http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(401).jpg
Pieaudzis risks, ka pašreizējā Eiropas Svienības (ES) fondu apguves periodā Latvija var neapgūt apmēram 100 miljonus latu, kas mūsu tautsaimniecībai nenoliedzami ir liela summa. Jo īpaši šīs bažas audzē fakts, ka šis plānošanas periods noslēdzas, jau sākoties nākamajam gadam.
Protams, šāda situācija ir vērtējama kā nolaidība, it īpaši jau ņemot vērā, ka tiek teju vai oficiāli atzīts - Latvijas ekonomiku krīzes gados ir sildījuši ES fondu līdzekļi. Kā zināms, dažu pēdējo gadu laikā mūsu valsts budžets ir ticis konsolidēts par vairākiem simtiem miljonu latu gadā, taču tajā pašā laikā 100 miljoniem latu mēs pat virsū neesam paskatījušies, toties esam intensīvi domājuši, kur ņemt naudu bezdarbnieku pabalstu maksāšanai.
Turklāt tas notiek laikā, kad atsevišķās nozarēs strādājošie uzņēmumi ir skaidri pateikuši - ja nebūtu Eiropas naudas, mēs savus uzņēmumus varētu mierīgi slēgt ciet. Tāpat jāmin, ka šī neizpilde Eiropā, visticamāk, tiks traktēta ļoti vienkārši - latvieši ir skaidri pateikuši, ka tik daudz naudas viņiem nevajag, un to vajadzētu respektēt, turpmāk dalot naudu.
Taču šeit būtisks ir vēl kāds jautājums - cik efektīvi ir ieguldītas tās summas, kuras mums tomēr ir izdevies apgūt?! Laikā, kad vēl tika kārtota ES fondu ieviešana Latvijā, reti kurš teica, ka ES naudai, līdzfinansējumam ir jābūt tikai kā instrumentam, ar kura palīdzību realizēt konkrētu biznesa ieceri ar ilgtermiņa redzējumu. Tā vietā visus šos gadus populārs ir bijis jēdziens «ES naudas apgūšana». Proti, ne vienam vien bizness bija šīs naudas dabūšana.
Nākamā problēma, ko šobrīd atzīst arī atbildīgo institūciju pārstāvji - faktiski nenotiek nekāda kontrole attiecībā uz to, kāds ir katra ar ES naudu atbalstītā projekta rezultāts, cik veiksmīgs tas ir. Jā, ir jābūt ar zināmām iemaņām birokrātijā, lai projektu pareizi uzrakstītu, un, pasarg dies‘, ja kāda ailīte tajā būs aizpildīta nepareizi. Savukārt brīdī, kad prasītā naudiņa ir dabūta, nevienam par to galva vairs nesāp - galvenais ir bijis pats fakts, ka nauda taču ir apgūta un vienā no daudzajām atskaitēm var ievilkt kārtējo ķeksīti. Arī tas, kādiem mērķiem nereti ir tikusi tērēta ES nauda, ir visai diskutabls jautājums. Ne reizi vien ir dzirdētas atziņas, ka ir nācies piedalīties kādā no daudzajiem par ES līdzekļiem rīkotajiem semināriem, konferencēm un citiem tamlīdzīgiem pasākumiem, kas ir norisinājušies pirtīs, viesu namos un citās vietās, ko diez vai var nodēvēt par darba biroju vai konferenču zāli.
Protams, ir pietiekami daudz veiksmes stāstu, kad Eiropas finansējums ir novirzīts, piemēram, ražošanas iekārtu iegādei un bez šīs naudas to nemaz nebūtu bijis iespējams izdarīt. Tajā pašā laikā, ja šobrīd veiktu rūpīgu izlietotā ES finansējuma efektivitātes auditu, droši vien izrādītos, ka Latvijas tautsaimniecībai secen ir gājis krietni vien vairāk par Finanšu ministrijas minētajiem 100 miljoniem latu.
Respektīvi, te runa ir par naudu, kas ir apgūta, nevis investēta, domājot par ilgtermiņa attīstību, turklāt gan no apguvēju, gan arī naudas dalītāju puses.
