis. Izdevums norāda, ka Indijas Tata Indica pārdēvēšana par CityRover un šāda soļa uzskatīšana par gudru apliecina to, cik zemu kompānija bija kritusi kopš sešdesmitajiem gadiem. Neskatoties uz automašīnas zemo cenu (aptuveni septiņi tūkstoši mārciņu Lielbritānijā), pircēju uzmanību tas nepiesaistīja.
#2/10
Daihatsu Move (1997). Daudz ko var pateikt par automašīnu, ja tās reklāmas kampaņā tiek atzītas nepilnības. «Dīvains no ārpuses, gudrs iekšienē,» bija veids, kā Daihatsu reklamēja šo automašīnu. Lielbritānijā spēkrats parādījās 1997. gadā un, lai gan bija uzticams un lēts uzturēšanā, angļu ielās palika reta parādība.
#3/10
Mitsubishi Carisma (1995). Automašīnas nosaukuma piemeklēšana ir sarežģīta māksla. Nosaucot spēkratu par Carisma (harizma), ražotājs uzprasās uz nepatikšanām. Automašīna bija gana praktiska un uzticama, taču tās dizains neatbilda nosaukumam un nespēja pārliecināt Eiropas pircējus to iegādāties.
#4/10
Suzuki X-90 (1995). Japānas kompānijai veiksmīgi bija deviņdesmitie gadi, kad tā spēja pārliecinoši darboties nišas tirgos ar Vitara SUV un Cappuccino modeļiem. Tomēr X-90 bija pārāk specifisks pat nišas tirgiem. Izdevums norāda, ka automašīna cieta no sliktas vadāmības, ierobežotām bezceļu braukšanas spējām un «krimināli slikta dizaina». Pārdošanas rādītāji bija tik slikti, ka X-90 pēc dažiem gadiem tika izņemts no tirdzniecības.
#5/10
Renault Avantime (2001). Lai gan inovatīvā kupeja bauda plašu fanu uzmanību, tirdzniecības rādītāji šim modelim bija apbēdinoši. Automašīnas cena bija pārāk augsta vidusmēra pircējiem, bet tās dizains atbaidīja luksusa klases braucamrīku cienītājus. Pirmā pusotra gada laikā Renault izdevās pārdot tikai 4,5 tūkstošus šīs automašīnas modeļu.
#6/10
Skoda Estelle (1988). Automašīnai bija briesmīgs izskats, novecojošas tehnoloģijas un slikta vadāmība. Tomēr vienlaikus, pārsteidzošā kārtā, tā baudīja salīdzinoši augstus tirdzniecības rezultātus. Tam par iemeslu bija modeļa nelielā cena un uzticamība. Dažus gadus vēlāk – 1991. gadā – Volkswagen iegādājās pirmās daļas kompānijā AZNP un čehu autoražotājam sākās jauna dzīve.
#7/10
Lexus SC 430 (2001). Arī izcilām kompānijām dažreiz sanāk nošaut greizi. Lexus, kuru Auto Express lasītāji 2011. gadā nosauca par desmitgades labāko ražotāju, tūkstošgades mijā bija spēris pretrunīgu soli. SC 430 tika paredzēta kā automašīna, kurai vajadzētu atsvaidzināt garlaicīgos Lexus modeļus Taču tas tā nenotika - pircējiem nepatika auto dizains, salona iekārtojums un veids, kā automašīna brauca.
#8/10
Nissan Serena (1992). Automašīna kļuva bēdīgi slavena ar to, ka bija lēnāk ātrumu uzņemošais automobilis tirdzniecībā. 2,3 litru dīzeļmotors spēja sasniegt 100 km/h 27,8 sekunžu laikā. Vienlaikus Serena uzrādīja zemus rezultātus Euro NCAP sadursmju testos.
#9/10
Citroen C3 Pluriel (2003). Ražotājs automašīnu bija iecerējis kā kabrioletu ar viegli nolaižamu pārsegu. Realitātē izrādījās, ka jumta reliņu nolaišana prasīja daudz spēka un pārsegam pēc tam automašīnā nebija vietas. Vienlaikus daudzi pārsegi laida cauri ūdeni, bet salona plastmasas detaļas bija neizturīgas.
#10/10
Chrysler PT Cruiser Convertible (2005). Izdevums norāda, ka šis automobilis ir piemērs tam, kas notiek tad, ja jau tā neizskatīgai un slikti vadāmai automašīnai nogriež jumtu un piedāvā Lielbritānijā, kurā valda lietaini laikapstākļi. Rezultātā automašīnas īpašniekam pazūd viss prieks, kuru spēj sniegt braukšana.