http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(324).jpg

Teorētiski pieņemama būtu deputāta zvēresta nodošana latgaliešu valodā, jo tādējādi valsts vienotas pārvaldības intereses netiktu skartas… Ar šādu atziņu šonedēļ klajā nācis viens no daudzajiem kādreizējiem tieslietu ministriem, ES Tiesas tiesnesis un Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas vadītājs Egils Levits.

Tas, ka viens jaunievēlēts deputāts mēģina piesaistīt sev uzmanību, no Saeimas tribīnes konsekventi runājot latgaliešu dialektā, tostarp nododot zvērestu, brīžiem varētu šķist pat uzjautrinoši. Arī minētajam Levita paziņojumam varētu nepievērst uzmanību, ja vien runa nebūtu par cilvēku, kurš ir tieši konstitucionālo tiesību speciālists, turklāt valsts augstākajā līmenī. Redz, Satversmē ir noteikts, ka «valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.»

Kaut vai tikai teorētiskās Levita idejas materializēšanās gadījumā tiktu pieļauts nopietns precedents ar neprognozējamām sekām. Kā zināms, vēsturiski latviešu tauta ir veidojusies no latgaļiem, kuršiem, sēļiem, lībiešiem utt. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka ne mazāk vesturiski mūsu valsts teritorijā mitinās ievērojams daudzums krievu, čigānu, ebreju, lietuviešu un citu tautību pārstāvju. Nosakot, ka Saeimas deputāts svērestu drīkst nodot latgaļu dialektā, tiktu panākts, ka kājās celtos, piemēram, līvi un tajā brīdī jau ļoti pamatoti teiktu, ka šādas priekšrocības būtu piešķiramas arī viņiem.

Rezultāts varētu izveidoties visai amizants - diez vai Saeimas plenārsēžu zālē sēdošam latgalim būtu kaut mazākā skaidrība, ko no tribīnes debatēs mēģina pateikt līvus pārstāvošs deputāts. Par sabiedrības uztveri kopumā šāda scenārija gadījumā vispār ir neiespējami runāt, jo nekādi nevar prasīt, lai Latvijā dzimis jaunietis mūsdienu globalizācijas laikmetā mācītos nevis angļu, vācu vai krievu valodu, bet gan latgaļu un kuršu dialektus. Turklāt, ja jau tiek pieļauts, ka vienā atsevišķā dialektā drīkstētu nodot likumdevēja zvērestu, tad kāpēc gan neļaut tieši tāpat organizēt arī dažādu normatīvo aktu tapšanu un dokumentu aizpildīšanu. Jau tagad nereti ir grūti saprast, ko mūsu tautas kalpi ir vēlējušies pateikt, radot vienu vai otru dokumentu, bet, ja daļa no tiem būtu latgaliski vai līviski, domājams, par jebkādu izpratni runāt kļūtu neiespējami.

Nenoliedzami - tas viss izklausās gana murgaini, taču arī paziņojumu no pietiekami augsta līmeņa amatpersonas puses par īpašas statusa piešķiršanu valsts pārvaldē vienam no dialektiem par sakarīgu nosaukt nevar.

Dažādiem dialektiem un valodām, kas tiek lietotas Latvijas teritorijā, nenoliedzami ir jāattīstās kultūras līmenī. Tāpat neviens nevar aizliegt diviem latgaļiem vai kuršiem savā starpā runāt attiecīgajā dialektā. Savukārt to ieviešana Saeimas darbā būtu pirmais solis uz totālu haosu valodas lietošanas jomā valstī. Turklāt šeit var uzdot arī tīri retorisku jautājumu - cik gan dažādu oficiālo valodu un tās dialektu var būt valstī, kuras iedzīvotāju skaits nesniedzas pat līdz divu miljonu atzīmei?!