Varētu atbalstīt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja Normunda Vilnīša atbrīvošanu no amata, ja vien komisijas atzinums, kas vētī viņa darbību, būs negatīvs. Pie šādas atziņas nonācis ZZS Saeimas frakcijas līderis Augusts Brigmanis, un tas jau liecina, ka Vienotība savā vēlmē nomainīt Vilnīti nav vientuļa, un šobrīd tiek gaidīts vien formāls iemesls, lai viņu varētu nomainīt.
Šāds pavērsiens ir vairāk nekā izskaidrojams, un nebūtu nekāds brīnums, ka jau drīzumā tiktu uzsākta jauna KNAB šefa meklēšana.
Pirmkārt, nu jau pietiekami ilgu laiku KNAB ir uzskatāmi demonstrējis, ka tā vadība nespēj kaut cik konstruktīvi sadarboties. Protams, visu ko var teikt par KNAB vadītāja vietniekiem Jutu Strīķi un nu jau no darba atlaisto Alvi Vilku, tomēr tieši Vilnītis ir vadītājs, kuram jāspēj panākt kārtību un discpiplīnu paša vadītajā iestādē. Bet ar jēdzienu «disciplīna» nekādi nevar saprast situāciju, kad iestādes vadītāja vietnieki, nebūdami apmierināti ar šefa lēmumiem, skraida apkārt pie premjera, plašsaziņas līdzekļiem un vēl šur tur, stāstot, ka šefa lēmumi nekam neder. Respektīvi, Vilnītis vairāku mēnešu laikā ir pierādījis, ka īsti nespēj vadīt KNAB. Otrkārt, Vilnīša turpmākā darbība KNAB neattaisnojas pat no sazvērestības teoriju aspekta. Pieņemot, ka daļai Saeimā pārstāvēto politisko spēku bija izdevīga Vilnīša atrašanās KNAB, šobrīd to vairs nevar teikt. Pietika Vilnītim aiziet uz pāris nedēļām atvaļinājumā, lai valstī burtiski diennakts laikā notiktu 42 kratīšanas, skarot arī viena otra politiķa intereses.
Taču būtiskākais jautājums šajā sakarā ir nevis par to, kurš kuram nav iepaticies un kāpēc tā ir noticis, bet gan to, kas šajā jomā notiks tālāk. Pieņemsim, ka Vilnītis tiešām tiks atbrīvots… Domājams, ka tajā brīdī teju nekavējoties savā kādreizējā kabinetā atgriezīsies Vilks, bet valsts līmenī tiks izsludināts konkurss, uzsākot jauna KNAB vadītāja meklējumus. Un visa jau piedzīvotā bezjēdzīgā epopeja varēs sākties no gala. Proti, Strīķe acīm redzami ir pieradusi strādāt apstākļos, ka vai nu viņai patīk priekšnieks, vai arī dažādi būtiski lēmumi ir jāpieņem, viņam nezinot, plus vēl cenšoties viņu nomelnot sabiedrības acīs. Vismaz līdz šim tā ir bijis. Tas viss liek domāt, ka efektīvākais variants būtu visas KNAB vadības maiņa.
Nenoliedzot šajā birojā strādājošo talantu, darbaspējas un profesionalitāti, ir skaidri redzams, ka normāli sastrādāties viņi nespēj. Tādējādi efektīvāk būtu viņus norotēt darbam citās tiesībaizsardzības iestādēs, KNAB vadībai atrodot jaunus cilvēkus. Varbūt šāds solis veicinātu arī to, ka dažādas amatpersonas tiek ne tikai kratītas un reizēm aizturētas, bet arī notiesātas. Pretējā gadījumā nu jau par ierastām ir kļuvušas situācijas, kad notiek skaļa rokudzelžu žvadzināšana, bet reālu tiesas spriedumu ir stipri vien pamaz. Citiem vārdiem sakot, KNAB ir vajadzīga vadība, kuras mērķis ir noziedzības apkarošana, nevis personīgo spalvu regulāra uzpucēšana.
