Bērniem Latvijā nav nodrošināta vienlīdz kvalitatīva pamatizglītība, revīzijā secinājusi Valsts kontrole.

Lai gan valstī ir vienots pamatizglītības standarts un skolas ir akreditētas, mācību apjoms, vērtēšanas pieeja un atbalsta nodrošinājums dažādās skolās būtiski atšķiras, ietekmējot skolēnu mācību rezultātus un iespējas turpināt izglītību nākamajā pakāpē.

2025. gada 1. oktobrī pamatizglītības programmās Latvijā mācījās vairāk nekā 183 600 skolēnu 583 skolās. Pašvaldību izdevumi vispārējai izglītībai pēdējos gados ir pieauguši līdz vairāk nekā 900 miljoniem eiro, tomēr tas nav nodrošinājis vienlīdzīgu kvalitāti visās skolās, secinājuši revidenti.

Revīzijā konstatēts, ka pamatizglītības standarts pieļauj plašas atkāpes mācību priekšmetu stundu skaitā un to īstenošanā. Rezultātā mācību stundu skaits matemātikā dažādās skolās var atšķirties līdz pat 750 stundām, kas būtiski ietekmē skolēnu sagatavotību, tostarp centralizētajiem eksāmeniem.

Darba snieguma pārrunas daudziem darba ņēmējiem nozīmē vienu sarunu gadā ar vadītāju, kurā tiek pārrunāts aizvadītais periods un saņemts vērtējums. Taču vai viena saruna spēj uzlabot darbinieka sniegumu un veicina attīstību? Arvien vairāk organizāciju no kontroles mehānisma pāriet uz pastāvīgu sarunu modeli, kas balstīts uzticēšanās kultūrā. Kāpēc šīs pārmaiņas ir nozīmīgas gan darba devējam, gan darba ņēmējam?

Gada pārrunas nav efektīvas

Darba snieguma vadības process organizācijās ir atšķirīgs. Dažviet tas ir neformāls un balstās vadītāja subjektīvā vērtējumā, citviet – strukturēta sistēma ar skaidri definētiem kvantitatīviem un kvalitatīviem mērķiem gan komandas, gan individuālā līmenī: klientu piesaiste, finanšu rādītāji, sadarbības kvalitāte, iesaiste procesu uzlabošanā utml. Arī šo sarunu mērķi var būt dažādi – tās var būt saistītas ar darbinieka atalgojuma pārskatīšanu, prēmijām vai izaugsmes iespējām. Tomēr pērn veiktās “Kantar” aptaujas dati rāda, ka vairāk nekā 30 % darba ņēmēju uzskata – darba snieguma pārrunas nav jēgpilnas un efektīvas, un šis skaitlis gada laikā ir pieaudzis. Tas liecina, ka darbiniekiem ir būtiska vērtēšanas procesa kvalitāte.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) kopā ar Latvijas lielākajām nozaru asociācijām ir nosūtījušas vēstuli Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai un Saeimas frakcijām ar lūgumu atbalstīt darba devēju rosinātās izmaiņas ilgi briedušajiem Darba likuma grozījumiem, lai aktuālais regulējums atbilstu darba tirgus prasībām, motivētu koplīgumu slēgšanu un veicinātu Latvijai spēju konkurēt ar Baltijas un arī Eiropas valstīm.

LDDK atbalsta 2024. gada 20. janvāra Ministru kabineta rīkojumā Nr. 55 "Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai" apstiprināto pasākumu plānu, lai īstenotu tā III sadaļas 29.3. punktā noteikto pasākumu veikt grozījumus Darba likumā, jo pašreizējais regulējums jau ilgstoši ir bijis šķērslis koplīgumu slēgšanai un veido uz neuzticēšanās balstītas darba tiesiskās attiecības. Darba devēju piedāvātie grozījumi nodrošinātu precīzi plānotu un balansētu slodzi, kā arī atbilstoši kompensētu darba samaksu darbiniekam, motivāciju precīzai darba laika uzskaitei darba devējiem un nodokļu ieņēmumus valstij.

Lai arī 2022. gadā sāktās valsts pārvaldes atlīdzības sistēmas reformas tiesiskais ietvars ir izveidots, tostarp noteikta kārtība, kā nosaka mēnešalgu, tomēr reformas mērķi praksē nav sasniegti, revīzijā secinājusi Valsts kontrole (VK).

Reformas mērķis bija vienots, caurskatāms un konkurētspējīgs atalgojums. Lai gan kopējie atlīdzības izdevumi ir būtiski pieauguši, atalgojuma nevienlīdzība starp resoriem un iestādēm saglabājas. Darbinieku atalgojumu joprojām nosaka vēsturiski izveidojies bāzes finansējums, nevis amata vērtība un darba saturs, secinājusi VK.

Valsts kontroles padomes loceklis Gatis Litvins norāda, ka atlīdzības sistēmas reforma bija nepieciešama, taču izveidotā sistēma nenodrošina vienlīdzīgu un konkurētspējīgu atalgojumu, ja, to ieviešot, visā valsts pārvaldē konsekventi neievēro reformas mērķi.

"Revīzijas rezultāti rāda, ka problēma nav pieejamās naudas apmērā valsts pārvaldei kopumā, bet gan tās sadalē. Kamēr darba samaksu nosaka vēsturiski izveidojies bāzes finansējums, vienlīdzīga darba samaksa par līdzvērtīgu darbu valsts pārvaldē nav iespējama," stāsta Litvins, pēc kura vārdiem, revīzijas ziņojums esot "par vērtībām - taisnīgumu un cieņpilnu attieksmi pret ikvienu".

Valdība 19.augustā atbalstīja Labklājības ministrijas (LM) rosinātos grozījumus Darba likumā, par kuriem gan nav panākta pilnīga vienošanās ar sociālajiem partneriem un kas raisījis asas diskusijas jautājumos par virsstundu darbu piemaksu apmēru un koplīguma izbeigšanu.

Skatot šo likumprojektu, valdībā raisījās ilgstošas diskusijas, un par vairākiem jautājumiem ministri un sociālie partneri vēl joprojām pauda atšķirīgus viedokļus. Tā kā par visu neizdevās vienoties, darbu un diskusijas par likumprojekta iecerēm plānots turpināt Saeimā.

Ministru prezidente Evika Siliņa (JV) vaicāja, vai likumprojekts aktualizē jautājumus, kas saistīti ar beztermiņa koplīgumiem, kas slēgti 1990.gados. Premjere uzdeva jautājumu, vai likumprojekts paredz vai risina potenciālas valsts tiesības iziet no koplīgumiem, kas darbiniekiem ir izdevīgi, bet kuri būtu jāvērtē arī no kopējās budžeta situācijas perspektīvas.

Siliņa sacīja, ka nevar sagaidīt, ka darba devēji būs atvērti jauniem koplīgumiem, ja nebūs terminēta koplīguma risinājums, jo neviens darba devējs neizrādot interesi noslēgt beztermiņa koplīgumu no jauna.

Daudzās organizācijās ilgtspēja vairs nav jauns jēdziens – ir stratēģijas, mērķi, rādītāji un atbildīgās personas. Taču praksē arvien biežāk rodas jautājums: kāpēc, neskatoties uz visu iepriekš minēto, reālā rīcība nemainās tik strauji, kā cerēts? Atbilde bieži ir vienkārša – ilgtspēja ir definēta dokumentos, bet nav integrēta cilvēku ikdienas darbā.

Vides ilgtspēja dzīvo ikdienas lēmumos, nevis stratēģijās

Darbinieki katru dienu pieņem desmitiem mazu lēmumu – kā izmantot resursus, kā organizēt procesus, kā sadarboties, kā mācīt, ražot vai sniegt pakalpojumus. Tieši šie lēmumi nosaka organizācijas faktisko ietekmi uz vidi, nevis stratēģijas formulējumi. Ja darbiniekiem trūkst izpratnes, prasmju vai motivācijas rīkoties videi draudzīgi, pat visambiciozākie ilgtspējas mērķi paliek uz papīra. Tehnoloģijas var palīdzēt, bet tās neaizstāj cilvēka lēmumu, tāpēc vides ilgtspēja organizācijā nav tikai investīciju vai inovāciju jautājums – tā ir cilvēkresursu vadības jautājums.

Zaļā cilvēkresursu vadība – tilts no stratēģijas uz praksi

Šis ir laiks, kad daudzos uzņēmumos Latvijā aktīvi norit gada pārrunas. Taču vienlaikus par pārsteigumu dati rāda, ka šāda prakse nav pašsaprotama darba tirgū – ievērojamā daļā organizāciju gada pārrunas nemaz nenotiek vai notiek tikai ar daļu darbinieku.

Saskaņā ar “Kantar” aptaujas datiem 44 % darba ņēmēju Latvijā atzīst, ka viņiem nav ikgadēju pārrunu ar vadītāju. Turklāt aptuveni trešdaļa darbinieku norāda, ka ikdienā nesaņem konstruktīvu atgriezenisko saiti – ne tad, kad darbs paveikts labi, ne tad, kad nepieciešami uzlabojumi.

Gada pārrunām nevajadzētu novest līdz asarām

Protams, gada pārrunas nav brīnumlīdzeklis. Tās drīzāk ir atskaites punkts jaunam ciklam – iespēja apstāties, izvērtēt paveikto un vienoties par turpmāko virzienu, kā arī pārrunāt tālāko izaugsmi un attīstības iespējas. Ja ikdienā nenotiek regulāras vadītāju un darbinieku sarunas, gada pārrunas nedos to vērtību, ko no tām sagaidām. Tādā gadījumā gada pārrunas ir kā mēģinājums salabot attiecības ar vienu sarunu gadā – tas vienkārši nav iespējams. Darbinieki daudz labāk uztver atgriezenisko saiti, ja tā ir strukturēta un regulāra, nevis vispārīgs vērtējums reizi gadā.

Latvijā virsstundu regulējums ilgu laiku ir bijis labs piemērs tam, kā norma var izskatīties ļoti cienīgi uz papīra, bet praksē radīt problēmas, kas samazina uzņēmumu konkurētspēju, kavē pamata algu pieaugumu un nereti veido situāciju, kur darbinieku motivācija tiek balstīta nevis produktivitātē, bet pārslodzē.

Šobrīd Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā tiek skatīti grozījumi Darba likumā, kas paredz noteikt minimālo virsstundu piemaksu 50% apmērā, bet darbam svētku dienās – 75%. Šāda pieeja komisijā ir guvusi atbalstu otrajā lasījumā. Tas ir pirmais solis mēģinājumā sakārtot regulējumu, kura nepilnības darba tirgū jūtamas jau gadiem.

Minimālais slieksnis, nevis samazinājums

Darba likuma grozījumi nevis samazina virsstundu apmaksas apjomu, bet nosaka zemāko slieksni, kas neierobežo virsstundu apmaksas apjomu. Proti, 50% nav griesti. Tas ir minimums.Sabiedriskajā telpā šī diskusija bieži tiek vienkāršota līdz vienam apgalvojumam – tiek samazināta virsstundu apmaksa, taču tas neatbilst realitātei. Netiek runāts par virsstundu samazināšanu, bet par zemāka minimālā sliekšņa noteikšanu likumā – pamatu, virs kura darba devēji un darbinieki var vienoties par labākiem nosacījumiem individuāli vai ar koplīguma palīdzību kolektīva ietvaros. Darba tirgus šādas situācijas spēj regulēt pats. Darba devējam ir svarīgi, lai darbs tiktu izdarīts, savukārt, darbiniekam vienmēr ir iespēja pateikt, par kādiem nosacījumiem viņš ir gatavs to darīt. Tieši šādā vienošanās procesā arī veidojas reālā darba samaksa. Līdzīga loģika jau darbojas citur darba tirgū.

Aptuveni četras piektdaļas jauniešu Latvijā kritiski vērtē darba iespējas Latvijas darba tirgū, liecina uzņēmuma Alma Career Latvija veiktā tiešsaistes aptauja. Savukārt CSP dati, kurus apkopojis LDDK eksperts Jānis Hermanis, liecina, ka reāli vecumā no 20 līdz 24 strādājošo lielākais vairākums saņem mazāk par 1500 eiro (bruto).

„Lielākā daļa jauniešu Latvijā nejūtas pārliecināti par savām iespējām darba tirgū,” pēc aptaujas rezultātu apkopošanas secina Alma Career Latvia Komunikācijas un mārketinga daļas vadītāja Krista Roziņa. “Tikai 10% darba ņēmēju vecumā līdz 25 gadiem uzskata, ka jauniešiem ir plašas un daudzveidīgas darba iespējas, kamēr 79% atzīst – piemērotu darba piedāvājumu trūkst un atrast darbu ir sarežģīti,” uzsver K. Roziņa.

Citi jauniešu iespējas vērtē optimistiskāk

Alma Career Latvia veikusi arī darba ņēmēju pēc 25 gadu vecuma un darba devēju aptauju. Proti, citi darba ņēmēji, kas vecāki par 25 gadiem, lielā daļā gadījumu (49%) uzskata, ka jauniešiem Latvijā ir plašas darba iespējas, trešdaļa (33%) uzskata, ka tās neatšķiras no citām vecuma grupām. Savukārt darba devēju aptaujas rezultāts ir šāds – 39% uzskata, ka darba iespējas ir plašas, 22%, ka tās neatšķiras, bet 39% uzskata, ka jauniešiem ir pagrūti atrast darbu.

Pretestība pārmaiņām, informācijas plaisa starp vadību un darbiniekiem, zema interese par labbūtības aktivitātēm, ierobežoti resursi, nestabilitātes un pārmaiņu radīts stress, atšķirības starp vienlīdzīgu apstākļu nodrošināšanu biroja un pakalpojumu nodrošināšana u.tml. darbiniekiem, starpkultūru komunikācijas izaicinājumi ir tikai daļa no tēmām, kuras ir Latvijas darba devēju dienas kārtībā, domājot par darba vidi, darbinieku iesaistes un dažādības vadības jautājumiem.

Šogad jau otro reizi notika Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) rīkotā Konsultāciju nedēļa, kuras laikā 16 Latvijas darba devēji, kuri pārstāvēja valsts un pašvaldību uzņēmumus, valsts pārvaldi, privāto biznesu un NVO sektoru, saņēma personalizētas ekspertu konsultācijas par darbinieku dažādības vadības un iekļaujošas darba vides jautājumiem.

Nenoliedzami, Latvijas darba tirgū ir pietiekami daudz pozitīvu tendenču darbinieku iekļaušanas un dažādības vadības jomā, taču Konsultāciju nedēļā darba devēji vairāk koncentrējas un meklē atbildes uz jautājumiem, kuri vēl iekšēji jārisina pašā organizācijā. Tāpat ir jāņem vērā, ka Latvijā darba devēji un to vadītās organizācijas atšķiras pēc to dažādības brieduma un atvēlētajiem resursiem, lai nodrošinātu darbiniekiem tādu darba vidi, kurā katrs jūtas uzklausīts, iekļauts un novērtēts neatkarīgi no to vecuma, dzimuma, dzīves uzskatiem, reliģiskās pārliecības vai arī dzīves posma, kurā tie atrodas, piemēram, darbinieki, kas atgriezušies darbā pēc ilgstošas prombūtnes.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) aicina virsstundu piemaksu noteikt 50% apmērā kā vispārīgu normu, teikts LTRK vēstulē Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai, kura sākusi darbu pie grozījumiem Darba likumā.

Pašlaik Darba likumā noteikts, ka piemaksa par virsstundām ir ne mazāka kā 100%.

LTRK aicina noteikt, ka koplīguma spēku pēc termiņa beigām saglabā uz vienu gadu, bet virsstundu piemaksa ir 50% apmērā kā vispārīga norma, savukārt arodbiedrības piekrišana atlaišanai būtu jāprasa tikai arodbiedrību vēlētām amatpersonām.

Tāpat LTRK rosina noteikt, ka atvaļinājuma naudu izmaksā kopā ar ikmēneša algu, lai mazinātu administratīvo slogu, kā arī tiek aicināts izslēgt vidējās izpeļņas konceptu, aizstājot to ar skaidrām algas likmēm. Ar priekšlikumiem LTRK aicina precizēt regulējumu par darba devēja tiesībām atgūt aprīkojumu, ieturēt tā vērtību no algas un skaidri noteikt atlīdzības samazināšanu dīkstāves laikā līdz 70% pēc piecām dienām.

Turīgākās valsts pārvaldes iestādes ir Veselības, Ekonomikas, Zemkopības un Finanšu ministrijas, savukārt mazāk turīgās ir Tieslietu un Kultūras ministrijas, intervijā TV3 raidījumā "900 sekundes" sacīja valsts kontrolieris Edgars Korčagins.

Izklāstot valsts pārvaldes atlīdzības sistēmas reformas revīzijas secinājumus, Korčagins atzina, ka ir izdarītas arī labas lietas, piemēram, izveidots skaidrs un moderns amatu katalogs.

"Bet jāsaka, ka tas velns laikam slēpjas izpildījumā jeb naudas daudzumā, kurā iestādes var šajā sistēmā dzīvot," viņš sacīja, piebilstot, ka faktiski atlīdzības atšķirības iestādēs ir tikai palielinājušās.

Vaicāts, vai piemaksu un naudas balvu izmantošana mēnešalgas palielināšanas aizstāšanai ir likumīga, Korčagins atzina, ka no likumiskās puses viss ir kārtībā, bet jautājums drīzāk ir par iekšējo taisnīgumu valsts pārvaldē. Viņš minēja, ka ir iestādes, kur šādas piemaksas darbinieki saņem sešus mēnešus gadā vai pat visu gadu, kamēr citās tādas netiek maksātas, jo iestādes to nevar atļauties.

Dažu gadu laikā Latvijā «pazuduši» vairāki tūkstoši darba ņēmēju, kas pirmšķietami ir vērtējams kā trauksmes signāls, tikmēr valstī nekādu satraukumu īsti nemana.

Strādājošs cilvēks ir valsts vērtīgākā daļa. Ja viņa nav, nav arī darbavietas, nav pirktspējīga patērētāja, vajadzības pēc pakalpojumiem un pati darbavieta arī var izzust kā vakance. Proti, ja cilvēkam ir darbs, tad viņam ir arī alga, kuru viņš tērē, lai apmaksātu savus tēriņus, kā arī tiek maksāti nodokļi, kurus politiķi var pārdalīt valsts pakalpojumu vajadzībām. Ja darbinieki izzūd privātajā sektorā, tam ir sekas arī publiskajā pusē, jo kopējā nodokļu masa samazinās. Ja izzūd darbavietas, pēc brīža tukšas paliks teritorijas. Kas šobrīd notiek, un kuram tas rūp?

Darba tirgus signāli

Valsts ieņēmumu dienesta datubāzes dati liecina, ka darba ņēmēju skaits (kuri maksā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas) 2025. gada maijā bija 808 605 cilvēki, savukārt 2024. gada analogā laikā – 810 195, bet 2023. gadā vēl vairāk – pat 815 556, savukārt 2019. gadā bija 822 925. Tajā pašā laikā, pēc Centrālas statistikas pārvaldes datiem šā gada maijā bija 64,7 tūkstoši reģistrēto bezdarbnieku, 2024. gada maijā – 67,4 tūkstoši bezdarbnieku, 2023. gada maijā – 60,4 tūkstoši, bet 2019. gada maijā – 61 tūkstotis. Raugoties uz šiem datiem, var iegūt nevis vienu, bet gan ievērojami daudz vairāk secinājumu par to, kas un kā īsti notiek darba tirgū.

Latvijā diskusija par to, vai virsstundu piemaksai jābūt 50% vai 100%, bieži tiek pasniegta kā principiāls vērtību jautājums. Taču patiesībā šī ir izšķiršanās starp ekonomisko realitāti un komforta ilūziju likumā.

Ekonomiskā izaugsme nav abstrakta ambīcija - tā ir vienīgais ilgtspējīgais ceļš uz valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Ja ekonomika neaug, nepalielinās ne algas, ne budžeta ieņēmumi, ne publisko pakalpojumu kvalitāte.Vispirms jāuzsver, ka darba devēju priekšlikums Darba likuma grozījumos nav samazināt virsstundu apmaksas apmēru darbiniekiem, bet gan noteikt likumā saprātīgu un konkurētspējīgu bāzes minimumu 50% apmērā, vienlaikus atstājot pilnīgu brīvību pusēm vienoties par lielāku virsstundu apmaksu bez jebkādiem ierobežojumiem.

No ekonomikas skatupunkta šī nav morāla dilemma. Tā ir izvēle par to, kā regulējums ietekmē izmaksas, elastību un uzņēmējdarbības vidi. Uzņēmumiem un publisko finanšu plānotājiem izšķiroši ir tas, cik prognozējama un pielāgojama ir sistēma, kurā jāstrādā. No šīs izvēles ir atkarīgs, vai ekonomika spēj attīstīties stabili un piesaistīt investīcijas, vai arī pakāpeniski zaudē konkurētspēju un tempu. Pašlaik Latvijas regulējums ir nepārprotams – virsstundu darbs jāapmaksā ar piemaksu, kas nav mazāka par 100% no noteiktās algas likmes. Tas nav izvēles jautājums un nav atkarīgs no situācijas. Tas ir likumā noteikts vispārējs minimums, no kura sākas jebkura aprēķina loģika.

Eiropas valstu pieredze un OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) jaunākie pārskati nepārprotami apliecina — ilgtermiņā digitālās pārvaldības efektivitāti nosaka trīs savstarpēji cieši saistīti virzieni: vienota koordinācija, kompetence un drošība.

Tās valstis, kuras šos principus ievieš konsekventi, spēj efektīvāk izmantot resursus, nodrošināt augstāku infrastruktūras drošības līmeni un ieviest kvalitatīvus, uz iedzīvotāju vajadzībām vērstus digitālos pakalpojumus.Latvijā digitālās pārvaldības sistēma joprojām atgādina mozaīku bez vienota rāmja.

Pēdējo mēnešu laikā daudz diskutēts par Eiropas Digitālās identitātes maka (Digital Identity Wallet) ieviešanu Latvijā, kas saskaņā ar ES regulējumu jānodrošina līdz 2026. gada nogalei. Tomēr projekta īstenošana pat vēl nav reāli sākusies, un nav skaidrs — kurš par to atbild, kādi resursi nepieciešami un kā nodrošināt drošu un efektīvu rezultātu. Pat vēl vairāk! Domāju, ka absolūti lielākajai Latvijas sabiedrības daļai nav priekšstata, kas ir digitālās identitātes maks un kādas ikdienas priekšrocības tas var sniegt (dažādu papīra un reģistru apliecinājumu pieejamība vienviet savā telefonā).

Nepareizs darbinieks uzņēmumam izmaksā daudz dārgāk, nekā sākumā šķiet. Society for Human Resource Management (SHRM) pētījumi rāda, ka nepiemērots darbinieks var izmaksāt no 30% līdz pat 50% no darbinieka gada algas, bet atsevišķos gadījumos - īpaši vidējā un augstākā līmeņa amatos - zaudējumi var būt vēl lielāki (SHRM, “The Cost of a Bad Hire,” 2022).

Šie zaudējumi rodas gan tiešo, gan netiešo izmaksu dēļ, kuras nereti ir grūti izmērāmas, bet ietekme uz uzņēmuma darbību ir būtiska. Ar Human Source ieskatīsimies, par kādām izmaksām ir runa.

Kādas ir nepareizi pieņemta darbinieka radītās izmaksas uzņēmumam?

Tiešās izmaksas

Ir skaidri izmērāmas un uzreiz parādās finanšu plūsmās. Tās ietver:

• Atlases izmaksas - sludinājuma sagatavošana un publicēšana, kandidātu pieteikumu izvērtēšana, interviju vadīšana, aģentūru vai “headhunteru” honorāri.

• Uzņemšanas izmaksas - darba vietas iekārtošana, aprīkojums, programmatūras licences, apmācības un kolēģu atbalsts pirmajās nedēļās.

Ikviens darba ņēmējs ik gadu nodokļos samaksā vidēji vismaz 13 tūkstošus eiro.

Ja Latvijai darba ņēmējus nevajag, tos pieņems citas valstis, kas to izmantos savā labā. Jā, pirmajā mirklī šķiet – tas, ka cilvēki, kuriem nav darba Latvijā, to atrod ārzemēs, ir pozitīvi, jo šie cilvēki nebūs jāuztur no valsts budžeta, taču tās ir īstermiņa intereses un to vārdā nedrīkst upurēt ilgtermiņa intereses. Līdzība ar šaha spēli – īstermiņa interesēs ir upurēt bandinieku, lai vēlāk iegūtu pozicionālas priekšrocības.

Kā ieraudzīt 60 miljonus eiro

Grāmatvediski viens darba ņēmējs ar Latvijā vidējo algu nodokļos ik mēnesi ienes aptuveni 1096,16 eiro, kas gadā jau būs 13 153,92 eiro. Kā uz to skatīties? Ja raugās no valsts budžeta nodokļu ieņēmumu miljardiem, tad tāds piliens jūrā vien ir. Ja pazūd 100 darba ņēmēju ar vidējo algu – tie jau būs 1,315 miljoni eiro. Nav ļoti daudz, bet jau pamanāmi! Šo naudu jau var uzskatīt par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības papildinājumu, var arī novirzīt aizsardzībai un drošībai vai kādu vēl sasāpējušu problēmu risināšanai. Savukārt 1000 darba ņēmēju izgaišana ar vidējo algu jau nozīmē, ka valsts makam secen ies 13,15 miljoni eiro. Šo rēķinu varam turpināt ar 10 000 darba ņēmēju un iegūt jau 131,5 miljonus eiro neiegūto nodokļu apjomu. Tas jau ir ļoti liels skaitlis, kuru ignorēt vienkārši nedrīkst.

2025. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1815 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinājumā ar 2024. gadu, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 129 eiro jeb 7,7 %. Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 12,27 eiro, kas ir par 7,9 % vairāk nekā gadu iepriekš.

2025. gada 4. ceturksnī salīdzinājumā ar 2025. gada 3. ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 27 eiro jeb 1,5 %, bet stundas samaksa par 4,9 %.

Vidējā neto darba samaksa 2025. gadā bija 1346 eiro jeb 74,1 % no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 10,2 %, apsteidzot gan patēriņa cenu, gan atalgojuma pirms nodokļu nomaksas (bruto) kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 6,3 %.

Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2025. gadā sasniedza 1 462 eiro. Salīdzinājumā ar 2024. gadu tā palielinājās par 105 eiro jeb 7,7 %. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) bija 1117 eiro, un gada laikā tā pieauga par 12,2 %.

Šā gada trešajā ceturksnī vidējā bruto darba samaksa valstī bija 1835 eiro, un, salīdzinot ar 2024. gada trešo ceturksni, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 132 eiro jeb 7,8%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 12,12 eiro jeb par 4,6%.

Trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2025. gada otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 1,5%, bet stundas samaksa samazinājās par 4,5%. Stundas samaksas kritumu vienlaikus ar mēneša vidējās bruto algas pieaugumu visbiežāk nosaka tas, ka nostrādāto stundu skaits ceturksnī pieaug straujāk nekā kopējais darba samaksas fonds, jo trešajā ceturksnī bija par septiņām darba dienām vairāk nekā otrajā ceturksnī.

Vidējā neto darba samaksa bija 1361 eiro jeb 74,1% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 10,5%, apsteidzot gan patēriņa, gan atalgojuma pirms nodokļu nomaksas (bruto) kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 6,3%.

Latvijas ekonomikas izaugsme sākas skolā un skolotāji ir tās galvenie inženieri. Šī nav tikai labskanīga metafora. To apliecina OECD ziņojumi un citi starptautiski pētījumi - izglītības kvalitāte ir tiešā korelācijā ar valsts IKP pieaugumu un nevienlīdzības samazināšanos.

Taču kādu vietu šodienas Latvijas izglītības sistēmā ieņem skolotājs? Kādu atbalstu viņš saņem? Un cik lielā mērā skolotājs jūtas kā nākotnes līdzveidotājs, nevis tikai sistēmas izpildītājs?

Šobrīd, strauji tuvojoties jaunajam mācību gadam, šie jautājumi skan skaļāk nekā jebkad. Tie aktualizējas arī tāpēc, ka pirms jaunā mācību gada vairāk nekā 500 pedagogu tiksies Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) un “Junior Achievement Latvia” organizētajā uzņēmējdarbības izglītības konferencē “Izaugsmes kods 2025”, kas šogad norisināsies 19. un 20. augustā Rīgas Tehniskās universitātes telpās. Zinātkārei nav vecuma - konference pulcē gan jaunos skolotājus, gan pedagogus ar ilggadēju pieredzi. Turklāt konference organizēta ar mērķi ne tikai papildināt izglītības profesionāļu zināšanas, bet arī dot viņiem spēku un iedvesmu jaunajam mācību gadam.

Latvijā bāzētajā aviokompānijā "SmartLynx Airlines" pašlaik faktiski notiek darbinieku kolektīvās atlaišanas process, kas tiek ietērpts "pušu vienošanās" dokumentā, aģentūrai LETA pauda Latvijas Aviācijas arodbiedrības valdes priekšsēdētāja Dace Kavasa.

Viņa informēja, ka Latvijas Aviācijas arodbiedrība pārstāv gan "SmartLynx Airlines" stjuartus, gan biroja darbiniekus, vienlaikus neatklājot konkrētu biedru skaitu.

Pēc arodbiedrības rīcībā esošās informācijas, pirmdien, 24. novembrī, bijusi "SmartLynx Airlines" darbinieku sanāksme, un darbiniekiem paziņots, ka viņi var parakstīt pušu vienošanos par darba attiecību pārtraukšanu, kas paredz izmaksāt algu par nostrādāto periodu līdz pirmdienai, 24. novembrim, kā arī kompensāciju par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

"Parasti šādās vienošanās tiek norādīts atlaišanas pabalsts un citi labumi, bet šeit tā nav," norādīja Kavasa.

Viņa minēja, ka pušu vienošanās noteikts, ka darba devējam var nebūt pietiekami daudz finanšu līdzekļu, lai nekavējoties pilnā apmērā izmaksātu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, un darba devējs izvērtē iespējas sākt maksātnespējas procesu. "Darba devējs šīs vienošanās bija parakstījis, sagaidot darbinieku bezierunu piekrišanu un parakstu," norādīja Kavasa.

BEA World (Best event award) konkursā, kurā tiek apbalvoti gada labākie pasākumi pasaulē un, kurš tiek uzskatīts par pasākumu industrijas Oskaru apsteidzot Ferrari, Netflix un Olimpisko spēļu rīkotājus aģentūra Luka un tās vadītāja Inese Lukaševska par tās rīkoto pasākumu Dvēseles stīgas ieguvusi pasaules preses Grand Prix un divas sudraba godalgas.

Šī ir pirmā reize Latvijas vēsturē, kad aģentūrai no Latvijas izdodas iegūt augstāko novērtējumu.

BEA World konkursam, kurš šogad Romā svinēja savu 20. gadu jubileju tika pieteikti 470 pasākumi no 40 valstīm un četriem kontinentiem. Konkursam darbus bija iesnieguši pasaulē vadošie zīmoli: Netflix, Ferarri, Bvlgari, dažādu valstu Expo paviljoni Osakā, kā arī tika pieteikti pasaule lielākie kultūras un sporta notikumi: FIFA Pasaules kausa atklāšanas un noslēguma ceremonijas, Amerigo Vespuči pasaules tūre, Formula 1 Grand Prix tūres, Paralimpisko spēļu atklāšanas un noslēguma ceremonijas, kā arī tika prezentēti lielākie kultūras notikumi. Aģentūra Luka konkursā triumfēja ar pasākumu “Dvēseles stīgas”, iegūstot divas sudraba godalgas un pasaules preses Grand Prix, kas līdz šim nebija izdevies nevienai aģentūrai no Latvijas.

Lietuvas obligāciju tirgus pēdējā laikā nepārprotami piedzīvo uzplaukumu. Pēdējā gada laikā vien esam redzējuši desmitiem jaunu emisiju, un to rezultāti ir līdzīgi - pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, emisijas tiek veiksmīgi izvietotas, investori ir aktīvi un meklē pievilcīgu atdevi.

Tas gan nav pārsteigums – daļai investoru obligācijas šobrīd šķiet labāka alternatīva nekā salīdzinoši svārstīgie akciju tirgi vai tradicionālie banku noguldījumi. Vienlaikus esam pieredzējuši arī vairākus problemātiskus gadījumus, kas nonākuši publiskajā telpā, atgādinot, ka atdeve iet roku rokā ar risku, un riska pārvaldības centrā ir obligacionāru pārstāvis.“Redzam, ka investori ir aktīvi un meklē pievilcīgāko atdevi. Taču vienlaikus tirgus ir atgriezies pie fundamentāliem jautājumiem: kā darbojas aizsardzības mehānismi? Kas notiek, ja tiek pārkāptas emisijas dokumentos noteiktās saistības? Cik ātri tiek pieņemti lēmumi?” saka Eva Suduiko, COBALT partnere un zvērināta advokāte.

2025.gada 2. ceturksnī vidējā bruto darba samaksa valstī bija 1808 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2024.gada 2. ceturksni, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 137 eiro jeb 8,2%. Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 12,69 eiro jeb par 11,2%. Nedaudz straujāks algu kāpums bijis privātajā sektorā.

2025.gada 2. ceturksnī, salīdzinājumā ar šā gada 1. ceturksni, mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 2,9%, bet stundas samaksa palielinājās par 9,4%.

2025.gada pirmajā pusgadā salīdzinājumā ar iepriekšējā gada pirmo pusgadu mēneša vidējā bruto darba samaksa par pilnas slodzes darbu valstī pieauga par 8,2%, bet salīdzinot ar 2024.gadu - par 5,8%.

Vidējā neto darba samaksa bija 1 342 eiro jeb 74,2% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 10,6%, apsteidzot gan patēriņa, gan atalgojuma pirms nodokļu nomaksas (bruto) kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 6,6%.

Kopējie klīnisko universitāšu slimnīcu zaudējumi šogad ir ap 45 miljoniem eiro, un slimnīcām nav iespējams nodrošināt visus nepieciešamos līdzekļus, trešdien Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē atzina Veselības ministrijas (VM) valsts sekretāra vietnieks finanšu jautājumos Boriss Kņigins.

Viņš skaidroja, ka galvenais izaicinājums ir nozares ierobežotie finanšu resursi, no kuriem lielākā daļa izdevumu ir par stacionāro ārstniecību, kam seko ambulatorā ārstēšana. Kņigins uzsvēra, ka būtu jāiegulda resursi tieši dzīvesveida uzlabošanā, profilaksē un skrīningā - tas samazinātu stacionāro noslodzi.

Kopumā vajadzības nozarē nemitīgi pieaugot, un, kā atzīmēja Kņigins, par iepriekš piešķirto finansējuma apjomu, piemēram, šogad vairs nevar izdarīt to pašu, jo izmaksas pieaug. Izaicinājumus radot arī cilvēkresursu trūkums, ierobežotas budžeta iespējas un demogrāfiskās tendences.

Veselības nozares apzinātajām vajadzībām 2025.gadā būtu nepieciešami 568 miljoni eiro, savukārt 2026.gadā - 651 miljons eiro.