Teiciens «Laiks ir nauda» ir viens no biznesa pasaules pamatprincipiem, un Latvijas uzņēmējdarbības vidē šobrīd tas ir patiesāks nekā jebkad. Dinamiskais darba ritms stiprina tendenci uzņēmumiem operatīvi aizņemties projektu realizēšanai nepieciešamo finansējumu un elastīgi tos atgriezt, izmantojot kredītbrīvdienas un citus risinājums.

Uzņēmumu finansētāja Cityfinances apkopotie dati rāda, ka komersanti tiecas saņemt finansējumu dienas laikā un atmaksāt to aptuveni gada laikā.Šī tendence atspoguļo uzņēmumu vēlmi būt maksimāli elastīgiem, izvairoties no ilgtermiņa saistībām nestabilā ģeopolitiskajā un biznesa vidē. Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) un Eiropas Centrālās bankas (ECB) atskaites par 2024. un 2025. gadu, liecina, ka uzņēmumi arvien biežāk izmanto īstermiņa finansēšanas instrumentus nevis tradicionālos ilgtermiņa banku kredītus.

To veicina vairāki faktori. Neprognozējamais procentu likmju kāpums 2022. gadā padarīja ilgtermiņa kredītus nesamērīgi dārgus, taču uzņēmumiem bija nepieciešami līdzekļi attīstībai, tādēļ tie centās aizņemties naudu tikai uz tik ilgu laiku, cik nepieciešams, lai minimizētu procentu izmaksas.

Latvijas uzņēmumi attīstības projektu īstenošanai un jaunu pasūtījumu izpildīšanai visbiežāk aizņemas no 45 līdz 125 tūkstošiem eiro, un kredītu atmaksā vidēji viena gada laikā, liecina uzņēmumu finansētāja Cityfinances apkopotā statistika.

Tā kā lēmumi par jaunu pasūtījumu uzņemšanos jāpieņem ļoti ātri, uzņēmēji aizvien vairāk novērtē ātru kredīta noformēšanas procedūru.Kredīti uzņēmumiem lielākoties tiek izmantoti, lai nodrošinātu attīstību un konkurētspēju, kā arī iegūtu apgrozāmos līdzekļus pasūtījumu izpildīšanai.

Būvniecības, ražošanas un tirdzniecības nozares uzņēmumiem finansējums bieži ir nepieciešams, lai segtu īstermiņa vajadzības, piemēram, izejvielu iegādi, krājumu papildināšanu vai darba algu izmaksāšanu, kamēr tiek gaidīta samaksa no klientiem. Apgrozāmie līdzekļi algu izmaksāšanai nepieciešami arī pakalpojumu sniedzējiem, kuri iesaistījušies ilgtermiņa projektos.

Piemēram, IT kompānijām un reklāmas aģentūrām. Liela daļa uzņēmumu aizņemas līdzekļus arī jaunu produktu un pakalpojumu ieviešanai, īpaši pakalpojumu sektorā, tādējādi veicinot inovācijas un paplašinot savu piedāvājumu.

Liela daļa Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) plāno attīstību, vēlas attīstīt jaunus produktus un ieviest inovācijas, taču aizdevēju lēnīgums un augstās birokrātijas prasības daudziem liek atteikties no izaugsmes plāniem.

Tādējādi piekļuve finansējumam joprojām ir viens no lielākajiem šķēršļiem tautsaimniecības attīstībai.

Kredītus uzņēmumiem izsniedzošā finansētāja Cityfinances veiktā tirgus analīze nepārprotami parādījusi, ka liela daļa aizdevēju nespēj piedāvāt MVU nepieciešamo ātrumu un elastību.

«Mēs redzam, ka kredītu izsniedzēju lēmumu pieņemšanas procesi ir pārāk ilgi un prasības pārāk stingras MVU ikdienas darbībai,» ikdienas darbā novēroto atklāj Cityfinances vadītājs Ivars Vītols, «ja uzņēmumam ir nepieciešami apgrozāmie līdzekļi konkrēta pasūtījuma izpildei vai sezonāliem pirkumiem, gaidīt nedēļām un sniegt plašu nodrošinājuma paketi nav variants. Tā ir zaudēta peļņa un neizmantota izaugsmes iespēja.»

Latvijā šā gada sākumā kreditēšanas gada pieauguma temps joprojām bija starp straujākajiem eirozonā, pauda Latvijas Bankas ekonomists Matīss Mirošņikovs.

"Kreditēšana 2026. gada sākumā turpinājusi pagājušajā gadā iesākto kursu - gana strauji turpināja augt gan uzņēmumu, gan mājsaimniecību kreditēšanas rādītāji," norāda Mirošņikovs.

Viņš atzīmē, ka kreditēšanas gada pieauguma temps Latvijā joprojām ir starp straujākajiem eirozonā un krietni apsteidz ekonomikas izaugsmi Latvijā. Attiecīgi palielinās arī kredītu atlikums attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (IKP), tomēr tas joprojām ir krietni zemāks nekā citviet eirozonā. "Tas varētu ļaut sagaidīt arī turpmāku izaugsmi, ja vien korekcijas neieviesīs neparedzamā un brīžiem haotiskā ģeopolitiskā situācija," piebilst Mirošņikovs.

Latvijas Bankas ekonomists informē, ka šogad februāra beigās salīdzinājumā ar pagājušā gada februāra beigām kredītu atlikums mājsaimniecībām pieaudzis par 10,1%, sasniedzot gandrīz 6,9 miljardus eiro. Savukārt nefinanšu uzņēmumiem izsniegto kredītu atlikums, salīdzinot ar pagājušā gada februāra beigām, pieaudzis par 13,2%, sasniedzot 6,8 miljardus eiro.

Latvijas ekonomikas neredzamā rokas bremze ir kritiski zemā kreditēšana. Atpalicība no citām Baltijas valstīm kreditēšanā mērāma miljardos, liecina pieejamie statistikas dati

Dienas Bizness uzsāk pētījumu sēriju par finanšu pakalpojumu nozari Latvijā, kurā tiks meklētas atbildes uz jautājumiem par finanšu resursu pieejamību uzņēmumiem un mājsaimniecībām, to salīdzinājumu ar citām ES valstīm, kā arī nozares attīstības virzieniem un galvenajiem tirgus dalībniekiem. Pirmajā pētījumā uzmanība pievērsta kreditēšanai, kas ir kritiski svarīga tautsaimniecības un iekšzemes kopprodukta izaugsmei.

Prologs – atbilde uz kāpēc?

Ekonomikas attīstība nav iespējama bez naudas aprites. Tā ir gluži kā degviela, kas virza uzņēmējdarbību, investīcijas un patēriņu. Lai uzņēmumi varētu augt, radīt jaunas darbavietas un ieviest inovācijas, tiem ir nepieciešami finanšu resursi, kas bieži vien pārsniedz pašu pieejamos resursus. Ne mazāk svarīga tā ir arī privātpersonām, jo kredīti ļauj finansēt mājokļa iegādi un labiekārtošanu, automašīnas iegādi, izglītību un citus nozīmīgus sadzīves izdevumus, tādējādi uzlabojot dzīves kvalitāti. Tieši tāpēc kreditēšana spēlē tik būtisku lomu ekonomikā, tā nodrošina pieeju kapitālam brīdī, kad tas ir nepieciešams. Ja šī naudas plūsma ir ierobežota, arī ekonomikas attīstība kļūst lēnāka.

Latvijā visas sistēmiskās jeb kritisko finanšu pakalpojumu sniedzējas ir ārvalstu kapitāla komercbankas, tā sauktais lielais četrinieks - Swedbank, SEB banka, Citadele banka un Luminor banka. Pēc būtības nozīmīgākā finanšu sektora daļa valstī atrodas ārvalstu kapitāla kontrolē, turklāt redzam, ka pēdējo piecpadsmit gadu laikā šo banku aktīvu īpatsvars ir palielinājies no 54% līdz 83% no kopējiem banku aktīviem. Savukārt Baltijas mērogā redzam citu tendenci – finanšu pakalpojumu tirgū arvien sekmīgāk nostiprinās arī vietējā kapitāla spēlētāji: ARTEA banka Lietuvā (iepriekš Šiaulių banka), Igaunijā LHV banka un COOP banka.

Dienas Bizness ir uzsācis rakstu sēriju, kurā analizē finanšu pakalpojumu tirgus attīstību Latvijā. Iepriekšējā publikācijā (Latvijas ekonomikas neredzamā rokasbremze, Dienas Bizness 07.04.2026.) mēs parādījām, ka kreditēšanas apjomu ziņā Latvija no Lietuvas un Igaunijas atpaliek miljardos eiro, kas būtiski kavē valsts ekonomikas attīstību. Šajā rakstā pievērsīsimies tirgus struktūrai, analizējot tās dalībniekus un konkurenci starp tiem.

Vai eksistē sistēmiska problēma?

Ārvalstu kapitāla bankas pašas par sevi nav nekas slikts, tieši pretēji - tām ir pieejams plašāks kapitāls, uzkrāta pieredze dažādos tirgos, kā arī ir lielāka spēja pārvarēt krīzes. Tas sniedz finanšu sistēmai stabilitāti un drošību. Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka kopumā kreditēšanas tempi pēdējos desmit gados Latvijā ir bijuši salīdzinoši gausi, kas lielā mērā ir kavējis arī valsts ekonomikas attīstību. Atgādināsim, ka Latvijā kopējais banku kredītportdelis, kreditējot uzņēmumus un mājsaimniecības, uz 2025. gada 30. jūniju bija 17,9 miljardi eiro.

Pieņemot lēmumus par bāzes procentu likmēm eirozonā, Eiropas Centrālā banka (ECB) īpašu uzmanību pievērš inflācijas rādītājiem – gan to attīstībai, gan īstermiņa prognozēm, kas ļauj paredzēt inflācijas dinamiku tuvākajā perspektīvā. Tāpēc, kā eirozonas inflācija varētu mainīties tuvākajos mēnešos?

Inflācija – galvenais faktors procentu likmju izmaiņām

Lai gan ECB lēmumus par bāzes procentu likmēm ietekmē arī citi faktori, piemēram, ekonomikas cikla “temperatūra”, inflācija joprojām ir galvenais atskaites punkts. Turklāt inflācijas struktūra lielā mērā atspoguļo eirozonas ekonomikas cikla situāciju.

Piemēram, pēdējā laikā ECB īpašu uzmanību pievērš pakalpojumu cenu dinamikai, jo to būtiski ietekmē darba samaksas izmaiņas.

Pēc COVID-19 pandēmijas eirozonas pamatinflācija (neietverot pārtikas, enerģijas, tabakas un alkohola cenas) ievērojami pieauga. To lielā mērā veicināja pandēmijas laikā īstenotie ekonomikas stimulēšanas pasākumi. Lai gan enerģijas cenas formāli netiek iekļautas pamatinflācijas rādītājā, to straujais kāpums pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pastiprināja kopējo cenu spiedienu.

Pēdējos gados būtiski paplašinājusies investoru piekļuve alternatīviem finansējuma veidiem, tostarp privātajai kreditēšanai, kas līdz šim lielākoties bija pieejama tikai institucionālajiem tirgus dalībniekiem.

Viktorija Vaitkevičiene, INVL Bridge Finance fonda vadošā partnere, intervijā DB norāda, ka to veicinājuši elastīgāki fondu risinājumi, lielāka caurskatāmība un vietējo pārvaldnieku kompetences pieaugums. Arvien vairāk investoru meklē stabilākus un prognozējamākus ienākumu avotus, bet uzņēmēji, kuri vēlas aizņemties naudu, - elastību un ātrumu, atzīmē V.Vaitkevičiene, uzsverot, ka privātais kapitāls tuvākajos gados kļūs par nozīmīgu virzītājspēku Latvijas ekonomikas attīstībā. Tas veicinās produktivitātes paaugstināšanu, uzņēmumu konsolidāciju, eksporta izaugsmi, kā arī atjaunojamās enerģijas un inovāciju attīstību, vienlaikus aizpildot plaisu starp banku finansējumu un kapitāla tirgiem, prognozē INVL Bridge Finance fonda vadošā partnere.

Lai arī mājokļu kreditēšana Latvijā pieaug, kopējā tirgus aktivitāte joprojām ir viena no zemākajām eirozonā: tas norāda uz strukturāliem šķēršļiem, kas kavē attīstību.

Pērn mājokļu kreditēšana piedzīvoja ievērojamu izaugsmi. Hipotekārajos kredītos, neskaitot pārskatītos jeb refinansētos aizdevumus, no jauna izsniegtā summa pieauga par 40 %: no 0,89 miljardiem eiro 2024. gadā līdz 1,25 miljardiem eiro 2025. gadā, liecina Latvijas Bankas statistika.

Izaugsmi veicināja algu un uzkrājumu pieaugums, kā arī Eiropas Centrālās bankas lēmumi samazināt “Euribor” likmi, uzlabojot mājsaimniecību finansiālo stāvokli un ļaujot īstenot atliktos darījumus.

Kreditēšanas kāpums nav tikai apliecinājums iedzīvotāju ticībai nākotnei un savai finanšu stabilitātei, bet arī ieguvums tautsaimniecībai – pieaug ieņēmumi valsts budžetā no būvniecības, patēriņa un nodokļiem.

Kā liecina Eurostat apkopotā informācija, tad, rēķinot naftas ekvivalentā, 2024. gadā ilgtspējīgā cietā biokurināmā patēriņš Latvijā bija 745 kg uz vienu iedzīvotāju, un pēc šī rādītāja Latvija bija 3. vietā ES.

Malka vai, izsakoties Eiropas zaļā kursa terminoloģijā, cietais biokurināmais izsenis bija vienīgais enerģijas ieguves veids mērenajā klimatiskajā joslā. Mērenajā joslā malka, žagari, koku mizas, čiekuri, pārpalikumi no lietas koksnes ieguves kopš neatminamiem laikiem tiek izmantoti mājokļu apsildei, ēdiena gatavošanai, gaismas ieguvei un citam vajadzībām. Pirmsindustriālajā laikmetā biokurināmā patēriņš mērenajā joslā pēc svara pārspēja jebkuru citu lauksaimniecības produktu. Atbilstoši pirmsindustriālajā laikmetā Džona Henriha van Tūnena (1783-1850) izstrādātajam lauksaimniecības specializācijas modelim (grāmatā Izolētā valsts, 1826) visefektīvāko zemes izmantošanu var nodrošināt, ja vistuvāk galvenajai patēriņa vietai (pilsētai) zemes īpašnieki specializējas dārzeņu un augļu ražošanā, kā arī malkas un lietas koksnes ieguvē, jo tad transporta izdevumi būtu vismazākie. Šī loģika ir zaļās pieejas pamatā. Iegūstot cilvēka dzīvošanai nepieciešamo kurināmo dzīves vietas tiešā tuvumā, līdz minimumam samazinās enerģijas patēriņš (izmaksas) transportam un transporta radītais piesārņojums (izmeši).

Kokogles no blakusprodukta darvas ražošanā pārtapa par izcilu nišas produktu Latvijas eksportā.

Koka ogles dabiski rodas koksnes sadegšanas procesā. Galvenā koksnes sastāvdaļa ir celuloze. Celuloze ir ogļhidrāts, kura sastāvā vidēji uz sešiem oglekļa atomiem ir pieci skābekļa atomi un desmit ūdeņraža atomi, kas ir pietiekami piecu ūdens molekulu izveidei. Parastā degšanas procesā skābeklis un ūdeņradis, kas ir celulozes sastāvā, pārtop par ūdeni, kas iztvaiko, samazinot kurināmā siltuma atdevi, bet galveno degšanas enerģiju dod oglekļa degšana. Karsējot celulozi bez pietiekamas skābekļa padeves aptuveni 400 grādu temperatūrā, notiek tās pārogļošanās. Ūdens kopā ar gaistošam vielām pāriet gāzveida stāvoklī, bet ogleklis un pelnvielas paliek cietā agregātstāvoklī, veidojot koka ogli. Sadedzinot koksni, galvenā enerģija rodas no oglekļa degšanas, tāpēc enerģijas apjoms, kurinot parastu malku, nav tik liels, kā dedzinot koka ogli, kurā 80% no sastāva ir ogleklis. Turklāt malka satur mitrumu (sausā malkā ūdens ir ap 15%, neizžāvētā - 40%). Degot koksnei ir jāpatērē enerģija, lai ūdeni iztvaicētu, tāpēc siltuma atdeve no malkas kurināšanas dod ir 2,7 līdz 4,5 tūkstošus kilokaloriju enerģijas uz vienu koksnes kilogramu.

Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, pērn Latvija bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no grāmatu eksporta.

Tā var teikt šā raksta virsrakstā, nedaudz pārveidojot bērnu dzejnieka Pētera Sila (1908–1953) jau folklorizējušās rindas no dzejoļa “Uz skolu”, jo 2024. gadā Latvija bija pasaules līdere grāmatu eksportā uz vienu iedzīvotāju un galvenais Latvijā iespiesto grāmatu eksporta tirgus bija Eiropas valstis – Vācija, Zviedrija un Norvēgija.Kā liecina Starptautiskā Tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no poligrāfijas produkcijas – grāmatu eksporta.Poligrāfija un papīra ražošana ir nozīmīga Latvijas rūpniecības nozare.

Cepu, cepu piparkūku – vienu sev, vienu eksportam… tiku 3. vietā pasaulē.

2024. gadā pēc kviešu eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija bija pirmajā vietā pasaulē, bet no kviešu miltiem ceptu piparkūku eksportā – 3. vietā pasaulē. Kvieši ir Latvijas visnozīmīgākā graudaugu kultūra. 2024. gadā 42% no visas Latvijas sējumu kopplatības bija kviešu sējumi. No 2020. gada Latvija katru gadu no kviešu (neskaitot cietos kviešus un kviešu sēklas) eksporta gūst ienākumus vairāk nekā pusmiljarda eiro apjomā un ir kļuvusi par nozīmīgu kviešu piegādātāju pasaules tirgum.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā pēc ienākumiem no kviešu eksporta Latvija ar 569 miljoniem eiro (1,4% no pasaules eksporta tirgus) bija 15. vietā pasaulē, Lietuva ar 813 miljoniem eiro (2,04% no pasaules tirgus) bija 13. vietā pasaulē, bet Igaunija ar 123 miljoniem eiro (0,31% no pasaules eksporta tirgus) bija 24. vietā pasaulē. Lielākie pasaules kviešu eksportētāji 2024. gadā bija Kanāda (13,8% no pasaules eksporta tirgus), ASV (13,3% no pasaules eksporta tirgus) un Austrālija (12,9% no pasaules eksporta tirgus).

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2024. gadā Latvija bija trešajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no biodīzeļdegvielas eksporta.

Starptautiskajā tirdzniecībā pie atjaunojamās jeb biodīzeļdegvielas (KN kods 3826) tiek pieskaitīta biodegviela, kas tiek ražota no augu eļļām, dzīvnieku taukiem vai atkritumiem, kā arī biodīzeļdegvielas maisījumi, kas nesatur vispār vai satur mazāk nekā 70 % naftas destilācijas produktu. Parastai – naftas vai citu ogļūdeņražu pārtvaices procesā iegūta dīzeļdegvielai - ir cita preču grupa (HS 2710).

Biodīzeļdegvielas ražošana

Tradicionāli biodīzeļdegviela tiek ražota, izmantojot ķīmisku reakciju starp taukvielām un spirtiem (parasti metilspirtu), kuras rezultātā rodas taukskābju metilesteri (biodīzeļdegviela), un vienlaikus kā blakusprodukts tiek iegūts glicerīns. Reakcija notiek 50–65 °C temperatūrā katalizatoru klātbūtnē.Kā taukvielu avots var būt augu eļļas (sojas, rapša, palmu, saulespuķu), izlietotās eļļas no ēdiena gatavošanas procesa, pārtikā neizmantojami dzīvnieku tauki u.c.

Pēdējo trīs gadu laikā Latvija ir iekļuvusi pasaules līderos koka sēdekļu un koka sēdekļu daļu eksportā.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), tad 2024. gadā Latvija eksportēja gandrīz vienu procentu no pasaules kopējā koka sēdekļu daļu eksporta un 0,63% no pasaules kopējā koka sēdekļu eksporta. Rēķinot eksporta ienākumus uz vienu iedzīvotāju, 2024. gadā Latvija bija otra lielākā koka sēdekļu eksportētāja pasaulē un sestā lielākā koka sēdekļu daļu eksportētāja pasaulē.

Kā zināms, tad tikai neilgi pirms 1940. gada Latvijas lielākie mēbeļu ražošanas uzņēmumi sāka pāreju no mēbeļu ražošanas individuālajiem pasūtītājiem uz sērijveida ražošanu. PSRS darba dalīšanas sistēmā no 1961. gada Latvija specializējās sekciju tipa mēbeļu (skapju) ražošanā, kuras tika pārdotas izjauktā veidā, un pircējiem mēbeles bija jāsamontē pašiem, kā arī krēslu, galdu, gultu un tahtu ražošanā. 1985. gadā Latvijā saražoja 409 tūkstošus galdu, vairāk nekā 105 tūkstošus dīvānu un tahtu, 325 tūkstošus skapju un 1,76 miljonus krēslu, sēdekļu un izvelkamo krēslu, kas pamatā bija no koka (Latvijas statistikas gadagrāmata 1991. Rīga, LR Valsts statistikas komiteja 1992., 307.lpp.). Padomju laikā Latvija pilnībā apgādāja savus iedzīvotājus, iestādes un uzņēmumus ar mēbelēm, bet aptuveni piekto daļu no visas mēbeļu produkcijas eksportēja ārpus Latvijas. PSRS sabrukuma izraisītā ekonomiskā krīze smagi skāra mēbeļu ražošanu. 1992. gadā dīvānu un tahtu ražošana, salīdzinot ar 1990. gadu, samazinājās astoņas reizes un bija tikai 12,6% līmenī no 1990. gada apjoma. Krēslu ražošana 1992. gadā pret 1985. gadu samazinājās vairāk nekā trīs reizes, bet pret 1990. gadu - vairāk nekā divas reizes (Latvijas statistikas gadagrāmata 1992. Rīga, izdevniecība Baltika, 1993., 275.lpp.). 1994. gadā Latvijā tika saražoti 175 tūkstoši krēslu (aptuveni viena desmitā daļa no 1985. gada līmeņa), 4,8 tūkstoši guļamkrēslu un 22,8 tūkstoši atpūtas krēslu. (Latvijas statistikas gadagrāmata 1995. Rīga, LR Valsts statistikas komiteja 1995., 242.lpp.). Latvijai kļūstot neatkarīgai, bet jo īpaši 21. gadsimtā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, vietējās mēbeļu produkcijas ražotāji konkurēja ar importa produkciju, kas tika ražota no mazāk kvalitatīvas koksnes (piemēram, bambusa).

Neraugoties uz pieaugošo ģeopolitisko spriedzi Tuvajos Austrumos un augstajām energoresursu cenām, aprīlis pasaules finanšu tirgos noslēdzās pozitīvā noskaņojumā – akciju tirgi piedzīvoja vienu no straujākajiem mēneša kāpumiem pēdējo gadu laikā. Īpaši spēcīgs pieaugums bija ASV un attīstības valstu tirgos. Vienlaikus inflācijas kāpums un augstās naftas cenas saglabāja centrālo banku piesardzību un ierobežoja obligāciju tirgus izaugsmi.

Aprīlis kopumā izvērtās izteikti pozitīvs finanšu tirgiem, kur par spīti saspīlējumam Tuvajos Austrumos akciju tirgi uzrādīja plašu cenu kāpumu, kamēr obligāciju pusē rezultāti bija mērenāki. ASV akciju indekss aprīli noslēdza ar 10,5 % sniegumu, kas ir straujākais mēneša cenu pieaugums pēdējo gadu laikā. Arī eirozonas akcijas pieauga, noslēdzot mēnesi ar 5,4 %. Attīstības valstu akciju indekss izvirzījās līderu pozīcijā ar 14,7 % cenu kāpumu, ko veicināja spēcīgs sniegums Āzijas tehnoloģiju orientētajos tirgos.

Obligāciju tirgos nozīmīgu lomu spēlēja paaugstinātās inflācijas prognozes augsto energoresursu cenu dēļ, kas ierobežoja straujāku investīciju reitinga un valdību obligāciju cenu pieaugumu. ASV valdību obligāciju segments lielākoties bija vienīgais ar negatīvu cenu dinamiku, samazinoties par 0,2 %, kamēr Vācijas obligāciju cenas aprīlī indeksa līmenī saglabājās nemainīgas. Investīciju reitinga obligāciju indeksa cena gan ASV, gan Eiropā pieauga attiecīgi par 0,3 % un 0,9 %. Izteikti pozitīvāka cenu dinamika bija vērojama paaugstināta riska obligāciju segmentā – ASV un Eiropas reģionos pieaugums sasniedza attiecīgi 1,8 % un 1,5 %, bet attīstības valstu reģionā – 1,9 %.

Organisko šķīdinātāju krāsu grupā 2024. gadā Latvija piegādāja tirgum 0,7% no visas pasaules eksporta.

Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center (ITC) apkopotā statistika liecina, ka Latvija ir starp pasaules līderēm krāsu eksportā. (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība (ES) un Pasaules Tirdzniecības organizācija.)

No pirmsākumiem līdz mūsdienām

Rūpnieciskai laku krāsu ražošanai Latvijā nav ļoti sena vēsture. Pirmās rūpnīcas Latvijas teritorijā tika izveidotas XIX gadsimta beigās, bet, salīdzinot ar citām nozarēm, tās bija visai nelielas.1932. gadā Latvijā strādāja 12 krāsu fabrikas, kas nodarbināja 223 darbiniekus. Tās eksportēja 1,6 tūkstošus tonnu gatavu krāsu, galvenokārt uz Igauniju, Somiju, Zviedriju un Lielbritāniju (Latviešu konversācijas vārdnīca, IX sējums. Rīga: A. Gulbja apgādība, 1933, 17928. sleja). Lakas tika ražotas trijās rūpnīcās, kas nodarbināja 86 darbiniekus. Laku ražošanas apjoms bija nedaudz virs 100 tonnām gadā (Latviešu konversācijas vārdnīca, X sējums. Rīga: A. Gulbja apgādība, 1933–1934, 19876. sleja). Tolaik lielākais krāsu ražotājs Latvijā bija Ķīmiskā fabrika Mārtiņš Kalniņš, kas 1939. gada saražoja 1,48 tūkstošus tonnu krāsu (Enciklopēdija Rīga. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988, 393. lpp.). Kalniņa rūpnīcas svarīgāka produkcija bija nevis krāsas, bet mazgāšanas līdzekļi.

Latvijā no solidaritātes nodokļa bāzes būtu jāizslēdz jaunā kreditēšana, piektdien intervijā Latvijas Radio sacīja Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētājs Uldis Cērps.

Viņš norādīja, ka solidaritātes nodoklis tika radīts laikā, kad bankām bija palielināta peļņa saistībā ar augstajām procentu likmēm. Attiecīgi šogad no banku sektora šī nodokļa maksājumos tiks izņemti 93 miljoni eiro, bet nākamajā gadā tiks izņemti 110 miljoni eiro.

"Tā ir nauda, kas tiek izņemta papildu pārējiem nodokļiem, kas banku sektoram ir jāmaksā," piebilda Cērps.

Viņš minēja, ka Latvijā kreditēšana šobrīd attīstās lielā mērā saistībā ar to, ka vairākus gadus aktivitāte bija samērā zema un ar to, ka ir samazinājušās procentu likmes.

Cērps arī norādīja, ka no šī nodokļa bāzes kā minimums varētu vismaz izņemt jauno kreditēšanu, lai netraucētu tam, ka nākamajā gadā kreditēšana attīstās tikpat veiksmīgi, kā tas ir noticis šogad.

ASV un Izraēlas militārā operācija pret Irānas režīmu jau manāmi ietekmējusi pasaules izejvielu tirgus un palielinājusi jauna inflācijas kāpuma risku eirozonā. Kopš konflikta sākuma Brent markas naftas cena pieaugusi par 48 %, savukārt Eiropas dabasgāzes cenas palielinājušās par 64 %.

Finanšu tirgi uz šīm pārmaiņām jau sākuši reaģēt. EURIBOR nākotnes darījumu līkne liecina, ka investori arvien aktīvāk vērtē iespējamu inflācijas paātrināšanos un Eiropas Centrālās bankas (ECB) reakciju. Pēdējā piektdienā pirms konflikta sākuma tirgus dalībnieki prognozēja, ka 2026. gada decembrī 3 mēnešu EURIBOR sasniegs 2,02 %, bet 6 mēnešu EURIBOR – 2,12 %. Šobrīd prognozes jau pieaugušas attiecīgi līdz 2,26 % un 2,38 %. Citiem vārdiem sakot, tirgus pamazām sāk iecenot iespējamu ECB reakciju uz inflācijas kāpumu – bāzes procentu likmju paaugstināšanu.

Tomēr vai jauns inflācijas kāpums automātiski nozīmētu strauju ECB lēmumu paaugstināt bāzes procentu likmes? Ar šādu secinājumu steigties nevajadzētu. Drīzāk var pieņemt, ka pat gadījumā, ja inflācija īslaicīgi paātrinātos, ECB procentu likmes nemainīs. Pirmkārt, pašreizējais eirozonas ekonomikas cikls būtiski atšķiras no situācijas 2022. gada jūlijā, kad ECB sāka agresīvu procentu likmju paaugstināšanas ciklu. Toreiz eirozonas ekonomika bija ļoti spēcīga – to joprojām balstīja pēc pandēmijas piedzīvotais ekonomikas atveseļošanās bums.

2024. gadā Latvija bija otrajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no sālītu siļķu eksporta uz vienu iedzīvotāju.

Ar to, ka Latvija ilgstoši ir pirmajā vietā pasaulē pēc šprotu (sardīnēm līdzīgu zivju konservu) eksporta uz vienu iedzīvotāju, lasītājus nevar pārsteigt. Vēl joprojām bijušajā PSRS telpā šprotes un Latvija ir sinonīmi. Tomēr pēdējos gados Latvija ir guvusi atzīstamus panākumus cita veida pārstrādātu zivju produktu eksportā. Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija bija otrajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no sālītu siļķu eksporta uz vienu iedzīvotāju. Līdz ar to var teikt, ka siļķe ir laba piedeva ne tikai kartupeļiem un biezpienam, bet arī Latvijas eksportam.Latvija ir augstās pozīcijās pasaulē kā svaigu un saldētu zivju eksportētāja. Vienlaikus Latvija importē citu reģionu zivis, lai no tām ražotu produkciju gan vietējam patēriņam, gan eksportam.

Pasaules ražotājiem gads iesācies optimistiski – ražošanas sektora noskaņojums uzlabojas kā ASV, tā Eirozonā un Ķīnā. Vienlaikus eirozonā turpina krist inflācija un mazinās mazumtirdzniecības apjomi. ASV un Eiropas Centrālās bankas, vērtējot ienākošos datus, procentu likmes pagaidām nemaina.

ASV Piegādes vadības institūta (Institute for Supply Management – ISM) indekss ražošanas sektorā gada sākumā pakāpās līdz 52,6 punktiem un pirmo reizi kopš pērnā gada februāra nonāca optimisma zonā. ISM indekss sasniedza augstāko līmeni kopš 2022. gada vasaras, pateicoties lēcienam jauno pasūtījumu un ražošanas izlaides apjomos. Tajā paša laikā, lai gan vidēji puse no ražošanas sektoriem ziņoja par izaugsmi (deviņu sektoru pārstāvji salīdzinājumā ar diviem sektoriem decembrī), to skatījums uz izaugsmes perspektīvām saglabājās piesardzīgs tarifu dēļ.

Uzlabojumi ražošanas sektora noskaņojumā janvārī bija novērojami arī citos reģionos – Ķīnas saliktais iepirkumu vadītāju indekss (PMI) pakāpās līdz 50,3 punktiem, eirozonas līdz 49,5 punktiem. ASV pakalpojumu sektora ISM indekss saglabājās stabils 53,8 punktu līmenī. Jaukto dinamiku uzrādīja arī citi reģioni. Gan Ķīnā, gan eirozonā pakalpojumu sniedzēju noskaņojums bija optimistisks, taču Ķīnā tas nedaudz uzlabojās salīdzinājumā ar decembri (52,3 punkti), bet eirozonā pasliktinājās otro mēnesi pēc kārtas (51,6 punkti).

Latvijas ekonomikas izaugsme ir lēna, joprojām atpaliekot no Lietuvas, turklāt ārējie riski pieaug – Vācijas un Polijas bremzēšanās, parādu kāpums eirozonā un iespējamā ASV recesija rada spiedienu 2026. gadā pārskatīt Latvijas eksporta prioritātes, nodokļu politiku un investīciju virzienus.

Vispirms apskatīsim, kā Latvijā veicies šogad. Centrālās statistikas pārvalde novembra beigās ziņoja, ka IKP izaugsmes temps trešajā ceturksnī pieaudzis līdz 2,5 %. Salīdzinājumā ar otro ceturksni tas palielinājies par 0,6 %. Dati rāda, ka, salīdzinot ar 2024. gada trešo ceturksni, lielāko pienesumu devusi tieši būvniecība (9,0 %), apstrādes rūpniecība (7,3 %) un izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozare (4,9 %).

Tikmēr Eiropas Centrālās bankas novērtējums ir nedaudz pieticīgāks, proti, pēc viņu datiem, šā gada trešajā ceturksnī Latvijas ekonomikas izaugsme bijusi 1,8 %, kas tik un tā ir mazliet straujāka nekā eirozonā vidēji – 1,4 % – un ievērojami straujāka nekā Igaunijā – 0,9 %. Protams, tas ir pozitīvi – jo īpaši pēc 2024. gadā piedzīvotās stagnācijas. Tomēr Latvija savā izaugsmē aizvien atpaliek no Lietuvas, kur IKP pieaudzis par 2,1 %.

Latvijas augstākajā izglītībā ir liels institūciju skaits, un kvalitāte tajās ir nevienmērīga. Kādā brīdī Latvijā bija aptuveni 65 augstākās izglītības iestādes – tas ir daudz valstij ar tik nelielu iedzīvotāju skaitu. Tāpēc izšķiroša nozīme ir kvalitātei – tādai, kas balstās starptautiskā un ciešā sadarbībā ar industriju un studiju saturā, kas ir pietiekami lietišķs, lai absolventi būtu gatavi darba tirgum.

Tāintervijā Dienas Biznesam teic Rīgas Ekonomikas augstskolas partnerību un stratēģijas viceprezidente, asociētā profesore Kata Fredheima (Kata Fredheim).

Jums ir bagātīga starptautiskā pieredze, tai skaitā darbs Kembridžas Universitātē. Kā jūs raksturotu savu skatījumu uz Latviju – valsti, kuru esat izvēlējusies par savām mājām?

Tas notika jau senāk, nekā varētu šķist, – es Latvijā dzīvoju jau septīto gadu. Pats fakts, ka es šo valsti izvēlējos par savām mājām un vietu profesionālajam darbam, daudz ko pasaka: man Latvija patiesi patīk. Mani piesaista tās skaistums – gan lauku ainavas, gan pilsētvide, gan Rīgas dzīves kvalitāte. Taču vēl vairāk mani saista tās sarežģītība un pretrunas. Sabiedrības, uzņēmējdarbības un politikas procesu izpratne un orientēšanās tajos nav vienkārša, un tieši tas mani īpaši fascinē.

Kā liecina Eurostat apkopotā statistika, tad 2023. gadā Latvijā tika saražots aptuveni 1% no visā ES saražotās hidroelektroenerģijas, bet hidroelektroenerģijas ražošanas apjoms uz vienu iedzīvotāju Latvijā bija 2,5 reizes lielāks nekā vidēji ES

Ūdens enerģijas izmantošana enerģijas iegūšanai cilvēka vajadzībām nav 20. gadsimta izgudrojums.

Jau 2. gadsimtā pirms mūsu ēras Senajā Grieķijā tika izgudrotas un izmantotas iekārtas, kas ļāva izmantot ūdens straumi vai ūdens tilpņu līmeņu starpības plūsmu graudu malšanai vai citiem darbiem. Ap mūsu ēras sākumu ūdensdzirnavas plaši izplatījās gan Romas impērijā, gan arī Eirāzijas dienvidu un austrumu daļā līdz pat Ķīnai. Latvijas teritorijā pirmās ūdensdzirnavas rakstu avotos ir minētas 13. gadsimta sākuma dokumentos un līgumos. No šī laika pie lielākajām apdzīvotajām vietām un pie muižām Latvijas teritorijā tika veidotas ūdens dzirnavas.

Kā savā grāmatā Latvijas dzirnavas (Stokholma, Daugava, 1985) norāda arhitekts Arno Teivens (1905-1995), tad 1638. g. Vidzemes muižās bija reģistrētas 47 dzirnavas un 114 izpostītu dzirnavu vietas (76.lpp.).1802. gadā Kurzemes guberņā tika uzskaitītas 192 ūdens dzirnavas, bet 1857. gadā Kurzemes guberņā kopumā tika reģistrētas 457 dzirnavas, no kurām 245 bija ūdensdzirnavas, bet 212 bija vējdzirnavas (200.lpp.). 19. gs. beigās Kurzemē un Zemgalē ūdens dzirnavas sāka izkonkurēt tvaika dzirnavas, tomēr, Latvijai izcīnot neatkarību, ūdens dzirnavas bija viens no vienkāršākajiem un lētākajiem miltu ražošanas veidiem Latvijas lauku pagastos. 1920. gadā Latvijā darbojās 473 ūdens dzirnavas, no tām 232 bija Vidzemē, 105 - Latgalē, 88 - Kurzemē, bet 48 - Zemgalē (202.lpp.). 1938. gadā Latvijā bija reģistrētas un darbojās 666 ūdens dzirnavas. Jau no 20. gadu vidus sākās ūdens dzirnavu pārveidošana no graudu ražošanas par elektrības ģenerācijas uzņēmumiem. Paplašinot senākos dzirnavu dambjus, tika veidotas pirmās nelielās hidroelektrostacijas. Pēc Otrā pasaules kara daudzas dzirnavas tika atjaunotas un turpināja darboties līdz pat 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem, tomēr tās pakāpeniski izkonkurēja rūpnieciska miltu ražošana. 1974. gadā Latvijā aktīvi strādāja vairs tikai daži desmiti ūdensdzirnavu.

Vidējās stundas darbaspēka izmaksas Latvijā pērn ceturtajā ceturksnī, salīdzinot ar attiecīgo ceturksni pirms gada, pieauga par 7,4%, kas ir straujāks kāpums nekā Eiropas Savienībā (ES) un eirozonā vidēji, liecina ES statistikas biroja "Eurostat" ceturtdien publiskotie dati, kas apkopoti par 26 bloka valstīm.

Straujāks darbaspēka izmaksu pieaugums ceturtajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2024. gada attiecīgo laika periodu reģistrēts Slovēnijā (+17,1%), Bulgārijā (+13,9%), Horvātijā (+11%), Lietuvā (+9%), Ungārijā (+8,9%) un Grieķijā (+8,7%), bet Čehijā fiksēts identisks kāpums kā Latvijā. Igaunijā darbaspēka izmaksas pieaugušas par 5,2%.

Darbaspēka izmaksu kāpums ceturtajā ceturksnī fiksēts visās ES dalībvalstīs, izņemot Maltā, kur tās sarukušas par 3,7%.

ES vidējās stundas darbaspēka izmaksas ceturtajā ceturksnī gada izteiksmē palielinājās par 3,7%, bet eirozonā pieaugums bija par 3,3%.

Rūpniecībā vidējās stundas darba izmaksas ES ceturtajā ceturksnī gada salīdzinājumā pieauga par 3,1%, bet eirozonā kāpums bija par 2,5%. Latvijā rūpniecībā stundas darbaspēka izmaksas oktobrī-decembrī bija par 8,2% lielākas nekā pirms gada, Lietuvā fiksēts 7,9% pieaugums, bet Igaunijā reģistrēts 7,3% kāpums.