Lai arī normatīvie akti paredz samērā skaidrus vispārējus noteikumus par darbinieku pienākumu veikšanas veidu, laiku un apmēru, tomēr praksē uzņēmumi saskaras ar situācijām, kad ir samērā sarežģīti pierādīt to, ka darbinieks savus pienākumus nepilda, kā pienākas.
Pastāv situācijas, kad darbinieks var ne tikai neizpildīt uzdoto darbu kvalitatīvi un noteiktā laikā, bet arī radīt uzņēmumam ievērojamus zaudējumus. Lai no tā izvairītos, darba devējs izšķiras par e-pasta, telefona sarunu kontroli, video novērošanu un citiem pasākumiem, kas savukārt nereti izraisa darbinieku sašutumu.
Tomēr gan vienai, gan otrai pusei ir vērts ņemt vērā, ka uzņēmumam ir tiesības uzraudzīt darba pienākumu izpildi un noteikt dažādus ierobežojumus, jo īpaši tādēļ, ka datori un citas darbinieku rīcībā nodotās materiālās vērtības pieder uzņēmumam un tas sedz šo vērtību iegādes un uzturēšanas izmaksas. Turklāt šīs materiālās vērtības, protams, ir iegādātas un nodotas darbiniekiem tādēļ, lai sasniegtu uzņēmuma darbības mērķus. Tādēļ ikvienam uzņēmumam ir tiesības aizsargāt savu īpašumu un noteikt, kā tas izmantojams.
Līdz ar to iepriekšminētās darbinieku kontroles metodes ir pieļaujamas, taču tām jāatbilst personas datu aizsardzības un apstrādes pamatprincipiem. Darbiniekiem par šādu darba devēja rīcību jābūt iepriekš rakstveidā informētiem, un darba devējam jāsaņem no darbinieka rakstiska piekrišana. Darba devējam arī jāievēro, ka šādu informāciju drīkst apkopot un apstrādāt tikai saskaņā ar norādīto mērķi un tam nepieciešamajā apjomā (piemēram, tā var būt e-pasta kontrole, lai atsijātu mēstules un vīrusu, tādu ierīču pielietošana, kuras ļauj noteikt darbinieka atrašanās vietu, kontrolēt viņam uzticēto materiālo vērtību pārvietošanu atbilstoši apstiprinātam maršrutam un novērst iespējamos zaudējumus).
Nereti tiek piemirsts, ka personas datu aizsardzības principi attiecas arī uz darba tiesiskajām attiecībām. Šajā ziņā notiek divu pušu interešu sadursme – uzņēmums vēlas nodrošināties pret zaudējumiem un negodīgiem darbiniekiem, savukārt darbiniekus aizsargā privātās dzīves neaizskaramības princips.
Parasti darba devēja uzraudzības un kontroles pasākumus (e-pasta kontrole, video novērošana noteiktās vietās u.c.) iekļauj uzņēmuma darba kartības noteikumos, ar kuriem rakstveidā tiek iepazīstināti visi darbinieki, vai arī darba līgumā. No darba devēja puses ir samērīgi, ja viņš atļauj izmantot internetu darbinieku privātajām vajadzībām darba pārtraukumos (pusdienlaikā).
Ja uzņēmums būs darbinieku rakstveidā informējis, ko darbinieks nedrīkst darīt darba vietā un kādas metodes tiek lietotas uzraudzību un kontroles nolūkos, tas ne tikai disciplinēs darbiniekus, bet arī darba devējam būs vieglāk konstatēt darba kārtības noteikumu vai darba līguma pārkāpumu juridisko pamatu. Šādi tiek būtiski atvieglota iespēja darba devējam pierādīt pārkāpumu, ja tāds tiešām noticis, un ļauj juridiski korekti izteikt piezīmi vai rājienu, bet būtisku pārkāpumu gadījumā – uzteikt darba līgumu un pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu. Bet, pats svarīgākais, darbinieki tiek atturēti no negodprātīgas rīcības un tiek samazināti zaudējumu rašanās riski uzņēmumā.