Latvijā netiek apmaksāta pirmā slimošanas diena, no otrās līdz desmitajai slimības dienai izmaksas sedz darba devējs. Latvijas Darba devēju konfederācija atbalstītu ierosinājumu nemaksāt darbiniekam slimības naudu par pirmajām trim slimošanas dienām.

LASI ARĪ:

Lai ietaupītu, rosina nemaksāt par pirmajām trim slimošanas dienām

Darba devēji atbalstītu rosinājumu nemaksāt slimības naudu par pirmajām trim slimošanas dienām

Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) veiktais pētījums plašsaziņas līdzekļos un sabiedrībā izraisīja sašutuma vilni, kad 14. maijā tika paziņoti tā rezultāti - ēnu ekonomikas apjoms 2013. gadā bijis 23,8%, un strauji audzis tā īpatsvars tieši būvniecības nozarē. Personīgi mani pārsteidz kas cits – kāpēc, ņemot vērā visiem skaidros šāda iemesla rezultātus, tas turpina izraisīt pārsteigumu, nevis mudina uz stingru rīcību ar reālām izmaiņām?

Pētījuma dati tikai vēlreiz uzsver to, par ko uzņēmēji jau sen runā publiski, aicinot attiecīgās valsts institūcijas un lēmuma pieņēmējus rast risinājumus iemesliem, kas veicina šādu situāciju. Uzņēmēju neapmierinātība ar neparedzamo likumdošanu un nodokļu politiku, atbildīgo iestāžu nespēja uzklausīt un izmantot pamatotus ieteikumus un cīņa ar sekām, nevis iemesliem veicina ēnu ekonomikas pieaugumu, kas jau bija sācis samazināties.

Gribētu komentēt būtiskākos pētījuma rezultātus, kas liecina – 60,7% uzņēmēju ir neapmierināti ar likumdošanas kvalitāti, liela daļa arī ar nodokļu politiku, jaunie uzņēmēji darbību sāk ar domu nemaksāt nodokļus. Šiem rezultātiem vajadzētu būt kā modinātāja zvanam visiem lēmuma pieņēmējiem! Mana personīgā pieredze liecina, ka uzņēmēji grib maksāt nodokļus, bet tam ir nepieciešama labvēlīga vide – stabila nodokļu politika, kas ļauj uzņēmējdarbību plānot ilgtermiņā, nevis ik pusgadu pārskatīt izdevumus.

«Domāju, politiķi un ierēdņi apzinās, ka arī tie uzņēmumi, kuri visus nodokļus nemaksā, tomēr balsta Latvijas ekonomiku, ražo preces, piedāvā pakalpojumus, veicina konkurenci, nodrošina darbvietas,» intervijā laikrakstam Diena sacījis ekonomists Arnis Sauka.

«Īstermiņā visai valstij ir ieguvums no tā, ka uzņēmumi, kas daļēji atrodas pelēkajā zonā, turpina strādāt. Ilgtermiņā gan rodas trieciens sociālajai sistēmai. Valstij pastāv risks nonākt situācijā, kad finanšu līdzekļu trūkuma dēļ valdība vairs nespēj pildīt savas funkcijas, jo nav naudas pat kvalitatīvam valsts pārvaldes darbam, par ceļu kvalitāti vai izglītības sistēmas uzlabošanu nemaz nerunājot,» skaidrojis ekonomists.

«Tāpēc valstij tiem uzņēmējiem, kuri saka: «Ja maksātu nodokļus no visas tās algas, ko darbinieki tagad daļēji saņem aploksnē, tad uzņēmums nemaz nevarētu pastāvēt, līdzekļu pietrūktu», ātrāk vai vēlāk būtu jāpasaka: «Vai cilvēki, kuri nevar sakārtot savu biznesu tā, lai varētu oficiāli maksāt visus nodokļus, ir profesionāli uzņēmēji? Ja jau uzņēmējs nespēj veidot biznesu bez aplokšņu algām, varbūt pašam jābūt darba ņēmējiem, nevis biznesa veidotājiem un darba devējam?»,» Dienai teicis A. Sauka.

Mums jāmāk dzīvot tehnoloģiju laikmetā, izmantot to iespējas valsts un sabiedrības labklājības paaugstināšanai, uzsver foruma 5G Techritory programmu direktors Neils Kalniņš.

Tehnoloģiju attīstība šobrīd notiek ļoti straujā tempā, dažādi jauni risinājumi tiek prezentēti teju ik nedēļu. Šķiet, savā ziņā to visu sekmē arī 5G sniegtās iespējas. Arī Latvijā tiek radītas dažādas jaunas lietas, kas arī sekmīgi tiek ieviestas mūsu ikdienā. Kādi mēs izskatāmies uz pasaules fona tehnoloģiju attīstības jomā?

Kā valsts esam mazi kad tirgus izmērā, gan dažādās citās kategorijās, bet vienlaikus – maziņš tas nenozīmē, ka tas ir slikti, un Latvija, manuprāt, ir izcila gan tajos uzņēmumos, kas šeit darbojas tieši tehnoloģiju laukā, gan arī caur šo savu mazumu mēs iegūstam ļoti lielu spēju būt elastīgiem, tādējādi daudz ātrāk spējam reaģēt uz dažādām pārmaiņām un globāliem un lokāliem izaicinājumiem. Protams, te jānovelk zināmu robežu starp tehnoloģiju pasauli un ikdienas dzīvi, jo vienmēr varam skatīties pagātnē – uz nesakārtoto izglītības sistēmu vai ne tik viediem pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar Covid-19 apkarošanu vai enerģētikas nozari, kuru negatīvās sekas mēs šobrīd izjūtam – tie ir jautājumi, kurus vienmēr var kāds uzsvērt, norādot, ka nemaz tik sekmīgi mēs neesam un esam pēdējās vietās Eiropā.

Aldis Gobzems pašreiz ir tas kandidāts, kurš ir jāatbalsta kā Latvijas Ministru prezidents, jo vēlētāji skaidri ir pateikuši, ka viņi vēlas pārmaiņas, uzskata uzņēmējs un bijušais politiķis Ainārs Šlesers.

Kad raidījums Nekā personīga jums uzdeva jautājumu par stāvēšanu aiz KPV LV, vai jūs tiešām līdz galam atbildējāt uz šo jautājumu?

Pēdējā laikā ir izskanējušas dažādas baumas par to, vai es esmu stāvējis aiz kādas partijas, vai esmu stāvējis aiz premjera amata kandidāta Alda Gobzema. Jāsaka, ka es esmu ilgstoši bijis politikā. No 1998. līdz 2011.gadam es biju aktīvajā politikā. Esmu piedalījies gan vēlēšanu kampaņās, gan dažādu valdību veidošanā. Kopš 2011. gada neesmu aktīvajā politikā, bet mani kā Latvijas pilsoni, kurš dzīvo un strādā Latvijā, kuram ir ģimene un pieci bērni, interesē, kas notiks ar mūsu valsti nākotnē. Tāpēc es vēlos skaidri pateikt, ka Aldis Gobzems pašreiz ir tas kandidāts, kurš ir jāatbalsta kā Latvijas Ministru prezidents, jo vēlētāji skaidri ir pateikuši, ka viņi vēlas pārmaiņas. Vēlētāji grib, lai Latvijā sākas attīstība. Lai beidzas stagnācija. Un tā dzirksts, kas ir redzama Gobzema acīs un jūtama visā viņa darbībā, ir tā, kas nepieciešama Latvijai.

To, ka godprātīga nodokļu nomaksa ir ikviena pilsoņa pienākums, apzinās arī sabiedrībā pazīstami un panākumiem bagāti cilvēki ne vien Latvijā, bet arī pasaulē. Piemēram, Lielbritānijā, kurā ir liels iedzīvotāju ienākuma nodoklis cilvēkiem ar augstiem ienākumiem (45% no summas, kas pārsniedz 150 tūkstošus mārciņu gadā), ir arī daudz labi pelnošu sabiedrībā zināmu cilvēku, kas godprātīgi maksā visus nodokļus, norāda Finanšu ministrija.

Šī gada sākumā Lielbritānijas publiskajā telpā iezīmējās asas diskusijas par to, vai bagāti cilvēki nemēģina izvairīties no augstajiem nodokļiem. Taču daudzas slavenības nāca klajā ar paziņojumiem par to, ka godprātīga nodokļu maksāšana ir katra pilsoņa pamatpienākums. Piemēram, britu komiķis un pēdējo gadu Zelta Globusa balvu pasniegšanas ceremonijas vadītājs Rikijs Džerveiss norādīja, ka «izvairīšanās no godprātīgas nodokļu nomaksas ir pretīga». Savukārt Harija Potera grāmatu autore Dž.K.Roulinga, kas ir arī viena no bagātākajām privātpersonām Apvienotajā Karalistē, sacīja, ka «pārcelšanās uz citu valsti, tikai, lai maksātu mazāk nodokļus, būtu nicināma rīcība».

Kaut pētījumu dati liecina, ka ēnu ekonomikas apjomi Latvijā ietiepīgi nesamazinās, uzņemtais kurss ir pareizs un progress desmit gadu nogrieznī ir ievērojams. Tiesa, joprojām valsts maks pelēkās ekonomikas dēļ zaudē miljonus, iespējams, pat ap miljardu eiro. Daļa no šīs naudas varētu papildināt stratēģiski tik svarīgo veselības budžetu, bet nepieciešama lielāka sabiedrības iesaiste.

Viens no tautsaimniecības pamatresursiem ir cilvēks, vesels darbinieks, kas atrodas darba attiecībās, iekļaujas ekonomikas apritē, rada pievienoto vērtību un maksā nodokļus. Jo vairāk ir cilvēku darbspējas vecumā, jo augstāks būs valsts iekšzemes kopprodukts un straujāka ekonomikas izaugsme.

Diemžēl Latvijā cilvēku resursi pēdējos gados ir samazinājušies par simtiem tūkstošu. Turklāt ir liela sabiedrības novecošanās, augsti nabadzības riski un negatīvas prognozes par iedzīvotāju skaita izmaiņām. Šādā situācijā ir jādara viss iespējamais, lai cilvēku resursus saglabātu, un kvalitatīva un ilgtspējīga veselības aprūpe ir atslēgas risinājums.

Ēnu ekonomikā slēpjas simtiem miljonu

VID EDS vienotā konta datorsistēma spēj uzrēķināt kavējumus par samaksātiem nodokļiem.

Divu juristu, zvērināta advokāta un zvērināta advokāta palīga, labprātīgi veikti nodokļu avansa maksājumi Valsts ieņēmumu dienestam (VID) par 2020. gadu noveduši pie kavējumu naudas aprēķina, kā viņi apgalvo, par jau nomaksātiem nodokļiem. Abi iesnieguši prasības tiesā, un, iespējams, ka šīs prāvas kļūs par paraugprāvām un spēs mainīt VID līdzšinējo praksi nokavējuma naudas aprēķinā, jo faktiski juristi strīdas par datorsistēmas lēmumiem, kuru pareizību VID ierēdņi tagad centīsies pamatot tiesai.

Zvērināta advokāta stāsts

Visi zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi ir pašnodarbinātas personas – šādu nodokļu maksātāja statusu advokātiem nosaka likums. Stāsta ievads ir pirmā pandēmijas gada izmaiņas nodokļu nomaksas kārtībā. Līdz 2020. gadam visiem pašnodarbinātajiem no VID puses tiek aprēķināts iedzīvotāju ienākuma nodokļa avansa maksājums, kas obligāti jāmaksā avansā par katru nākamo taksācijas gadu.

SEB Private Banking aktīvu plānošanas vadītājs Luksemburgā un nodokļu speciālists Jorgens Gronlunds stāsta, ka drīzumā Eiropā dalībvalsīm būs savstarpēji jāapmainās ar banku informāciju par klientu ienākumiem un kontu atlikumiem. Naudu nākotnē paslēpt tādējādi būšot grūtāk, ko varētu arī attiecināt uz vēlmi izvairīties no nodokļu maksāšanas.

Eiropas Savienībā (ES) un OECD valsīs drīzumā stāsies spēkā jaunais regulējums par vienotu ziņošanas standartu, kas paredz informācijas apmaiņu starp valstīm par klientu kontu atlikumiem un ienākumiem. Līdz šim iecienīta valsts, kuras bankās daudzi izvēlējās glabāt savus līdzekļus, bijusi Šveice. Vai, jūsuprāt, arī Šveice izvēlēsies pievienoties šīm prasībām?

Jaunā sistēma paredz, ka dalībvalstis savstarpēji apmainīsies ar informāciju par klientu ienākumiem un kontu atlikumiem. Šveices valdība ir piekritusi pievienoties OECD iniciatīvai, tomēr gala lēmums būs atkarīgs no parlamenta un, iespējams, arī publiska referenduma. Tāpēc šobrīd nevar vēl droši apalvot, ka Šveice pievienosies, bet domāju, ka tai noteikti nāksies pievienoties. Tas, ko mēs pēc kāda laika redzēsim, būs visaptveroša, globāla caurspīdīga sistēma, kurā iesaistīsies visas valstis, ar dažiem nelieliem izņēmumiem. Es nespēju iedomāties, ka kāda no pasaules lielajām ekonomikām varētu nepievienoties, tāpēc domāju, ka arī Šveice noteikti pievienosies – tas varētu notikt vēl pēc gada vai diviem.

Liepājas metalurga strādnieki izplatījuši vēstuli, kas adresēta četriem Latvijas valdības ministriem, aicinot ierasties uzņēmumā un pārrunāt draudīgo finanšu situāciju.

Strādniekus satraukusi uzņēmuma finanšu situācija, ko dramatizē elektroenerģijas cenas kāpums obligātā iepirkuma komponentes * (OIK) dēļ. «Ņemot vērā izveidojušos situāciju - Latvijas valdības pieņemto lēmumu dēļ nekontrolējami pieaug maksa par obligāto iepirkumu, kas šobrīd apdraud metalurģijas nozares pastāvēšanu Latvijā un līdz ar to visus 2300 a/s Liepājas metalurgs strādājošos, metalurgu arodbiedrība aicina nākošās nedēļas laikā uz tikšanos metalurģijas ražotnē Liepājā ekonomikas ministru Danielu Pavļutu, tieslietu ministru Jāni Bordānu, labklājības ministri Ilzi Viņķeli un finanšu ministru Andri Vilku, lai uzklausītu paskaidrojumus par valsts nostāju metalurģijas nozares saglabāšanā un metalurģijas nozarē strādājošo labklājību,» teikts vēstulē, ko parakstījis metalurgu arodbiedrības priekšsēdētājs Jānis Grava.

Godprātīga nodokļu nomaksa ir ikviena Latvijas iedzīvotāja pamatpienākums, tāpēc ierasti patriotiskajā novembrī Finanšu ministrija (FM) sāk ikgadējo sociāli informatīvo kampaņu, skaidrojot, kāpēc nodokļi ir jāmaksā un kā tie tiek izlietoti.

Kampaņas atklāšanas pasākums notika ugunsdzēsēju depo – vietā, kura var pastāvēt un palīdzēt sabiedrībai, tieši pateicoties nodokļu maksātāju godprātībai. Šogad kampaņas primārā mērķauditorija ir jaunieši – topošie un esošie nodokļu maksātāji, savukārt tās nosaukums un galvenais sauklis – Nomaksāt! Nevis nemaksāt!.

«Latvijas labklājība ir katra mūsu valsts iedzīvotāja rokās. Mums ir ļoti daudz vajadzību, tomēr jāatceras, ka mums ir arī savi pienākumi. Un viens no mūsu pamatpienākumiem ir godprātīga nodokļu nomaksa. Valsts būs tik pārtikusi, cik paši to vēlēsimies panākt. Vēlos izteikt lielu pateicību visiem, kuri šos principus apzinās un ievēro. Man ir liels prieks, ka šajā kampaņā primāri uzrunājam jauniešus, kuri vēl tikai sāk apzināties lietu nozīmi un savas dzīves prioritātes. Ceru, ka pēc šīs kampaņas godprātīgu Latvijas iedzīvotāju skaits arvien palielināsies. Nodokļus vajag nomaksāt, nevis nemaksāt!» norāda finanšu ministrs Jānis Reirs.

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Latvijas paradokss esot tas, ka valstī reģistrēti 130 tūkstoši uzņēmumu, bet nodokļus pilnībā nomaksā un valsts budžetu pilda vien 20 tūkstoši.

Tā TV24 raidījumā “Dienas personība” atklāj Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme.

Pārējie uzņēmumi nodokļu optimizējot caur ēnu ekonomu vai nodokļus maksā daļēji, kas rezultējoties ar atšķirīgām likmēm starp nodokļu maksātājiem, kā arī negodīgiem konkurences apstākļiem.

“Ja mēs samazinām nodokļus, tajā brīdī tas, protams, būtu ļoti labi priekš tiem, kuri maksā visus nodokļus, bet savukārt tie, kuri [nemaksā nodokļus], viņiem būs vēl lielākas iespējas optimizēties,” norāda I. Jaunzeme.

VID varot piedāvāt savu analīzi un datus par nodokļu maksātājiem – cik katrs uzņēmums maksā nodokļus, kādās nozarēs tos iekasē vairāk, kādās mazāk. “Tajos uzņēmumos, kuros ir normāla nodokļu nomaksa, vidējā alga ir apmēram 1 500 eiro, kur nav – tur ir 670 eiro. Redziet, šo starpību! Ja maksā nodokļus no 1 500 tā ir viena summa, ja maksā nodokļus no 670 – pavisam cita,” norāda VID ģenerāldirektore.

Lai gan nodokļu atgūšana no ārvalstu darbavietas valsts Latvijā nav vairs nekāds jaunums, liela daļa cilvēku joprojām vilcinās izmantot pārmaksāto nodokļu atgūšanu. Ienākuma nodokļa atgriešana un vispārējais pārmaksu atgūšanas process daudziem joprojām šķiet pārāk mulsinošs. Kāds tam varētu būt iemesls? Sākot no dažādajiem mītiem un zināšanu trūkumam, līdz pat laika un pūļu taupīšanai. Taču tas ir tikai pats pirmais un bieži vien nepareizs priekšstats. Jaunais gads ir lieliska iespēja bez kavēšanās sākt nodokļu atgriešanas procesu.

Lielākie šķēršļi ir nepamatotas bailes

Neskaitāmi cilvēki katru gadu dodas uz ārvalstīm strādāt, gluži tas pats notiek pretējā virzienā – cilvēki pēc strādāšanas atgriežas dzimtenē. Daži, lai nopelnītu papildu naudu, dodas uz daudzu cilvēku iecienīto Lielbritāniju, savukārt citi izvēlas Norvēģiju, Vāciju un bieži vien arī Dāniju. Nesen arī Nīderlande ir iekarojusi lielu popularitāti latviešu vidū. Izdevīgie darba piedāvājumi uz šo valsti vilina gan jauniešus, kas tikko pabeiguši skolu, sezonas darbam, gan vecākus cilvēkus, kuri ir apņēmības pilni strādāt šajā valstī ilgāk. Taču gan jauni, gan vecāka gadagājuma cilvēki aizmirst, ka, atgriežoties mājās pēc strādāšanas ārzemēs, viņiem pienākas nodokļu atgriešana - dāvana, kas rodas no nodokļu pārmaksāšanas. Tāpat arī ievērojama daļa no tiem, kas atgriezušies no strādāšanas ārzemēs, joprojām nevēlas ne atgūt pārmaksātos nodokļus, ne arī deklarēt savus ienākumus.

Pašreizējā situācijā maksāt sociālo nodokli nozīmē izķēzīt naudu - ir iracionāli maksāt sociālo nodokli, zinot, ka pensiju nebūs, uzskata investīciju baņķieris Ģirts Rungainis.

Viņa ieskatā, patlaban ir racionāli nemaksāt sociālo nodokli, zinot, ka bezatbildīgi politikāņi pieņems populistiskus politiskus lēmumus un šī nauda tiks iztērēta šodienas vajadzībām, nevis tiks nākotnes pensionāriem. Šādu viedokli šodien aģentūras LETA, SEB bankas un Labklājības ministrijas rīkotajā diskusijā par pensijām pauda Ģ. Rungainis.

Rungainis uzskata, ka pašreizējā pensiju sistēma ir jāmaina pēc būtības. «Šī sistēma bremzē ekonomisko aktivitāti. Izbeidzam šo cirku, pārvietojam šos nodokļus uz pamatbudžetu, pasakām cilvēkiem - strādājiet paši sev, krājiet paši sev, laidiet pasaulē bērnus,» aicināja Rungainis, uzsverot, ka demogrāfiskās situācijas dēļ pašreizējā pensiju sistēma nav ilgtspējīga.

Viens no lielākajiem apdraudējumiem valstij, sagaidot Latvijas simtgadi, ir nodokļu nemaksāšana vai arī nespēja iekasēt nodokļus. Šajā kontekstā sabiedrības pasūtījums pēc spēcīga Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ir ļoti būtisks elements šī apdraudējuma mazināšanai, sacīja revīzijas, nodokļu, darījumu un konsultāciju pakalpojumu sniedzēja EY partneris Andris Lauciņš.

«Manuprāt, mēs visi nedaudz vairāk publiski varētu propagandēt to ideju, ka spēcīgs VID ir viens no šīs valsts esības stūrakmeņiem. Ja domājam par to, kādi valstij ir apdraudējumi, tad uzskatu, ka viens no lielākajiem apdraudējumiem, sagaidot Latvijas simtgadi, ir nodokļu nemaksāšana vai arī nespēja iekasēt nodokļus. Šajā kontekstā sabiedrības pasūtījums pēc spēcīga VID ir ļoti būtisks elements šī apdraudējuma mazināšanai,» sacīja Lauciņš.

Viņš uzskata, ka valstī pietrūkst kopīga sabiedrības pasūtījuma tam, ka kopīgiem mērķiem ir jāsavāc noteikts budžeta apjoms. Vajadzības, kuras kopīgi jārealizē ar budžeta palīdzību, ir pietiekami lielas un svarīgas - aizsardzības nozare, izglītības reforma, veselības aprūpes reforma un citas, tāpēc sabiedrībā jāveido sapratne, ka līdzekļi šiem mērķiem var rasties tikai no budžeta.

Lai gan Saulkrastu restorāns Saltwater atrodas «tālākajā galā» – Zvejniekciemā, kur tūristu skaits nav tik liels kā centrā, tā saimniecei Dagnijai Bižānei darba netrūkst.

Pavāra profesijā Dagnija Bižāne strādā jau 24. gadu. Sākotnēji kopā ar draudzeni devušās uz Vecrīgu darba meklējumos. «Bijām plānojušas pieteikties par trauku mazgātājām, taču Melnajos mūkos mūs pieņēma darbā par pavārēm. Tolaik šefpavārs bija Rolands Veide, kurš laikam manī saskatīja potenciālu, un tā arī sāku savu pavāra karjeru – sākotnēji strādāju par pavāra palīgu, bet mācījos un lēnām profesionāli augu,» viņa iezīmē karjeras sākumu. 2005. gadā darba līkloči aizveduši uz jaundibināto Lilastes restorānu Medzābaki, kur sākumā strādājusi par pavāri, vēlāk kļuvusi par šefpavāri. Drīz vien sākusies krīze un strādāt kļuvis grūti, līdz viņa nolēmusi iet savu ceļu – piedāvājusi banketu galdu klāšanu, un galu galā kopā ar draugiem iegādājusies krodziņu Zandarts Valmieras šosejas malā. Pēc kāda laika ceļi ar partneri šķīrušies un viņa pieteikusies darbā par pavāri Saulkrastu kafejnīcā Zap Lounge, kas iepriekš atradās Saltwater vietā. Tomēr īpašnieki nolēmuši darbu pārtraukt un kafejnīca nonākusi D. Bižānes īpašumā – sākot biznesu, viņa secinājusi, ka viegli nebūs un darba būs daudz, taču gaidāmās grūtības nav biedējušas. «Šādā mazā vietā pašam ir jābūt saimniekam, citādi nav iespējams strādāt. Tagad Saltwater strādā četri viesmīļi, trīs palīgi un seši pavāri. Strādāt sanāk bez brīvdienām, cīnāmies arī ziemā,» viņa atzīst. Tajā pašā laikā viņas pieredze liecina, ka nav nepieciešami lieli līdzekļi, lai sāktu darbu. «Pati šeit atnācu ar 600 eiro, man nebija liela finansējuma, lai uzsāktu darbu, taču viss izdevās – visu darījām paši. Nebija pat naudas, lai iegādātos galdus, tādēļ atradām vadu ruļļus, nolakojām tos, atradām paletes, ko sastutējām, – visus galdus un letes izgatavojām pašas. Vajag vien vēlēties, un tad arī viss izdosies, jābūt vien ļoti lielam gribasspēkam. Esmu cilvēks, kurš baidās no kredītiem. Šīs vietas izveidei tos neņēmu, līdz ar to nav tik liels spiediens un stress – labāk lēnām augu, nevis ņemu aizņēmumu, jo nav zināms, kas notiks rītdien,» saka D. Bižāne.

Lai arī viedoklis par to, ka PVN likme kopumā būtu jāpalielina, ir nepopulārs, tomēr citu iespēju valstij «salasīt» vajadzīgo naudas daudzumu nodokļos var arī nebūt

Krievijas embargo ES un Latvijā ražotajiem pārtikas produktiem komplektā ar rudenī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām ar jaunu sparu uzjunda jautājumu par iespējamām PVN likmju izmaiņām. Lai arī viedoklis par to, ka PVN likme kopumā būtu jāpalielina, ir nepopulārs, tomēr daļa aptaujāto skaudri apzinās, ka citu iespēju valstij «salasīt» vajadzīgo naudas daudzumu nodokļos varot arī nebūt. Proti, Latvijas kopējā sociālekonomiskā situācija signalizējot par neatrisinātām problēmām, kas velkot atvarā.

Biedē situācija

«Valsts ir parādā vienu gada budžetu, darbspējīgo iedzīvotāju emigrācija uz ārzemēm turpinās, papildu naudu vajag izglītībai, veselībai, infrastruktūrai utt., bet nodokļu maksātāju skaits neaug, patērētāju daudzums pat sarūk, kam vēl papildu pipariņus piedos Krievijas embargo, tāpēc vieglākais ceļš patiešām būtu vienkārši palielināt nodokļus, piemēram, PVN likmi, tomēr šāds solis nebūt neveicinās patēriņu un vienlaikus prasīs papildu apgrozāmos līdzekļus biznesam,» situāciju raksturo konsultāciju SIA Leilands un Putnis valdes priekšsēdētājs Dzintars Putnis. Viņš atzīst, ka darbspējīgo cilvēku emigrācija tikai pasliktina kopējo situāciju, jo tie ir potenciālie nodokļu maksātāji, darbaspēks investoriem, kurus valsts zaudē un līdz ar to zaudē investīciju piesaistes iespējas, kā arī nodokļu maksātājus, galu galā arī patērētājus. «Paraugoties uz valstī nodarbināto skaitu, kuri maksā nodokļus, piemēram, 2007. gadā un šogad, ir skaidrs, ka šis apjoms ir sarucis, savukārt nodokļu ieņēmumu apmērs ir pretējs. Tas nozīmē, ka mazāks strādājošo skaits ir samaksājis vairāk – tātad lielākus nodokļus. Tēlaini izsakoties, ja agrāk 100 eiro nodokļus, samaksāja 10 nodokļu maksātāji, tad tagad to pašu vai pat vēl vairāk jāspēj izdarīt astoņiem nodokļu maksātājiem. Ja šo apburto loku neizdosies pārraut, tad varam nonākt situācijā, kad nodokļu maksātāju skaits vienkārši nevarēs samaksāt tik daudz nodokļos, cik valstij būs vajadzīgs,» brīdina Dz. Putnis. Viņu arī uztraucot trūcīgās iedzīvotāju kategorijas pieaugums. «Lai šie cilvēki vismaz būtu paēduši, PVN pārtikai – maizei, pienam, dāzeņiem – tāpat kā daudzās vecajās ES dalībvalstīs – būtu jābūt ievērojami mazākam par pašreizējo pamatlikmi,» – atzīmēja Dz. Putnis.

Lai arī, pateicoties Liepājas metalurgam, ražošanas apjomi Latvijā šogad var strauji pieaugt, rūpniecības ilgtspējai nepieciešams likumdošanas atbalsts

Priecīgā ziņa, kas saistīta ar Liepājas metalurga atkal atvēršanu, ļauj optimistiskāk skatīties ne tikai uz sociālekonomisko situāciju Liepājā, bet arī uz kopējiem rūpniecības datiem, kā arī eksporta un valsts ekonomiskas izaugsmes tempu paātrināšanos. Tomēr ir jāņem vērā, ka šis statistiskais sniegums ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā izdosies atjaunot vienu uzņēmumu, kurš darbojas visai problemātiskā sektorā. Lai arī tiek runāts par pasaules ekonomikas atgūšanos, to nekādā ziņā nevar teikt par tērauda cenām, kuras turpina savu lejupslīdi, atsevišķos segmentos sarūkot vēl vairāk nekā par 10%.

Situācija tērauda tirgū liecina arī par kopējām vēsmām ekonomikā, tostarp ražošanas sektorā, kur pēdējos gados klājies labi tiem, kas tēraudu patērē. Tomēr ir vienkārša likumsakarība, proti, tiklīdz tautsaimniecība pārliecinoši sāk iet uz augšu, arī izejvielu cenām vajadzētu pakāpeniski pieaugt. Attiecībā uz vairumu galveno izejvielām pircēju aktivitātes ir visai maz manāmas, lielā mērā liecinot ne tikai par grūtībām metalurģijā, bet arī par to, ka citas apstrādes rūpniecības nozares atrodas uz stagnācijas robežas. Latvijā situāciju patlaban glābj kokapstrāde un mēbeļu ražošana, kur šā gada janvārī salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo mēnesi ražošanas apjomi ir pieauguši attiecīgi par 9,8% un 12,4%. Lai arī kopumā gada laikā apstrādes rūpniecībā ir vērojama 2% produkcijas izlaides izaugsme, astoņās no Centrālās statistikas pārvaldes izdalītajām apstrādes rūpniecības apakšnozarēm ir vērojams kritums, savukārt tikai piecas var lepoties ar pieaugumu.

Māsas Anete Isajeva un Diāna Meiere pirms četriem gadiem ar nelielu finansējumu Siguldā, vecvecāku dārzā izveidoja kafejnīcu «Doma» - platformu ar pievienoto vērtību.

Iepriekš māja gandrīz desmit gadus stāvējusi neizmantota. Sākotnēji māsas pārņēmusi sajūta, ka negūst nekādu gandarījumu strādājot pie kāda cita. Tam sekoja apstākļu sakritība, ka vecvecāku īpašums ir vai nu jānojauc, vai jāpārdod, bet māsas nolēma izveidot kafejnīcu.

«Mums ir tāds raksturs un mēs dzīvojam ar tādu «reliģiju», ja iekšā kaut mazliet ir tāda urdoņa, radošuma stīga, tad tam ir jānotic un jābūt nedaudz trakiem, jo tikai tādi kaut ko dzīvē sasniedz. Ja iekšā ir tāda vēlēšanās, tad agrāk vai vēlāk tā parādīsies. Jaunībā, dzīves vidusposmā vai vecumdienās. Vai nu īsteno, vai beigās nožēlo. Man visu laiku iekšā ir sajūta, ka kaut ko gribas un kaut ko vajag. Grūtāk dzīvot, jo visu laiku ar kaut ko ir par maz,» saka Anete.

Ja iedzīvotāji turpinās savā ziņā sabotēt pensiju sistēmu, nemaksājot nodokļus, tad vienā brīdī tas var radīt lielu sociālo spriedzi, norāda AS Swedbank ieguldījumu pārvaldes sabiedrība vadītājs Pēteris Stepiņš.

Latvijas pensiju sistēma novērtēta kā septītā ilgtspējīgākā pasaulē, un viņš piekrīt, ka tā ir ilgtspējīga, taču vienlaikus piebilst: «Jautājums ir par to, kā gūt augstākus pensiju ienākumu pensiju izmaksai un apsolot mazas pensijas, sistēma var pastāvēt ilgstoši, taču, vai tā ir pietiekama?»

Latvijai pensiju izdevumu jomā situācija ir laba un tiek prognozēta arī 2050.gadā, jo šobrīd izdevumi pensijai veido ap 7% no IKP, bet 2050.gadā tie varētu pieaugt līdz 9%, norāda eksperts.

Viņš uzsver, ka budžeta izdevumu kāpums nav tik straujš un nepanesams, kā Rietumeiropā, piemēram Luksemburgā, kur izdevumi 2050.gadā sasniegs ap 13%. Itālijā vai Grieķijā situācija ir samērā spiedīga, jo ja valsts ir spiesta pensijās izmaksāt 15-16% no IKP, un tas ir daudz, bet, protams, ir svarīgi, cik liels ir valsts kopbudžets.

Nodokļu paaugstināšana budžeta papildināšanai ir īstermiņa pasākums, nerisinot gadiem uzkrātās problēmas, vajadzīgs ir speciāls nodokļu administrēšanas likums

Tā intervijā Dienas Biznesam stāsta a/s Latvijas balzams padomes priekšsēdētājs, a/s Dinamo Rīga valdes priekšsēdētājs, ekspremjers Aigars Kalvītis. Ekspremjers nenoliedz, ka nodokļu iekasēšanā vajadzīgas pārmaiņas, bet kategoriski ir pret nodokļu likmju paaugstināšanu, kas, viņaprāt, novedīs pie biznesa pārcelšanas.

Valdošās partijas finanšu ministrs Andris Vilks jau aicināja sākt diskutēt par nodokļiem. Augstākā priekšniecība viņu norāja. Kā jūs vērtējat situāciju?

Valdošā partija jau ir apsolījusi papildu finansējumu veselības aprūpei, izglītībai, aizsardzībai, infrastruktūrai kopumā vairākus simtus miljonu eiro, taču veids, kā to iegūs oficiāli, nav zināms. Vienkāršākais būtu PVN likmes palielināšana par 2 vai pat 4 procentpunktiem, un Latvija ar savu PVN pamatlikmi būtu turīgo Skandināvijas valstu līmenī, kur šī nodokļa likme ir augstākā ES un svārstās ap 25%. Ja tas ir finanšu ministra Andra Vilka plāns, tad Vienotībai to tā arī vajadzēja sabiedrībai pateikt: tas ir vienīgais risinājums, un patēriņa nodokļi nebūt ne tik turīgajā Latvijā būs tādi paši kā ievērojami bagātākajās Skandināvijas valstīs. PVN likmes pacelšana ir vieglākais īstermiņa risinājums, it īpaši situācijā, kad problēmas krājušās daudzus gadus. Problēmas ir uzkrātas izglītībā, kur skolēnu skaits sarūk, bet nemazinās skolu un pedagogu skaits.

Latvijā nav gadsimtiem ilgas patēriņa kultūras pieredzes, kāda ir rietumvalstīm. Mums nav ētikas robežu, cik tālu var iet, lai ietaupītu, un tas raksturīgs gan uzņēmējiem, gan preču un pakalpojumu pircējiem. Nav izpratnes par to, ka ilgtermiņā svarīga kvalitāte ir finansiāli izdevīgāka nekā iespēja šodien iztērēt par dažiem eiro mazāk, saka Auto asociācijas viceprezidents Ingus Rūtiņš intervijā laikrakstam Diena.

Fragments no intervijas

Pēdējā laikā Valsts ieņēmumu dienests (VID) pievērsies pelēkā sektora apkarošanai tieši automašīnu apkopes un remonta nozarē. Kā jūsu pārstāvētā asociācija vērtē VID rīcību?

VID pārbaudes – tā ir pēdējā aizsardzības līnija. Būtiskāks jautājums ir, kā civilizēt tirgu, lai cilvēki neizvēlētos darboties autoservisu biznesā tikai tāpēc, ka šajā nozarē redz iespēju veidot biznesu, nemaksājot nodokļus. Turklāt runa nav tikai par nodokļu nomaksu. Ir vēl vairāki būtiski jautājumi – par sociālo līdztiesību, respektīvi, vai tiem, kuri nodokļus nemaksā vai maksā daļēji, būtu jāsaņem tas pats sociālais nodrošinājums kā cilvēkiem, kas nodokļus maksā, arī jautājums par autoservisu darba kvalitāti un jautājums par kompetencēm, kas ir cilvēkiem, kuri autoservisos strādā. Vēl viens būtisks jautājums ir godīga konkurence. Valsts mērogā jādiskutē, vai tādā situācijā, kādā atrodas autoservisu tirgus, vispār iespējams runāt par godīgu konkurenci, jo atšķirība cenai tam pakalpojumam, kas aplikts ar nodokļiem, un tam pakalpojumam, par kuru nodokļi netiek maksāti, sasniedz 50%. Mūsu asociācija apgalvo, ka beidzot jāpaskatās uz situāciju kopumā, un es nedomāju, ka atbildīgajās institūcijās strādājošie cilvēki reālo situāciju neizprot, tomēr nekas netiek darīts.

Valsts var tērēt tik daudz naudas, cik iekasē, nevis tik, cik kāda grupa vēlas, jo agrāk vai vēlāk būs jāatgriežas pie krīzes laikā aizsāktās valsts funkciju pārskatīšanas, kā arī nodokļu iekasēšanas

Par to intervijā DB stāsta LDDK viceprezidents, ilggadējais a/s Latvijas finieris un Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Juris Biķis. Viņaprāt, nosacījumi un mērķi, kas fiksēti Nacionālajā attīstības plānā (NAP), ir pareizi, bet tagad ir vajadzīgi instrumenti to sasniegšanai, arī pareiza ES struktūrfondu atbalsta sadale starp tiem, kas jau sekmīgi strādā, un jaunajiem, kuri savu artavu valstij varētu dot ilgtermiņā.

Kā vērtējat tā dēvētos pēckrīzes gadus Latvijā? Vai valsts rīkojās pareizi, īstenojot «cirpšanu»?

Lai vērtētu, kas un kā tika darīts ekonomiskās recesijas apstākļos gan uzņēmumos, gan valstī kopumā, vispirms jāpalūkojas, kas notika pirms krīzes tā dēvēto trekno gadu izskaņā. Proti, tā brīža valdībai (Ministru prezidents Aigars Kalvītis), veidojot 2008. g. valsts budžetu, tika prognozēta Latvijas IKP dzinēja slāpšana, taču, neraugoties uz to, bija milzīgs spiediens no arodbiedrībām palielināt algas valsts sektorā. Arodbiedrību pienākums ir uzbrukt gan valsts, gan privātajiem darba devējiem, un tā brīža valdību veidojošie politiskie spēki šim spiedienam daļēji pakļāvās. Tobrīd bija interesanta situācija, kad ne vienas nozares uzņēmēji vien sāka izjust ekonomikas bremzēšanos un ne tikai apsvērt, bet pat spert soļus, kas apturēja darba algu izmaksu pieaugumu, kas bija neatbilstošs darba ražīguma augumam, vai arī iesaldēja darba samaksu. Sabiedrība pat nevēlējās dzirdēt par ekonomikas pieauguma kritumu. Ja lēmumu pieņēmēji tobrīd būtu spējuši nostāties pretī šim algu palielinājuma spiedienam, situācija varēja būt citāda, kaut gan kopumā bez izmaksu (diemžēl arī algu) samazināšanas iztikt nevarētu, taču «grieziens» noteikti būtu mazāks, nekā to nācās īstenot krīzes laika valdībām. Izmaksu izvērtēšana, valsts funkciju pārskatīšana, reformas bija nedaudz novēlotas, taču cita risinājuma nebija. Tas, ka netika veikta lata devalvācija, bija pareizs risinājums. Uzņēmumi krīzes situācijā pārvērtēja un sabalansēja darba samaksas iespējas ar darba ražīgumu. Mācība – lielāka risku analīze. Krīze būtībā ir ekonomikas līdzsvara spogulis. Kopumā visi minētie soļi vēlāk ļāva straujāk rāpties ārā no krīzes. Diemžēl ne visas reformas, kas būtu jāveic valsts sektorā (izglītība, veselība), ir īstenotas ar lielu pretestību, un tagad, straujākā atgūšanās laikā no krīzes, ne tikai to īstenošana, bet arī apspriešana ir nolikta uz bremzēm. Pašlaik parādās tāda pati tendence, kāda bija pirms 6–7 gadiem – tiek izvirzītas prasības, cik kuram valsts sektoram valdībai jāpiešķir nauda, pilnībā ignorējot realitāti, cik naudas valsts makā ir (būs). Prasības bieži vien tiek pamatotas ar to, ka konkrētai jomai vajag resursus vairāku procentu apmērā no IKP (tā esot citviet Eiropā), kas, salīdzinot ar plānajiem ieņēmumiem valsts makā, tos pārvērš par simtiem milj. un pat miljardiem eiro un pašreizējam budžetam ir nepārvarams apmērs.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.