Valdība meklē investoru šā gada sākumā pārņemtajai nacionālajai aviokompānijai airBaltic - šāda visnotaļ interesanta ziņa izplatīta šonedēļ, diemžēl jau nākamajā teikumā sagraujot jebkādas ilūzijas par minētā mērķa nopietnību - ir ievietots sludinājums laikraksta Financial Times Lielbritānijas un Eiropas izdevumos.
Ir, protams, visnotaļ pierasta situācija, kad, atverot kādu vienu vai otru izdevumu, tajā interesenti var palasīties sludinājumus - pārdod automašīnu, izīrē dzīvokli, meklē aukli mazgadīgam huligānam... Taču grūti ir iedomāties, ka cilvēki, uzņēmēji, kas veic investīcijas daudzu miljonu eiro apmērā, šķirsta avīzes, lai meklētu informāciju, vai gadījumā kāda valsts nevēlas piesaistīt finansējumu savai nacionālajai aviokompānijai. «Kronis» visam šajā kontekstā ir premjera Valda Dombrovska paziņojums, ka būtu nepieciešams iegūt vienu stratēģisku investoru, piemēram, lielu lidsabiedrību ar plānu aviokompānijas attīstībai. Šajā paziņojumā, protams, nekā nepareiza nav - būtu labi, ja par airBaltic interesi izrādītu kāda pietiekami liela, finansiāli stabila, starptautiskā līmenī prestižu iemantojusi aviokomānija, kas, ieguldot noteiktu līdzekļu apjomu, vēlētos izvērsties Baltijas reģionā. Tomēr šāda līmeņa aviokompānijas, kas turklāt būtu gatavas veikt attiecīgus ieguldījumus, nav sastopamas pa pārsimts katŗā kaut cik ievērojamā Eiropas pilsētā. Proti, šāda līmeņa investoru ar pieredzi pasažieru aviopārvadājumos nav tik mežonīgs daudzums, lai viņu uzrunāšanai būtu nepieciešams ievietot sludinājumu Financial Times. Šāda līmeņa kompāniju nav daudz, un tās ir iespējams uzrunāt katru atsevišķi, kas parasti, mēģinot realizēt kaut cik nopietnu darījumu, tiek arī darīts.
Savukārt notiekošais saistībā ar šo sludinājumu liek domāt par diviem iespējamaajiem šāda soļa iemesliem. Pirmais - personas, kam ir uzticēta investoru piesaiste, ir pārāk slinkas, lai dotu priekšroku kādai vismaz nedaudz racionālākai metodei. Otrs ir daudz skumīgāks - ar lielajām kompānijām gan varētu būt runāts, katru reizi, kā latvieši mēdz teikt, saņemot kurvīti. Respektīvi, šāda sludinājuma ieviešana liecina par totālu izmisuma soli, kāds tiek sperts brīžos, kad citu variantu vairs vienkārši nav. Un nav jau arī brīnums, ņemot vērā, ka runa ir par kompāniju, kuras vārds pedējo gadu laikā ir izskanējis faktiski tikai negatīvā kontekstā, turklāt nav skaidrs, kurš ilgtermiņā domājošs investors gan vēlētos par stratēģisko partneri iegūt Latvijas valdību. Kā atbildīgais par šādu lūzergājienu tiek norādīts valdības konsultants airBaltic jautājumos - kompānija Prudentia. Ļoti cerams, ka vismaz par šo tā dēvēto pakalpojumu minētajam konsultantam netiks maksāt - pretējā gadījumā jau būtu vērts runāts par pamatīgi nelietderīgi iztērētu naudu.
Ja reiz valdība nolēma pārņemt airBaltic, acīmredzot tai pirmām kārtām būtu jāsaved tā tik lielā kārtībā, lai tās darbība, kā arī imidžs atbilstu tam, ko vēlas redzēt nopietni investori, nevis jāsper izmisuma soļi, kurus varētu nodēvēt par smieklīgiem, ja vien nebūtu tik nožēlojami.