Latvijas uzņēmēji ir mācījušies no savām kļūdām, kuras bija pieļāvuši tā dēvētajos treknajos gados. Šādu secinājumu droši var izdarīt, redzot Lursoft apkopotos 30 000 uzņēmumu darbības rādītājus par pagājušo gadu. Taisnības labad pat jāteic, ka skaitļi ir visnotaļ iespaidīgi. Proti...
Vidējais neto apgrozījums gan vēl atpaliek no teju leģendārā 2008. gada līmeņa, taču pašu kapitāls un neto apgrozījums uz vienu strādājošo ir faktiski tāds pats kā pirmskrīzes gados. Savukārt tīrās peļņas rādītāju uz vienu strādājošo vispār var uzskatīt par sensāciju – tas būtiski pārsniedz 2008. gada datus. Principā, paņemot rokās izdruku ar minēto informāciju, mūsu valdības līderi droši varētu turpināt leģendu par Latviju kā veiksmes stāstu, parādot, cik superīgi klājas vietējai uzņēmējdarbībai, pateicoties valsts realizētajai politikai. Paanalizējot šos pašus datus rūpīgāk, gan jāņem vērā viens otrs visai nopietns aspekts.
Pirmkārt, lai cik optimistiski arī būtu šie dati, jasaprot, ka, runājot salīdzinājumos, tie liecina par vidējo ķermeņa temperatūru slimnīcā. Respektīvi, ir skaidrs, ka turības diapazons Latvijas uzņēmumos svārstās no ļoti bagātiem līdz knapi dzīvību velkošiem.
Otrkārt, šeit runa ir tikai par strādājošiem uzņēmumiem un tajos nodarbinātiem iedzīvotājiem. Te nav ne bankrotējušo firmu, ne bezdarbnieku statistikas. Tāpat šie dati neatspoguļo situāciju, piemēram, saistībā ar mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem, kuru vēsture vēl ir visnotaļ nesena. Interesants ir fakts, ka strādājošo skaits jau vairākkārt pieminētajā 2008. gadā ir bijis 257,7 tūkstoši, bet pērn – 228,1 tūkstotis cilvēku. Tātad, rēķinot vidēji, ir gūti lielāki ienākumi, nodarbinot mazāku cilvēku skaitu, kas, raugoties no produktivitātes aspekta, nenoliedzami ir apsveicami, tajā pašā laikā darbavietu skaits valstī aug minimāli.
Droši var teikt, ka ekonomiskās krīzes rezultātā Latvijas tautsaimniecībā ir noticis dabiskās atlases process – ir izdzīvojuši stiprākie uzņēmumi, nodarbinot minimālus cilvēku resursus un, vienlaikus mēģinot panākt maksimālu efektu. Nenoliedzami ir prieks par tiem uzņēmumiem, kuri ir spējuši sasniegt un pat pārsniegt pirmskrīzes perioda darbības rezultātus. Tomēr šo kompāniju rezultāti nevar kalpot par statistikas datiem, ar kuriem varētu manipulēt, piemēram, valdība, runājot par ekonomisko situāciju valstī. Šie statistikas dati liecina par veiksmes stāstu daļā uzņēmumu, kas, protams, nav mazsvarīgi, bet ne valstī kopumā. Kā redzams, joprojām aktuāls jautājums ir par investīciju piesaisti, jaunu darbavietu radīšanu, atbalstu uzņēmējdarbībai un tamlīdzīgiem faktoriem, par kuriem nedrīkst aizmirst, lai valstī neveidotos modelis, kura ietvaros daudzi apēd to, ko daži nopelna.
Tirgus palēnām sakārtojas – to nevar noliegt, taču fanfarām laiks vēl nav pienācis. Jebkurā gadījumā var piekrist, ka uzņēmumu pagājušā gada darbības rādītāji rada ne vienu vien jautājumu, kas perspektīvā būs jārisina.