Nav svarīgas konkrētā cilvēka spējas un piemērotība amatam, jo karjeru izšķir pielaide valsts noslēpumam
Tēma par pielaides piešķiršanu vai nepiešķiršanu valsts noslēpumam publiskajā vidē ir karsts kartupelis jau kopš bijušās tieslietu ministres Baibas Brokas laikiem. Viņai drošības dienestu nepiešķirtā pielaide ne tikai liedza pildīt ministres pienākumus, bet vēlāk strādāt arī valstij piederošās sabiedrības Latvijas gaisa satiksme (LGS) valdē, kur B. Broka bija darbojusies jau pirms savām aktīvajām gaitām politikā. Taču B. Broka nav vienīgā, kam no publiski redzamajām personām pēdējā laikā pielaide valsts noslēpumam ir atteikta. Turklāt ne jau tikai ministrus atsijā ar pielaidi vai nepielaidi valsts noslēpumam – nesen savu amatu bija spiests atstāt arī Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Lazdovskis, kuram iepriekš, strādājot Tieslietu ministrijas valsts sekretāra amatā, gadus desmit bija pielaide valsts noslēpumam.
Varētu jau uzskatīt, ka attiecīgie drošības dienesti zina, kāpēc kādam pielaidi piešķir vai nepiešķir, un pielaides atteikumam ir pamatoti iemesli. Satversmes aizsardzības birojs (SAB) publiski ir paudis, ka valstij ir tiesības noteikt, ka speciālas atļaujas, kas garantē piekļuvi valsts noslēpumam, tiek izsniegtas vienīgi tādām personām, kuru rakstura īpašības nepieļauj valsts noslēpuma atklāšanas risku un par kuru lojalitāti nav šaubu. Taču pēdējā laikā šajā sakarā izskanējušie argumenti no valsts augstākās ierēdnes – Valsts kancelejas vadītājas – Elitas Dreimanes puses tomēr vedina domāt, ka situācija ir, mazākais, neviennozīmīga. Piemēram, cilvēkam pašam neesot iespējams uzzināt pielaides atteikuma iemeslus un, šo atteikumu pārsūdzot, viņam ir jānorāda, ka viņš pielaides atteikumam nepiekrīt, lai gan nemaz nezina iemeslus, kuriem viņš it kā nepiekrīt. Tāpat E. Dreimanes minētais fakts, ka Latvijā atšķirībā no vairākām citām Eiropas valstīm juridiskā uzraudzība par valsts drošības dienestu ir ģenerālprokuroram, nevis tiesai, rada precedentu, ka ģenerālprokuroram ir jāpārbauda SAB amatpersonu darbības tiesiskums, lai gan šīs amatpersonas var atņemt pielaidi valsts noslēpumam arī pašam ģenerālprokuroram.
Viena lieta, protams, ir, ja drošības dienesti veic reālu «melno plankumu» pārbaudi kādas personas dosjē, cita – ja atsijāšanas pamatā ir subjektīvas aizdomas un politisku interešu kārtošana. Tad mēs, pretēji uzskatam par dzīvošanu demokrātiskā un tiesiskā valstī, patiesībā neesam tālu no vecajām čekas metodēm, kur reāls mīnuss kāda cilvēka biogrāfijā skaitījās radi ārzemēs vai kaut kur un kādreiz kāds «nepareizs» izteikums. Katrā gadījumā, atbildot uz jautājumu par to, kam pieder galavārds Latvijā, interesanti būs pavērot, vai pēc šīs publiski uzsāktās cīņas Valsts kancelejas vadītājai Elitai Dreimanei tiks pagarināta pielaide valsts noslēpumam, kad tam būs pienācis laiks.