http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(404).jpg
Uzņēmumiem nereti ir bijusi neapskaužama situācija, kad vajadzētu samaksāt parādu piegādātājiem, bet nav naudas, jo kāds no klientiem nav samaksājis. Savukārt klienti nav samaksājuši vien tāpēc, ka nav saņēmuši naudu no saviem klientiem. Principā šo ķēdīti var turpināt bezgalīgi, un ir skaidrs, ka šeit runa ir par tā dēvēto domino efektu.
Jau situācijā, kad ekonomikā viss ir vairāk vai mazāk kārtībā, šāda muļļāšanās ir apgrūtinoša, savukārt laikā, kad dažādi ekonomisti strīdas - ir krīze beigusies vai vēl tikai turpinās, tā var radīt būtiskas problēmas. Tāpēc teju vai apsveicama ir pērn pieņemtā ES direktīva, kas paredz, ka, jau sākot ar 2013. gadu, biznesa strīdi būs jāizskata 90 dienu laikā. Protams, šeit rodas zināmas neskaidrības. Pirmkārt, pat visnotaļ augsta līmeņa juristi ir spiesti atzīt, ka viņiem nav ne jausmas, kā rīkoties situācijās, ja sadarbības līgumi starp diviem uzņēmumiem ir noslēgti pirms trīs, četriem gadiem, to darbības termiņš ir 10 gadi, un strīdu izskatīšana ir paredzēta daudz ilgākā laikā nekā minētajās 90 dienās. Respektīvi, kas būs spēcīgāks - attiecīgā direktīva vai savstarpēji noslēgtais līgums? Taču domājams, ka juristi jau tuvākajā laikā spēs rast korektu risinājumu šim jautājumam un viss būs kārtībā.
Otrkārt, ir jārunā par kādu krietni vien smagnējāku problēmu - Latvijas tiesu sistēmu. Kāds Augstākās tiesas tiesnesis savulaik atzina - ja jūsu lieta līdz risinājumam nonkusi divu gadu laikā, varat uzskatīt, ka jums ir ļoti paveicies. Citiem vārdiem sakot, mūsu valsts tiesu sistēma vairāk atgādina latīņamerikāņu ziepju operu, kad neviens tā īsti neatceras, kurā brīdī seriāls sākās, un nevienam nav pat nojausmas, kad tas beigsies. Bet tagad ES norāda, ka ar šo darbiņu obligāti jātiek galā 90 dienās. Un tas jau ļauj uzskatīt, ka reforma tiesu sistēmā mums briest ātrāk nekā izglītībā un veselības aprūpē. Proti, faktiski jau pēc deviņiem mēnešiem tai ir jābūt pabeigtai. Turklāt tādā līmenī, lai pietiekami lielu lietu daudzumu beidzot izskatītu ātri. Nav izslēgts, ka jau drīz vien dzirdēsim žēlabas par to, ka nepieciešamos darbus šajā jomā nav iespējams paveikt tik ātri, ka ir nepieciešams pārejas periods, ka Eiropas ierēdņi neorientējas Latvijas situācijā… Īsi sakot, viss jau ierastais repertuārs, kas parasti atskan, kad nav vēlmes kaut ko darīt. Šogad piedzīvotais gadījums, kad dažu nedēļu laikā Latvijas uzņēmējam izdevās atdabūt viņam nozagtos 22,4% kapitāldaļu kompānijā Elagro Trade, kaut gan likumdošanas normu attiecībā uz reiderisma novēršanu mums joprojām nav, uzskatāmi pierādīja - ja mūsu tieslietu sistēma kaut ko grib izdarīt, tad arī var.
Protams, šeit ir pietiekami daudz darba juristiem, turklāt pietiekami augsta līmeņa - lai nesavāra kaut ko tādu, ko vēl gadiem ilgi būtu grūti izstrēbt. Turklāt jāteic godīgi - tiesvedības ilguma saīsināšāna ir vērtējama tikai pozitīvi un, ja mēs paši nevaram uz to saņemties, tad varbūt ES var piespiest to izdarīt ne tikai «uz papīra», bet arī dzīvē. Turklāt, ja igauņi īsteno 100 dienu tiesu izskatīšanas praksi, vai tad mēs varam atpalikt?!
