Iecere ieviest loģisku risinājumu – visus valsts īpašumā esošos nekustamos īpašumus «pārcelt» vienas iestādes pakļautībā – tuvojas kārtējā Latvijas bezgalīgā stāsta statusam, turklāt iemesli tam ir paradoksāli un nožēlojami.
Protams, var teikt – katrs no gadījumiem ir atsevišķs un arī iemesli, kāpēc vienam vai otram īpašumam nevajadzētu atrasties zem centralizēta jumta, ir dažādi, tomēr primāri jārunā par diviem pamatstāstiem.
Pirmkārt, noteikti ir jāatgriežas pie vēsturiskās situācijas izklāsta – kaut vai tāpēc, lai tie, kuri ir dzimuši 1990. gadā un vēlāk, saprastu, par ko vispār ir runa. Redz, reiz bija tāda valsts kā PSRS, kurā viss piederēja valstij, kas savukārt sabruka deviņdesmito gadu pašā sākumā. Tankus un vēl šo to aizveda, bet nekustamos īpašumus transportēt nav iespējams, tāpēc tie palika tepat. Savukārt jaunizveidotajām ministrijām šie īpašumi bija jāapzina, valsts funkcijām vajadzīgos paturot, bet pārējos – nododot privatizācijai. Tik tālu viss loģiski, bet tālāk jau sākas absurds. Kopš Latvijas valsts atjaunošanas ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, privatizācijas process ir noslēdzies, bet ministrijas joprojām nezina, kādi konkrēti īpašumi ir to pārziņā. Allaž ir bijis zināms, ka publiskais sektors ir sliktāks saimnieks par privāto, taču ar nožēlu jāatzīst, ka valsts ir tik draņķīgs saimniekotājs, ka pat neapjauš, kas tai īsti pieder. Un, protams, ja nav zināms, kas kam pieder, nav arī ko nodot centralizētam apsaimiekotājam. Otrkārt, diemžēl ir jāatzīst, ka Latvijā domāšana joprojām notiek katras ministrijas līmenī, nevis visas valsts kontekstā. Respektīvi, tos īpašumus, par kuru eksistenci ministrijas tomēr zina, tās nekādi nevēlas centralizēt, un šeit vistiešākajā mērā runa ir par naudu. Tātad... Ja ministrijas X pārraudzībā ir divas ēkas, bet tiešo funkciju pildīšanai ir nepieciešama tikai viena, tā otru labprāt iznomā veikaliem, solārijiem, krogiem un visiem pārējiem, kas ir gatavi par to maksāt. Tajā pašā laikā ministrijai Y tiešo funkciju pildīšanai telpu trūkst, un tās pārstāvji tā vietā, lai pilnīgi bez maksas ievāktos ministrijas X telpās, skraida pa Rīgu, meklēdami, kur iespējami lētāk varētu kaut ko iznomāt no privātā sektora. Ja kaut ko tādu vadība mēģinātu izdarīt kādā privātuzņēmumā, visai droši var teikt, ka īpašnieki tā valdi jau nākamajā dienā būtu iztriekuši uz ielas, silti iesakot doties vismaz lielgabala šāviena atttālumā.
Paļaušanās, ka šādu īpašumu jautājumu sakārtos ministrijas, nozīmē muļļāšanos mūža garumā. Tāpēc būtu vērts nolīgt neatkarīgus auditorus, kas noskaidrotu, cik, kas un kam īsti Latvijas valstī pieder. Vēl viens jautājums, ar ko noteikti jātiek skaidrībā – vai šo īpašumu izlietojums ir atbilstošs nodokļu maksātāju (nevis ministriju) interesēm. Un pēc tam premjeram vienkārši jāizdod rīkojums par valsts nekustamo īpašumu pāvaldības centralizēšanu, neprasot par to viedokli ministrijām, kas vienmēr ir domājušas «vienos vārtos».