Dumpis uz kuģa - tā droši vien var nodēvēt situāciju, kas izveidojusies Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB). Proti, šajā iestādē divi priekšnieka vietnieki - Alvis Vilks un Juta Strīķe - uz nebēdu ir sākuši apgalvot, ka viņu šefam Normundam Vilnītim dažādu iemeslu dēļ esot jādemisionē.
Latvijā un pat visā plašajā pasaulē var atrast daudz dažādus uzņēmumus, iestādes, institūcijas, kur padotajiem priekšnieks nepatīk. Tas ir normāli. Savukārt par normālu nevar situāciju uzskatīt tad, ja padotie, turklāt vietnieki staigā apkārt un katram, kam nav slinkums klausīties, klāsta, ka priekšnieka darbības rezultātā iestādi pametot labākie darbinieki un vispār vairs neesot teju vai nekādas kārtības. Turklāt KNAB gadījumā jāņem vērā viens otrs būtisks aspekts.
Pirmkārt, Vilnītis un viņa darba metodes var nepatikt, tomēr viņu amatā, atšķirībā no vietniekiem, ir ievēlējis parlaments. Tas automātiski nozīmē, ka ne jau Vilks vai Strīķe var atļauties norādīt - ir Vilnītim jāatkāpjas no amata vai nav. Tieši KNAB vadītājs, nevis viņa vietnieki vistiešākajā mērā ir atbildīgs par to, kas notiek šajā birojā. Atcerēsimies, kas notika brīdī, kad radās aizdomas, ka KNAB tiek zagta nauda - atkāpties nācās toreizējam biroja vadītājam Aleksejam Loskutovam, nevis viņa vietniekiem Vilkam un Strīķei.
Otrkārt, KNAB tomēr ir uzskatāma par drošības struktūru. Un šādās iestādēs dumpji uz kuģa ir nepieļaujami. Ir taču grūti iedomāties, ka ar aicinājumu atbrīvot no darba Jāni Reiniku pie premjerministra vērstos Drošības policijas priekšnieka vietnieks. Līdzīga situācija nav piedzīvota arī ne Valsts policijā, ne Satversmes aizsardzības birojā utt., jo tās visas ir ļoti precīzi vertikāli integrētas struktūras. Tur darbinieki vai nu pilda rīkojumus, vai arī, ja tie nepatīk, vienkārši atkāpjas no amatiem. Kuriozi (taču neiedomājami) būtu arī tad, ja privātuzņēmumu darbinieki stāstītu savam priekšniekam - ir vai nav viņam jāiet prom no darba. Bet KNAB šāda dumpošanās nez kāpēc acīmredzot tiek uzskatīta par normālu procesu. Tas vien personas, pret kurām ir vērsies KNAB, var iedrošināt apstaigāt visus biroja kabinetus, lai izmēģinātu laimi - varbūt izdodas atrast kādu, kurš domā citādāk, un arī pašu procesu var izmainīt uz «labo pusi».
Un treškārt… Būtu naivi uzskatīt, ka Latvijā visas problēmas saistībā ar korupcijas apkarošanu ir novērtas un visi korumpanti noķerti. Tāpēc KNAB darbiniekiem, it īpaši jau šā biroja līderiem, ir jābeidz tērēt dārgo laiku savstarpējo attiecību kārtošanai, mēģinot saprast, ka šādas kolīzijas interesē tikai viņus pašus, un jāķeras pie sava tiešā darba darīšanas. Tāpat ir maz ticams, ka ir kāda valsts institūcija, kurā nebūtu nepieciešamas reformas, un KNAB nav izņēmums. Līdz ar to, ka valdība uzskata, ka Vilnītis ir jāmaina, tas ar steigu ir jādara, bet, ja nē - jāļauj strādāt. Savukārt spriedelējumiem par to, cik patīkams vai nepatīkams ir viens vai otrs rīkojums, tādā iestādē kā KNAB vienkārši nav vietas.