Trešdaļa darba ņēmēju šobrīd neuzticas darba devējiem, rāda pētījumu kompānijas Kantar aptaujas dati, un tam ir gan ievads, gan ilgtermiņa sekas sabiedrības noslāņošanās aspektā.

Problēmas daļa acīmredzami parādās arī valsts politikā, jo atbilstoši OECD datiem Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā, sākoties pandēmijai, paliek nemainīgi, kamēr citas ES valstis tos pat trīskāršo, Dienas Bizness konstatēja pētījumā, ko veic sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība - stabila valsts ietvaros.

Darbinieku trūkums, solījumi un gaidas

Tieši šobrīd visā Eiropā ir vērojams darbinieku trūkums visdažādākajās nozarēs, konkurence par darbinieku ir sīvāka nekā jebkad, turklāt pēdējā gada inflācija ir uzlikusi papildu zīmogu tieši algu gaidās. Virkne darba devēju, kā izrādās, izvēlas maldināšanas taktiku, tieši pēdējā gada laikā pasolot potenciālajam darbiniekam vairāk, nekā reāli plāno dot, vai arī sola, bet iznākumā nevar nodrošināt solīto. Jāpiebilst, ka vairumā ES valstu pastāv bonusu sistēma par darbinieku pieņemšanu vai neatlaišanu, kas pandēmijas laikā tika īpaši palielināta. Ekspertu norāde ir, ka stratēģija ir tuvredzīga, jo ilgtermiņā radīs riskus konkrētajam biznesam vai pat visai nozarei. Dienas Biznesa vērtējumā – runājot jau par trešdaļu no Latvijas darba ņēmējiem, stāsts ir par valstisku problēmu, un darbinieku uzticības zaudēšana saistāma ar darbinieku zaudējumiem valsts mērogā. Proti, daļa piekrāpto viļas un dodas darba meklējumos uz valstīm, kur darba devēji solīto pilda.

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē šobrīd ir sīva konkurence par labāko un spēcīgāko darbinieku piesaisti.

Digitālās transformācijas temps visās tautsaimniecības nozarēs pieaug, un IT un IKT uzņēmumi konkurē ne vien par klientiem, bet arī par labākajiem darbiniekiem. Kas ir iekārojams darba devējs un vai darba koplīgums palīdz par tādu kļūt, to intervijā Dienas Biznesam atklāja Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrības PRO vadītāja Irēna Liepiņa un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes locekle Ilze Opmane-Jēgere.

Kas ir darba koplīgums mūsdienu izpratnē?

Ilze Opmane-Jēgere: Tēlaini izsakoties, darba koplīgums ir kompromiss starp darba devēja iespējām un darbinieku visdažādākajām vajadzībām. Lai gan sarunas par koplīguma saturu risina un pats koplīgums tiek noslēgts starp uzņēmumu un arodbiedrību, koplīgumā ietvertie nosacījumi attiecas uz visiem uzņēmuma darbiniekiem un tam ir jāatspoguļo visu darbinieku intereses.

Nereti uzņēmēji ir spiesti atteikties no pasūtījumiem un ražot mazāk, jo nav darbaspēka, bet darbaspēks ir. Problēmu var atrisināt īsā laika posmā, un to palīdzēs izdarīt personāla nomas uzņēmums Agence, tikai ir jāpieņem ideja par darbaspēka nomu kopumā. To intervijā Dienas Biznesam atklāj personāla nomas uzņēmuma Agence valdes priekšsēdētājs Rolands Einštāls un personāla attīstības vadītāja Rute Baltruka.

Uzreiz vērsim pie ragiem – kādēļ, pēc jūsu domām, ir situācija, ka uzņēmumi padodas un nespēj atrast darbiniekus ražošanas nodrošināšanai vajadzīgajā apjomā, tostarp atsakoties no jauniem pasūtījumiem?

Rolands Einštāls: Šobrīd darba tirgū praktiski nav informācijas par personāla nomas iespējām, un, pat ja uzņēmēji zina par šādu iespēju, tā netiek ņemta vērā kā nopietna. Nav jau Latvijā pārāk daudz šo personāla nomas uzņēmumu, kuri nodarbojas tieši ar vietējā tirgus apkalpošanu. Neslēpšu, arī mūsu uzņēmumam ir sadarbības partneri Dānijā un mēs piedāvājam iespējas darbiniekiem braukt strādāt uz šo valsti. Fakts ir, ka cilvēki grib strādāt tepat, viņi ir, un ir uzņēmumi, kuriem ir nepieciešami cilvēki, turklāt algu, dzīvošanas izmaksu un pārtikas cenu atšķirības kopumā nav tik nozīmīgas, lai izvēlētos darbu ārzemēs kā vienīgo iespēju.

Latvijas valdībai ir divi sociālie partneri jautājumos par ekonomiskās politikas veidošanu - Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Darba devēju izsenis rosinātie un pēdējā laikā plaši apspriestie grozījumi darbaspēka nodokļu jautājumos turpina ar plašu rezonansi izskanēt dažādos plašsaziņas līdzekļos, nereti ar ievērojamu devu emocionāliem un tēlaini izteiksmīgiem līdzekļiem.

Un patiesi – LDDK ar LBAS un citām uzņēmēju organizācijām ir vienā laivā, jo mūsu visu interesēs ir Latvijas cilvēku labklājība, ko var nodrošināt tikai ekonomikas izaugsme. Tomēr pagaidām mēs domājam un spriežam atšķirīgās kategorijās. Lai šī publikācija kalpo kā sociālā dialoga turpinājums plašākā sabiedriskajā telpā, jo slēgtās darba grupās pie kompromisiem nudien neizdodas nonākt.

Viena no metodēm, kā tirgus ekonomikā novērtēt valstī pastāvošo uzņēmējdarbības vidi kopumā, tostarp nodokļu sistēmu un darba attiecību regulējumu ir ekonomikas rezultāts, ko var novērtēt pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju. Latvijas rezultāts, maigi izsakoties, nav labākais Baltijā (pēc Eurostat datiem¹, IKP uz vienu iedzīvotāju (pret ES vidējo) Lietuvā ir 90%, Igaunijā 86,5%, bet Latvijā 73,1%. Par mums sliktākā situācijā ir tikai Slovākija, Grieķija un Bulgārija). Un tam ir konkrēti iemesli, ko uzņēmēji, konkurējot ar citu valstu komersantiem gan starpvalstu tirgū, gan tepat Latvijā, ir apzinājuši. Ja gribam, lai kaut kas mainītos, nosacījumi ir jāmaina. Un tas ir gan darba devēju, gan darba ņēmēju interesēs. Bet, ja nosacījumi netiks mainīti, tad ir diezgan naivi cerēt, ka mainīsies ekonomikas rezultāts.

COVID laika darba organizācijas tikumi, kuri pakāpeniski kļuvuši par normu. Attālināta darba iespējas kā pagaidu risinājums, kurš iedzīvojies un turpina dzīvot - dažkārt privātam darbadevējam neiedomājamā veidā un formā. Attālināts darbs valsts pārvaldē ir objektīva nepieciešamība, papildu bonuss vai izredzēto privilēģija?

Pēc stāšanas amatā valsts galvenais ierēdnis, Valsts kancelejas vadītājs Raivis Kronbergs paziņoja, ka gatavojas pārskatīt attālināta darba iespējas, jo strādāšana tikai attālināti nevarot būt produktīva. Taču COVID laika iespēja strādāt attālināti daudzās valsts pārvaldes iestādēs saglabāta joprojām, turklāt šķiet, ka tiek pat izmantota amatos, kuros tā nešķiet adekvāta nodarbinātības forma. Taču vairāk par paziņojumiem attālināta darba organizēšanā valsts pārvalde pagaidām nav nokļuvusi.

Piemērs - Konkurences padomes (KP) Analītiskā departamenta direktore Rūta Šutko, kuras atalgojums atbilstoši VID publiskotajai informācijai ir ap 50 tūkstošiem eiro gadā, šogad tikai dažas dienas novembrī ieradusies darbā klātienē telpās Brīvības ielā 55, Rīgā. Savus amata pienākumus viņa pilda tikai attālināti, dzīvojot Briselē, Beļģijā, kur ir nodarbināts viņas vīrs. Kā noteikts Konkurences likumā, KP ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša iestāde, taču tā savus lēmumus pieņem patstāvīgi un savā darbībā ir neatkarīga. KP ir plašas pilnvaras konkurences pārkāpumu izmeklēšanā. Tai ir pilnvaras veikt darbības, kas ir pielīdzināmas kratīšanai – pamatojoties uz tiesneša lēmumu, policijas klātbūtnē ierasties uz vietas pie tirgus dalībnieka, iekļūt visās telpās un objektos, tos atvērt, veikt to piespiedu pārmeklēšanu, aplūkot visas iekārtas, ierīces, sistēmas, kas ir pie pārmeklējamās personas, nokopēt informācijas sistēmās esošus datus, izņemt mantas, uz laiku arī aizzīmogot neapdzīvojamās telpas, transportlīdzekļus utt. Visi šie pasākumi ir veicami klātienē, līdzīgi kā tikšanās ar apmeklētājiem, kolēģiem, tirgus dalībniekiem.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) aicina Labklājības ministriju nekavējoties virzīt sagatavotos grozījumus Darba likumā par virsstundu piemaksas apmēru.

Augusta izskaņā LDDK nosūtījusi vēstuli Labklājības ministrijai (LM), atkārtoti vēršot uzmanību uz iepriekš rosinātajiem un apspriestajiem darba devēju priekšlikumiem par grozījumiem Darba likumā. LDDK norāda uz nepieciešamību risināt Latvijas uzņēmējdarbības konkurētspēju veicinošus piecus prioritāros jautājumus: virsstundu apmaksa; dīkstāves regulējums; nepilnais summētais darba laiks; darba līguma uzteikšana darbinieku arodbiedrības biedram; koplīguma spēks laikā.

“Nepieciešams tāds darba apmaksas noteikumu regulējums, kas atbilst realitātei, kurā dzīvojam, un iedarbojas uz izaicinājumiem, ar ko saskaramies. Darba likumam ir jābūt ekonomiski pamatotam un tādam, ko Latvijas uzņēmēji spētu izpildīt, negraujot savu konkurētspēju Baltijas valstu vidū, un kas neveicinātu ēnu ekonomikas īpatsvaru,” pamato LDDK prezidents Andris Bite.

Latvijā šobrīd ir rekordzems bezdarba līmenis, kas nozīmē, ka tie, kuri vēlas strādāt, darbu ir atraduši. Tas nozīmē arī sīvu konkurenci par kvalificētu darbaspēku, ko darba devēji cenšas piesaistīt, solot virkni dažādu labumu. Vides apsaimniekošanas uzņēmumu grupas “Eco Baltia” veiktā aptauja atklāj: 85 % Latvijas iedzīvotāju darba sludinājumos paustos solījumus uzskata par pārspīlējumu un norāda, ka reālā situācija liek vilties.

Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) biedru vidū darba sludinājumu piepušķošana nav novērota – faktisko apstākļu sagrozīšana var iedragāt uzņēmuma reputāciju, ar ko neviens sevi cienošs darba devējs neriskētu. Tomēr aptaujas dati liek pārdomāt iemeslus, kāpēc vilšanās procenti ir tik lieli.

Darbinieku labbūtība – nevis greznība, bet nepieciešamība

LDDK īstenotās biedru aptaujas atbildes atklāj, ka darba devēji arvien vairāk līdzekļu iegulda darbinieku labbūtības veicināšanā un uzskata to par investīciju uzņēmuma izaugsmē. Lielo uzņēmumu grupā papildus algai un prēmijām tie ir vidēji 1000 eiro gadā uz katru darbinieku, savukārt darba devēju iegādāto veselības apdrošināšanas polišu skaits pēdējā gada laikā audzis par aptuveni 16 %. Darba devēji rūpējas par to, lai darbinieki būtu veseli, produktīvi un negribētu mainīt darbu, jo konkurence par kvalificētiem darbiniekiem ir ļoti sīva un, ņemot vērā demogrāfijas un sabiedrības novecošanas rādītājus, tikai saasināsies. Mēdz uzskatīt, ka neliela kadru mainība liecina par labiem darba apstākļiem, tomēr tas ne vienmēr ir atkarīgs no darba devēja. Dažādu paaudžu darbiniekiem ir atšķirīgas prioritātes un atšķirīgi iemesli mainīt darbavietu. Ir darbinieki, kuri apzināti “kolekcionē” darba vietas, kas potenciāli izdaiļos CV un varbūt bruģēs ceļu uz spožāku karjeru nākotnē. Ir tādi, kas nespēj uzreiz atrast īsto vietu, un ir arī tādi, kam neizdodas ilgstoši noturēties vienā vai otrā darbavietā. Tā kā jauna darbinieka atrašana un apmācīšana var izrādīties liels izaicinājums, darba devēji, kas vērsti uz izaugsmi, darbinieku piesaisti prioritāšu skalā liek ļoti augstu.

Latvijā pagājušajā gadā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu bija 1537 eiro, kas ir par 11,9% jeb 164 eiro vairāk nekā 2022.gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2023.gadā pieaugusi par 11,5%, sasniedzot 1533 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 13,1%, sasniedzot 1553 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa pagājušajā gadā bija 1502 eiro, kas ir pieaugums par 12,2% salīdzinājumā ar 2022.gadu.

Vidējā bruto darba samaksa par vienu nostrādāto stundu pagājušajā gadā pieauga par 11,5%, sasniedzot 10,14 eiro. Vienas stundas darbaspēka izmaksas, kas ietver gan darba samaksu, gan citus ar darbaspēku saistītos darba devēja izdevumus, gada laikā pieauga no 11,46 līdz 12,76 eiro jeb par 11,3%, ko ietekmēja kopējo darbaspēka izmaksu un nostrādāto stundu kāpums - attiecīgi par 13% un 1,5% gada laikā.

2023. gada 2. ceturksnī pēc darba dienu un sezonāli nekoriģētiem datiem mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 525 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2022. gada 2. ceturksni, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 163 eiro jeb 12,0 %. Samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 10,48 eiro jeb par 13,8 %.

2023. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar 2023. gada 1. ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 4,3 %, bet stundas samaksa – par 14,1 %.

Mēneša vidējā darba samaksa pēc nodokļu nomaksas – 1 114 eiro

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 1 114 eiro jeb 73,0 % no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 11,7 %, apsteidzot patēriņa cenu kāpumu par 0,1 procentpunktu, kas liecina par algoto darbinieku pirktspējas lejupslīdes palēnināšanos.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) ir iesniegušas Finanšu ministrijai vienotu nostāju par darbaspēka nodokļu politikas pārskatīšanu ekonomiskās transformācijas veicināšanai.

Gatavojoties Finanšu ministrijas Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas sēdei, kurā ir iekļauts jautājums par “Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2024. - 2027.gadam izstrādi”, LDDK un LTRK vēlas uzsvērt, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta darbaspēka nodokļiem, jo tie ir būtisks instruments Latvijas ekonomiskās transformācijas veicināšanai. Attiecībā uz darbaspēka nodokļiem LDDK un LTRK pauž vienotu nostāju par izmaiņām darbaspēka nodokļu politikā, jo tie ietekmē tautsaimniecības konkurētspēju. Latvijas darbaspēka nodokļi un tiem pielīdzināmie maksājumi šobrīd ir augstākie starp Baltijas valstīm, kā arī ir vieni no augstākajiem tuvākā reģiona līmenī. Uz to norāda gan sociālo un sadarbības partneru veiktā analīze, gan starptautisku ekspertu (Ernst & Young, OECD) aprēķinātie salīdzinājumi. Jāatzīmē, ka korektai salīdzināšanai starp valstīm būtu jāvērtē kopējo darbaspēka nodokļu slogs (kopējās nodokļu izmaksas) pret neto algu. Kā iespējamie darba nodokļu sloga samazinājuma risinājumi varētu būt:

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1671 eiro, kas ir par 9,6% jeb 146 eiro vairāk nekā 2023.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gada otrajā ceturksnī augusi par 8,3%, sasniedzot 1644 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 12,4%, sasniedzot 1743 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad otrajā ceturksni bija 1684 eiro, kas ir pieaugums par 12,9% salīdzinājumā ar 2023.gada otro ceturksni.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni - 2024.gada pirmo ceturksni - mēneša vidējā bruto darba samaksa pieaugusi par 2,9%. Tostarp vidējā darba samaksa privātajā sektorā pieaugusi par 1,8%, sabiedriskajā sektorā - par 5,2%, bet vispārējās valdības sektorā - par 4,8%.

2023. gada 3. ceturksnī pēc darba dienu un sezonāli nekoriģētiem datiem mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 549 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2022.gada trešo ceturksni, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 164 eiro jeb 11,8%. Samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 10,45 eiro jeb par 14,9%.

Trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2023.gada otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 1,5%, bet stundas samaksa nedaudz samazinājās - par 0,3%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 1126 eiro jeb 72,7% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 11%, apsteidzot patēriņa cenu kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 5,7%.

Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2023.gada trešajā ceturksnī bija 1250 eiro. Salīdzinot ar 2022.gada trešo ceturksni (1107 eiro), tā pieauga par 144 eiro jeb 13%. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) šī gada trešajā ceturksnī bija 932 eiro, un gada laikā tā pieauga par 12,4%.

Spēja ātri mācīties un apgūt jaunas darbam nepieciešamas prasmes, kā arī pielāgoties arvien straujākai tehnoloģiju attīstībai ir viena no tendencēm, kas noteiks šodienas jauniešu konkurētspēju nākotnes darba tirgū, saka Banku augstskolas rektore Līga Peiseniece.

Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins norāda, ka mākslīgā intelekta attīstības dēļ pieprasījums pēc jaunajiem speciālistiem skaitliski samazināsies, taču cilvēku tehnoloģijas pilnībā neaizvietos. Apdrošināšanas jomā būs nepieciešami tādi paši speciālisti kā šobrīd, sākot ar uzņēmumu vadītājiem, inženieriem, IT speciālistiem, pārdošanas speciālistiem, juristiem.

“Darba devēji pašlaik pastiprināti meklē informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) speciālistus, inženierus, vienmēr vajadzīgi ir arī labi klientu apkalpošanas speciālisti. Jau tagad apdrošināšanas jomā ir un arī nākotnē būs pieprasīti cilvēki ar dažādām prasmēm, piemēram, finanšu analītiķis ar spēju strādāt ar lielajiem datu masīviem vai informācijas un IKT speciālists, kurš pārzina arī projektu vadību,” saka Abāšins.

Latvijā pagājušajā gadā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu bija 1685 eiro, kas ir par 9,7% jeb 149 eiro vairāk nekā 2023.gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gadā pieaugusi par 8,7%, sasniedzot 1666 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies straujāk - par 12,2%, sasniedzot 1742 eiro.

Statistikas pārvaldē norāda, ka lielākā ietekme uz bruto darba samaksas pieaugumu sabiedriskajā sektorā bija izglītības nozarei, kur ir trešdaļa no visām darbavietām sabiedriskajā sektorā, un atalgojuma gada pieaugums bija 18,5%.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa pagājušajā gadā bija 1689 eiro, kas ir pieaugums par 12,4% salīdzinājumā ar 2023.gadu.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad pirmajā ceturksnī bija 1623 eiro, kas ir par 11% jeb 162 eiro vairāk nekā 2023.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gada pirmajā ceturksnī augusi par 8,9%, sasniedzot 1614 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 16,3%, sasniedzot 1657 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad pirmajos trijos mēnešos bija 1606 eiro, kas ir pieaugums par 17,6% salīdzinājumā ar 2023.gada pirmo ceturksni.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni - 2023.gada ceturto ceturksni - mēneša vidējā bruto darba samaksa pieaugusi par 0,8%. Tostarp vidējā darba samaksa sabiedriskajā sektorā attiecīgajā periodā samazinājusies par 0,7%, vispārējās valdības sektorā - par 1,6%, bet privātajā sektorā bija pieaugums par 1,8%.

Starptautiskā valūtas fonda pētījums liecina, ka mākslīgais intelekts (MI) lielākā vai mazākā mērā ietekmēs vairāk nekā 40% darba vietu visā pasaulē. Savukārt starptautiskais finanšu holdings “Goldman Sachs” paziņojis, ka MI skars vairāk nekā 300 miljonu darba vietu ASV un Eiropā. Izņēmums nav arī darba vide IT nozarē, kur nepieciešamība pēc IT speciālistu prasmēm savā darbā izmantot MI iespējas tikai pieaug.

Tā, piemēram, Eiropas Savienības (ES) ziņojums “Mākslīgā intelekta prasmju vajadzību analīze 2023″ par IT industrijas profesijām, atklāj vairāk kā desmit IT specialitātes, kurās jau šobrīd ir nepieciešamas padziļinātas MI prasmes – datu zinātniekiem un inženieriem, mašīnmācīšanās, datorredzes un neirolingvistiskās programmēšanas (NLP) inženieriem, u.c. Līdzīgas tendences ir novērojamas arī Latvijas IT jomā, taču pagaidām vēl MI lietošanas iemaņas kā viena no noteicošajām prasībām vai kritērijiem darba kvalifikācijas novērtēšanai netiek izvirzīta.

Darba sludinājumu skaits mazinājies

Latvijā pirms gada vienlaikus aktuāli bija aptuveni 1000 darba sludinājumi IT nozarē, tagad vidēji tie ir 400. Tas zināmā mērā skaidrojams ar to, ka ES fondu apguve IT industrijā ir pašreiz beigusies, līdz ar to ir ne tikai mazāks pieprasījums pēc darba spēka, bet arī jūtama konkurence uz jebkuru valsts pārvaldes izsludinātu iepirkumu. Piemēram, ja uz vienu iepirkumu ir pat desmit pretendenti, tas Latvijas tirgū ir daudz.

Par spīti automatizācijai, digitalizācijai, Zaļā kursa prasībām un mākslīgā intelekta spējām Eiropā darbiniekus vajadzēs un vajadzēs aizvien vairāk, līdztekus būs nepieciešama pārkvalifikācija un mūžizglītība ar valstisku pieeju.

To intervijā Dienas Biznesam atklāja personāla nomas uzņēmuma SIA Biuro klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja Baiba Rozentāle.

Fragments no intervijas

Īsi pastāstiet par uzņēmuma personāla nomas uzņēmuma Biuro vēsturi un attīstību?

Uzņēmuma saknes ir Lietuvā pirms 20 gadiem, kad uzņēmuma dibinātāji atrada šo nišu – personāla noma. Sākums bija ar darbiniekiem izklaižu pasākumiem un koncertu organizēšanai, un lēnām pakalpojumu sfēras paplašinājās. Latvijas filiāle SIA Biuro pastāv 11 gadus. Līdzīga pārstāvniecība uzņēmumam ir arī Igaunijā. Proti, strādājam visās trijās Baltijas valstīs, nodrošinot klientiem personāla nomas pakalpojumus, personāla atlasi pilnā apmērā, arī konsultējam par personāla atlasi un tirgus situāciju darbaspēka jomā. Ar nomu saistītajā jomā uzskatām sevi par līderiem Baltijas tirgū. Lietuvā zinām, ka tirgus daļa ir aptuveni 30%.

Tieši šāds secinājums izriet no OECD datiem par dažādu Eiropas Savienības valstu izdevumiem darba tirgus programmām 2020. gadā, kad vairākums valstu faktiski dubultoja izdevumus pašmāju darba tirgus uzturēšanai, bet Latvija izdevumus palielināja 1,15 reizes, kas ir zemākais rādītājs visā ES.

Startā nokavē par apli

Latvijas sniegums, sākoties Covid-19 pandēmijai, kas paredzēja pamatīgu ietekmi uz darba tirgu, dažādus darba ierobežojumus, ir pielīdzināms kādām skriešanas sacensībām, kur visi startā izskrien ar pamatīgu ātrumu, bet viens sportists uz sava celiņa lēnā garā pastaigājas. Rezultāts jau ir paredzams pašā sākumā, jo novērojam, ka sportists sāk skriet tikai tad, kad visi ir nojoņojuši pirmo apli. 2020. gads pagaidām ir pēdējais pieejamais no OECD apkopotajiem datiem, bet tāpat ir zināms, ka 2021. gadā Latvija dažādās atbalsta jomās pamatīgi sarosījās. Iespējams, ka kaut kas arī no startā zaudētā tika saglābts, tomēr, ja saglābts būtu daudz, šobrīd sabiedrībā nebūtu tik asa diskusija par darbaspēka importa nepieciešamību.

Ir daudz avotu, kur pieejama informācija par atalgojumu - Latvijā vislielākā atalgojuma datubāze ir publicēta Valsts ieņēmuma dienesta (VID) vietnē, vēl informācija tiek publicēta darba sludinājumos un, protams, allaž aktuāls informācijas avots ir “kaimiņš teica”.

Nereti informācija šajos avotos ir ļoti atšķirīga, tāpēc darba meklētāji var viegli apjukt. Kāpēc pastāv šādas atšķirības un kā izvērtēt katrā avotā pieejamo informāciju?

Domājot par informācijas meklēšanu par atalgojumu, joprojām atceros personāla vadības kursa uzdevumu, ko pildīju 2008. gadā, studējot Rīgas Ekonomikas augstskolā – bija jānoskaidro, kādu atalgojumu varētu saņemt amatā, kuru vēlies ieņemt pēc studiju beigšanas. Toreiz šajā uzdevumā saņēmu nesekmīgu vērtējumu un daudz mulsinošus komentārus no pasniedzējas, kura bija atbraukusi no ASV. Mierinājumam gan jāsaka, ka nebiju vienīgā, kura netika galā ar uzdevumu – informācija par atalgojumu pirms 16 gadiem Latvijā tika uzskatīta par komercnoslēpumu. Darbinieki ne tikai nerunāja par savu algu, bet bieži arī darba līgumos bija iekļauts punkts, ka par savu atalgojumu ir aizliegts runāt - darba algas netika publicētas sludinājumos un interneta rīki, kur dalīties ar savu atalgojumu, vēl neeksistēja. Šobrīd, 2024. gadā, atrast informāciju par atalgojumu ir vieglāk kā jebkad. Vadītājiem aizvien biežāk nākas skaidrot darbiniekiem, kā tiek noteikts atalgojums un atspēkot informāciju par algām, kas nāk no dažādiem avotiem. Šo iemeslu dēļ izveidoju apkopojumu par šobrīd tirgū pieejamajiem informācijas avotiem, kur var atrast informāciju par atalgojumu un kā šo informāciju izvērtēt.

Jūlija nogales vētra ir ne vien radījusi nozīmīgus materiālos zaudējumus sējumiem, automašīnām, ēkām, bet arī palielinājusi apdrošinātāju reputācijas riskus, jo īpaši pēc valsts augstāko amatpersonu skaļākiem paziņojumiem, kas perspektīvā var mainīt apdrošināšanas praksi.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 13.augusta numurā lasi:

Statistika

Enerģijas cenu kritums ilgtermiņā reanimēs Eiropas rūpniecību

Tēma

Vētru postījumi palielinās IKP

Nodarbinātība

Darbiniekus vajadzēs aizvien vairāk. SIA Biuro klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja Baiba Rozentāle

Darba tirgus

Darba tirgū briest vērienīgas pārmaiņas

Enerģētika

Paveikti mājasdarbi, lai iztiktu bez BRELL. AS Augstsprieguma tīklsvaldes priekšsēdētājs Rolands Irklis

Pieslēgties Eiropas tīklam

Portrets

Roberts Eberliņš, Atea Global Services izpilddirektors

Saskaņā ar Pasaules ekonomikas foruma 2024. gada datiem, viena no galvenajām uzņēmumu vadītāju bažām ir darbaspēka trūkums, to atzīstot par nozīmīgu draudu darba tirgum un biznesa videi tuvākajos gados.

Vienlaikus Eiropā, kur darbaspēka trūkums ierindojas pirmajā vietā, uzņēmumi, kas paplašinās darbību reģionos, piekļūs līdz šim neieraudzītiem talantiem. Arī “Bite Latvija” pieņēma stratēģisku lēmumu attīstīties reģionos, pērn atklājot biroju Rēzeknē un uzsākot komplektēt komandu Jelgavā. Kāpēc smelties reģionu darbaspēka potenciālā un kā tas var mainīt darba tirgus dinamiku Latvijā?

Ja paraudzīsimies uz uzņēmējdarbības un investīciju vidi Latvijā, cilvēkkapitālam ir izšķiroša loma. Uzņēmumi meklē talantus, jo tie ir pamats veiksmīgai biznesa attīstībai. Tiesa, talantu atlasē jau gadiem esam saskārušies ar dažādiem izaicinājumiem, piemēram, kvalificēta darbaspēka trūkumu un sīvu konkurenci par tā dēvētajiem “starta pozīciju” darbiniekiem. Turklāt tas nav izaicinājums tikai telekomunikāciju nozarē, līdzīgas rūpes ir arī viesmīlības, ēdināšanas pakalpojumu sniedzējiem, mazumtirgotājiem, IKT jomas pakalpojumu sniedzējiem u.c. nozaru spēlētājiem.

Publiskajā vidē un daudzos Latvijas uzņēmumos ir aktuāli runāt par darbinieku labbūtību, taču, nezinot, ko tas īsti nozīmē, šo jēdzienu var pārprast.

Svarīgi ņemt vērā, ka ikviena cilvēka labbūtību jeb to, kā mēs jūtamies par savu dzīvi, veido vairākas komponentes – karjeras labbūtība, proti, vai un cik ļoti mums patīk tas, ar ko ikdienā nodarbojamies, sociālā labbūtība jeb tas, vai mūsu dzīvē ir jēgpilnas attiecības ģimenē, ar kolēģiem un draugiem, finansiālā labbūtība, kas plašākus komentārus neprasa, kā arī fiziskā un arī kopienas labbūtība, kas parāda, cik labi jūtamies vietā, kurā dzīvojam. Finansiālā labbūtība ir cieši saistīta ar dzīvei nepieciešamo algu (living wage) un, lai gan tā nav pati svarīgākā no visām komponentēm, tiklīdz cilvēks nesaņem pietiekami, finansiālais aspekts kļūst par dominējošo, jo prātu nodarbina jautājums, vai man pietiks naudas. Starptautiskie dati liecina, ka cilvēki par naudas jautājumiem raizējas aptuveni 13 stundas mēnesī. Ņemot vērā, ka labbūtību veido vairākas komponentes, rodas jautājums - vai darba devējs var palīdzēt visās?

Ja izsenis Latviju varēja uzskatīt par valsti, kas cieš no darbaspēka emigrācijas, tad pašlaik situācija ir sākusi mainīties. Proti, atbilstoši jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā pirmo reizi kopš 1990. gada vairāk iedzīvotāju atgriezās nekā aizbrauca, pozitīvo migrācijas starpību veidoja gan reemigranti, gan Ukrainas kara bēgļi.

Latvija sāk kļūt par imigrācijas valsti, tāpēc līdztekus jautājumam, kā mazināt sava cilvēkkapitāla zudumu, ir jārisina arī tas, kāda būs valsts imigrācijas politika. Atkarībā no tās tautsaimniecība var iegūt vai zaudēt.

Emigrācija un tās ietekmes var būt ļoti dažādas. Tā var radīt cilvēkkapitāla zudumu, padziļināt demogrāfiskās problēmas, saasināt sociālās problēmas, piemēram, ja daļa ģimenes dodas strādāt uz ārvalstīm, bet daļa paliek, kā arī inflāciju – ja naudas pieplūdums no emigrējušajiem ir vērienīgs, kā tas ir dažās Vidusāzijas valstīs vai Moldovā.

Tomēr var būt arī scenārijs, kurā emigrācijai ir pozitīva ietekme. Ja darbs ārzemēs ir īslaicīgs, tad cilvēkkapitāls pieaug, jo cilvēki iegūst jaunas zināšanas, pielāgojas jaunai darba kultūrai un apgūst valodas. Studijas ārzemēs un atgriešanās dzimtenē samazina vajadzību apmācīt noteiktus speciālistus iekšzemē. Uz mājām nosūtītā nauda palīdz paaugstināt dzīves līmeni un dažos gadījumos var sniegt nozīmīgu atbalstu vietējai ekonomikai ar investīcijām un papildu patēriņu.

Ar pašreizējo situāciju darba tirgū nav apmierināti nedz darba devēji, kuri akūti izjūt darbaspēka deficītu, lai gan bezdarbnieku ir salīdzinoši daudz, nedz darba ņēmēji, kuri vēlas lielākas algas, ko lielākoties spēj piedāvāt kompānijas ārzemēs, kas savukārt veicina darbaspēka aizplūšanu.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Baltijas pagaidu nodarbinātības un darbā pieņemšanas uzņēmuma Biuro klientu apkalpošanas vadītāja Baiba Rozentāle. Viņa norāda, ka situācija ir neordināra, jo tikai 2% aptaujāto iedzīvotāju nesaskata nekādas problēmas darba tirgū, kas ļauj secināt, ka 98% Latvijas iedzīvotāju nav apmierināti ar pašreizējo situāciju un izjūt dažādas nepilnības nodarbinātības segmentā.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 15.augusta žurnālā lasi:

Statistika

Klātienes azartspēles atgriežas

Aktuāli

Vai darbaspēka stimulus Latvijā redz laikā un pilnīgi

Jau četrus gadus personālvadības konsultāciju uzņēmums ERDA koordinē Pasaules Ekonomikas foruma aptauju “Nākotnes darbs” Latvijā un Lietuvā. Aptaujā tiek aicināti piedalīties uzņēmumi ar vairāk kā 500 nodarbināto, un pērn Latvijā savas atbildes sniedza 35 organizācijas. Tagad ir gatavs detalizēts ziņojums par nākotnes darba tendencēm pasaulē.

Darba tirgus prognozes

Saskaņā ar darbu devēju prognozēm globālo darba tirgu nākamajā piecgadē visvairāk ietekmēs tehnoloģiju attīstība, demogrāfiskās tendences, ģeopolitiskā sadrumstalotība, ekonomiskā nenoteiktība un klimata izmaiņas. Šo faktoru ietekmē 59% darbiniekiem visā pasaulē būs jāapgūst jaunas prasmes, lai turpinātu strādāt esošā profesijā vai arī lai mainītu līdz šim iesākto karjeru.

Baltijā paredzamas vēl lielākās pārmaiņas. Piemēram, Latvijas darba devēji paredz, ka kvalifikācijas celšana un jauno prasmju apgūšana līdz 2030. gadam būs nepieciešama 70% darba ņēmēju. Turklāt 79% organizāciju Baltijā nosauc plaisu starp esošajām un nākotnē nepieciešamajām prasmēm par galveno šķērsli sava biznesa izaugsmei. Pat izaicinājumi kandidātu piesaistīšanā biedē mazāku darba devēju skaitu.