Skulte LNG Terminal attīstītāji aicina valdību uz izlēmīgu rīcību un neatteikties no idejas par sava LNG termināļa būvniecību tepat Latvijā. Ja Latvija pati nenoteiks savu enerģētisko politiku un turpinās būt atkarīga no kaimiņu labvēlības dabasgāzes piegādēs, mūsu valsts ekonomiskā atpalicība no Lietuvas un Igaunijas padziļināsies.

Šādi lēmumi nav Latvijas sabiedrības interesēs, jo draud ar bargiem siltuma un elektrības rēķiniem visiem Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Paļauties uz kaimiņu piedāvātu labvēlīgu cenu bez pašiem savas LNG piegādes ekosistēmas ir pārāk tuvredzīgi.

11. aprīlī Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) izplatītais pretrunīgais paziņojums vērtējams kā mēģinājums slēpt Ministru Kabineta mazspēju un izvairīties no pārmetumiem nākotnē, kad abi, KEM un Ministru Kabinets, var tikt pamatoti kritizēti par bezdarbību enerģētiskās neatkarības un arvien lielākas ekonomiskās atpalicības no kaimiņvalstīm Baltijā veicināšanā. Gan Igaunijai, gan Lietuvai būs savs LNG terminālis, bet Latvija kā ierasti nebūs tikusi galā ar uzdevumiem.

Igaunija vēlas aizliegumu importēt naftas produktus no Krievijas ieviest agrāk un, ja to apstiprinās valdība, tāds aizliegums spēkā būs jau no decembra, laikrakstam "Postimees" teicis Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Reinsalu.

Pašlaik spēkā esošie Eiropas Savienības (ES) lēmumu par sankcijām Krievijai paredz, ka jēlnaftu un no bitumenminerāliem iegūtas eļļas var no Krievijas ES var importēt līdz 5.decembrim, bet citu pārstrādāto naftas produktu imports var turpināties līdz 5.februārim ar nosacījumu, ka uzņēmumi līgumu par importu parakstījuši līdz 4.jūnijam.

"Eiropas Savienība ir noteikusi pakāpenisku pārejas periodu sankcijām Krievijas jēlnatas un naftas produktu importam un tranzītam, kura termiņš ir nākamā gada februāra beigas. Igaunija ģeogrāfiski atrodas blakus Krievijai un mūsu ostu dēļ tranzīts ir turpinājies. Igaunijas pozīcija visu laiku ir bijusi, ka tas ir ātri jāizbeidz," ārlietu ministrs sacīja laikrakstam.

Igaunijas e-rezidenta statusu kopš programmas izveides 2014.gadā ieguvuši 100 000 cilvēku no 176 pasaules valstīm, liecina programmas pārstāvju sniegtā informācija.

Igaunija no e-rezidentu programmas nodokļu ieņēmumos ieguvusi vairāk nekā 150 miljonus eiro, turklāt šie ieņēmumi ar katru gadu kļūst arvien lielāki.

E-rezidentūras programmas vadītājs Lauri Hāvs uzsvēra, ka no tādas programmas valsts iegūst ne tikai finansiāli, bet arī tiek uzlabota valsts reputācija un ietekme kā inovatīvai digitālajai valstij.

Igaunijā e-rezidenta programma darbojas kopš 2014.gada 1.decembra. Kā pirmais Igaunijas e-rezidenta digitālo identifikācijas karti saņēma britu žurnālists Edvards Lūkass.

Ārvalstnieki var pieteikties Igaunijas elektroniskā rezidenta statusa saņemšanai tiešsaistē un dokumentu var saņemt Igaunijas pārstāvniecībās ārvalstīs vai Policijas un robežsardzes departamentā. Tiešsaistes pieteikuma formu var aizpildīt arī angļu un krievu valodā.

Valdība ir noraidījusi jebkādu finanšu garantiju sniegšanu Skultes sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļa attīstītājiem, otrdien preses konferencē pēc valdības sēdes sacīja klimata un enerģētikas ministrs Raimonds Čudars (JV).

Vienlaikus ministrs skaidroja, ka šis terminālis varētu tikt uzbūvēts, ja kāds no attīstītājiem pabeigs ietekmes uz vidi novērtējumu un uz komerciāliem pamatiem uzbūvēs šo termināli.

Čudars uzsvēra, ka Klimata un enerģētikas ministrija ir saņēmusi valdības mandātu turpināt sarunas ar Igauniju par Paldisku LNG termināļa kopīgu izmantošanu, kā arī esot jāturpina darbs, lai risinātu situācijas, kad LNG piegādes potenciāli tiek apgrūtinātas kādu tehnisku iemeslu dēļ.

Ministrs skaidroja, ka salīdzinājumā ar pagājušā gada sākumā, kad "valdība stresa apstākļos pieņēmusi virkni lēmumu", patlaban LNG piegāžu infrastruktūra reģionā ir būtiski palielinājusies. Turklāt dabasgāzes patēriņš reģionā ir par 30% mazāks nekā jau esošo LNG termināļu piegādes jauda.

Skultes sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļa attīstībai šobrīd tiek runāts ar jaunu investoru, kurš būtu gatavs to attīstīt uz komerciāliem pamatiem, pirmdien intervijā TV3 raidījumam "900 sekundes" sacīja AS "Skulte LNG Terminal" ģenerāldirektors Renārs Miķelsons.

Viņš norādīja, ka, ņemot vērā valdības lēmumu nesniegt atbalstu Skultes LNG termināļa izveidei, kompānijas nākas piesaistīt investoru, kurš būtu gatavs to attīstīt uz komerciāliem pamatiem. Jaunā potenciālā investora nosaukumu "Skulte LNG Terminal" ģenerāldirektors gan neatklāja.

"Esam spiesti piesaistīt cita veida investoru, kas nav ar tik lētu kapitāla atdevi kā šajā brīdī ir iespējams, bet tādu, kurš ir gatavs šo termināli attīstīt uz komerciāliem pamatiem," sacīja Miķelsons, piebilstot, ka ar valdības atbalstu termināļa projektu būtu bijis iespējams realizēt nesalīdzināmi vienkāršāk.

Tāpat viņš pauda cerību, ka ar jauno investoru vienošanos varētu panākt maijā.

Akciju tirgus kapitalizāciju līdz 2027.gadam plānots palielināt no 3% līdz 9% no iekšzemes kopprodukta (IKP), teikts Finanšu ministrijas (FM) sagatavotajā informatīvajā ziņojumā, kuru otrdien pieņēma zināšanai valdība.

Lai novērtētu iespējamo kapitāla tirgus attīstību vidējā termiņā, ir veikts indikatīvs aprēķins par trīs dažādiem scenārijiem. Bāzes scenārijs tiek balstīts uz pieņēmumu, ka 2023.-2027.gadā akciju cenu indekss pieaug gadā par 3,4%, kas atbilst vidējam akciju cenu indeksa pieaugumam pēdējo piecu gadu laikā. Tādējādi, tirgū neienākot jauniem spēlētājiem, akciju tirgus kapitalizācijas līmenis 2027.gadā varētu sasniegt 2,44% no IKP.

Pateicoties iepriekšējos gados aktīvai Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, tagad Latvijas Bankas darbībai, vairākas kapitālsabiedrības ir veikušas vai plāno veikt savas gatavības kapitāla tirgum novērtējumu Latvijas Bankas izveidotajā "smilšu kastē", kas pie pozitīva iznākuma varētu rezultēties ar finansējuma piesaisti akciju un obligāciju tirgū. Pie šī scenārija, ja akciju tirgū ienāk vairāki jauni valsts un pašvaldību uzņēmumi, veicot sākotnējo akciju publisko piedāvājumu (IPO), akciju tirgus kapitalizācijas līmenis teorētiski 2027.gadā var sasniegt 5,5% no IKP.

Latvija un Igaunija gatavo vienošanos, kas deficīta gadījumā ļautu kopīgi iepirkt sašķidrināto dabasgāzi (LNG), paziņoja Igaunijas klimata Kristens Mihals.

"Mēs gatavojam vienošanos ar Latviju gadījumam, ja situācija dabasgāzes tirgū mainītos līdz tādai, kad rodas piegāžu grūtības," viņš teica, piebilstot, ka vienošanās paredz dabasgāzes piegādes Paldisku ostā, izmantojot glabāšanas un regazifikācijas kuģi (FSRU), kad ostā tiks pabeigts LNG terminālis.

Vienlaikus Mihals uzsvēra, ka pašlaik situācija ir stabila un tāda veida intervence nav nepieciešama, bet abas valstis kopīgi varētu nomāt FSRU, ja tiktu prognozēts būtisks dabasgāzes deficīts.

Latvijas Klimata un enerģētikas ministrija aprīlī paziņoja, ka sāks darbu pie nosacījumu izstrādes kopīgai Paldisku termināļa izmantošanai ar mērķi stiprināt dabasgāzes apgādes drošumu. Mihals ticies ar Latvijas klimata un enerģētikas ministru Raimondu Čudaru (JV) un premjerministru Krišjāni Kariņu (JV), lai runātu par šo jautājumu.

Igaunijas valdība ceturtien atbalstīja likumprojektu, kas paredz aizliegt aromatizētus karsējamās tabakas produktus, tādējādi Igaunijas likumos iekļaujot atbilstošu Eiropas Savienības (ES) direktīvu.

Direktīvas mērķis ir aizsargāt bērnu un jauniešu veselību, jo aromatizēti tabakas produkti veicina to, ka jaunieši sāk smēķēt, informēja Igaunijas valdības preses dienestā. ES direktīva nacionālajos likumos jāiekļauj līdz 23.oktobrim.

Likumprojekts paredz likumā iekļaut jēdzienu "karsējamās tabakas produkts" un prasības tā sastāvam, marķējumam un iepakojumam. Karsējamās tabakas produktam ir jābūt marķētam un uz iepakojuma jābūt brīdinājumu par riskiem veselībai līdzīgi kā tas ir smēķējamās tabakas produktiem, paredz likumprojekts.

Karsējamās tabakas produkts apvieno elektronisku ierīci un speciālu cigareti. Degšanas vietā tādā ierīcē tabaka tiek uzkarsēta līdz 350 grādiem pēc Celsija skalas. Dūmu vietā ierīce rada aerosolu, kuru lietotājs ieelpo. Karsējamās tabakas produkts nav pielīdzināms elektroniskajai cigaretei.

Igaunijas valdība obligātajā militārajā dienestā iesauktajiem kompensēs hipotekārā kredīta procentu maksājumu, lai novērstu situācijas, kad jauniesaucamie izvairās no dienesta, bažījoties, ka nespēs izpildīt savas kredītsaistības, jo samaksa par dienestu nav pietiekama.

Tādu kompensācijas mehānismu paredz iekšlietu ministra Hanno Pevkura parakstītais lēmums.

Igaunijas Aizsardzības ministrijā norādīja, ka ikgadējā jauniesaukto aptauja liecina, ka finanšu saistības un kredīti ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ jaunieši mēģina izvairīties vai nevēlas doties dienestā, jo tas nozīmē, ka ienākumu samazinājuma dēļ viņi nevarētu samaksāt hipotekāro kredītu un procentus.

Lai gan likums neparedz kredītbrīvdienas hipotekārajiem kredītiem obligātā militārā dienesta laikā, kreditētāji piedāvā iespējas kredītņēmējiem obligātā militārā dienesta laikā nemaksāt pamatsummu, tomēr procentu maksājumi joprojām ir jāveic. Turklāt kredītbrīvdienas ierasti nozīmē sliktākus nosacījumus aizņēmējam nākotnē.

Igaunijas valdība 8.maijā attālinātā sēdē atbalstīja nodokļu izmaiņu paketi, kuras mērķis ir veicināt sabalansēta valsts budžeta veidošanu un sniegt resursus aizsardzības izdevumu pieauguma sniegšanai.

"Nodokļu izmaiņas ir nepieciešamas, lai segtu mūsu pieaugošos aizsardzības izdevumus un samazinātu starpību starp budžeta ieņēmumiem un izdevumiem," paskaidroja Igaunijas finanšu ministrs Marts Verklaevs, piebilstot, ka jaunās valdības mērķis ir sabalansēt valsts budžetu.

Grozījumi Ienākuma nodokļa likumā paredz no 2025.gada noteikt neapliekamo minimumu 700 eiro mēnesī jeb 8400 eiro neatkarīgi no ienākumu apmēra. Jaunā sistēma paredz, ka vidējo darba algu jeb 1837 eiro mēnesī saņemošās personas ienākumi palielināsies par 964 eiro gadā.

Likumprojekts arī paredz atcelt vairākus nodokļu atvieglojumus, tādējādi ļaujot valstij vairāk līdzekļu ar mērķētām subsīdijām atvēlēt tiem, kam tas patiešām nepieciešams, norādīja valdības preses dienestā. Paredzēts, ka no 2024.gada vairs nebūs iespēja palielināt ar nodokļiem neapliekamo summu saistībā ar bērna vai laulātā ņemšanu apgādībā.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Igaunija pirmā Eiropas Savienībā (ES) izstrādās tiesisko ietvaru iesaldēto Krievijas aktīvu izmantošanai Ukrainas atbalstam, vēsta laikraksts "Postimees".

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022.gada februārī Eiropas Savienība ir iesaldējusi tās īpašumā esošos Kremļa aktīvus 17 miljardu eiro vērtībā, un sankciju dēļ ir iesaldētas arī Krievijas Centrālās bankas ārvalstu valūtas rezerves 300 miljardu eiro vērtībā. Igaunijā iesaldēti Krievijas aktīvi vairāku desmitu miljonu eiro vērtībā.

"Eiropas valstis ir uzdevušas Eiropas Komisijai izdomāt juridisku shēmu, kas palīdzētu izmantot iesaldētos aktīvus, lai palīdzētu Ukrainai un tās atjaunošanai. Taču vienprātība šajā jautājumā vēl nav panākta," norādīja Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Reinsalu.

Ministrs paziņoja, ka valdība ir apspriedusi šo jautājumu un nolēmusi, ka paralēli sāks šādas juridiskās struktūras veidošanu, kas dotu iespēju izmantot iesaldētos līdzekļus.

Igaunijas ekonomikas un digitālo lietu ministrs Tīts Rīsalo, Arodbiedrību konfederācijas priekšsēdētājs Jāns Hendriks Tomels un Darba devēju konfederācijas vadītājs Arto Āss otrdien parakstījuši saprašanās memorandu, paredzot līdz 2027.gadam minimālo algu valstī palielināt līdz 50% no vidējās.

Saskaņā ar memorandu minimālā mēnešalga tiks palielināta pakāpeniski un 2024.gadā veidos 42,5% no vidējās algas, 2025.gadā - 45%, 2026.gadā - 47,5% un 2027.gadā - 50% no vidējās algas.

Par precīzu minimālās algas apmēru sociālie partneri vienojas katru rudeni, pamatojoties uz jaunākajām Igaunijas Bankas prognozēm, un vienošanos apstiprina valdība.

Būtiski, ka vienošanās par minimālās algas pakāpenisku paaugstināšanu tika panākta, sadarbojoties darba tirgus dalībniekiem, paziņoja Rīsalo.

Ministrs pauda gandarījumu, ka "sociālie partneri ir nonākuši pie kompromisa par minimālās algas pieauguma tempu un nosacījumiem", kas ļauj pieņemt, ka ar to spēs tikt gala arī darba devēji un tas sevišķi palīdzēs cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, jo veicinās nabadzības mazināšanu, tā kā minimālā alga augs straujāk par vidējo algu".

Igaunijas topošās valdību veidojošo politisko spēku koalīcijas paziņojums par pievienotās vērtības nodokļa standarta likmes palielināšanu no pašreizējiem 20% līdz 22% var atbalsoties Latvijā gan ar ziemeļu kaimiņvalstu pircēju pieplūdumu, gan ar vēlmi šī nodokļa likmi paaugstināt arī šeit, jo īpaši, ja valsts makā naudas trūkst sabiedrībai svarīgiem pakalpojumiem.

Jau Covid-19 pandēmijas seku pārvarēšanai vairākās ES dalībvalstīs uz laiku tika ieviestas samazinātās pievienotās vērtības nodokļa likmes. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Vācija, kura bija veikusi bezprecedenta pievienotās vērtības nodokļa likmju pazemināšanu — pamatlikme no 19% tika samazināta līdz 16% un samazinātā likme 7% bija pazemināta līdz 5%.

Savukārt pērn inflācijas pieauguma slāpēšanai vairākās valstīs, piemēram, Polijā, Spānijā, tika samazināts pievienotās vērtības nodoklis energoresursiem. Vēl vairāk - Spānija pērn PVN likmi no 4 % līdz 0 % samazināja pamata pārtikas produktiem, pirms tam arī Polija pārtikai uz laiku noteica PVN likmi 0% apmērā. No 2023. gada janvāra Lietuvā tika samazināta PVN likme līdz 9 % ēdināšanas un līdzņemšanas pakalpojumiem, un tā būs spēkā līdz 2023. gada nogalei. PVN direktīva nosaka, ka minimālais apmērs nevienā ES dalībvalstī nevar būt zemāks par 15%, bet papildus tai ir atļauts piemērot ne vairāk kā divas samazinātas likmes, kas nevar būt mazākas par 5 %, un papildus divām šīm samazinātajām likmēm dalībvalstis var piemērot samazinātu likmi, kas ir zemāka par 5 %, un atbrīvojumu no PVN.

Tuvāko gadu laikā zivrūpniecība Latvijā apgrozījuma un arī nodarbināto skaita pieaugumā varētu piedzīvot būtisku uzrāvienu, tomēr iepriekšējos gados valdības piekoptās politikas rezultāts ir ražošanas apjomu stagnācija, jo trūkst darbaspēka.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents un SIA Karavela attīstības direktors Jānis Endele.

Viņaprāt, Latvijas valsts uzdevumam būtu jābūt radīt tādus nosacījumus, lai varētu uz mūsu valsti pārcelt ražošanas līnijas no konkurentu ražošanas uzņēmumiem, tādējādi veicinot kopējo nozares izaugsmi un pienesumu ekonomikai.

Fragments no intervijas

Kas ir Latvijas zivrūpniecības stiprās un vājās puses?

Savulaik Latvijas valdība atšķirībā no Igaunijas nespēja vienoties ar tā laika Ukrainas valdību par vienādiem muitas nodokļiem un noteikumiem zivju produkcijai. Rezultātā Igaunijas zivrūpnieki pazaudēja konkurenci no Latvijas uzņēmējiem, jo tie ar muitas barjeru vienkārši netika ielaisti tirgū. Latvijas zivrūpniekiem tolaik nācās saspiesties un meklēt papildu realizācijas iespējas tajā pašā Krievijā un citās valstīs. Savukārt, iestājoties Eiropas Savienībā 2004. gadā, nosacījumi izlīdzinājās, un aptuveni gada laikā ziemeļu kaimiņvalsts zivrūpnieki, kuri bija atraduši no brīvā tirgus konkurences un baudīja samazinātās konkurences augļus, vienkārši bankrotēja. Iespējams, situācija būtu citāda, ja šādos apstākļos esošie ražotāji bruņotos – gatavotos konkurences cīņai. Rezultātā pašlaik Igaunijā nav neviena vērā ņemama zivju pārstrādes uzņēmuma, kurš ražotu konservus, bet ir ļoti spēcīga zivju filetēšana un saldēto zivju produktu ražošana. Savukārt Lietuvā, kurā PSRS laikos īsti spēcīgu zivju pārstrādes uzņēmumu nebija, ir attīstījusies ļoti spēcīga tā dēvētā zivju kulinārijas produktu ražošana. Latvija ir zivju konservu, jo īpaši šprotu, ražošanas lielvalsts, bet vismaz pagaidām nav spēcīgu zivju kulinārijas, filetēšanas un saldēto zivju produktu ražotāju, kaut arī šajā segmentā sekmīgi darbojas ļoti daudz nelielu ražotāju.

Krievijas izraisītā kara Ukrainā un tā seku dēļ Latvijas ekonomika ir augusi uz pusi lēnāk, nekā varēja prognozēt kara priekšvakarā, bet preču un pakalpojumu cenas ir par aptuveni piektdaļu augstākas.

Tā 8.martā Latvijas Bankas ekspertu sarunā "Gads kara ēnā: ko tas maksājis Latvijas ekonomikai?" sacīja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Pētniecības daļas vadītājs Kārlis Vilerts.

"Karš ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijas iedzīvotāji pieredz desmitgadēm neredzēti strauju cenu pieaugumu un kāpēc ekonomika stagnē. Protams, ne viss cenu pieaugums un ekonomikas bremzēšanās ir tiešs kara rezultāts, bet lauvas tiesa gan," teica Vilerts.

Viņš skaidroja, ka iemeslu, kāpēc Krievijas iebrukums Ukrainā nav gājis secen Latvijas ekonomikai, ir visai daudz. Trīs potenciāli svarīgākie ir tirdzniecības apsīkšana ar Krieviju un tās sabiedroto Baltkrieviju, energoresursu un citu izejvielu cenu sadārdzināšanās un zemāka reģiona pievilcība uzņēmēju acīs.

Atlikušo gadu laikā – līdz 2030. gadam – Latvijai nav iespējams sasniegt klimata mērķus emisiju samazināšanai ne par sākotnējiem 6%, ne 17% un vēl jo vairāk ne par 24% transporta sektorā, vienlaikus ir nepieciešams Latvijas autoparka zaļināšanas attīstības plāns vismaz 10 gadiem.

Šādas atziņas skanēja Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē. Klimata mērķus pie esošās politikas nespēs sasniegt ne tikai Latvija, bet arī Igaunija, un tādējādi būs jāpērk emisiju kvotas: Igaunijas aplēses — vismaz 225 milj. eiro, Latvijai tas būtu ievērojami vairāk.

Vieglo iekšdedzes dzinēju auto īpašniekiem, visticamāk, jārēķinās jau no 2027. gada ar zonām pilsētās, kurās nevarēs iebraukt šie auto, tāpat fosilās degvielas nodokļu likmju pieaugumu, iespējams, arī ļoti vecu (nolietotu) iekšdedzes dzinēju auto importa liegums Latvijā, esošo veco automašīnu norakstīšana. Vienlaikus Vācija panāca balsojumu par priekšlikumu no 2035. gada aizliegt auto ar iekšdedzes dzinēju pārdošanu, un arī citās valstīs ir bažas par to, vai izvirzītais ambiciozais mērķis par autoparka 0% emisijām iecerētajā laikā ir reāli īstenojams, jo īpaši, ja jānomaina milzīgs autoparks. Kā viens no pārejas laika risinājumiem varot būt arī jaunās paaudzes sintētiskās degvielas, kuras varētu izmantot esošie iekšdedzes dzinēju auto, tādējādi samazinot izmešus, taču neprasot nomainīt autoparku.

Latvija valsts parāda apkalpošanas izmaksas tuvākajos gados var pieaugt divkārt, šorīt intervijā Latvijas Radio atzina Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka.

Ja patlaban šīs izmaksas veido 200 miljonus eiro gadā, tad tās varētu pieaugt līdz 400-450 miljoniem eiro gadā.

Šteinbuka norādīja, ka pagaidām Latvijas valsts parāds nav liels, salīdzinot ar citām Eirozonas valstīm, tomēr tas nenozīmē, ka valdība var tērēt neierobežotā apjomā, jo jārēķinās ar pieaugošajām parāda apkalpošanas izmaksām.

Vienkāršoti sakot tas nozīmē, ka no budžeta būs vairāk naudas jātērē nevis medicīnai, izglītībai un citām jomām, bet parāda apkalpošanai, piebilda Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja.

Ja patlaban Latvijas var aizņemties ar salīdzinoši mazu likmi - 2,75%, tad valstīs ar ievērojami lielāku parādu arī likmes ir krietni augstākas - piemēram, Itālijā 4,6% un Grieķijā gandrīz 5%. Jārēķinās, ka parāda apkalpošanas izmaksas augs visai strauji, uzsvēra Šteinbuka.

Visiem, kas interesējas par Latvijas ekonomikas izaugsmi un uzņēmējdarbības konkurētspēju, ir zināms, ka Latvijas kapitāla tirgus piedāvātās iespējas un priekšrocības nav gana apjaustas un izmantotas.

Tieši šī iemesla dēļ Finanšu un kapitāla tirgus komisija 2021. gadā prezentēja 10 soļu programmu Latvijas kapitāla tirgus attīstībai, kas tiek konsekventi ieviesta, un Latvijas Banka cieši sadarbojas ar Finanšu ministriju, rūpīgi vērtējot šī brīža problēmjautājumus un soļus, kas veicami, lai panāktu izrāvienu.

Akciju tirgus kapitalizāciju līdz 2027.gadam plānots palielināt līdz 9% no IKP 

Akciju tirgus kapitalizāciju līdz 2027.gadam plānots palielināt no 3% līdz 9% no...

2023. gada 8. februārī jau trešo gadu pēc kārtas notika Latvijas kapitāla tirgus forums, kura atklāšanā Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes priekšsēdētāja Verena Rosa uzsvēra, ka efektīvu kapitāla tirgu attīstības veicināšana ir būtiska, lai veidotu noturīgāku finanšu sistēmu un spēcīgāku ekonomiku. Viņa atzina, ka lielākā daļa Eiropas Savienības uzņēmumu izaugsmes finansēšanā paļaujas uz banku kredītiem, taču finansējuma avotus nepieciešams dažādot. Turklāt pāreja no aizņēmumiem uz akciju emisiju ļautu samazināt uzņēmumu, mājsaimniecību un valdību augsto parādsaistību līmeni.* Kapitāla tirgus attīstība ļautu daudzveidot finansējuma avotus uzņēmumiem un sniegtu iespējas Eiropas iedzīvotājiem ar saviem līdzekļiem piedalīties uzņēmumu izaugsmē un potenciāli arī vairot savu kapitālu. Tādējādi kapitāla tirgus attīstība pozitīvi ietekmētu visas iesaistītās puses.

Arī finanšu ministrs Arvils Ašeradens Latvijas kapitāla tirgus forumā apliecināja, ka Finanšu ministrija un valdība ir gatavas strādāt pie mūsu valsts kapitāla tirgus attīstības un šim darba virzienam jābūt nākamajai prioritātei pēc valsts budžeta un nodokļu pamatnostādnēm. Pašlaik Latvijas tirgus kapitalizācija ir ļoti zema, ap 2 % no iekšzemes kopprodukta (IKP), un finanšu ministrs minēja ambiciozu mērķi šī Saeimas sasaukuma laikā sasniegt Latvijas tirgus kapitalizāciju 9–10 % apmērā no IKP. Lai tuvotos šādam rādītājam, nepieciešama visu Latvijas kapitāla tirgū iesaistīto pušu līdzdalība.

Tirgus kapitalizācija 9 % apmērā no IKP ir aptuveni 4 miljardi eiro. Tas ir nozīmīgs rādītājs, kura sasniegšanai nepieciešams konkrēts plāns un konkrēts uzdevums valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, kuras var piesaistīt finansējumu kapitāla tirgū. Pretējā gadījumā ambiciozo mērķi sasniegt nebūs iespējams. Atzinīgi vērtējama Finanšu ministrijas spēja publiskos izteikumus sakņot darbos. Šī gada 16. maijā Ministru kabinetā izskatītais informatīvais ziņojums par Latvijas kapitāla tirgus tālāku attīstību ir liels solis pareizā virzienā, jo nosaka kapitāla tirgus attīstības mērķi un virzienus vidējā termiņā, lai veicinātu finansējuma pieejamību ekonomikas izaugsmei un transformācijas veicināšanai, kā arī sniegtu ieguldījumu iespējas, nodrošinot augsta līmeņa aizsardzību ieguldītājiem. Tomēr aktīva darba posms ar to tikai sākas.

Mūsuprāt, valstij jārāda piemērs, kas aktivizētu vietējo kapitāla tirgu. Finanšu ministra minētais mērķis – būtiski kāpināt Latvijas kapitāla tirgus kapitalizāciju, sasniedzot 9 % no IKP, – nozīmē, ka Latvijas kapitāla tirgū būtu jāienāk vismaz trim tikpat lieliem uzņēmumiem kā igauņu milzis Enefit Green ar 1 miljarda eiro kapitalizāciju. Labākai izpratnei te minams arī cits salīdzinājums ar kaimiņvalsti Igauniju – šāds apjoms būtu līdzvērtīgs sešiem Tallinna Sadam publiskajiem piedāvājumiem apvienojumā ar vienu Enefit Green piedāvājumu. Salīdzinājums ar šiem labi zināmajiem Igaunijas piemēriem uzskatāmi parāda – ja kapitāla tirgus izaugsmi ceram balstīt uz samērā maziem uzņēmumiem, būs nepieciešams daudz šādu uzņēmumu, kas gatavi piesaistīt finansējumu biržā.

Uzņēmumu, t. sk. valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību, dalība kapitāla tirgos nav pašmērķis. Tas būtu nozīmīgs grūdiens Latvijas ekonomikai kopumā, dodot uzņēmumiem iespēju piesaistīt krietni plašāku finansējumu ar saviem noteikumiem, neieķīlājot uzņēmuma rīcībā esošos pamatlīdzekļus. Valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām savukārt nebūtu jāprasa budžeta līdzekļi izaugsmes finansēšanai un budžeta līdzekļus varētu novirzīt citiem valstiski svarīgiem mērķiem. Jaunu un pievilcīgu uzņēmumu ienākšana kapitāla tirgū neapšaubāmi dotu iespēju investēt vietējos līdzekļus pašmāju uzņēmumu izaugsmē un veicinātu arī mājsaimniecību interesi par investīcijām vietējos tirgos.

Latvijas Banka turpina Finanšu un kapitāla tirgus komisijas labi sāktās iniciatīvas Latvijas kapitāla tirgus attīstībai, ieviešot 10 soļu programmu. Uzņēmumi, kam nepieciešams finansējums attīstībai, novērtē un izmanto iespēju Vērtspapīru smilškastē saņemt ekspertu vērtējumu par uzņēmuma gatavību piesaistīt finansējumu kapitāla tirgū un ieteikumus vēl nepieciešamajiem uzlabojumiem, lai varētu izlaist akcijas vai obligācijas.

Kopš Vērtspapīru smilškastes atklāšanas pagājušā gada aprīlī tajā savu gatavību dalībai kapitāla tirgū novērtējušas trīs Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrības – SIA "Rīgas satiksme", SIA "Rīgas ūdens" un SIA "Rīgas namu pārvaldnieks". Sadarbība ar minētajām kapitālsabiedrībām ir bijusi ļoti veiksmīga un vērtīga – uzņēmumi ir saņēmuši Latvijas vadošo kapitāla tirgus ekspertu sākotnējo novērtējumu par gatavību dalībai kapitāla tirgū, savukārt Vērtspapīru smilškastes darba grupai ir bijusi iespēja iepazīt attiecīgās kapitālsabiedrības un veidot nākotnes sadarbību.

Izveidotais atbalsta mehānisms atzīts par noderīgu, un tā darbībai nākotnē ir liels potenciāls. Galvenais ieguvums ir iespēja uzņēmumam saņemt objektīvu un vispusīgu viedokli, ņemot vērā to, ka darba grupā strādā dažādu jomu eksperti – finanšu, korporatīvās pārvaldības, ilgtspējas un citu jomu, kas ir ļoti būtiskas, uzsākot emisijas procesu.

Pēc izvērtējuma saņemšanas būtisks aspekts ir komunikācija starp uzņēmuma vadību un darba grupu, lai nodrošinātu visu neskaidro jautājumu apspriešanu, tādēļ pēc katra izvērtējuma sagatavošanas darba grupa un uzņēmuma vadība tiekas kopīgā sanāksmē, kurā tiek nodrošināta savstarpējā atgriezeniskā saite. No Vērtspapīru smilškastes dalībniekiem esam saņēmuši lieliskas atsauksmes, un atbalsta mehānisms ir novērtēts kā pirmais solis katram, kas plāno iziet kapitāla tirgū un vēlas saņemt novērtējumu par savām iespējām un nepieciešamajiem uzlabojumiem.

Šo gadu laikā esam runājuši gan ar nozari, gan investoriem, gan politiķiem, kas uzsver būtiskus ieguvumus no tā, ka vairāk mazo un vidējo uzņēmumu, kā arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības piesaistītu finansējumu kapitāla tirgū. Tādējādi arī valsts fondēto pensiju sistēmas līdzekļi tiktu novirzīti vietējās ekonomikas stiprināšanai.

Izmaiņas Latvijas kapitāla tirgū nenotiks pašas no sevis – būtiski lēmumi ir jāpieņem jau pašlaik, lai nākotnē sagaidītu progresu Latvijas kapitāla tirgū un tas spētu sniegt pievienoto vērtību Latvijas tautsaimniecībai un ekonomikai, un Latvija spētu izkļūt no šobrīd nepatīkamās pēdējās pozīcijas salīdzinājumā ar pārējām Eiropas Savienības valstīm.

Latvijas valsts ar saviem ienākumiem izdzīvot nespēj jau daudzus gadus un šo iztrūkumu regulāri un sistemātiski kompensē aizņemoties. Īpaši straujš valdības parāda pieaugums novērots tieši 2021. gadā.

Tādu ainu rāda Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Faktiski līdzšinējā Latvijas iedzīvotāju labklājība vai tas, cik un ko varam atļauties, daļēji ir valsts aizņemšanās nopelns. Varam redzēt, ka citās Eiropas valstīs parāds ir vēl iespaidīgāks un lielāks, piemēram, Portugālē, Itālijā, Grieķijā, Spānijā. Ir pat ieviests neformāls saīsinājums šim ES aizņēmēju četriniekam. Tomēr tas, ka kāds tā dzīvo, nevar būt arguments, lai mēs turpinātu aizņemšanos, nedomājot par savu ienākumu palielināšanu vai apetītes mazināšanu, iespējams, upurējot daļu savas labklājības. Labklājība uz parāda ir ilūzija, jo to nav iespējams saglabāt ilgtermiņā. Lai pārkreditētu veco kredītu, ir jāaizņemas vēl vairāk, un pienāk brīdis, kad procentu nasta kļūst neciešama.