Mazo algu saņēmēju marta sākumā radītais haoss, Valsts ieņēmumu dienestā masveidā iesniedzot gada ienākumu deklarācijas, bija jau ieprogrammēts, bet par to atbildīgie iepriekš izlikās to nesaprotam
2015. gadā, pieņemot normu par diferencēta neapliekamā minimuma ieviešanu, mazo un vidējo algu saņēmēji faktiski jau tika norīkoti gan nīkt garā rindā pie VID apkalpotāju lodziņiem, gan «uzkārt» elektroniskās deklarēšanas sistēmu. Tā kā taustāmu ieguvumu no diferencētā un šai kategorijai palielinātā neapliekamā minimuma var gūt, vien iesniedzot VID gada ienākumu deklarāciju, sanāk, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksu kārojošie nodarbojas ar valsts kreditēšanu gada garumā.
Pirms pusotra gada, Saeimai galīgajā lasījumā pieņemot grozījumus likumā Par iedzīvotāju ienākuma nodokli, lēmējvara parādīja, ka tās ieskatā mazo algu saņēmēji var uz gadu atlikt arī savas ikdienas vajadzības. Pēc 1. marta, kad nodokļu atmaksu alkstošā tauta VID gāza riņķī gan fiziski, gan elektroniski, tā vadītāja Ilze Cīrule publiski paspīdēja ar apgalvojumu, ka tauta skrien pēc grašiem savas nabadzības dēļ.
Tāpat dienesta vadītāja klāstīja par klientu uzplūdos operatīvi piesaistītajiem papildspēkiem, lai gan iepriekš kā sava šarma elementu citu VID ģenerāldirektora amata kandidātu vidū viņa izcēla apņemšanos optimizēt štatus, kas rezultējas arī ļoti konkrētos darbos. Neskatoties uz paša dienesta iekšējo apņēmību «samazināties», 1. marta pieredze var kalpot arī par birokrātu žestu ar slotaskātu, atbildot uz Valsts kancelejas vadītāja Mārtiņa Krieviņa draudiem saīsināt valsts pārvaldē strādājošo skaitu par pieciem līdz septiņiem tūkstošiem un arī pašas Ilzes Cīrules rosinātajam VID štata vietu saīsināšanas bumam par vairākiem simtiem.
Tiesa, te jābūt uzmanīgiem, jo neba vienas dienas sastrēgumu dēļ būtu jāupurē valsts pārvaldes «notievēšanas» plāni, kas ir ļoti likumsakarīgi pašreizējā demogrāfiskajā situācijā. Ja cilvēku kļūst mazāk, vajag arī mazāk «pārvaldnieku».
Varbūt uzreiz nevajag ķerties pie Saeimas deputātu apaļās summas īsināšanas (no otras puses – kādi ir pamatoti iemesli, lai tā nedarītu?), bet apcirpt dažas labas iestādes ierēdnieciskās kaprīzes gan drīkst. Arī krūmu apcērpot, tas sazaļo labāk. Ja valsts institūciju «zari» paši nezina, kurp tiem tiekties un, pats trakākais, kāpēc, tad tādi ir lieki un viennozīmīgi griežami nost. Tas viss gan norāda arī uz sistēmas iespējamajām aplamībām – vispirms pārmaksā nodokļus un tad pārmaksāto prasi atpakaļ.
Kāpēc valsts iedzīvotājiem, turklāt to lielākajai un nabadzīgākajai daļai, būtībā ir jākreditē vai pat jāapdāvina valsts? Nodokļu administrācijas vadītāja paudusi, ka VID turpmāk sekos līdzi deklarāciju iesniedzēju aktivitātei un aizmāršām atgādinās, ka viņiem ir iespēja atgūt pārmaksas.
Laiks rādīs, vai tiešām šie izteikumi jātulko tā, ka strādājošie var gaidīt korespondenci mātišķā gādībā no VID un valsts turpmāk aktīvi mudinās saņemt atpakaļ pārmaksāto, nevis par šādu iespēju runās pusčukstus, atstājot to tikai apzinīgāko iedzīvotāju ziņā.