Kālab gan atmaksāt iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN) tiem, kuri savus bērnus sūta privātos bērnudārzos, kā arī apmaksā viņiem, piemēram, dažādas sporta nodarbības – tāda ir vairākuma Saeimas deputātu nostāja.
Turklāt, dzirdot argumentus, kāpēc minētajos gadījumos neesot vajadzības veikt IIN atmaksu, rodas sajūta, ka daļa parlamentāriešu jau zināmu laiku ir pazaudējuši saikni ar reālo dzīvi, dodot priekšroku sēdēšanai uz mākoņa maliņas. Piemēram, nevajagot dot nodokļu atvieglojumus tiem cilvēkiem, kuri var atļauties sūtīt savus bērnus privātā bērnudārzā...
Vispirms jau jāteic, ka visbiežāk cilvēki privātajos bērnudārzos sūta savas atvases nevis tāpēc, ka nauda kabatu spiestu, bet gan tādēļ, ka ekvivalentās pašvaldības iestādēs vietu vienkārši nav un arī nebūs. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka tā ir izteikta Rīgas un Pierīgas problēma, jo pārējās Latvijas pašvaldībās bērnudārzu jautājums vairāk vai mazāk veiksmīgi tomēr tiek risināts. Tātad šeit runa ir par piespiedu izdevumiem, lielā mērā Rīgas pašvaldības neizdarības dēļ, nevis vēlmi zīmēties, sūtot mazuļus privātos bērnudārzos. Turklāt deputātam, kurš iedomājās uzrausties tribīnē, lai paustu minēto superargumentu, varētu iebilst, ka tādā gadījumā nav vērts veikt IIN atmaksu arī par ārstēšanās izdevumiem, proti, ja jau cilvēks ir tik turīgs, ka var atļauties ārstēties, kālab viņam vēl kaut ko atmaksāt...
Protams, vēl jau ir sen zināmais arguments, ka šādu atvieglojumu ieviešana nozīmētu papildu izdevumus no valsts budžeta. To nevar noliegt, vienlaikus piebilstot, ka tā ir īstermiņa domāšana. Sperot attiecīgo soli, ilgtermiņā valsts gūtu uzreiz divus pozitīvus efektus.
Pirmkārt, šādi beidzot tiktu veiktas reālas darbības pelēkās ekonomikas apkarošanā. Respektīvi, varētu teikt, ka ir izdarīts kaut kas reāls, nevis bijusi aprobežošanās vien ar skaļiem lozungiem.
Otrkārt, tieši šajā kontekstā mēs varam runāt par demogrāfijas problēmas risināšanu. Jāsaprot, ka demogrāfijas veicināšana – tas nav tikai vienreizēja bērna piedzimšanas pabalsta apmērs, vai arī politiska izšķiršanās par to, vajag vai nevajag maksāt ģimenēm astoņus latus mēnesī par katru bērnu. Šeit runa ir par bērnudārzu pieejamību, veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu, apkārtējās vides piemērotību maziem bērniem, pienācīgi atalgotām darbavietām un tamlīdzīgiem aspektiem.
Īstermiņā zaudējot budžetā dažus miljonus latu, ilgtermiņā šāda politika atmaksātos. Un jāņem vērā, ka ne jau visi iedzīvotāji, kam pienāktos minētie IIN atvieglojumi, tos izmantotu. Nevis tāpēc, ka negribētu to darīt – informētības līmenis par to, kāds valsts atbalsts pienākas tās iedzīvotājiem, ir zem katras kritikas. Nereti rodas iespaids, ka atbildīgo iestāžu darbiniekiem ir piekodināts, lai turas līdz pēdējam, cenšoties neizpaust tās garantijas, ko viņiem paredz likumdošana, lai tikai no budžeta neaizripotu kāds lats vairāk. Savukārt deputāti ir aizņemti ar to, lai nevis risinātu problēmas valstī, bet gan, lai apkarotu viens otra idejas.
