Darbaspēka izmaksas 2025. gadā būtiski pārsniegušas pirmspandēmijas līmeni, savukārt produktivitātes pieaugums bijis mērenāks – tas liecina, ka Latvijai saglabājas augsts risks zaudēt konkurētspēju, jo plaisa starp darbaspēka izmaksu kāpumu un produktivitātes pieaugumu nemazinās.

Tādi secinājumi ieraugāmi Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Produktivitātes zinātniskā institūta LU domnīcas LV PEAK (LV PEAK) ekspertu jaunākajā Ekonomikas barometra pētījumā. Eksperti uzsver risku Latvijai zaudēt konkurētspēju.

Produktivitāte klibo

“Viens no ilgtermiņa riskiem Latvijā un arīdzan Eiropā ir produktivitātes atpalicība, konkurētspējas trūkums,” pauž LU domnīcas LV PEAK direktore prof. Inna Šteinbuka. Viņa uzsver, ka produktivitāte ir konkurētspējas faktors. “Pēc novērtējuma ir redzams, ka 2025. gadā Latvijas produktivitāte ir apmēram 55% no ES vidējās produktivitātes, taču jāņem vērā, ka arī Eiropā produktivitāte klibo,” tā I. Šteinbuka. Viņa atzīst, ka produktivitāte pēdējos gados stāv uz vietas un ir 54 - 55% no ES vidējās neatkarīgi no tā, ko Latvijā dara. “Pirms statistiķi koriģēja, Latvijas IKP produktivitātes rādītājs bija augstāks, labāks - tuvu 60% no ES vidējā,” skaidroja I. Šteinbuka. Viņa atzīst, ka ir divi faktori, kuri negatīvi ietekmē konkurētspēju un produktvitāti, — reālais valūtas kurss (Latvija atrodas virs pieļaujamā diapazona, kurā būtu jāatrodas augstās inflācijas dēļ) un nominālais darbaspēka vienības izmaksu indekss, kurš būtiski pārsniedz ieteicamo robežu.

Produktivitātes pieaugums nozīmē strādāt ražīgāk, labāk, ātrāk, turklāt visiem, ja vēlamies to sasniegt.

Acis darba izbijās, rokas darba nebijās… Tautā tā dzied, ja ļaudis darba baidās. Lai katrā no tautsaimniecības nozarēm būtu produktivitātes pieaugums, divām rokām jāzina, kā izdarīt četru roku darbu. Turklāt tas ir aktuāli gan uzņēmējiem, gan darbiniekiem, gan ierēdņiem.

Labākas dzīves atslēgas

Gan Latvijā, gan citās valstīs ļaudis vēlas dzīvot labāk, sasniegt augstāku dzīves līmeni, lielāku algu – no tā seko arī valsts ienākumu pieaugums. Tomēr pamatu pamatos ir uzņēmēji, padarītais darbs un radīto vērtību apjoms, ko iespējams pārdot. Lai pārdotu, ir jābūt konkurētspējīgam, bet šīs spējas pamatos ir produktivitāte.Lai arī kā grozītos, nozīmīgākais konkurētspējas faktors ir produktivitāte, kas ļauj ražot vairāk un lētāk. Latvijas Universitātes (LU) domnīcas LV PEAK direktore profesore Inna Šteinbuka uzsver, ka tieši produktivitātes pieaugums ir galvenais dzīves līmeņa celšanās virzītājs ilgtermiņā. Tas ir arī pamats Latvijas konkurētspējai globālajā ekonomikā. «Produktivitātes pieaugums ir svarīgs un īpaši kritisks faktors Latvijai, lai kompensētu demogrāfiskā krituma sekas, jo sarūk darbspējīgo iedzīvotāju skaits un sabiedrība noveco,» secina I. Šteinbuka.

Vidējās stundas darbaspēka izmaksas Latvijā pērn ceturtajā ceturksnī, salīdzinot ar attiecīgo ceturksni pirms gada, pieauga par 7,4%, kas ir straujāks kāpums nekā Eiropas Savienībā (ES) un eirozonā vidēji, liecina ES statistikas biroja "Eurostat" ceturtdien publiskotie dati, kas apkopoti par 26 bloka valstīm.

Straujāks darbaspēka izmaksu pieaugums ceturtajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2024. gada attiecīgo laika periodu reģistrēts Slovēnijā (+17,1%), Bulgārijā (+13,9%), Horvātijā (+11%), Lietuvā (+9%), Ungārijā (+8,9%) un Grieķijā (+8,7%), bet Čehijā fiksēts identisks kāpums kā Latvijā. Igaunijā darbaspēka izmaksas pieaugušas par 5,2%.

Darbaspēka izmaksu kāpums ceturtajā ceturksnī fiksēts visās ES dalībvalstīs, izņemot Maltā, kur tās sarukušas par 3,7%.

ES vidējās stundas darbaspēka izmaksas ceturtajā ceturksnī gada izteiksmē palielinājās par 3,7%, bet eirozonā pieaugums bija par 3,3%.

Rūpniecībā vidējās stundas darba izmaksas ES ceturtajā ceturksnī gada salīdzinājumā pieauga par 3,1%, bet eirozonā kāpums bija par 2,5%. Latvijā rūpniecībā stundas darbaspēka izmaksas oktobrī-decembrī bija par 8,2% lielākas nekā pirms gada, Lietuvā fiksēts 7,9% pieaugums, bet Igaunijā reģistrēts 7,3% kāpums.

Latvijā arvien ir augstākais kopējo darbaspēka nodokļu slogs Baltijā, neskatoties uz nodokļu reformām, kuru mērķis bija vienkāršot nodokļu sistēmu un uzlabot Latvijas konkurētspēju reģionā, norādīja "Swedbank" pārstāvji, atsaucoties uz bankas Finanšu institūta veikto Baltijas valstu nodokļu sloga salīdzinājumu.

Kopējais darbaspēka nodokļu slogs, ko samaksā gan darba ņēmējs, gan devējs, visaugstākais joprojām ir Latvijā.

"Swedbank" aprēķini rāda, ka nodokļu reformas rezultātā lielākā daļa darba ņēmēju Latvijā šogad saņems vairāk un nodokļu sistēma pret strādājošajiem kļuvusi labvēlīgāka. Savukārt uzņēmēju ietaupītie līdzekļi no mazākiem darbaspēka nodokļu maksājumiem paredzēti kā iespēja tos novirzīt investīcijām un ekonomikas izaugsmes veicināšanai. Ņemot vērā, ka arī pārējās Baltijas valstīs pēdējos gados notikušas nodokļu sistēmas izmaiņas, joprojām aktuāla ir Latvijas konkurētspējas veicināšana.

Kā norāda "Swedbank", Lietuvā nodokļu reformas bijušas mērenākas, pakāpeniski palielinot diferencēto neapliekamo minimumu līdz 747 eiro un minimālo algu līdz 1038 eiro pirms nodokļu nomaksas, savukārt Igaunijā reformas bijušas visaptverošākas - no 20% uz 22% palielināta iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme, atcelts atvieglojums par apgādājamo (ko reizi gadā varēja saņemt kā pārmaksāto nodokli pēc deklarācijas iesniegšanas), līdz 654 eiro palielināts diferencētais neapliekamais minimums un minimālā alga līdz 886 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Straujais izmaksu pieaugums Baltijā liecina, ka lētā darbaspēka priekšrocība izsīkst – tas atspoguļojas pakalpojumu cenu kāpumā un eksporta nozares konkurētspējā, norāda “Bigbank” galvenais ekonomists Rauls Eametss.

Septembrī statistikas birojs “Eurostat” publicēja darbaspēka izmaksu indeksa rādītājus par 2025. gada otro ceturksni. Tas būtībā ir algu pārskats, kam pievienotas citas ar darbaspēku saistītās izmaksas – nodokļi, subsīdijas, pabalsti. Šī indeksa dinamika parāda, cik ātri Eiropas Savienībā augušas darbaspēka izmaksas, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn.

Jāatzīst, pieaugums ir iespaidīgs. Igaunija ar 10,3 % un Lietuva ar 9,4 % kāpumu ir starp valstīm, kurās darbaspēka izmaksas augušas visstraujāk. Igaunija piekāpusies vien Bulgārijai, Ungārijai un Rumānijai. Arī Latvijā vidējās stundas darbaspēka izmaksas kļuvušas par 8,7 % augstākas. Baltijas valstīs novērotais pieaugums bijis straujāks nekā Eiropas Savienībā vidēji, kur redzam 4 % kāpumu, vai eirozonā, kur izmaksas palielinājušās par 3,6 %.

Latvijas nefinanšu uzņēmumu peļņas daļa 2024. gadā piedzīvojusi lielāko kritumu Eiropas Savienībā par 5,39 procentpunktiem, liecina Eurostat dati.

Nefinanšu korporāciju (uzņēmumiem, kuru galvenā saimnieciskā darbība nav saistīta ar finansēm) Eiropas Savienībā (ES) peļņas daļa 2024. gadā bija 40,1%, kas ir par 1,6 procentpunktiem mazāk nekā iepriekšējā gadā.

Metodoloģija

Nefinanšu uzņēmumu peļņas daļu, par ko runājam, Eurostat definē kā bruto darbības rezultātu, kas dalīts ar bruto pievienoto vērtību. Šis ir rentabilitātes tipa rādītājs, kas parāda pievienotās vērtības daļu, kas radīta ražošanas procesā, atlīdzinot kapitālu. Proti, tas ir galvenais rādītājs tam, kā ienākumi tiek sadalīti ekonomikā.

Praktiskais skaidrojums

Lai gūtu praktisku priekšstatu par rādītāju, Dienas Bizness lūdza ZAB Sorainen partnera nodokļu un muitas jautājumos, zvērināta advokāta Jāņa Taukača padomu. Pēc viņa teiktā, zema peļņas daļa nozīmē zemu peļņas maržu vai darbietilpīgu ekonomiku, savukārt augstāks skaitlis norāda uz augstāku peļņas maržu vai kapitāla intensīvu ekonomiku. “Augstāks skaitlis nozīmē, ka produkcijas ražošanai vajag vairāk iekārtu, kā arī darbaspēku, bet mazāks skaitlis, kā Latvijas gadījumā, - ka vajag vairāk darbaspēka nekā kapitāla, lai saražotu to, ko mēs valstī ražojam,” tā J. Taukačs.

Latvijā 2,1% uzņēmumu rada pusi no produktivitātes izaugsmes, trešdien pētījuma par produktivitātes kāpināšanu un ekonomikas transformāciju prezentācijā sacīja Rīgas Tehniskās universitātes profesore Jūlija Bistrova.

Savukārt 13,6% no pētījumā iekļautajiem aptuveni 20 000 uzņēmumu rada ap 80% no produktivitātes pieauguma 2016.-2024. gada periodā.

Bistrova sacīja, ka šajā laika periodā tikai tirdzniecības nozarē produktivitāte pieaugusi straujāk nekā apgrozījums.

Pēc Bistrovas minētā, diezgan straujš produktivitātes kāpums bijis arī būvniecības nozarē, savukārt starp atpalicējiem ir enerģētika, siltumapgāde, operācijas ar nekustamo īpašumu, kā arī transports un uzglabāšana.

Latvijas Universitātes (LU) Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes (ESZF) Produktivitātes zinātniskā institūta "Latvijas Universitātes domnīcas LV PEAK" ("LV PEAK") pētījumā secināts, ka ka Latvijai ir potenciāls kļūt pat par reģionālo līderi, ja pilnībā tiks izmantota uz noturību balstītu pieeju produktivitātes izaugsmei.

Latvijā kopumā saules enerģētiskie resursi ir visumā vienmērīgi sadalīti pa visu valsts teritoriju.

Kā liecina The Energy Sector Management Assistance Program (ESMAP) un Pasaules Bankas (World Bank) pētijuma Global Photovoltaic Power Potential by Country rezultāti, tad Latvijai ir vieni no vissliktākajiem apstākļiem pasaulē elektroenerģijas ražošanai no saules rudens un ziemas laikā. Savukārt vasarā (jūnijā) pēc saules enerģētikas potenciāla Latvija ir 69. vietā pasaulē no 191 valsts, par kuru ir dati.

Saules enerģiju cilvēce izmanto un izmantos vienmēr un visos laikos.Dzīvību uz zemes nodrošina saules enerģijas plūsma. Augu biomasas pieaugums (fotosintēze) ir tieši atkarīgs no saules enerģijas daudzuma un arī no ūdens pieejamības. Ideāli – ja saules enerģijas ir daudz un pietiek ūdens. Ja saules enerģijas būs daudz, bet ūdens pieejamība ir niecīga, tad dabiskā produktivitāte būs ļoti zema – tad tie ir tuksneša apstākļi. Ja saņemtās saules enerģijas būs ļoti maz vai nemaz (polārā ziema) un tā būs tikai sezonāla, tad dabiskā produktivitāte būs ļoti zema, Antarktīda vai Grenlande - tie ir polārie ledus tuksneši. Maksimāla dabiska produktivitāte - daudz saules un daudz nokrišņu - ir ekvatoriālajā joslā. Ja saules daudzums būs vidējs un ūdens pieejamība būs vidēja, produktivitāte būs augsta. Šādi apstākļi ir mērenajā joslā, kur esam mēs.

Baltijas valstīs šogad notikušas vairākas izmaiņas darbaspēka nodokļu un minimālās algas jomā, kas tieši ietekmē iedzīvotāju ienākumus un uzņēmēju izmaksas. Lai gan minimālās algas pieaugušas visās trīs valstīs, Latvijā strādājošie ar minimālo algu joprojām saņem ievērojami mazāk nekā kaimiņvalstīs, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā analīze.

Lietuvā izmaiņas bijušas visvienkāršākās – palielināta minimālā darba alga, kas pieaugusi par 115 eiro un šogad sasniedz 1153 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Latvijā šogad ieviestas mērenas, jau iepriekš plānotas darbaspēka nodokļu izmaiņas. Minimālā darba alga pieaugusi par 40 eiro, sasniedzot 780 eiro pirms nodokļiem. Vienlaikus par 40 eiro palielināts arī ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums, kas šobrīd ir 550 eiro.

Savukārt Igaunijā izmaiņas ir plašākas. Tur šogad atcelts diferencētais neapliekamais minimums, atgriežoties pie vienotas fiksētas summas 700 eiro apmērā visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no ienākumu līmeņa. Papildus tam no 1. aprīļa minimālā darba alga palielināsies par 60 eiro un sasniegs 946 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Finanšu ministrijas piedāvātās izmaiņas darbaspēka nodokļu likmē un minimālās algas paaugstināšana no nākamā gada ne bez iemesla izpelnījušās ne mazums kritiku.

No vienas puses ir pozitīvi, ka paaugstināsies minimālā alga un valdība domā par risinājumiem darbaspēka nodokļu sloga samazināšanai, bet no otras puses – izvēlētie risinājumi nav vērtējami kā optimālākie, kas tiešām radītu viennozīmīgus ieguvumus visiem darba ņēmējiem, uzlabotu situāciju darba tirgū un palīdzētu arī eksportspējīgajām nozarēm uzlabot savu konkurētspēju.

Jāatgādina, ka septembra sākumā finanšu ministrs Arvils Ašeradens informēja, ka no nākamā gada plānots paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi, noteikt fiksētu un lielāku neapliekamo minimumu, paaugstināt minimālo algu un veikt pārdali starp 1. un 2. pensiju fondu. Lai gan teorētiski tas izklausās pozitīvi, ne viss ir tik labi un rožaini, kā sākumā varētu šķist. Patiesībā piedāvātās reformas darbaspēku nodokļos drīzāk vērtējams kā koks ar diviem apdegušiem galiem, kas ar laiku var sāpīgi atspēlēties gan darba ņēmējiem, gan pensionāriem, gan arī Latvijas uzņēmumu konkurētspējas kritumā.

Strauji tuvojas terašu sezona, ko, cerot uz labu vasaru un tūristu pieplūdumu, gaida daudzi ēdināšanas uzņēmumi. Pēdējo gadu izaicinājumi, un nu jau arī straujais resursu izmaksu pieaugums un iedzīvotāju maksātspējas kritums, pamatīgi pārbauda uzņēmēju cīņassparu. Kādas ir ēdināšanas nozares nākotnes perspektīvas un, kas būtu jādara, lai tās uzlabotu?

Mazāk klientu un tūristu

Ēdināšanas nozare ir viena no pirmajām, kas izjūt ekonomikas svārstības. Tiklīdz cilvēki sāk taupīt, samazinās arī tēriņi ārpus mājas, un tas nozīmē mazāk klientu restorānos un kafejnīcās. Šobrīd šī tendence kļūst arvien izteiktāka.

Viens no galvenajiem nozares dzinējspēkiem ir tūrisms. Lai gan pie mums labprāt brauc lietuvieši, igauņi, vācieši, somi, poļi un angļi, kopējais tūristu skaits nav palielinājies un ir tikai pietuvojies 2019. gada līmenim. Turklāt šo pieaugumu lielā mērā nodrošina vietējo iedzīvotāju interese par dzimtās zemes apceļošanu, nevis ārvalstu viesi. Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un degvielas cenu kāpumu, maz ticams, ka šogad tūrisms piedzīvos strauju izrāvienu.

Latvijā diskusija par to, vai virsstundu piemaksai jābūt 50% vai 100%, bieži tiek pasniegta kā principiāls vērtību jautājums. Taču patiesībā šī ir izšķiršanās starp ekonomisko realitāti un komforta ilūziju likumā.

Ekonomiskā izaugsme nav abstrakta ambīcija - tā ir vienīgais ilgtspējīgais ceļš uz valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Ja ekonomika neaug, nepalielinās ne algas, ne budžeta ieņēmumi, ne publisko pakalpojumu kvalitāte.Vispirms jāuzsver, ka darba devēju priekšlikums Darba likuma grozījumos nav samazināt virsstundu apmaksas apmēru darbiniekiem, bet gan noteikt likumā saprātīgu un konkurētspējīgu bāzes minimumu 50% apmērā, vienlaikus atstājot pilnīgu brīvību pusēm vienoties par lielāku virsstundu apmaksu bez jebkādiem ierobežojumiem.

No ekonomikas skatupunkta šī nav morāla dilemma. Tā ir izvēle par to, kā regulējums ietekmē izmaksas, elastību un uzņēmējdarbības vidi. Uzņēmumiem un publisko finanšu plānotājiem izšķiroši ir tas, cik prognozējama un pielāgojama ir sistēma, kurā jāstrādā. No šīs izvēles ir atkarīgs, vai ekonomika spēj attīstīties stabili un piesaistīt investīcijas, vai arī pakāpeniski zaudē konkurētspēju un tempu. Pašlaik Latvijas regulējums ir nepārprotams – virsstundu darbs jāapmaksā ar piemaksu, kas nav mazāka par 100% no noteiktās algas likmes. Tas nav izvēles jautājums un nav atkarīgs no situācijas. Tas ir likumā noteikts vispārējs minimums, no kura sākas jebkura aprēķina loģika.

No šī gada noteikts fiksēts neapliekamais minimums un paaugstināta iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likme, paredz grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli".

Finanšu ministrija (FM) skaidrojusi, ka likums vērsts uz darbaspēka konkurētspējas palielināšanu un darbaspēka nodokļu sloga samazinājumu darba ņēmējiem ar zemiem un vidējiem ienākumiem, kā arī IIN piemērošanas vienkāršošanu.

Kopā šīs visas izmaiņas valsts un pašvaldību budžetiem 2025.gadā radīs 191,1 miljona eiro zaudējumus, 2026.gadā - 254 miljonu eiro zaudējumus, 2027.gadā - 287,5 miljonu eiro zaudējumus, bet 2028.gadā - 293,2 miljonu eiro zaudējumus.

FM norāda, ka izmaiņu rezultātā darba ņēmējiem, kuriem bruto atalgojums ir līdz 4000 eiro mēnesī, samazināsies maksājamais nodokļa apmērs un līdz ar to palielināsies neto atalgojums. Plānotās darbaspēka nodokļu izmaiņas pozitīvi ietekmēšot 95% strādājošo.

Prasība uzņēmumiem obligāti sagatavot ilgtspējas ziņojumus atbilstoši Eiropas ilgtspējas standartam, kas iekļauj vides, sociālās atbildības, cilvēktiesību un dažādus pārvaldības aspektus, vidēji vismaz par 3 līdz 5 miljoniem eiro palielinās izmaksas, tādējādi samazinās konkurētspēju, vienlaikus tas atspoguļosies preču pakalpojumu cenās patērētājiem.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. Viņaprāt, pašreizējos sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos un faktiskās recesijas situācijā papildu izmaksu paaugstināšana ir nepieņemama greznība, kurai nebūs taustāmas jēgas, bet tieši pretēji -biznesam atņemta nauda investīcijām, bez kurām nav iespējama izaugsme.

Fragments no intervijas

Kāda ir situācija ar Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīvas prasību izpildi?

Pretīga. Kāpēc? Tāpēc, ka īsti neviens vairs nespēj pateikt, kā rīkoties, jo no vienas puses prasības ir spēkā un tās ir jāpilda, no otras puses jau ir izskanējusi iecere tās mainīt. Pirmsākums ir meklējams 2023. gada 5. janvārī, kad spēkā stājās Eiropas Parlamenta un Padomes 2022. gada 14. decembra direktīva, ar kuru tika mainīti nosacījumi attiecībā uz korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanu. Šo jauno prasību ieviešanai dalībvalstīs noteikts termiņš - 2024. gada 6. jūlijs. Savukārt Latvijā 2024. gada 26. septembrī Saeimā pieņemts Ilgtspējas informācijas atklāšanas likums un ar to saistītie grozījumi Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likumā, Grāmatvedības likumā, Finanšu instrumentu tirgus likumā, Kredītiestāžu likumā, Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likumā, Ieguldījumu brokeru sabiedrību likumā, Ieguldījumu pārvaldes sabiedrību likumā, Privāto pensiju fondu likumā, Revīzijas pakalpojumu likumā. Proti, šie normatīvie akti paredz, ka prasība gada pārskata vadības ziņojumā ietvert ilgtspējas ziņojumu no 2024. gada 1. janvāra attieksies uz uzņēmumiem, kuriem jāsagatavo nefinanšu ziņojumi, turklāt tiem ir sabiedriskās nozīmes struktūras ar vairāk nekā 500 darbiniekiem.

Latvija ierindojas starp valstīm ar vislielāko svētku dienu skaitu Eiropā – katru gadu mums ir 15 svētku dienas, bet gadā, kad norisinās Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, – 16 svētku dienas. Saskaņā ar Darba likumu par virsstundu darbu un darbu svētku dienās ir jāmaksā dubultā.

No malas tas izklausās godīgi un saprotami, bet daudzās nozarēs, tostarp ēdināšanas nozarē, šādas dienas ir ļoti neefektīvas dienas. Piemēram, realitātē bieži vien izmaksas par darbu svētku dienās ir finansiāla katastrofa, jo, lai svētku dienā paveiktu tieši to pašu darbu, uzņēmuma darbaspēka izmaksas pēkšņi kļūst divas reizes lielākas.

Ēdinātāji ļoti labi zina, kuri mēneši nesīs zaudējumus. Tie parasti ir klusie nesezonas mēneši ar “bagātīgu” svētku kalendāru. Daudzi patiesībā ir pārsteigti, uzzinot, cik un kādas ir likumā noteiktās svētku dienas. Piemēram, maijs, kurā ir četras svētku dienas. Par 1. un 4. maiju viss ir skaidrs. Arī Mātes diena ir saprotama. Bet pārsteigums parasti sākas maija beigās. Piemēram, Vasarsvētki, kuri var būt maija beigās vai jūnija sākumā – arī ir oficiāla svētku diena ar dubulto samaksu. Un pēkšņi izrādās, ka mēnesī jau ir četras dienas, kurās darbaspēka izmaksas ievērojami pieaug. Tāpat marts vai aprīlis, kas “atnes” vēl trīs dubultās samaksas dienas – atkarībā no tā, kurā mēnesī ir Lieldienas.

Latvijā ekonomikas izaugsmi tuvākajā nākotnē prognozē 25% uzņēmumu vadītāju, liecina konsultāciju kompānijas "PricewaterhouseCoopers" ("PwC") veiktais pētījums ""PwC" Baltijas uzņēmumu vadītāju aptauja 2025".

Kopumā Baltijas valstu uzņēmumu vadītāji ir cerīgi noskaņoti par attīstības iespējām tuvākajā nākotnē, bet cerīgāks ir vadītāju skats uz attīstības iespējām trīs gadu perspektīvā nevis tuvākā gada laikā. Lielākos šķēršļus Baltijas uzņēmējiem rada izmaksu kāpums, pieprasījuma samazināšanās un regulējuma prasības.

Aptaujas, kurā piedalījās 333 uzņēmumu vadītāji Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, dati liecina, ka pieaug uzņēmumu vadītāju optimisms attiecībā uz globālo ekonomikas izaugsmi tuvākā gada laikā. Ja zemākajā punktā - 2023.gadā - 15% vadītāju Latvijā šajā jautājumā bija optimistiski, tad šogad tie ir 38%.

Līdzīgi ir Igaunijā, kur globālās ekonomikas uzlabošanos šobrīd saskata 49% vadītāju, kamēr 2023.gadā tie bija 14%, savukārt Lietuvā optimisma pieaugums bijis mērenāks - šogad par pieaugumu ir pārliecināti 27% vadītāju, kamēr 2023.gadā tie bija 24%.

Baltijas valstu konkurence darbaspēka nodokļos rada paradoksālu ainu, kur vismazākās darbaspēka izmaksas darba devējiem ir Lietuvā, visvairāk nodokļos jāsamaksā Latvijā, bet visvairāk savā makā saņem Igaunijā, kur nav progresīvo IIN likmju.

To rāda ZAB Sorainen pētījums, kurā tika vērtētas darba devēja kopējās izmaksas pie algas uz papīra 3000 eiro un 1000 eiro mēnesī, kā arī to, cik liela summa no tās pēc visa veida nodokļu maksājumiem ienāk darba ņēmēja kontā. „Dati rāda ainu, kurā aiz skaitļiem slēpjas ļoti daudz sīku nianšu, kas būtiski maina gan darba devēja izmaksas, gan cilvēku makos reāli saņemto naudu,” pētījuma datus vērtē ZAB Sorainen partneris nodokļu un muitas jautājumos Jānis Taukačs. Viņš uzsver, ka Lietuva mērķtiecīgi ir virzījusies uz to, lai samazinātu darbaspēka nodokļu slogu un veicinātu Lietuvas konkurētspēju. „No šāda aspekta valstu konkurence ir laba lieta, taču spēle uz arvien lielāku masu, bet minimālāku maksājumu nekad nav sevi pierādījusi kā ilgtspējīga stratēģija, tāpēc jādomā par citiem konkurēšanas mehānismiem - vienkāršu un maksimāli automatizētu nodokļu sistēmu,” tā J. Taukačs.

Augsto procentu likmju perioda nobiedētie nekustamo īpašumu pircēji pērn bija mazaktīvi un veica maz darījumu. 2025. gada pirmajos mēnešos nekustamā īpašuma darījumu skaits pamazām aug, taču ne tik strauji kā būtu nepieciešams, ja pircēji un pārdevēji ņemtu vērā “lielo bildi”.

Un galvenā “lielās bildes” sastāvdaļa ir sajūta, ka savam noslēgumam Eiropā un Tuvajos Austrumos tuvojas divi lieli kari – Krievijas – Ukrainas un Izraēlas – Hamas karš. Var diskutēt par to, kad tas notiks, tomēr subjektīvā sajūta saka, ka runa ir par mēnešiem, kurus prasīs karadarbības pārtraukšana, nevis gadiem. Šie kari ir izrādījušies ārkārtīgi postoši ne tikai no zaudēto cilvēku dzīvību viedokļa, bet arī milzīgā sagrauto dzīvojamo, sabiedrisko un ražošanas ēku skaita dēļ. Abi šie kari beigsies ar lielām nekustamo īpašumu atjaunošanas programmām, kuru parametri un summas tiek aktīvi apspriestas gan Eiropā, gan ASV, gana arī arābu valstīs - būs jāatjauno veselas pilsētas - ceļi, tilti, lidostas, dzīvojamās, biroju, ražošanas un sabiedriskās ēkas. Kas notiks tajā mirklī, kad apklusīs lielgabali?

Straujāku izaugsmi Latvija varētu īstenot, pārņemot citu valstu, tostarp Lietuvas, pieredzi, kur valsts ar dažādiem izaugsmei domātiem finanšu instrumentiem atbalsta savus čempionus, lai tie kļūtu vēl konkurētspējīgāki, tostarp īstenojot citu uzņēmumu pārpirkšanu, kā arī uzņēmumu iegādi Latvijā.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš. Viņš norāda, ka Eiropas Savienībā un arī Latvijā ir jāstimulē sadarbība starpnozaru līmenī un jāpārtrauc veidot regulējumus, kas rada papildu administratīvo slogu un būtībā ļauj strādāt tikai lieliem uzņēmumiem, kuri spēj izpildīt attiecīgās atbilstības nodrošināšanas prasības – spēj uzturēt augsta apjoma birokrātiju.

Kāda ir situācija tautsaimniecībā Eiropas Savienībā, Latvijā, jo skatījumi ir diametrāli pretēji — vieni runā par recesiju, stagnāciju, citi par izaugsmi un attīstību?

Skatījumi var būt radikāli atšķirīgi, bet jautājums, ko rāda statistika! Tā rāda, ka Latvijā kaut neliela, bet ir izaugsme. Kas par to liecina? Latvijas preču un pakalpojumu eksporta ienākumu pieaugums, kā arī ir fiksēts patēriņa pieaugums iekšzemē, kura pamatā ir iedzīvotāju investīcijas nekustamajā īpašumā, kas iepriekšējos gados netika novērots. Tiek pirkti dzīvokļi jaunajās daudzdzīvokļu mājās, tam sekos arī patēriņš, jo šie jaunie mājokļi ir jāiekārto. Tas ir lielisks piemērs tēzei par to, ka nekustamais īpašums ir viens no patēriņa pieauguma veicinātājiem ikvienā valstī, arī Latvijā, kur ir pietiekami liels klāsts nozaru, kuras tieši vai pastarpināti strādā uz šo sektoru, sākot no arhitektiem, celtniekiem, būvmateriālu ražotājiem u.tml.

2025. gadā Lietuvā ir vislielākā minimālā darba alga Baltijā, tomēr darba devējiem šajā valstī ir zemākās darbaspēka nodokļu izmaksas, savukārt darba ņēmējiem visvairāk makā iekrīt Igaunijā.

Tā liecina a/s BDO Latvija pētījums, kurā tika vērtētas darba devēja kopējās izmaksas pie bruto algas 2000 eiro mēnesī, kā arī tas, cik liela summa no tās pēc visa veida nodokļu maksājumiem ienāk darba ņēmēja kontā.

Lietuva interesantāka darba devējiem

Ja raugās tikai uz minimālas algas izmaiņu dinamiku, tad 10 gadu laikā Lietuva no Baltijas arjergarda ir kļuvusi par līderi, jo 2025. gadā tieši Lietuvā ir vislielākā minimālā alga pirms nodokļu nomaksas. Lai arī lielās algas var vērtēt kā šķērsli ekonomiskai attīstībai un konkurētspējai, jāpiebilst, ka šajā valstī strādājošajiem darba devējiem darbaspēka izmaksas ir ievērojami zemākas nekā analogu algu maksājošajiem darba devējiem Igaunijā vai Latvijā. Proti, tāda ir nodokļu politika – salīdzinoši liela minimālā alga, bet faktiski zems nodokļu slogs darba devējam. Tieši šis paradokss varētu būt viens no iemesliem dienvidu kaimiņvalsts pēdējo gadu straujajai ekonomiskajai attīstībai.

Latvijā augstākā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme, bet vismazākais ar šo nodokli neapliekamais minimums Baltijā.

To rāda ZAB Sorainen partnera nodokļu un muitas jautājumos Jāņa Taukača bloga dati. Grozi kā gribi, bet Latvijā darba ņēmējam ir salīdzinoši lielāks iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) slogs nekā ziemeļu un dienvidu kaimiņvalstī. Ar IIN neapliekamais minimums 2025. gadā Latvijā ir 510 eiro visiem, ko arī uzskata par lielāko sasniegumu pērn īstenotajā nodokļu reformā, jo līdz tam tas bija diferencēts – jo lielāka alga, jo mazāks neapliekamais minimums. Tajā pašā laikā ar IIN nepaliekamais minimums Igaunijā ir 654 eiro, bet Lietuvā pat 750 eiro, kas salīdzinājumā ar Latvijā esošo ir būtiski augstāks. Vai tā ir Latvijā strādājošo kompāniju konkurētspēju vairojoša situācija? Šķiet, ka nē. Skaidrs, ka tā ir kaimiņvalstīs strādājošo konkurētspējas vecināšana. Tādējādi Lietuvā vai Igaunijā strādājošam uzņēmumam būtībā ir labāk atalgots un, iespējams, tāpēc motivētāks darbaspēks, bet mūsu zemē strādājošajiem uzņēmumiem atliek cerēt, ka darbinieki nebrauks piepelnīties tepat aiz robežas un ik pa brīdim nenāksies sūdzēties par darbaspēka deficītu un to risināt ar lēta darbaspēka ievešanu.

Ikviens darba ņēmējs ik gadu nodokļos samaksā vidēji vismaz 13 tūkstošus eiro.

Ja Latvijai darba ņēmējus nevajag, tos pieņems citas valstis, kas to izmantos savā labā. Jā, pirmajā mirklī šķiet – tas, ka cilvēki, kuriem nav darba Latvijā, to atrod ārzemēs, ir pozitīvi, jo šie cilvēki nebūs jāuztur no valsts budžeta, taču tās ir īstermiņa intereses un to vārdā nedrīkst upurēt ilgtermiņa intereses. Līdzība ar šaha spēli – īstermiņa interesēs ir upurēt bandinieku, lai vēlāk iegūtu pozicionālas priekšrocības.

Kā ieraudzīt 60 miljonus eiro

Grāmatvediski viens darba ņēmējs ar Latvijā vidējo algu nodokļos ik mēnesi ienes aptuveni 1096,16 eiro, kas gadā jau būs 13 153,92 eiro. Kā uz to skatīties? Ja raugās no valsts budžeta nodokļu ieņēmumu miljardiem, tad tāds piliens jūrā vien ir. Ja pazūd 100 darba ņēmēju ar vidējo algu – tie jau būs 1,315 miljoni eiro. Nav ļoti daudz, bet jau pamanāmi! Šo naudu jau var uzskatīt par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības papildinājumu, var arī novirzīt aizsardzībai un drošībai vai kādu vēl sasāpējušu problēmu risināšanai. Savukārt 1000 darba ņēmēju izgaišana ar vidējo algu jau nozīmē, ka valsts makam secen ies 13,15 miljoni eiro. Šo rēķinu varam turpināt ar 10 000 darba ņēmēju un iegūt jau 131,5 miljonus eiro neiegūto nodokļu apjomu. Tas jau ir ļoti liels skaitlis, kuru ignorēt vienkārši nedrīkst.

Profesionālo pakalpojumu uzņēmuma EY ikgadējais Eiropas investīciju piesaistes pētījums European Attractiveness Survey 2025, kas mēra jaunu ārvalstu investīciju aktivitāti Eiropā un pēta investoru attieksmi, parāda, ka Latvijai pēdējo divu gadu laikā ir izdevies būtiski vērst par labu ārvalstu investoru viedokli par Latvijas pievilcību investīcijām. Proti, ja 2023. gadā vairākums jeb 51% ārvalstu investoru sagaidīja, ka Latvijas pievilcība tuvāko 3 gadu laikā pasliktināsies, tad šī gada pētījumā tā domā vairs tikai 18% investoru.

Savukārt, 42% ārvalstu investoru uzskata, ka tuvāko trīs gadu laikā Latvijas pievilcība ieguldījumiem uzlabosies. 2023. gadā tā domāja 37% aptaujas dalībnieku.

“Gan pozitīvi investīciju piesaistes dati, gan uzlabojies sentiments parāda, ka Latvija var būt svarīgs un veiksmīgs ārvalstu tiešo investīciju galamērķis, it sevišķi pakalpojumu, izpētes un tehnoloģiju uzņēmumiem. Mums nekad nebūs lielākais iekšējais tirgus, kas pats par sevi vilina investorus, bet redzam, ka Latvijas piedāvājums ir konkurētspējīgs ar citiem faktoriem. Pētījumā, piemēram, 40% investoru norāda, ka tiem ir svarīgs tirgus lielums un arī vietējās ekonomikas izaugsmes temps, taču 34% kā nākamo investīciju valsts izvēles faktoru norāda enerģijas izmaksas, kam ar 30% seko dzīves kvalitāte, drošība, kultūra un dažādība. Nākamie būtiskie faktori ir zinoša darbaspēka pieejamība, nodokļu sistēmas pievilcība un infrastruktūras kvalitāte. Latvija var būt ļoti konkurētspējīga ar visiem šiem faktoriem un mums pie tā ir mērķtiecīgi jāstrādā, lai tos pastāvīgi uzlabotu,” saka Guntars Krols, EY partneris Baltijas valstīs.

Latvijā pagājušajā gadā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu bija 1685 eiro, kas ir par 9,7% jeb 149 eiro vairāk nekā 2023.gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gadā pieaugusi par 8,7%, sasniedzot 1666 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies straujāk - par 12,2%, sasniedzot 1742 eiro.

Statistikas pārvaldē norāda, ka lielākā ietekme uz bruto darba samaksas pieaugumu sabiedriskajā sektorā bija izglītības nozarei, kur ir trešdaļa no visām darbavietām sabiedriskajā sektorā, un atalgojuma gada pieaugums bija 18,5%.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa pagājušajā gadā bija 1689 eiro, kas ir pieaugums par 12,4% salīdzinājumā ar 2023.gadu.

Personāla izmaksas šobrīd ir lielākais izaicinājums ēdināšanas nozarei, intervijā atzina picērijas "Čili Pizza" franšīzes turētāja "Tiamo grupa" valdes priekšsēdētājs Toms Zukulis.

Pēc viņa teiktā, lai arī nozare apgrozījuma ziņā lielā mērā atgriezusies pirmspandēmijas līmenī, tās "veselība" vēl nav pilnībā atkopusies.

"Daļēji varam teikt - jā, apgrozījuma ziņā mēs esam atgriezušies pirmspandēmijas līmenī. Vismaz mēs, un, domāju, arī vairums nozares spēlētāju kopumā esam atpakaļ tur, kur bijām pirms pandēmijas," sacīja Zukulis.

Vienlaikus viņš uzsvēra, ka nozares finansiālā situācija joprojām ir trausla. "Taču, ja runājam par nozares "veselību", tad noteikti nē - tur mēs neesam atgriezušies, un, manuprāt, tuvākajā laikā arī nevarēsim. Pandēmija un arī gadi pēc tās ļoti būtiski mainīja izmaksu struktūru. Ļoti strauji pieauga personāla izmaksas, un līdz ar to mainījās arī viss izmaksu balanss," skaidroja Zukulis.